Беседа с Буддой Шакьямуни

Saruna ar Budu Šakjamuni

21 09 15

Šodien notika mana saruna ar Budu Šakjamuni.

Buda: Es radīju lielisku pilsētu, kur visi cilvēki ir budas, ar pareizām runām un dzīves uzskatiem. Es apmierināju slāpes/vajadzību radīt pasaules, tāpēc ka mana pasaule pilnībā atbilst manam sapnim. Tas ir dvēseles ugunīgais plāns, un es atlasīju katru, kurš vēlējās atnākt uz mūsu mājokli, sākumā paskatīties, bet pēc tam palikt arī uz visiem laikiem.

Tādas dvēseles vairs uz Zemes neiemiesojas, viņas ir pabeigušas savu izglītību ar balvu dzīvot un plaukt mūsu pilsētā.

Kā paši cilvēki atnāca uz tavu pilsētu?

Buda: Es katru, kurš augšupceļas, iepazīstināju ar mums un apskatīju katru, kurš iepazinās ar mums.

Tie, kas augšupceļas, vai tad nav cienīgi dzīvot ar jums?

Buda: No vienas puses, pie mums ir noteikti dzīves apstākļi, kuriem visi nepiekrīt, no otras puses, arī mums visi cilvēki nav piemēroti dēļ sarežģītām reliģiskām pārliecībām, nepietiekamas attīstītības un pat dēļ galaktiskās izcelsmes.

Mums ir piemēroti cilvēki ar nelielu ego, kas nedomā par sevi, neceļ savus nopelnus debesīs: jo viņi taču ir augšupcēlušies. Tādiem cilvēkiem augšupcelšanās – tas ir fakts no viņu dzīves, nevis mērķis vai projekts. Pirmajā vietā viņiem stāv kopējais labums, kolektīvi sasniegumi un rezultāti no kopīga darba.

Kādu sabiedrību mēs būvējam? Iecietība pret katru locekli, lai cik “oriģināls” viņš nebūtu. Vērtība katram ir nevis tajā, lai viņš būtu līdzīgs visiem, bet tieši “oriģinalitātē”, savdabīgumā un nevienādībā. Viņam ir īpaša vērtība, aizpildot tukšumus tiem, kas ir oriģināli savā veidā. Un tādējādi mūsu sabiedrība plaukst, jo neaprobežojas ar kaut ko nesatricināmu un obligātu izpildei, kā, piemēram, reliģija, etiķete, dzīves likumi, mentalitāte vai pat izglītība.

Katrs ir brīvs dzīvot savā veidā, līdzīgi brīvam putnam. Mēs nevērtējam cilvēkus pēc tā, kas “viņiem ir rokās: zīle vai mednis”. Pats nenozīmīgākais talants dažreiz kļūst nepieciešams visiem.

Bet kāpēc jūs varat kādam nebūt piemēroti, kā tu saki? Kādi ierobežojumi vai pienākumi var kādam nepatikt?

Buda: Dzīvības svētums, kuru grūti ievērot. Tīrība un mīlestība, atvērtība un nepieķeršanās. Cilvēkiem no Zemes īpašas grūtības sagādā nepieķeršanās, tāpēc ka viņi jauc mīlestību un pieķeršanos. Mīlestība vairāk sniedz pienākumu, darbu un godbijību, bet pieķeršanos apgrūtina jūtas ar neobjektivitāti.

Lūk, kas svarīgi, – objektivitāte, neitralitāte un mīluļu un pieķeršanos neesamība. Vispārējā mīlestība ir grūtāka nekā mīlestība pret konkrētu būtību. Vispārējā mīlestība tiek atdota vienmērīgi, mirdz visiem, visi vienādi dalās tajā kopienā un apgaismo cits citu. Konkrēta mīlestība visus šos starojumus koncentrē uz mīlestības objektu, neievērojot apkārtnē citus cilvēkus, mīlošus un gaišus. Vienam tiek viss, bet citi tajā zaudē. Tas ir dualitātes turpinājums.

