Print

Освобождение ума?

Prāta atbrīvošana?

“Atstāt savu ķermeni pēc vēlēšanās, dodoties uz dievu pasauli”

20 03 20 01  20 03 20 02

Dārgie lasītāji! Šis raksts ir mēģinājums tikt skaidrībā ar jautājumiem, uzdotiem Andreja vēstulē.

“Sveicināti, Natālija Nikolajevna!

Man ļoti patika Jūsu nesenais raksts par saprātu http://www.sanatkumara.ru/stati-2020/razum[1]

Es sen pētu šo tēmu. Tikai ne caur budismu, bet mācības Advaita Vedanta ietvaros. (Mācība par nedivpusīgumu.)

Pielikumā es nosūtu nelielu tekstu, kurš izskaidro šīs mācības būtību. Lūk, daži fragmenti no tā.”

(…)

“Tā kā es diezgan ilgu ļaiku biju aizrāvies ar šīm idejām, saistītām ar to, ka patiesu garīgu attīstītību nosaka tikai prāta nekustīguma un atteikšanās no ego (Es) pakāpe, tad pašlaik man joprojām dažreiz rodas domas – vai uz turieni mēs virzāmies? – attīstot un pastiprinot savu Es. Apzinoties viņa daudzdimensionalitāti, iespējas utt….

Savā laikā tieši tādi paši spriedumi, kādus jūs sniedzat savā rakstā, izveda mani no praksēm – pie iegremdēšanās tukšumā un identificēšanās ar ego pārtraukšanas.

“Intuitīvi es tam nepiekrītu, tāpēc ka tukšumam nav jēgas, kuru mēs sastrādājam tieši matricā, nav cilvēcisko vērtību izpratnes. Vispār tad Radītājam nav pamata radīt radības, kuras domā. Jo taču kaut kā dēļ mūsu “ilūzija” tika radīta? Lai realitāte būtu hologrāfiska, lai Avots neietvertu mūsu cilvēciskos jēdzienus, bet tātad nebija cita ceļa radīt to, kas ir radīts? Pat ja mūsu ceļš ir viens no daudziem dzīves variantiem, vai ir vērts atteikties no tā, kas ir sastrādāts ar tādām pūlēm?”

Taču kaut kāda pievilcība tieksmē izzināt augstāk aprakstīto samadhi stāvokli joprojām saglabājas, tāpat kā zināms apjukums – jautājumā, kāds gan ceļš ir patiesi pareizais. :)

Es to visu rakstu ar domu – no vienas puses, es Jums esmu ļoti pateicīgs par to, ka Jūs aizskārāt šo ļoti svarīgo man tēmu, bet, no otras puses, – kā lūgumu turpināt šī virziena tālāku izpēti.

Ar cieņu, Andrejs Morozovs”

 

Es nekādā veidā pati nevarēšu atbildēt uz mums svarīgiem jautājumiem par nedivpusīgumu, par apzināšanos pēc Advaita Vedanta, par meditāciju “uz Atmanu”, par paņēmienu meditēt un par to, kā nevajadzētu uzvesties (par ko ir teikts sniegtajā dokumentā, netiek citēts). Taču dažas dokumenta daļas vienkārši runā pašas par sevi, piemēram 55.-58., kuras var atstāt bez komentāriem.

Nevaru teikt, ka šī mācība nekā nesasaucas ar mūsējo, daudz ko mēs saprotam tāpat. Bet, lūk, tādi izteikumi, kā šis, mani mulsina:

“Savikalpa-samadhi ir pārveidojumi prātā (vikalpi), bet nav pārvarēta subjekta un objekta divdabība, saglabājas smalka piepūle samadhi uzturēšanai. Savikalpa-samadhi tiek pārdzīvots meditatīvā iegremdētībā (djahnē). Samadhi ilgums ir atkarīgs no pieliktās piepūles. Līdz pat astotajam djahnas līmenim paliek smalka divdabība, un tāpēc savikalpa-samadhi nav Atbrīvošanās. Kad uzmanība pret “Es” avotu tiek traucēta, apzināšanās pazūd.

