Светлана Туманова - ПОСЛАНИЕ МОЕЙ МАМОЧКЕ

Svetlana Tumanova - VĒSTĪJUMS MANAI MĀMULIŅAI

Es sūtu māmuliņai priecīgu ziņu, kura dziedina māmuliņas Garīgo Sirdi: es dzīvoju, es priecājos, man kaut mazlietiņ, bet ir labāk.

Bet manas māmuliņas jaunības tēls fotogrāfijā, tik labestīgs, maigs un burvīgs, man saka, ka “pietiks gausties, dzīvo un priecājies par Dzīvi, kā es jauna dzīvoju, vēl ne ar ko neapgrūtināta…”

ES MĪLU TEVI, manu mīļo māmuliņ, manu maigo, mīļo, gudro, labestīgo un mīļoto māmuci! Lai mans pēdējais Vēstījums aizlido pie Tevis un Spārno!

VISS IR LABI, MĀMULIŅ! Es zinu, ka izdziedināšos, māmuliņ! Un tā arī bija ierakstīts manās Hronikās no paša sākuma! Citādi arī nevarēja būt! Tikai nezinu pašlaik, kad tieši. Bet izdziedināšos NOTEIKTI! TAS PAT NAV APSPRIEŽAMS. Tikai nedrīkst padoties fiziskajai Ilūzijai un ticēt savai “slimībai”, tā sauktajai.

Es sūtu māmuliņai priecīgu ziņu, kura Dziedina māmuliņas Garīgo Sirdi: ES DZĪVOJU, ES PRIECĀJOS, MAN KAUT MAZLIETIŅ, BET IR LABĀK! LAI PAR MANI PAPRIECĀJAS VISA MANA DZIMTA, VISU IR IESPĒJAMS PĀRVARĒT! VISU VAR UZVEIKT! VISU VAR IZKAUSĒT AR SAVU MĪLESTĪBU, UN TĀ IR BIJIS VIENMĒR. IR UN BŪS. ĀMEN.

2017.04.29.

Atsūtīts 29.04.2017

Tulkoja Jānis Oppe