Татьяна Бреславская - НЕОПОЗНАННЫЙ КРЫМ - 2
Tatjana Breslavska - NEIEPAZĪTĀ KRIMA - 2
NEIEPAZĪTĀ KRIMA – 2.
Tas ir iesāktās tēmas “NEIEPAZĪTĀ KRIMA” turpinājums. Pirmo rakstu var izlasīt veb-žurnālā “ПЕРЕМЕНЫ РУ[1]” un manā blogā. Žēl, ka raksti blogā ir bez fotogrāfijām.
Līdz pēdējam aizbraukšanas brīdim mēs vēl nebijām pieņēmušas galīgo lēmumu: kā lietderīgi var izmantot tikai 5 pilnas dienas, atrodoties Krimā. Bija varianti atkal pastrādāt Sudakā (Судак), taču caur vienu mūsu dalībnieci uzstājīgi “piedāvāja” variantu – Kazantipa (Казантип) zemesragu, no tā Kerča ir rokas attālumā (Kerča jau bija mana Idée fixe). Visi piekrita uz Kazantipu: tur arī “ir kaut kas, kas pievelk DAŽUS”.
Ar laikapstākļiem jūrā mums nepaveicās, tāpēc visus spēkus veltījām DARBAM.
Pirms ieiet paša rezervāta zonā (mēs to arī tā nosaucām par “zonu”), nolēmām apmeklēt vietējo ilggadējo iedzīvotāju ezotēriķi: varbūt, kaut ko ieteiks. Bet ezotēriķim tajā dienā bija dzimšanas diena, viņam palika 75 gadi, un viņš šajā dienā “vest” mūs uz “zonu” atteicās. Tiesa, mūsu vēlēšanās bija vienkārši izjautāt viņu par interesantām vietām. Uz to viņš atbildēja, ka tikai caur viņu ar mums var runāt Tutanhamona, Šumeru, Drunvalo Melhisedeka (?) un tml. akmeņi. Paši mēs tos nekādi neatradīsim. Kad mēs klusītiņām gribējām pazust ar vārdiem: “Nu ko, iesim, pastrādāsim pašas,” – viņš sašutis izbrīnījās: “Ko tādu jūs vēl varat darīt PAŠAS!?”
Godīgi sakot, arī mēs pašas pagaidām nezinājām: ko tieši mēs “zonā” darīsim. Šeit klāt bija force majeure faktors, kas bija ļoti pievilcīgi. Runā, ka “visi raujas uz Zemi” sakarā ar šo faktoru. Lūk, arī mums, kā atnācējām uz jaunu planētu, bija ĻOTI interesanti: kas tad ar mums būs.
Un bija, lūk, kas: 20 minūtes pēc ezotēriķa apmeklējuma visām trijām sāka sāpēt galva, Paldies Dievam, jūra bija blakus, tā mūs, dārgā un mīļā, attīrīja, un mēs pie “zonas” pienācām gaiši un attīrīti kā zīdaiņi.
Pirms pārgājiena mēs nopirkām biļetes, mums iedeva karti. Pietika ar vienu skatienu uz to, lai saprastu, KURP mēs ejam un KURŠ mūs tur gaida! (Kazantipa karti var atrast internetā.) Pats par sevi saprotams, ka pirmie mūs sagaidīja Glabātāji no Sīriusa, tā pamatā ir viņu mītne. Blakus viņiem “zonā” darbojas pārstāvji no Plejādēm, Šumeru civilizācijas, bet precīzāk – no Aldeberana, Oriona zvaigznāja.
Uzmanīgi aplūkojušas karti, mēs nolēmām doties uz tās augstāko punktu – Kazantipa kalnu ar nodomu atvērt tur Gaismas un Augšupcelšanās Portālu. “Zonas” teritorija bija maz interesanta: kaila stepes tipa katliene pa vidu ar naftas sūkņiem un akmeņaini līči pa malām. Nekādas efektīgas augu segas! Un vēl skaitās rezervāts!
Taču sirdī mēs jutām, ka aiz visas šīs neizskatīgās ainavas slēpjas KAUT KAS. Neaizejot līdz kalna virsotnei metrus 500, likās dzirdam: REPTIĻU SMADZEŅU ATTĪRĪŠANA… Stop! Skatāmies kartē: apbrīnojami! Kazantipa kalns atradās “sīriāņa galvā” tieši tur, kur cilvēkam atrodas reptiļa smadzenes. To, ka karte arī ir cilvēka- sīriāņa galvaskausa “shēma”, sapratām visas.