Par patiesu ieiešanas iekš savikalpa-samadhi momentu tiek uzskatīta elpošanas apstāšanās, sirdspukstu un pulsa palēnināšanās un ķermeņa svara sajūtas zaudēšana. Pateicoties meistarībai iekš savikalpa-samadhi, jogins var savu ķermeni atstāt pēc vēlēšanās, dodoties uz dievu pasauli.”

Mēs redzam, ka budisti vispār jau ir līdzīgi parastiem cilvēkiem, raugoties uz Dalailamu fotogrāfijā pa labi. Nedomāju, ka viņš nav apgaismotais.

Bet pa kreisi mūks jau ir devies uz dievu pasauli? Gribat tādu pašu apskaidrību vai atbrīvošanos?

Lai dziļāk saprastu šīs mācības (starp citu, vienu no daudzām līdzīgām, viena otru izslēdzošām), es palūgšu Sanatu Kumaru komentēt šīs daļas, kuras man šķita oriģinālas, vēl jo vairāk, ka viņš pats ir Brahmans un Šīvas māceklis, vismaz atsevišķas reliģijas tā apgalvo. Es sniegšu daļas no mācības.

10. Kad prāts virzās kaut vismazākajā mērā, tā ir sansara; kad prāts ir ciets un nekustīgs, tas ir mukti. (Sk. attēlu zemāk.) Atbrīvošanās. Tas ir neapšaubāmi. Tāpēc apjēdz, ka viedam meklētājam savs prāts ir jānotur ar visaugstāko Atmana apzināšanos.

11. Laime, sasniegta šajā Vientulībā, ir visaugstākā, neierobežotākā Svētlaime. Kurš sagatavojies meklētājs neizjutīs baudu no šīs visaugstākās Realitātes, kur absolūti nav darbību? Atbildi man.

Sanat Kumara, droši vien mēs nepietiekami saprotam darbību neesamību kā baudu, tāpēc ka esam radīti kā nākamie radītāji, par ko mums vairākkārt ir teicis Debesu Tēvs. Kad mēs izejam uz Visu, Kas Ir, tieši nekā neesamība liek mums vilties, tajā skaitā arī tas, ka mums nav iespējas kaut kā domāt vai darboties. Vai arī mēs esam nepietiekami attīstīti, lai pieņemtu pilnīgu atslābumu un visa neesamību kā mērķi?

Sanats Kumara: Patiešām, kādēļ radīt parazītiskas būtnes? Vai tad tas ir Radītāja mērķis? Vai tad viņš gribētu redzēt savus bērnus, ne uz ko nespējīgus, izņemot barošanos ar enerģijām, – invalīdus un parazītus? Kādā veidā jūs varēsiet priecēt savu Tēvu Radītāju – ar pielūgšanām? Tās arī mācībā ir aizliegtas.

15. Nekad nedomā, pat vismazākajā mērā, par čakrām, nadi, dievībām, saistītām ar čakru izvietojumu, mantrakšārām (Mantrakshara) (svētām zilbēm šo dievību godināšanai) un dažādām mandala murti, jo tas novērš no taisnā Zināšanu Ceļa.

Kā es varēšu izzināt, nedomājot ne par ko, nepiesaistoties zināšanām, nedomājot un neko nesaprotot? Kā es vispār varēšu eksistēt, neko nedarot? Jebkurai darbībai ir sekas, pat kumosiņa tuvināšanai mutei ir sātības sekas, nemaz nerunājot par to, lai nopelnītu šim kumosiņam.

18. Tiem, kuru prāti pastāvīgi paplašinās, āķējoties pie ārējiem objektiem, virzošie spēki vienmēr radīsies, izraisot važu palielināšanos. Apjēdz – ja prāts, klejojošs ārpusē, ir pagriezts uz iekšieni, lai atrastos dabiskajā stāvoklī, tad cilvēks vairs nebūs pakļauts nekādām ciešanām pasaulē.

20. Cilvēki veic darbības, jo viņiem prātā ir savi mērķi, un atbilstoši plūc savu darbību sekas, šos mērķus sasniedzot. Tāpēc neiesaisties tādās darbībās, kuras nav brīvas no trūkumiem (vedošiem pie atkarības). Pilnīgi novērs uzmanību no ārējiem objektiem un koncentrējies tikai uz to, kas nevar būt redzams.

21. Mūsu dabiskajā stāvoklī tādu darbību cēlonis un rezultāts un visas dažādās teorijas, kas tiek propagandētas (Rakstos), neeksistē. Faktiski pat daudzveidīgā pasaule neeksistē. Kā tāds, pat laicīgais cilvēks, piesaistīts (dažādiem vilinājumiem) pasaulei, arī neeksistē.

Es saprotu, ka šis ceļš ir radikāls un vieglāk ir nomirt badā, nekā tam sekot. Un mūsu mācība ir visiem normāliem cilvēkiem, kuri strādā, kuriem ir ģimene, bērni un kuriem patīk dzīve visās tās izpausmēs. Vai tiešām kāds seko tādam ceļam?

Mācība ļauj sekotājiem justies īpašiem. Tālāk taču tu lasīji, ka tādi cilvēki būtu jāpielūdz. Viņi sevi uzskata par pielūgsmes objektu, dievu.

24. Visas dzīvās būtnes, neatkarīgi no sugas, stipri cieš, atkal un atkal. Klausies mani. Lai atvairītu visas šīs ciešanas un skumjas, meditē uz lielo Tukšumu pastāvīgi, nepārtraukti.

Bet mūsu mācība runā par to, kā ir ar visiem spēkiem kalpot un palīdzēt cilvēkiem, nenovēršoties no tā, kas notiek pasaulē, un ar savu gaismu darbībām apgaismot prātus citiem, ceļot viņu apzinātību. Jāsaka, ka šeit visā dokumentā ne reizi nav pieminēta mīlestība pret cilvēkiem vai sevi. Es saprotu, ka mācības Advaita Vedanta dogmas nekā nav saistītas ar reālo dzīvi.

25. Tikumīgas darbības un pareiza uzvedība meklētājam ir noteikta, tikai gatavojoties Zināšanu Ceļam. Tāpēc, noliekot pie malas pat salamba jogu, kurā ir meditācijas objekts (piemēram, mantra vai Dieva forma), – prātā stingri uzturies savā patiesajā stāvoklī [sahadža svarupa], kurā ārējā pasaule netiek uztverta.

27. Prāts, kurš tiecas uz pasaulīgām lietām, ir vēl nemierīgāks nekā pērtiķis. Ja viņu attur no klīšanas pie ārējiem objektiem un notur ne-Matērijas Tukšumā, tad Atbrīvošanās tiek sasniegta nepastarpināti.

Runa ir par prāta atbrīvošanu. Kādam nolūkam radīts prāts? Lai no viņa atteiktos? Vai tad Saprāts var eksistēt bez prāta?

Sanats Kumara (smejas): Vai tad tās ir dažādas lietas? Mēs esam daudz runājuši par mūsu visuma mērķi – Saprāta attīstību. Ja to Advaitai nevajag, mūki panāks saprāta neesamību un atkal atnāks viņu sastrādāt nākamajās dzīvēs, jau citās reliģijās vai pat vispār kā ateisti.

Vai arī viņus noliks “plauktā” Matricā atpūsties pilnīgā aizmirstībā?

Varbūt viņi arī to cenšas panākt. Tieši tur nekas nav jādara. Vienkārši guli.

28. Pilnīgā Apziņa [purna čat], kura nav nekas cits, kā vārda “Es” īstā nozīme, būdama vienāda visās tatvās un būdama citāda, nekā sajūta “Es esmu ķermenis”, ir visaptverošā Realitāte.

Mēs jau esam nonākuši pie izpratnes, ka mēs neesam ķermeni, bet gars, eksistējošs fiziskā formā. Bet mēs arī saprotam, ka Apziņa dažādās realitātēs ir dažāda un mēs to daļēji esam apjēguši praksē.

Sanats Kumara: Ja Pilnīgā Apziņa jau tāda būtu, vajadzētu noslēgt Manvantaru, jo attīstīties tālāk nav kur. Visaptverošā Apziņa mācās caur mums un pastāvīgi mainās uz savas attīstības rēķina. Nav nekā nemainīga, un katra būtne maina to ar savu eksistenci.

29. Šis absolūtais Viengabalainums aptver no iekšienes un ārienes visus radījumus līdzīgi ēteram, saplūstot ar viņiem, pats būdams bezveidīgs. Dārgā, tie, kas ir iegremdēti šajā visaugstākajā Svētlaimē, paši kļūst par to visaugstāko Svētlaimi. Redzi, cik tas lieliski!

32. Ja meditējam, ka vienotā Apziņa [Čit] ir atšķirīga no prānas (dzīvības spēka), kura smalki ir piesaistījusi sevi šim rupjajam ķermenim, no prāta, no intelekta un no ego, tad tiek sasniegta atrašanās šajā Apziņā.

Saplūstot ar Visu, Kas Ir, mēs patiešām esam svētlaimes pārņemti un mēs varam atrasties tajā, kamēr neapniks. Taču tālāk dzīve, kuru mēs vadām, ņem savu, un tajā viss nav tik brīnišķīgi. Vai tiešām mēs nevēlēsimies izmainīt savu dzīvi mūsu bērnu dēļ, sevis dēļ? Vai tad mēs varam vismaz kaut ko izdarīt, ja caurām dienām sēžam svētlaimē? Vai mums gribēsies “atbrīvoties” no dzīvības spēka, saprotot, ka mēs spējam vismaz kaut ko noderīgu izdarīt visu labā, ja uz to tieksimies? Apskaidrība tiešā veidā ir saistīta ar kalpošanu, kas šeit arī nav pieminēta.

35. Mudini prātu, kurš pastāvīgi ķeras pie kāda balsta (pieķeroties jūtu objektiem), vairīties no visiem tādiem atbalstiem. Padarījis savu prātu, vienmēr nemierīgu pielipšanā pie ārējiem atbalstiem, nekustīgiem, neizjauc šo mierīgumu ne par pašu mazumiņu.

Nemīli ne vecākus, ne bērnus, ne laulātos draugus, jo tieši viņi taču ir tavs atbalsts. Negūsti atbalstu no Skolotājiem, no savas dvēseles, no Diženās Dievietes, no Debesu Tēva… Vai tad mēs nevaram mīlēt visus mierīgumā? Nav mūkiem ne ģimenes, ne tuvinieku, ne dievu, jo visi kontakti vienalga modina vienas vai otras jūtas, piemēram, mīlestību…

40. Stāvoklis, kurā prātam nav iespējas ķerties pie jebkāda atbalsta, kurš vienmēr ir nevainojams un tīrs, brīvs no pasaulīgām piesaistēm, ir Atbrīvošanās, sasniegtas caur Zināšanām, daba. Labi to iegaumē.

43. Dievi un dievietes, labās īpašības, trūkumi un to augļi, līdzīgi anjē (atšķiršanai), pieķeršanās objekti un šo objektu pazīšana – tas viss ved pie atkarības varenajā sansarā.

20 03 20 03  20 03 20 04

Videha mukti pa kreisi (īstenais mukti, Visuma mīlulis), Advaitas sasniegums, un Šrī Juktešvārs pa labi – kāds vēlies kļūt?

 

45. Saprātīgajam nevajag atstāt ķermeni dēļ riebuma pret viņu. Apjēdz, ka, tikko prārabdha karma, atbildīga par ķermeņa radīšanu, izzudīs, ķermeniskā nasta spontāni nokritīs.

Prarabdha-karma (sanskritā Prārabdha-karma) – viens no trīs karmas veidiem hinduismā. Tā ir tā pagātnes karmas, jeb sančita-karmas, daļa, kura nes augļus pašlaik un ietekmē indivīda dzīvi un likteni viņa pašreizējā iemiesojumā dzimšanas un nāves samsārā. Tā ir tā karmas daļa, kuras augļus ir pienācis laiks plūkt. No tās praktiski nav iespējams izvairīties vai to izmainīt. Atbrīvoties no tās iespējams, tikai to izejot un samaksājot savus pagātnes parādus. Prārabdha-karma – tā ir karma, kura ir sākusi darboties un nest augļus. Tie ir noteikti karmas elementi, izvēlēti no sančita-karmas kopējās masas. Eksistē vēl viena analoģija, kurā sančita-karmu pārstāv ambars; šajā gadījumā produktu daudzums, kurš tika paņemts no ambara un izlikts pārdošanai, ir krijamāna; un tas, kas tiek pārdots ik dienu, ir prārabdha.” Avots (norāde)

Vai tiešām tikai karma tur cilvēku uz tik brīnišķīgas planētas? Vai arī cilvēkam nāk vēmiens no tā, ka viņš ir piedzimis kā cilvēks? Un šī bēgšana nav, lai turpinātu attīstību, bet lai neko neatcerētos, neko nezinātu un būtu neviens un nekas, brīvs no formām un intelekta, no visām jūtām un emocijām, izņemot mūžīgo tukšo svētlaimi, brīvs no visa cilvēciskā? Kas ir šīs mācības autors, no kurienes tā mums uz dievišķo planētu ir atnākusi?

Sanats Kumara: Lai no kurienes nebūtu atnākusi, tā iedzīvojās un izkropļojās uz mūsu planētas. Dzīve bija smaga, un visi mūku sapņi bija tikai par vienu – drīzāk nomirt un vairs uz šejieni nenākt.

Nebija priekšstata – vai cienīgi tu nodzīvoji dzīvi, vai kādu aplaimoji, ko noderīgu veici; bija priekšstats – kļūt par dievu un lai visi tev klanītos un kalpotu. Tas tika stādīts kā vienīgais labais mērķis.

Saplūst ar dievu un kļūt par dievu – tās ir dažādas lietas!

Kļūt par dievu.

47. Pastāvīga meditācija: “Es esmu tas Šīva, vienotās Apziņas forma, kura vienmēr ir uzslāņojumu neaptraipīta”, pildāma ar milzīgu uzticību, izgaisinās visas tavas piesaistes.

50. Apjēdz, ka cilvēks, kuram ir stingra pārliecība: “Es esmu visaugstākais Brahmans! Es esmu Skolotājs un Visuma Tas Kungs”, – ir patiesais mukti, un, ja viņš iet pa Ceļiem, kuri ir pretrunā ar to, – viņš ir atkarībā.

54. Es esmu Atmans, kurš ir Apziņa, absolūtā Pilnība, Nemirstība un Pašpietiekamība, kurš ir citāds, nekā šis bezjūtīgais ķermenis, iespiests starp galvvidu un kāju pēdām, ārēji ierobežots ar ādas pārklājumu un iekšēji – ar antahkarānām (iekšējiem instrumentiem, tādiem, kā prāts un intelekts).

55. Domājot: “Es esmu visu radījumu, kustīgu vai nekustīgu, Tas Kungs, Es palieku kā tēvs, māte un senči Visumam, kuri tiecas uz mukti un koncentrēti un dedzīgi domā tikai par Mani, kurš ir tas lielais stāvoklis tūrija (substrāts no nomoda, miega un dziļa miega stāvokļiem ).

56. Es esmu tas, kuru ar upuriem un askēzi godina visas dievišķās būtnes, sākot ar Brahmu (Radītāju): debesu dēvas, kuras pašas tiek pieskatītas, jakši, gandharvas, nagas un citas pārcilvēcisku būtņu grupas, kā arī daudzi citi. Apjēdz, ka katrs pielūdz tikai mani.

57. Ar daudziem retās askēzes un labdarības veidiem katrs godina tikai Mani. Apjēdz, ka tas ir plašs radījums, kustīgs un nekustīgs, un visi objekti nav nekas cits, kā Es, bezgalīgais Vienotais.

58. Es neesmu ne raupjš, ne smalks ķermenis. Es neesmu arī cēloņu ķermenis. Es esmu Visuma mīlulis. Es esmu Vienotais – transcendentālo Zināšanu daba. Es bez tam esmu mūžīgais Vienotais, Tas Kungs, bez piemaisījumiem Vienotais, Vienotais, kuram nav stāvokļa (nomoda, miega un dziļa miega), Vienotais, kuram nav Visuma.

Vai tiešām, tā domājot, var kaut ko sasniegt? Kaut kādu slimību tas atgādina…

Sanats Kumara: Neapsmej, viņiem tas ir ļoti nopietni. Tā taču ir garīga mācība no senatnes.

82. Ķermenis – forma, kas sastāv no pieciem elementiem. Vienotais, visur iekļūstošais Šīva, arī ir saldi iekārtojies šeit (kā Apziņa). Tātad viss Visums taisni no visur iekļūstošā Šīvas (visaugstākās un visabstraktākās tatvas jeb principa) līdz pat šai pasaulei ir Šankaras (tas ir, Šīvas) forma.

20 03 20 05

Bet mēs redzējām Šīvu, viņš nepavisam nav viss visums un pat ne būtiska tā daļa. Tas ir tikai ugunīgais plāns.

Zini, esmu pētījusi manipulēšanas formulu. Un šeit ir klasiska loģikas trūkuma forma. Tēze: “Ķermenis – forma, kas sastāv no pieciem elementiem. Vienotais, visur iekļūstošais Šīva, arī ir saldi iekārtojies šeit (kā Azpiņa).”

Tas ir, manā ķermenī ir Šīva kā apziņa.

Un tālāk seko: “Tātad viss Visums taisni no visur iekļūstošā Šīvas līdz pat šai pasaulei ir Šankaras (tas ir, Šīvas) forma.”

Tas ir, no šejienes seko, ka viss Visums – tas ir Šīva? Vai tik ne tāpēc, ka es esmu visums un Šīva ir tepat, pie manis?

Kā viens seko no otra?

Sanats Kumara: Tas tika radīts mazizglītotiem cilvēkiem; viņi nebija pārāk iemanījušies manipulācijās. Viņi ar baudu klausījās visus šos secinājumus, pieņemot tos par patiesību, bez kritiskas domāšanas, bez izpratnes un loģikas. Viņi ticēja guru.

83.-84. Augsti godātā! Nopietni meklētāji, kuri redz apskaidroto un godina viņu unisonā ar trim instrumentiem (prātu, runu un ķermeni), piedāvājot viņam ar karstu sirsnīgu mīlestību saldi smaržojošu sandala pastu, augļus, ziedus, aromātu, svaigu ūdeni peldei, apģērbu un barību, tādā veidā sasniegs Atbrīvošanos. Apjēdz, ka to džņāni godinošie plūks viņa taisnprātīgo darbu augļus, bet ķengājošie – viņa grēku sekas.

Džnāna, džņāna vai gjāna (sanskritā jñāna) – sanskrita termins, kurš nozīmē “zināšanas”. Hinduisma filozofijā parasti tiek izmantots, lai norādītu uz “patiesām zināšanām”. Hinduisma monisma virzienos, piemēram, advaita-vedanta, džānas pilnība ir indivīda – vai sanskrita terminoloģijā atmana – apzināšanās, ka viņš ir vienots ar Absolūtās Patiesības aspektu – Brahmanu. Bieži indiešu filozofijā tam tiek izmantots termins “atma-džnāna”, kuru parasti tulko kā “pašapzināšanos”.

Cilvēku, kurš mēģina apjēgt Absolūto Patiesību (tās personiskajā izpausmē kā Īšvāra vai Bhagavān, vai tās bezpersoniskajā aspektā kā Brahman), paļaujoties tikai uz sava prāta spēku, sauc par džnāni (džņāni vai gjāni). Džnāni ceļš, džnāna-joga, ir viens no klasiskajiem jogas veidiem hinduisma filozofijā. Citi galvenie jogas veidi – tie ir bhakti un karma-joga.” Avots (norāde)

Šeit es redzu neatbilstības. Pirmkārt, džnāna-jogs mēģina atdalīties no prāta, un tajā pašā laikā viņš “apjēdz Absolūto Patiesību, paļaujoties tikai uz sava prāta spēku”.

Otrkārt, kā viņš var būt grēcīgs, ja stāv uz Atbrīvošanās sliekšņa (“Apjēdz, ka to džņāni godinošie plūks viņa taisnprātīgo darbu augļus, bet ķengājošie – viņa grēku sekas.”)

Un vispār šie 83.-84. izskatās kā apdrošināšanās pret to neapmierinātību, kuri negrib tevi saprast. Lūk, pielūgsi mani, barosi un apkalposi mani, un tiksi atbrīvots. Kā tas saskaņojas ar tikko kā citēto sarežģīto Atbrīvošanās procedūru? Ceļš visiem pārējiem? Veiklība un nekādas krāpšanas…

Sanats Kumara: Ha, ha, ha!!! Es taču saku – viss ir izkropļots. Tā mācība nav mūsu. Lai tas, kurš izzina šos noslēpumus, cenšas un atbrīvojas no visa, ko viņš prot un zina, lai atrod sev to, kurš par viņu rūpēsies, lai izzina caur to ceļu, kuru izvēlēsies. Mēs ejam savu ceļu.

Diez vai tu apskaidrosies, ja pasniegsi ēdienu un mazgāsi kājas savam guru. Tas vienkārši ir paņēmiens pārticīgai eksistencei vecumā, ja tu radīsi mācību un skolu ar mācekļiem.

 

VIDEHA MUKTI

https://spanda.info/videha-mukti/

Reiz Dieviete Pārvatī jautāja Tam Kungam Šīvam: “Kas ir Videha Mukti (tukšuma stāvoklis)?

Tas Kungs Šīva teica: “Tas ir līdzīgi dzīvei bez galvas. Jūs darāt savu darāmo, tikai sekojot dabas plūsmām. Jūs neko nevēlaties, tāpēc ka neko nejūtat. Jūsu saprāts vairs nevar jūs piemānīt, rādot jums patīkamus un apburošus mirstīgus objektus.

Tas nenozīmē, ka tu esi akls! Jūs varat redzēt visu, taču jūs redzat šīs mirstīgās valstības īsteno dabu, tāpēc jūs nepieķeraties šīm lietām. Jūs vienkārši darāt savu darbu kā mašīna. Daba, kura ir nekas cits kā Tu, mana Mīļotā, izmanto šo mašīnu, lai spēlētu kosmisku drāmu šajā radīšanas ciklā. Kamēr cilvēks, apzinājies Videha Mukti, atrodas tukšuma stāvoklī, būdams nekas. Šis nekas – tā ir eksistence. Viņš ir liecinieks, un viņš vēro Mahamaijas deju caur savu Videha (tukšumību).

