Татьяна Бреславская - Владыка Мория
Tatjana Breslavska - Valdnieks Morija
Valdnieks Morija (Moria, El Morija) – Mahatma, Lielās Baltās Brālības Skolotājs, – kļuva plaši pazīstams pasaulei, pateicoties Teozofijas Biedrības organizēšanai XIX gadsimtā. Pirmoreiz par viņu 18. gadsimta 80. gados pavēstīja H.P. Blavatska, kurai Skolotāji Morija, Kuthumi un Džvals Kuls palīdzēja nodibināt Teozofijas Biedrību.
Lūk, ko stāsta H.P. Blavatska par Moria dinastiju.
“Moria (sanskr.) – viena no budistu ķēniņu Mahadhi dinastijām, pie kuras piederēja Čandragupta un Ašoka, viņa mazdēls; arī rādžputu cilts nosaukums.”
“Čandragupta – pirmais budistu Moria Dinastijas Ķēniņš, Ķēniņa Ašokas vectēvs. Ašoka bija ļoti cītīgs Budisma piekritējs; viņš savā pilī uzturēja no 60 līdz 70 tūkstošiem mūku un priesteru, pa visu Indiju sabūvēja 84 000 dagobu un stupu, izsūtīja misijas pa visu pasauli.
Uzraksti ar dažādiem ediktiem, viņa pasludinātiem, uzrāda ļoti cēlas ētiskas domas; īpaši – edikti Allahabadā, uz tā sauktās “Ašokas kolonnas”. Šie izteikumi ir cēli un poētiski, pauž maigumu kā pret dzīvniekiem, tā arī pret cilvēkiem un augstu skatu uz valdnieka misiju attiecībā pret savu tautu, kurai ar lielām sekmēm varētu sekot mūsu laikmetā.”
“Budistu “Mahāvanšā” (“Mahāvaṃsa”) Čandaguta – Čandragupta, Ašokas vectēvs – nosaukts par Moria dinastijas kņazu, kas viņš neapšaubāmi bija, precīzāk, kas viņi bija, jo eksistēja vairāki Čandraguptas. Šī dinastija, kā teikts šajā grāmatā, sākusies ar kādiem kšatrijiem (karavīriem) no Šakja līnijas, kuri bijuši tuvā radniecībā ar Gautamu Budu un kuri, pārgājuši Himavatu (Himalajus), “atraduši apburošu apvidu, labi apūdeņotu un diženu bo un citu koku ielenkumā”. Tur viņi nodibināja pilsētu, kuru tās valdnieki nosauca par Šakja Moria-Nagara.”
Ir zināms, ka pēdējā zemes plāna iemiesojumā Morija piedzima kā rādžputu kņazs Indijas karavīru un valdnieku šķirā, kura tika cienīta par vīrišķību un godu. Viņa dzimšanas datējums precīzi nav zināms. Viņu sauca Ranbirs Singhs. 1858. g. pēc tēva nāves Ranbirs kļuva par Kašmiras maharadžu. Vēsturnieki slavē Ranbiru par Nagaras un Hunzas štatu apvienošanu un par humānu un taisnīgu pilsoņu un krimināllikumu radīšanu. Ranbirs bija ļoti populārs pilsoņu vidū. Viņš aizgāja uz citu pasauli 1885. g.
Pēc aprakstiem, viņš bijis apmēram 2 metrus garš, ar karavīra stāju. Izsacījies visai lakoniski, it kā būtu pieradis pie savu norādījumu bezierunu izpildīšanas. Parasti ģērbies baltā apģērbā un turbānā. Viņš radījis iespaidu kā par cilvēku pašā spēku pilnbriedā – apmēram 35 gadus vecs, taču, pēc Blavatskas vārdiem, kad viņa ieraudzījusi Skolotāju Londonas Haidparkā 1851. gadā, Viņš izskatījies tieši tāpat kā viņas bērnībā (Mahatma Moria kopš bērnības nācis pie viņas sapņos un vīzijās).
Tajā pirmajā tikšanās reizē Londonā Skolotājs teicis H.P. Blavatskai, ka viņam “nepieciešama viņas dalība darbā, kuru viņš taisās uzsākt”, kā arī ka “viņai nāksies trīs gadus pavadīt Tibetā, lai sagatavotos pildīt šo svarīgo uzdevumu”. Pēc 27 gadiem Blavatska nonāca Indijā un Tibetā, kur viņa atkal satikās ar Skolotāju.