Kas ir reptiļa smadzenes (izziņa): reptiļa smadzenes atbilst aizmugures smadzenēm. Tā ir pati vecākā smadzeņu daļa, kura ir 500 milj. gadu veca. Reptiļa smadzeņu galvenais uzdevums – pašsaglabāšanās, izdzīvošana, funkcija, kura ir pielīdzināma bāzes vajadzību apmierināšanai un nodrošina pāriešanu pie citām augstākām funkcijām. Šī smadzeņu daļa atbild par sirdspukstiem, elpošanu, ūdens-sāļu balansu, tas ir, par organisma kardināli svarīgām funkcijām. Daļēji reptiļa smadzenes regulē reflektoru funkcijas, piemēram, rokas atraušanu pie sāpēm. Viņas arī uzņemas kontroli briesmu un stresa gadījumā. Reptiļa smadzenes nepiedalās emocionālajā dzīvē, viņas nodrošina un uztur vienkāršākās mijiedarbības: agresijas izpausmi, pārošanos, teritorijas aizsardzību.
Gribu šeit vēl piebilst, ka pirmoreiz mēs zonas teritorijā iegājām 09:09. Visas iepriekšējās dienas uz Zemes bija piepildītas ar saspringtām gaidām sakarā ar konfliktu Tuvo Austrumu teritorijā un tajā skaitā Sīrijā. Šajā dienā viena no Sanktpēterburgas Gaismas Grupām strādāja Izraēlā, lai neitralizētu agresijas enerģijas. Jau uzkāpjot virsotnē kļuva skaidrs, kādu darbu mums stāv priekšā veikt un kā tas ir saistīs ar stāvokli mūsu pasaulē.
Atrodot visrāmāko virsotnes vietu, mēs sagatavojāmies lielam un nopietnam darbam. Piesaucām visus Gaismas Spēkus, savas ģimenes, visus savus augstākos aspektus, augšupejošus pa dievišķo asi. Atnāca Sīriusa, Plejāžu, Aldebarana, Oriona pārstāvji. Mums tika nodots lūgums kļūt par viņu enerģiju pārvadītājiem, lai neitralizētu cilvēces reptiļa smadzeņu agresijas programmas, lai pārprogrammētu šo smadzeņu daļu. Šo programmu ielikšanā bija piedalījušās augstāk nosauktās civilizācijas.
Divu stundu laikā caur mums nāca enerģijas, kuras neitralizēja agresijas programmas Tuvo Austrumu rajonā. Šis rajons ir milzīgs portāls, kuru no “augšas” kontrolē negatīvi spēki. Mūsu apziņas vienlaikus atradās gan “tur”, gan “šeit”. Caur mums noritēja viss darbs. Aldebarana pārstāvji izteica īpašu vēlēšanos pārvadīt savas attīrošās gaismas enerģijas uz Zemi, jo viņi juta arī savu vainu Otrā pasaules kara izraisīšanā. Viņi nekādā gadījumā negribēja pieļaut jaunu. Turklāt viņi piebilda, ka “no zemiešu apziņas attīstības ir atkarīga arī viņu planētu attīstība”.
Uz kalna tika uzbūvēta milzīga Gaismas Piramīda, kura visas cilvēces apziņu ietekmēs uz mieru, progresu, radošu savienību ar Māti-Zemi, harmonisku attīstību. Vienlaikus šeit pat kopā ar visiem tika atvērts cilvēces Augšupcelšanās un Apskaidrošanās Portāls.
“Lai šī Piramīda ir mirdzoša Gaismas virsotne, kura ar savu Gaismu apgaismo visu esošo uz Zemes!” – mūsu Kosmosa brāļu vārdi. “Mēs pateicamies visām enerģijām uz Zemes, lai pat negatīvām, jo tās virzīja mūs uz attīstību. Viss norit pēc Radītāja plāna. Mēs visi ejam kopā.”
Sīriusa pārstāvji apsveica mūs ar sekmīgu kopīgo darbu, izteica sajūsmu par mūsu vīrišķīgo vēlmi strādāt, nosūtīja mums savu zvaigžņu mirdzošo gaismu, kura mūs apsedza gluži kā ar gaišzilu pārklāju! Mēs jutām dziļu apmierinājumu pēc tāda darba. Gribējās dziedāt un dejot!
Nedaudz nokāpuši no kalna, mēs pēkšņi pamirām: skaidri bija jūtama kaut kā dzīva, kaut arī ar parasto redzi neredzama, klātbūtne. Tā bija mūsu draugu piezemēšanās vieta.
Pēc dienas, pēc brauciena uz Kerču, mums atkal sagribējās uz mūsu “zonu”, viņa tā vien vilka pie sevis, it kā mēs tajā kaut ko līdz galam nebūtu izdarījušas. Taču šoreiz mēs nolēmām zemesragu apliekt no kreisās puses. Uz krīta klintīm veicām burvīgu meditāciju “Atklāsme”. Nosaukumu mums ieteica Skolotāji no Sīriusa. Mūs meditācijā “apskaidroja” ar to, ka viens no galvenajiem cilvēka uzdevumiem ir just PRIEKU! Dzīvojot pastāvīgā priekā par “esības dzīvi”, mēs vairojam gaismu, izspiežot tumsu. Jau Jēzus teica: “Priecājieties!” Bet vai visi pareizi saprot viņa vārdus?
Ceļojot tālāk gar krastu, mēs atradām daudz “dzīvu” akmeņu, kuri mums atgādināja par zemes tālo vēsturi un viņas saikni ar ārpsuszemes civilizācijām. (Kazantipa neparasto akmeņu foto var atrast internetā.) Ar katru tādu akmeni mēs sazinājāmies un “laidām viņa dvēseli brīvībā”. Neteikšu, ka viņas uzreiz ar prieku aiztraucās prom. Gluži otrādi, sākumā bikli un bailīgi viņas raudzījās uz ārieni, pārliecinoties par drošību. Tikai pēc mūsu apsveikuma vārdiem, sūtot mīlestību un vēlējumu “Laimīgu ceļu uz mājām”, viņas sāka kustību. Miljoniem gadu viss bija kluss un pēkšņi...
Vēl daži skaisti izgriezti līcīši pievērsa mūsu uzmanību. Un tā ir vesela ģimene, kura stiepjas uz ūdens spoguli.
Grūti bija šķirties no “zonas, bet mūs vēl gaidīja Kerča, bijušais Pantikapejs (Пантикапей), Mitridata kalns (гора Митридат), bet galvenais: pats Mitridats Eipators (Митридат Евпатор), Pontas (Понт) ķēniņš. Viņš sakontaktējās ar mums jau autobusā pa ceļam uz Kerču (lai mūs sagatavotu).
Šeit nedaudz paskaidrojumu: kāpēc tieši mums un man īpaši vajadzēja uz bijušās Bosporas valsts vietu. Jau pirms gada mani informēja, ka Mitridats Eipators ir mans iemiesojums. Biju ļoti pārsteigta! Kad izlasīju par viņu vēsturiskos faktus, divas dienas nebiju savā ādā. Piesaucu, atnāca: jauns un skaists, kā uz kaltās monētas. Sarīkoju “kaislīgu” pratināšanu”.
– Kā tad tu biji tāds nezvērs? Nogalināji savu māti, sievu, bērnus? Ienaidniekiem kaklā izkausētu zeltu lēji! Kāda šādā gadījumā nozīme tavām 24 valodu zināšanām, talantiem mākslā un politikā! Tas taču ir briesmīgi! Un tu esi mans iemiesojums?! Tu – tā esmu es, bet es – tas esi tu?! – Jā, tā viss arī bija. Tajā laikā citādi nevarēja. – Ko tu pašlaik no manis gribi? – Palīdzi man attīrīties. Nepieciešams būt tajā vietā, kur bija mana valsts.
Jau uz vietas, Mitridata kalnā, kurš paceļas pār Kerču un kur stāvēja Mitridata Krēsls, no kura viņš aplūkoja savus valdījumus un baudīju saulrietu virs jūras, viņš mums “izteica savu galīgo mērķi un lūgumu”: Bez attīrīšanās viņš nevar kļūt Valdnieks Mitridats un augšupcelties, tikai mēs, no zemes plāna, varam viņam tajā palīdzēt. Protams, mēs, no zemes plāna, palīdzējām. Kā lai nepagodina tādu ķēniņu, par kuru pats Mocarts ir uzrakstījis operu un kuru A.S. Puškins ir pieminējis savā dzejā. Mēs pašas gandrīz sākām raudāt, kad viņš caur mums lūdza piedošanu par visām savām ļaundarībām! Jā, ko tādu mēs piedzīvojām pirmoreiz: caur mums sūdzēja grēkus no augšas! Viņš nevarēja augšupcelties bez šīs nožēlošanas! Pēc viņa lūguma mēs uz kalna atvērām “Mitridata mīlestības portālu”. Tagad caur to viņš no augšas lies savu mīlestību, kura izšķīdinās visu negatīvo, izdarītu viņa vainas dēļ. Meditācijai beidzoties, viņš nostājās mūsu vidū, milzīgs un dižens, un noskūpstīja katru no mums! Brīnumaini ir tavi darbi, Kungs Dievs! Lūk, arī Kerča ir kļuvusi par dzimto pilsētu...
Vakarā, aizbraukšanas priekšvakarā, mēs aizgājām atvadīties no Azovas jūras un uz atvadām paraudzījāmies uz mūsu “zonu” vakara krēslā. Virs Kazantipa kalna mirdzēja gaismas piramīda, kuras virsotne aizstiepās tālu debesīs... Bija nedaudz skumji atstāt šo pieticīgo Krimas stūrīti un mūsu “zonu”, kura kļuvusi mums mīļa un tuva. Taču Krimas ir vēl tik daudz! Un tik daudz vēl ir priekšā “mūsu zonu”!
Septembris, 2013. g.
Pievienots 03.05.2014
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/tatjana-breslavska/25-tatjaba-breslavska/1930-tatjana-breslavska-neiepazita-krima (Tulk. piezīme)