To dzirdējusi, Dieviete Pārvatī teica: “Kā izskatās šī Videha? Tā ir neredzama? Tā ir līdzīga ilūzijai?”

Šīva atbildēja: “Nē, Dārgā. Tā nav ne ilūzija, ne neredzamā. Tā ir kaut kur pa vidu.”

Pārvatī teica: “Ak, visa Visuma Tas Kungs! Lūdzu, parādi man šo Videha stāvokli! Es to nevaru saprast!”

Šīva uzsmaidīja Dēvī un teica: “Tad skaties, mana Mīļotā!”

Un pēc tam viņš parādīja pilnīgi pabeigtu formu – cilvēku bez galvas, kurš tur trijžuburi un trauku no galvaskausa. Viņš sēdēja uz lotosa un bija sarkanā krāsā. Viņam bija trīs acis krūtīs, un viņa naba bija viņam mute. Mati uz viņa ķermeņa bija skropstas un ūsas. Viņš bija ļoti skaists, bet uz viņu bija šausmīgi skatīties.

Dēvī bija pārsteigta, ieraudzījusi Mīļoto tādā izskatā. Viņa nobijās. Taču Tas Kungs Šīva teica viņai: “Ak, mana Mīļotā! Nebīsties! Es neesmu ilūzija. Es atrodos tukšuma stāvoklī. Mana mīļā, šī mana forma ir pazīstama kā “Kabandha”. Es šo stāvokli sasniedzu, tikai kalpojot Tavām lotosa pēdām. Iegaumē, mana Mīļotā! Tu esi Tukšums, un Tu – šīs mašīnas (Viņš teica, norādot uz sevi) vadītāja.”

Dēvī atcerējās savu īsteno dabu, un tad Viņa pieņēma Činamasti formu, apsēdās pa kreisi no Tā Kunga Šīvas un teica Viņam: “Šo Tavu formu es pavadīšu Činamasti formā.

~Činamasta Kalpa”

Bet, lūk, šis ir ļoti pazīstami: “Jūs vienkārši darāt savu darbu kā mašīna.” To mēs zinām – zombiji un bioroboti. Kam gan vajag iztaisīt mašīnas no mums?

20 03 20 06

Čhinnamasta (sanskritā Chinnamastā, “Viņa, kuras galva uzsprāgst”) ir dieviete hinduismā. Viņa ir viena no desmit Dasamahāvidyā jeb Šīva Šakti, jeb Pārvatī dievietēm no Tantras ezotēriskās tradīcijas un niknais Dēvī, hinduisma dievietes-mātes aspekts. Pusapģērbtā dieviete parasti ir tērpa tīģerādas brunčos un, stāvot vai sēžot uz dievišķā, tur savu nocirsto galvu vienā pusē, jatagānu – otrā. Trīs asins strūklas ir izrāvušās no viņas asiņojošā kakla un tiek lietas viņas nocirstajā galvā un divos kalpos.

https://en.wikipedia.org/wiki/Chhinnamasta

Tātad Šīvu-Visumu bez galvas un ar trim acīm krūtīs un muti viņa nabā vada sarkanā “īstenās dabas” dieviete Pārvatī bez galvas! Viņa “stāv uz dievišķā” un mīda to, bet kalpotāji dzer asinis, kuras līst no viņas galvas, ko viņa pati sev nocirta. Lieliski!

Bet mēs ar savu viedumu esam nonākuši tikai līdz “nezāģē zaru, uz kura pats sēdi!” un līdz tam, ka formu augstākajos plānos nav.

Pateicos par palīdzību, Sanat Kumara!

 

Pievienots 20.03.2020

http://www.sanatkumara.ru/stati-2020/osvobozhdenie-uma

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/raksti/28-raksti-2020/2568-saprats (Tulk. piezīme)