Skolotāja Morijas dzīve ir ievērības cienīga ar viņa pašaizliedzīgo darbu, apvienojot senās garīgās Austrumu patiesības ar Rietumu tradīcijām. Šis uzdevums daudzējādā ziņā tika izpildīts caur Teozofijas Biedrības nodibināšanu 1875. gadā Ņujorkā un turpmākajiem norādījumiem, sniegtiem caur šo organizāciju. Šie norādījumi daļēji pienāca kā personīgas vēstules, adresētas “Mahatmas Gimavata” mācekļu saujiņai.
Vēlāk vēstules tika savāktas un izdotas 1923. gadā ar nosaukumu “Mahatmu vēstules” (“Письма Махатм”). Atsevišķas “Vēstuļu” nodaļas krievu valodā iztulkoja H.I. Rēriha un izdeva ar virsrakstu “Austrumu kauss” 1925. gadā Rīgā. Pilnīgs “Mahatmu vēstuļu” izdevums Krievijā tika īstenots 1993. gadā[1]. Vēstuļu oriģināli pašlaik glabājas Britu Muzejā Londonā.
H.P. Blavatska ir teikusi, ka, pateicoties Mahatmām Moria, Kut Humi un citiem Skolotājiem, tika uzrakstīti viņas galvenie darbi “Atmaskotā Izīda” (“Разоблаченная Изида[2]”) un “Slepenā doktrīna. Zinātnes, filozofijas un reliģijas sintēze” (“Тайная доктрина. Синтез науки, философии и религии”) – grāmatas, kuras apstiprina pasaules filozofijas sistēmu un reliģiju kopīgo avotu.
Savā grāmatā “Vēstules no Indostānas alām un biezokņiem” (“Письма из пещер и дебрей Индостана[3]”) Helēna Petrovna literārā formā aprakstījusi savus ceļojumus pa Indiju ar Skolotāju, kuru grāmatā viņa sauc takurs Gulabs Lalls Sings: “...milzīga auguma rādžputs, neatkarīgs takurs no Radžastānas provinces, kuru mēs sen pazinām ar vārdu Gulabs Lalls Sings, bet saucām vienkārši Gulabs Sings... par šo dīvaino cilvēku gāja pašas apbrīnojamākās un visdažādākās runas. Klīda valodas, ka viņš it kā pieder pie radža-jogas sektas, ir iesvētīts maģijas, alķīmijas un dažādu citu Indijas slepeno zinātņu sakramentos. Viņš bija bagāts un neatkarīgs cilvēks, un ļaudis runās neuzdrošinājās turēt viņu aizdomās par apmānu, vēl jo vairāk, ja viņš arī nodarbojās ar šīm zinātnēm, tad rūpīgi slēpa savas zināšanas no visiem, izņemot savus pašus tuvākos draugus.
Gandrīz visi takuri ir cēlušies no Sūrijas (saules) un tāpēc saucas sūrjavānsi, saules pēcteči, nepārspējami lepnumā. Pēc viņu teiktā, “zemes netīrumi nevar pielipt saules stariem”, tas ir, rādžputiem...
Rabirs Singhs – pēdējais Valdnieka Morijas iemiesojums zemes plānā.
Dažādos avotos ir norādīti dažādi Valdnieka Morijas pēdējā iemiesojuma vārdi. H.I. Rēriha Skolotāju šajā iemiesojumā sauca “radža Černoija”. Savā dienasgrāmatā Zinaīda Fosdiha (Zinaida Fosdik), tuvākā Rērihu darbiniece Amerikā, raksta no Helēnas Ivanovnas vārdiem: “Akbars iemiesojās radžā Černoijā, jo viņa astrālais ķermenis bija bojāts, vienmēr būdams redzams, galma dzīvē, vienmēr dūrienus un zaudējumus saņemošs no visām pusēm. Bet vajadzēja atnākt uz Brālību veselīgā fiziskā ķermenī, tāpēc arī vajag šo iemiesojumu.”
Skolotājam Morijam ir daudz iemiesojumu zemes plānā. Tie ir pieminēti dažādos avotos: Helēnas Petrovnas Blavatskas darbos, Dzīvās Ētikas Mācības grāmatās, Helēnas Ivanovnas Rērihas grāmatās un vēstulēs, Marka un Elizabetes Profetu grāmatās un citos.
Ar dažiem no pašiem pazīstamākajiem Valdnieka Morijas iemiesojumiem mēs piedāvājam jums iepazīties.
ĀBRAMS (apm. 2000. g. p.m.ē.)
Ebreju patriarhs, Izraēļa divpadsmit cilšu sencis. Jūdi, kristieši un musulmaņi uzskata viņu par pirmo, kurš sāka pielūgt īsteno vienoto Dievu.