Tas ir, ne katra mīlestība ir taisnīga?

Buda: Pilnīgi pareizi. Runājot par taisnīgumu, varu piebilst, ka mūsu taisnīgums ir triumfējis. Mēs ievērojam vienlīdzību visā, no otras puses, vajadzības katram ir dažādas.

Saki, un tu esi mans pirmais Skolotājs? Es šaubos...

Buda: Nu, protams, es! Protams, es!! Mūsu mīlestība ir nobriedusi un kļuvusi mazāk individuāla. Tu piekrīti? Tu tagad visus savus Skolotājus mīli vienādi, piekrīti?

Man šķiet – tā pati individuālā mīlestība tomēr ir palikusi...

Buda: (Smejas.) Arī tas pāries! (Skaļi smejas.) Viss nostāsies savā vietā, kad mēs satiksimies pie mums pilsētā. Nāc ciemos! Tu taisni mums esi piemērota.

Pateicos par ielūgumu. Visādā ziņā!

Buda: Tas mīlestības līmenis, kuru tu pret mani izjūti, ir norma mūsu valstī. Visi tikpat spēcīgi mīl cits citu, un uz tādas mīlestības pamata mūsu pilsēta ir īpaša.

Bet mana mīlestība neradās tukšā vietā, mēs tik daudzus gadus bijām kopā, bet tos es nevienu nepazīstu.

Buda: Pirmkārt, iepazīsi, bet, otrkārt, tas nav grūti – mīlēt visus, tādus pašus kā es. Tu spēj. Nāc.

Pastāsti par savu brīnumaino pilsētu.

Buda: Tā iemieso mani, manas vajadzības pēc mīlestības, vienlīdzības, dzīves brīnuma, skaistuma un pašsavaldīšanās. Mēs nemanāmi pieaugam, nepieliekot nekādas pūles, jo mīlestība un uzticība taču palīdz dzīvot viegli. Jums vienmēr šķiet, ka jūs kaut kas satrauc, neapmierina, ka jūs meklējat ideālu un neatrodat, tāpēc maināt partnerus, valsti vai pilsētu, profesijas un pat bērnus. Šī pastāvīgā neapmierinātība ietekmē arī sabiedrības dzīvi konfliktos, strīdos, sacensībās, konkurencē, kuri neizdaiļo jūsu dzīvi, bet tikai aizēno tās jēgu. Jēga manā izpratnē – nodzīvot dzīvi viegli un skaisti – ne uz citu rēķina, bet palīdzot citiem.

Tas ir līdzīgi kalpošanai citiem un kalpošanai sev.

Buda: Jā, protams, tajā ir manu vārdu jēga. Stādies priekšā, cik labi jūs dzīvotu, ja rūpētos par sabiedrības stāvokli ne politisku dividenžu nozīmē, bet katra labumam. Kad jūs visi saskanīgi darītu kādas kopīgas lietas, nerūpējoties par to, kurš cik ir ieguldījis sava darba, spēju u.c.

Kurš vada pilsētu?

Buda: Mēs visi esam vienlīdzīgi, nav pārvaldnieku, mums ir kolektīvā apziņa. Ģimene sastāv no vairākiem indivīdiem, kas kopīgi audzina bērnus. Pie mums ir droši, un dzīve ir pietiekami sarežģīta, lai apziņa progresētu. Mēs kontaktējamies ar daudziem citiem stāvokļiem (pilsētu nozīmē). Mēs savienojamies ar tiem kopībā, īpaši nepiedaloties diskusijās, ievērojot savu neitralitāti.

Pasauli pārvalda mīlestība, un, lai tā patiešām valdītu, vajag šim likumam pakļauties.

 

Pievienots 15.09.2021.

https://sanatkumara.ru/stati-2021/beseda-s-buddoy-shakyamuni

Tulkoja Jānis Oppe