Svetlana Dingesa - Ķermeņa sāpes – mūsu Dvēseles valoda

Светлана Дингес - Боль тела — язык нашей Души

Svetlana Dingesa - Ķermeņa sāpes – mūsu Dvēseles valoda

15 11 14 01

Vai eksistē atkarība starp slimības simptomu parādīšanos cilvēka ķermenī un dvēseles stāvokli?

Vistiešākā. Slimība kā Dvēseles valoda grib mums kaut ko pateikt, tā ir zīme, kura liek apstāties un padomāt, vai pareizu ceļu ej.

Pilnīgi acīmredzams, ka nevienam no mums negribas slimot un tātad izjust SĀPES!

Slimība parādās tur, kur tai ir vieta, un tai VIENMĒR ir iemesli. Tikai, vai vienmēr mums tie ir zināmi?

Mēs paši provocējam slimību

Psihoterapeite, pašpalīdzības kustības dibinātāja Luīze Heja (Louise Hay) savā grāmatā “Dziedini sevi pats (Heal Your Body)” raksta:

“Būdama pārliecināta, ka vēža slimību rada pārestības sajūta, kuru cilvēks glabā dvēselē tik ilgi, ka slimība sāk burtiski aprīt savu ķermeni, es sapratu, ka man stāv priekšā milzīgs prāta darbs.

Es sapratu, ka tieši es, pati to nevēloties, izraisīju sevī šo slimību, un šis atklājums izmainīja visu manu dzīvi. Šī mana jaunā zināšana veda pie izpratnes, kā mijiedarbojas domāšanas raksturs, ķermeņa daļas un fiziskās veselības problēmas.”

Sk. arī Kā negatīvas domas ietekmē veselību?[1]. Kā šeit ir ar saikni ar pagātnes dzīvi?

Sāpes – mūsu Dvēseles valoda

Jaunais skats uz slimību cēloņiem, kuru mūsdienu pasaulē ienesa L. Heja, viņas skolniece Liza Burbo (Lise Bourbeau) un citi sekotāji, palīdzēja daudziem cilvēkiem saprast, ka mūsu negatīvās domas, pārliecības un emocijas, kas tiek pārdzīvotas ļoti dziļi ilgu laiku, ved pie kaišu parādīšanās.

Biežas depresijas, panikas lēkmes, apsēstības, neirozes, bailes un fobijas, vainas[2] un nepilnvērtības sajūta, aizkaitināmība, dusmas un agresija, stresi un to sekas, miega traucējumi, neatrisinātas starppersonu problēmas – visas šīs emocijas tiek ierakstītas ķermenī un nāk ārā SĀPJU signālu formā.

15 11 14 02

Citiem vārdiem, sāpes kā mūsu Dvēseles valoda – tas ir signāls. Un šo signālu ir svarīgi nepalaist garām, kamēr tas nav novedis pie nopietnākām sekām.

Taču vai vienmēr mēs spējam saprast, par ko runā mūsu Dvēsele?

Slimības un iepriekšējo dzīvju mijiedarbība būs saprotama no sekojošajiem piemēriem.

Māmiņ, man ir bail!

Mazulītei nepatīk peldēties kopš pašas dzimšanas. Aizgūtnēm raud, rausta rociņas un kājiņas.

Jaunie vecāki ir apjukuši, nesaprot notiekošo. Redzamu iemeslu tādai bērna reakcijai nav, un tāpēc ir grūti saprast, kas nav tā?!

Beidzot atrodas optimālais risinājums: nevis māmiņa, bet tēvs mazgā mazulīti zem vieglas ūdens strūklas. Bet vienalga, galvu mazgāt bērns neļauj!

Aina no pagātnes: zemnieku māja, liels toveris ar ūdeni. Tajā priecīgi ar vienkāršām rotaļlietām spēlējas divus gadu vecs bērns. Jaunās mātes rokas maigi, ar mīlestību glāsta bērna ķermenīti, aplaistot no krūzes ar siltu ūdeni…

Durvis spēji atveras. Istabā ielaužas deguma smaka; ārā dzirdami haotiski šāvieni. Nepazīstams cilvēks šauj uz sievieti. Viņa uzkrīt bērnam. Māja jau deg. Mazulīte vēl ir dzīva. Taču ūdens ir tik daudz!...

Bērns piedzima, un Dvēsele jau saka apkārtējiem, ko viņa ir atnesusi sev līdzi no pagātnes iemiesojuma^[3].

Tāpēc ir tik svarīgi vecākiem saprast, ka jaunais cilvēks – tā nav tīra papīra lapa, bet daudzšķautņains, daudzdimensionāls dzīvs Visums, gatavs atklāt savus dziļākos noslēpumus. Tikai ir jāskatās uzmanīgi.

Sk. arī Sāpes mugurā? Jums iedūra ar šķēpu pirms 700 gadiem[4].

Ārste neieraudzīja rētu

Daktere uzmanīgi izmeklē apmēram divpadsmit gadus vecu meiteni. Uz pieņemšanu viņu atveda tēvs. Pēdējā laikā meitiņa sākusi bieži sūdzēties par stiprām sāpēm vēderā. Pēc apskates, kā arī pienākas, meitenei izrakstīja nosūtījumu uz izmeklēšanu un analīzēm.

Rezultāti izrādījās normāli. Ārste nespēja noteikt diagnozi…

15 11 14 03

Nakts. Auksts, caururbjošs vējš strauji sadzen mākoņus. Neliela skandināvu bruņinieku kavalēristu nodaļa gaida slēpnī netālu no sava cietokšņa.

Nodaļu komandē septiņpadsmit gadus vecs jauneklis. Drosmīgs karavīrs, kurš turklāt tūlīt, tūlīt kļūs vīrs vienai no vietējā feodāļa meitām. Viņš arī pats pieder senai dižciltīgai dzimtai.

Tiesa, viņa tēvs jau vairākus gadus nav parādījies dzimtajā novadā un par kāzām neko nezina. Kopā ar savu karapulku viņš ir kaut kur tālu. Bet dēls jau ir paaudzies un kļuvis par īstu aizstāvi.

Gaidot “ienaidniekus”, nelielā bruņinieku nodaļa gaida slēpnī naksnīgajā mežā. Aprēķins ir vienkāršs: tumsā viņi uzbruks nelūgtajiem viesiem pēkšņi un strauji. Varonīguma un drosmes jaunajam bruņiniekam netrūkst. Tēvs var ar viņu lepoties!

…Kauja bija asiņaina. Gandrīz visa nodaļa gāja bojā. Pašā pēdējā mirklī, kad zobens caurdūra viņa vēderu, jauneklis ar visu dziestošās apziņas skaidrību pēkšņi ieraudzīja, ka viņa priekšā ir tēvs…

Meitenes-pusaudzes ķermenī pamodās pārdzīvojumi, kuri atnāca no pagātnes dzīves. Aktivējās dziļā, šūnu atmiņa^[5], tas ir, Dvēseles atmiņa. Ne katrs notikums atstāj mūsos tādas pēdas. Taču aprakstītajā gadījumā jauneklis izjuta ļoti dziļu satricinājumu, nāves brīdī ieraudzījis tēva seju.

Un Dvēsele cenšas atbrīvoties no pārdzīvotā smagās nastas un pabeigt karmisko mācību.

Divu radniecīgo dvēseļu jaunu tikšanos[6] viņas ieplānoja telpā starp dzīvēm Dvēseļu Pasaulē. Un tagad šajā dzīvē viņām stāv priekšā izdzīvot savas attiecības, atbrīvojoties no aizdomu pilnās neuzticēšanās vienai pret otru.

Šis karmiskais uzdevums atgādināja par sevi caur meitenes fiziskām sāpēm. Un nav nejaušība, ka tieši tēvam nācās viņu vest pie daktera.

Nejaušības nav nejaušas!

Viņa vienkārši gāja prom no sava ķermeņa

Elpot nav ko, apkārt ir tvaiki un cilvēki. Pilsētas pirts. Pēkšņi sievietes kliedziens: “Meitenei slikti – svaigā gaisā viņu, svaigā gaisā!”

Ģīboņa stāvokļi meitenei sākās no 5 gadu vecuma un gadījās katru reizi, pietika viņai pārkarsēties.

Cilvēki baltos tērpos. Sievietes, vīrieši, bērni, veci cilvēki.

Viņu priekšā ir jauna sieviete. Gari gaišbrūni mati, balts krekls līdz pēdām. Cilvēki nāk klāt, viņu kļūst arvien vairāk. Viņi raugās uz viņu ar bezgalīgu uzticību un mīlestību. Viņa vēlreiz saka, ka atlicis spert pēdējo soli.

Un šis solis ir uz tikšanos ar to, kuru katrs atnācējs mīl vairāk nekā pašu dzīvi!

Viņai ir bail. Viņa paņem rokās savu mazo meitiņu, bet ar acīm meklē to, kurš iedvesa viņā šo ideju un apsolīja būt ar viņu līdz galam. Viņš stāv nemanāms pūlī. Ne uzreiz, bet viņa atrod viņu ar acīm. Ieskatās dziļi viņa Dvēselē un pēkšņi caururbjoši saprot: viss ir Māņi, viss ir Maldi!

Apstāties pašai un apturēt šos nelaimīgos, lētticīgos cilvēkus – trūkst spēka. Septiņus gadus vecais dēlēns velk mazo māsiņu aiz rokas. Viņa nolaiž meitiņu zemē un turpina iet pa priekšu visiem, kur viss jau ir gatavs, lai pabeigtu iesākto… Dvēsele atstāj ķermeni agrāk, pirms liesma, dūmi un karstums padarīs savu darbu.