Ābrams un viņa ģimene pirmoreiz ir minēti Bībelē kā Haldejas Ūras – tehniski attīstītās šumeru civilizācijas plaukstoša kultūras, politikas un ekonomiska centra – pilsoņi.
Rakstnieks Zaharija Sičins (Zecharia Sitchin) apgalvo, ka Ābrams dzimis 2123. gadā p.m.ē., bijis šumeru aristokrāts, cēlies no priestera ģimenes, asinssaitēm saistīts ar karaļnamu, un komandējis daudzus kalpus un savu armiju.
“1. Mozus grāmata” konkrēti Ābramu attēlo kā varenu valdnieku – vadoni, kurš kontaktējas ar ķēniņiem, slēdz militāras savienības un rīkojas ar zemes īpašumiem. Viņam patīk miers, taču viņš ir pieredzējis kara lietās un augstsirdīgs kā uzvarētājs. Viņš ir taisnīguma, taisnuma, tīrības un viesmīlības iemiesojums. Viņš parāda sevi arī kā pravietis un aizstāvis Dieva priekšā. Taču vissvarīgākais ir, ka Ābrams ir prototips cilvēkam, kurš stingri turas pie savas ticības un Tā Kunga atkārtotajiem pareģojumiem, ka viņam jākļūst par “daudzu tautu tēvu”, pat ja ārējie apstākļi liecina par pretējo.
ARTŪRS, ANGLIJAS KARALIS (m.ē. VI gs.)
“Karalis Artūrs (angļu un velsiešu Arthur, īru Artur) – leģendārs britu vadonis m.ē. VI gs., kurš sagrāva iekarotājus sakšus, britu eposa un daudzu bruņinieku romānu centrālais varonis.”
Vecās Anglijas mitoloģijā nav skaistāka laikmeta par karaļa Artūra un viņa drošsirdīgo bruņinieku valdīšanas laikiem, kad drūmajos viduslaikos uzplauka cēlsirdība un pašaizliedzīga uzticība kronim un savai valstij. Var teikt, ka Artūra laikmets arī ir Britānijas vēstures sākumpunkts.
Grāmatā “Valdnieki un viņu Mājokļi” (“Владыки и их Обители[4]”) Marks un Elizabeta Profeti vēsta, ka Apaļā Galda bruņinieki un Kamelota galma dāmas bija iesvētīti Lielās Baltās Brālības skolas noslēpumā, turpinot tradīcijas, kādas pastāvēja Pitagora skolā Krotonā, Kumranas Esseņu (Essenes) kopienā. Viņi svēti godāja un sargāja Brālības slēptākās patiesības, kuras viņiem atklāja galma mags un karaļa padomnieks Merlins. Bruņinieku turnīri un cīņas bija veids, kā paust viņu dvēseļu iekšējo sasniegumu līmeni.
Artūrs savus bruņiniekus veda meklēt Svēto Grālu – kausu, no kura Jēzus dzēra Slepenajā Vakarā. Sīvajā Kamlanas cīņā Artūrs tika nāvīgi ievainots. Pēc tam, kā vēsta teiksma, trīs noslēpumainas karalienes aiznesa Artūru uz barku un aizveda uz Avalonas salu ieleju.
Pēc dažām teiksmām skaistais stāsts par pašu cēlāko viduslaiku Anglijas karali ar to nemaz nebeidzās, un pašlaik Artūrs Avalonā tikai snauž, gatavs augšāmcelties un glābt Britāniju reālu draudu gadījumā. Epitāfija uz viņa kapenēm Glastonberijas katedrālē vēsta: “Hic jacet Arthurus rex quandam rexque futurus.” (“Šeit dus Artūrs, karalis, kurš bija, un karalis, kurš būs.”
SVĒTAIS RADOŅEŽAS SERGIJS (1314-1392)
Radoņežas Sergijs – Krievu baznīcas svētais, Piemaskavas Troicas klostera dibinātājs (pašlaik to sauc par Troicas Sergija lavru (Троице-Сергиева лавра)), mūku dzīves pārveidotājs Ziemeļu Krievijā.
Viņš piedzima Rostovas pilsētā (Lielajā) 1314. gadā, tajā Krievu zemes tumšajā stundā, kad tā, Ordas pilnīgi izputināta, vēl stenēja no tatāru uzbrukuma šausmām. Kristībās nosaukts par Varfolemeju, šis Krievzemes nākamais aizstāvis kopš dzimšanas pauda svētuma brīnumus. Trešdienās un piektdienās zīdainis autiņos nemainīgi gavēja, atsakoties no mātes piena. Pusaudža gados viņš visu brīvo laiku pavadīja lūgšanās.
Lūk, ko aprakstā stāsta H.I. Rēriha par Svēto Sergiju.
“No Svētā Radoņežas Sergija dzīves aprakstiem mēs zinām, ka jau uz jaunības sliekšņa viņā skaidri iezīmējās nākamais vientuļnieks un mūks. Mēs zinām arī par viņa tikšanos ar jocīgo veci, kurš viņa vecākiem izskaidroja daudzas zīmes, kas pavadīja viņu dēla dzimšanu, un pateica, ka viņu dēlam “jākļūst par Svētās Trīsvienības mitekli, lai daudzus atvestu aiz sevis pie Dievišķo Baušļu saprašanas”.”
H.I. Rēriha rakstīja: “…Svētā visas darbošanās jēga ir nevis arējos baznīcas rituālos, bet viņa augsti tikumiski audzinošajā ietekmē uz saviem laikabiedriem. Nosakot bargus nolikumus, ienesot disciplīnu tā laika mežonīgajos tikumos, Viņš veidoja tautas raksturu, tādējādi radot Valsts spēku.
No vēstures jūs zināt, kādā haotiskā stāvoklī atradās tautas gars laikos, kad valdīja mongoļu jūgs un savā starpā karojošo kņazu patvaļīgie tikumi. Bija vajadzīga barga skola un groži; un līdzekļus tam vajadzēja ņemt no tuvākajiem tautai saprotamajiem jēdzieniem. Bija vajadzīgi simboli, bija vajadzīgi rituāli apziņām, kuras nāca ārā no zīdaiņa stāvokļa… atmiņa par Sergiju nenomirs nekad, jo liels ir Gara Magnēts, kuru viņš ielika krievu tautas garā. Vēsture par Garīguma attīstību krievu dvēselē un par Krievu Zemes apvienošanas un būvniecības sākumu ar nesaraujamiem pavedieniem ir saistīta ar šo Lielo Izglītotāju.”
AKBARS LIELAIS (1542-1605)
Akbars, Dželals ad-Dim Muhamads (Jalal ad-Din Mingburnu) (Akbars Lielais), – trešais padišahs no Lielo Mogolu dinastijas, timurīts (Timurid dynasty), Babūra mazdēls, Tamerlāna tiešais pēctecis.
Sešpadsmitajā gadsimtā Mongolijas impēriju faktiski bija pakļāvuši svešzemju iekarotāji, tā ka 1556. gadā, kad Akbars Dželals ad-Dim Muhamads mantoja troni, no reiz plašās impērijas bija palikusi tikai galvaspilsēta Deli. Izcilais jaunais imperators Akbars, kuram, kāpjot tronī, vēl nebija četrpadsmit gadu, devās atkarot savu valstību. Viņš visā pasaulē kļuva slavens kā Akbars Lielais – pats varenākais no Mongolijas imperatoriem.
Imperatoram Akbaram piemita satriecoša fiziska izturība, kura veicināja viņa neparastās militārās sekmes, – viņš varēja nojāt zirga mugurā 240 jūdzes (386 km – sast. piezīme) 24 stundās, lai piepeši uzbruktu ienaidniekam un sakautu. Viņa valdīšanas lielākā daļa tika veltīta, lai pakļautu Indijas ziemeļu dumpīgos kņazus un nodrošinātu mieru caur stipru provinču valdību nodibināšanu.
Akbars paplašināja savas valsts robežas, iekarojot visus Indostānas ziemeļus, ieskaitot Kašmiru, Gudžarātu un Indas zemes. Turklāt viņš sevi parādīja ne tikai kā veiksmīgs karavadonis un drošsirdīgs karavīrs, bet arī kā augstsirdīgs attieksmē pret uzvarētajiem un kā vieds politiķis, kurš pēc iespējas cenšas izvairīties no asinsizliešanas, sasniedzot rezultātus caur miera sarunām, savienību noslēgšanām un laulībām dinastiju starpā.
Materiālu sagatavoja Irīna Korotjejeva (Maskava) un Jeļena Iļjina (Novosibirska),
piedaloties Valentīnai Poļanai (Novosibirska) un Olgai Ivanovai (Čebarkuļa).
Materiāls ņemts no vietnes “Sīriuss” un publicēts ar īsinājumiem.
Pievienots 29.11.2019
https://pulsarvremeni.ru/vladyka-morija/
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.philos.lv/DOC/Mahatmu_vestules.pdf (Tulk. piezīme)
[2] Skat. https://www.klex.ru/1xd un https://www.klex.ru/1xf (Tulk. piezīme)
[3] Skat. https://www.klex.ru/1yo (Tulk. piezīme)
[4] Skat. https://www.koob.ru/prophet_mark/lords (Tulk. piezīme)