Алексей Тимофеев - Страх или гармония?
Aleksejs Timofejevs - Bailes vai harmonija?
Cik bieži mēs nonākam izvēles priekšā, ko darīt, kur strādāt, un daudz citu svarīgu izvēļu mums nākas taisīt katru dienu.
Reizēm šķiet, cik labi būtu, ja izvēles nebūtu! Tu dari tikai to, kas ir, un “basta”. Bet nē, obligāti parādās alternatīva. Saprāts pastāvīgi skandina: “Dari tā! Tu jau tā darīji, un bija labi.”
Taču vēlēšanās tā darīt vairs nav, burtiski negribas, kaut kas iekšienē sažņaudzas un protestē. Gribas visu nomainīt, izmainīt dzīvi, darbu, attiecības.
Te tad arī rodas izvēle. Izdarīt, kā darīji agrāk, un palikt neapmierinātam pēc izdarītā vai ieklausīties sevī un riskēt visu izmainīt?
Parasti šādā brīdī arī parādās bailes no jaunā, nezināmā, neparastā. Bailes sagrābj, paralizē iekšējās vēlmes un uzvar. Es katru reizi izvēlos iepriekšējo dzīvi un bēgu prom no bailēm.
Man kļuva interesanti, bet kā var būt citādāk? Ja ieklausās sevī un izdara tā, kā gribas sirdij?
Pasaucis draugu palīgā, es sāku iegremdēties savā atmiņā. Es iedziļinājos atmiņās, un manā priekšā sāka parādīties bildītes…
Dzīve bailēs
“Formulas-1” autosacīkšu čempionāts. Pilnīga koncentrēšanās trasē. Pagrieziens aiz pagrieziena aizlido zibenīgi. Gāzes darbs – un tūlīt pat bremze un atkal gāze. Pārslodzes ir tik spēcīgas, ka aizrauj elpu un saspiež ķermeni.
Domu nav, ir ceļa izjūta un vēlēšanās panākt to zaļo bolīdu priekšā. Es jūtu vibrāciju labajā ritenī, tā no borta atbalsojas taisni kājā kā viegli un saraustīti grūdieni.
Palielinu ātrumu, mani iespiež sēdeklī. Te ass grūdiens – metāla čirkstoņa pa asfaltu. Priekšgals negaidīti aiziet pa labi, riteņi ķeras pie zemes. Mani griež ar kājām gaisā, mētājot uz visām pusēm. Acīs kļūst tumšs.
Nāku pie samaņas no stiprām sāpēm mugurā. Mašīna ir apgāzusies uz barjeras. Es karājos ar galvu uz leju, un manas rokas dreb, mēģinu atāķēt jostu, bet tā ir ieķīlējusies. Atkal tumst acīs, sāpes mugurā pastiprinās.
Jaunākajās ziņās viss griežas ap avāriju. Es guļu gultā slimnīcā, cenšos iegūt asumu, bet acu priekšā ir migla. Jūtu, ka kāds tur manu roku, gribu to izvilkt, un te pamostas sieva.
Viņa tik liegi mani apskauj. Man kļūst silti sirdī, iekšienē ir parādījies kaut kas jauns. Kaut kas pavisam nepazīstams ir aizmeties manī. Atkal acīs satumst.
Ir pagājuši jau vairāki mēneši. Ārsts ir noteicis mieru, taču parakstītais kontrakts gluži kā spiež uz mani no augšas. Man vajag uz trasi, un, cik vien var, ātri. Es simulēju lielisku stāvokli, mēģinu pierunāt māsu palīdzēt man. Vēl pēc nedēļas es atkal esmu trasē.
Komanda priecājās mani redzēt. Cita trase un jauns brauciens. Sacīkšu laikā pie pārslodzes stipri sāka sāpēt mugura. Pa pēdām sāpēm acu priekšā atkal uzpeldēja avārijas aina. Es vairs nejūtu pārliecību par bolīdu. Un tagad ir parādījušās bailes. Bailes atkal zaudēt vadību.
Brauciens ir pabeigts, es pienācu piektais. Puiši pienāk pie bolīda un saka, ka es nelīdzinos pats sev. Braucis sliktāk nekā parasti. Boksā mani sagaidīja Dilans.
– Ceru, tu drīz izveseļosies un atkal kļūsi agrākais.
Man nebija ko atbildēt. Man iekšā viss sažņaudzās. Bija sāpīgi un bail.
Jau pagājušas divas dienas pēc pēdējām sacīkstēm. Es jūtu spriedzi savā iekšienē. Sieva pauž neapmierinātību, viņai gribas redzēt mani blakus. Viņa mēģina pierunāt paņemt pārtraukumu un atjaunot veselību.
Līdz nākamajām sacīkstēm vēl ir pāris dienas. Bet man jau ir nepanesami palikt vienatnē ar sevi. Katru reizi, kad izrādos viens, mani pārņem bailes. Bailes ieskatīties sevī! Ieraudzīt to, kas pēkšņi ir atdzīvojies manī un sakustējies dīvainu sajūtu veidā. Tās ir sajūtas par kaut ko nezināmu, jaunu, biedējošu.
Vairs negribu palikt viens. No rīta eju pie komandas, izklaidējos ar viņiem, cenšos aizmirsties. Pienāk laiks sacīkstēm. Tās ir kļuvušas par manu glābiņu. Procesā ir viegli aizmirst par šo dīvaino sajūtu iekšienē. Sāpēm mugurā centos nepievērst uzmanību, it kā tā arī vajag.