Pēc tam, kad meitenes stāvokļa īstenais cēlonis kļuva saprotams – ģīboņi izbeidzās.

Atbrīvojiet ķermenī ieslodzītās sāpes

Zināšanas par Dvēseli cilvēcei šodien nepieciešamas, lai apzinātos jauno realitāti, lai atminētos sevi un atbrīvotu tās SĀPES, kuras ieslodzītas Ķermenī.

Kas var atbrīvot jebkuras sāpes? To PIEŅEMŠANA! Tāpēc ka sāpes – tā ir mūsu Dvēseles daļiņa.

Sk. arī Meditācija: Kā piedot sev^[7]. Atbrīvojieties no pagātnes traumu sāpēm!

Un dažreiz mēdz būt pietiekami tikai ar vienu iegremdējumu pagātnes dzīvē, lai sāpīgā parādība pārietu “pati no sevis”. Ignorēt šo faktu vairs nav iespējams, tāpēc ka tādu piemēru mūsu Reinkarnacionikas Institūtā ir sakrājies milzīgs daudzums.

1. kursa studenti pieredzējušu treneru un konsultantu vadībā apgūst pašpalīdzības iemaņas un paņēmienus, bet pēc 2. kursa pabeigšanas palīdz arī citiem cilvēkiem atrast un likvidēt sāpīgus garīgus un fiziskus stāvokļus.

Griezties pēc palīdzības var arī pie mūsu pasniedzējiem-konsultantiem.

Maikls Ņūtons: “Iepriekšējo dzīvju atmiņa mūsu ķermenī.”

Apbrīnojamus pierādījumus, kā iepriekšējo iemiesojumu pieredze ietekmē mūsu šodienas dzīvi^[8] un veselību, var atrast Maikla Ņūtona (Michael Newton) pētījumos – viņš bija pazīstams amerikāņu psihologs, filozofijas doktors, hipnoterapeits, autoritatīvs eksperts Dvēseļu reinkarnācijas sfērā.

No M. Ņūtona grāmatas “Dvēseļu liktenis”^[9]:

“Jūs varbūt domāsit – laikam, ko pavadām gara pasaulē starp dzīvēm, jādzēš visi pagājušās dzīves pieredžu seku atlikumi.

Lielākajā daļā gadījumu tā arī notiek, bet, kā sacīju, daži cilvēki pārnes fiziskos un garīgos ķermeņa nospiedumus no vienas dzīves uz nākamo.

Tas īpaši notiek tad, ja nospiedumā slēpjas konkrēta karmiska mācība nākamajai dzīvei.”

15 11 14 04

“Kad pabeidzām Deila un Morīnas seansus… Morīna paskaidroja – kad vien viņa brauc pa Pirmo automaģistrāli uz dienvidiem no Sanfrancisko, viņa neizprotamā kārtā kļūst ļoti nervoza un nobažījusies noteiktā piekrastes ceļa daļā.

Tagad viņa uzzināja, kāpēc. (Mašīna, kurā viņa brauca kopā ar Deilu, pagriezienā ielidoja okeānā – tulk. piez.) Es cerēju, ka manis veiktā viņas 1923. gada nāves ainas pārprogrammēšana varētu arī novērst atkārtotos pēkšņās nāves murgus.

Pēc mēneša Morīna uzrakstīja vēstuli, kurā apstiprināja, ka beidzot šie murgi izgaisuši.”

Dvēsele ar tevi runā

Kāds no Austrumu gudrajiem ir teicis, ka visu slimību sakne – sevis un savas īstenās dabas nezināšana. Mums kopš bērnības māca dažādas zinātnes un valodas. Taču nav svarīgākas valodas par mūsu dzimtā ķermeņa valodu, tāpēc ka tā ir mūsu Dvēseles valoda, viņas sauciens pēc sava veseluma atjaunošanas.

Jo taču, ja sāp dvēsele, tātad arī ķermenī šīs sāpes agri vai vēlu atsauksies, un otrādi.

Cilvēks ir kas vairāk nekā vienkārši ķermenis. Taču tieši viņš rāda, kas notiek mūsu iekšienē emocionālajā un garīgajā līmenī. Un nav vienkāršāka paņēmiena vērsties pie savas Dvēseles, kā caur ķermeni.

Lūk, kāpēc sāpes ved cilvēku pie pašizziņas, kas savieno harmonijā dvēseli un ķermeni. Iespējams, tā arī ir atbilde uz jautājumu: vai mēs varam neslimot?!

Varam, ja dvēsele un ķermenis kļūs vienoti, kamēr mēs eksistējam kā cilvēki.

Iedzīvināta un apgarota matērija ir Cilvēks Dievišķais.

P.P.S. Jūs pievēršat uzmanību sava ķermeņa signāliem?