Tā gāja laiks. Sacīkstes pēc sacīkstēm. Es katru reizi tajās aizmirsos. Tikai naktīs dažreiz rādījās murgi, tā diena, kad zaudēju vadību.
Reiz pēc brauciena pienāca vēsts. Man ir piedzimis puika. Sākumā mani pārņēma prieks! Jau taisījos pie sievas, uz mājām, uz citu valsti. Bet te atkal šīs bailes… Tik dziļi iesēdušās iekšienē. Es uzreiz atradu ieganstu nebraukt. Jaunas sacīkstes.
Vēl pēc pāris gadiem sieva no manis aizgāja, paņēmusi līdzi bērnu. Laulība bija sabrukusi. Mani rezultāti sen vairs nepriecēja komandu. Man atrada nomaiņu.
Kopš tā laika ir pagājuši daudzi gadi.
Mazā neizskatīgā mājā nobružātā krēslā vienkāršā apģērbā sēdēja vīrietis.
Seja viņam bija pelēka, ar nespodrām kā piens acīm. Viņš kaut ko murmuļoja zem deguna, reizi pēc reizes pārdzīvojot to avāriju.
Viņš katru reizi lamājās, te uz sevi, te uz mašīnu, te uz inženieriem par to garām palaisto salūzušo detaļu. Viņš tā arī neuzdrošinājās vērst savu skatu uz iekšieni. Sastapties ar to jauno, kas aizmetās toreiz slimnīcā.
Atstājot ķermeni, es biju sarūgtināts! Man neizdevās iemiesot iecerēto! Dzīves scenārijs aizgāja pa alternatīvu ceļu.
Dzīve harmonijā
Mums kļuva interesanti. Man palūdza paskatīties, kāds ceļš sākotnēji bija galvenais. Kāda iecere bija ielikta šajā dzīvē.
Avārija, slimnīca, kārtējās sacīkstes. Dilans pauž cerību par manu drīzu izveseļošanos.
Jūtu šo jauno un biedējošo sajūtu savā iekšienē. Nobažījies es dodos uz baznīcu. Kad es biju vēl pavisam mazulis, mani uz turieni veda vecāki katru nedēļu.
Apbrīnojami, bet garīdznieks mani uzreiz pazina! Arī viņš man šķita ļoti pazīstams un tuvs.
Mēs ilgi runājām todien. Man kļuva vieglāk. Tad es daļēji sapratu. Ir ne tikai materiālā pasaule, bet arī garīgā. Ir enerģijas, un tās mijiedarbojas ar materiālo.
Nākamajās dienās es sāku pamanīt neparasto parastos dzīves momentos.
Es pēkšņi sajutu, ko teica sieva. Izrādījās, viņa bija stāvoklī! Bet vēl to nezināja. Viņai gribējās manu klātbūtni toreiz, atbalstu.
Kad man pazvanīja sakarā ar jaunām sacīkstēm, es pēkšņi sajutu, kā man negribas uz turieni braukt! Negribas vispār vairs ar to nodarboties.
Acu priekšā pazibēja ainiņas ar svinošajiem un jautrajiem draugiem no komandas. Starta, bīstamu apdzīšanu momenti, un ilggaidītie finiši. Tas bija tik tāls, pelēks un pavisam neinteresants.
Tagad man gribējās būt kopā ar savu sievu. Man gribējās izbaudīt katru mūsu kopīgo dienu.
Šis lēmums man sagādāja prieku. Es piezvanīju Dilanam. Vēlāk mēs anulējām līgumu.
Man pat nebija jāmeklē darbs. Ar to izcīnīto naudu bija vairāk nekā pietiekami. Mēs pārbraucām pie jūras, nopirkām sev mājiņu.
Piedzima mūsu dēls! Šis notikums bija man īsts brīnums. Tad es galīgi uzticējos pasaulei. Tagad man nevajadzēja kontrolēt visu, kas notiek. Bailes pavisam izzuda no manas dzīves. Mugura atjaunojās, tikai retumis bija jūtams diskomforts.
Man patika būt ar manu ģimeni. Kad dēls paaugās, mēs kopā sākām piedalīties sacīkstēs ar mazām burulaivām. Dvēselē bija harmonija un neiedomājams prieks.
Kad dēls jau bija pavisam pieaudzis un kļuvis patstāvīgs cilvēks, mēs ar mīļoto palikām vieni. Mums bija harmoniski vienam ar otru vēl gadus sešus. Pēc tam viņa nomira. Mani nebiedēja vientulība, un jutu pateicību par šo dzīvi. Bet bija skumjas par mīļoto. Drīz es aizgāju viņai pa pēdām.
Šīs dzīves pieredze bija sekojoša. Sākotnēji es neuzticējos pasaulei, enerģijām. Pat nezināju par to eksistenci un centos kontrolēt visu, kas ir ap mani. Taču tas nebija iespējams. Un tā avārija to spilgti nodemonstrēja.
Bet, kad sāku pievērst uzmanību ne tikai pasaules fiziskajai komponentei, sāka izpausties uzticēšanās, kļūdama arvien stiprāka un stiprāka. Tagad man vairs nevajadzēja kontrolēt. Kontrole aizgāja. Palika vieta tikai manai uzticībai.
P.S. Un kā jūs uzskatāt, vai ir jāieklausās sirdī?
krugprocvetania.com
Reinkarnacionikas konsultants, Reinkarnacionikas Institūta “Prakšu” 1. kursa kapteinis |
Pievienots 14.01.2015.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/strah-ili-garmoniya/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe