Борьба и послушание

Cīņa un paklausība

19 08 09

Kanālu būvētāji liek plūst ūdenim, loka šāvēji pakļauj sev bultu, galdnieki pakļauj sev koku, viedie pazemina paši sevi. Buda.

08.08.19

Paklausība – cilvēka uzvedība, kuru raksturo brīvprātīga apzināta savas gribas pakļaušana citai gribai. Vairumā ētisko tradīciju tiek uzskatīta par tikumu. Vikipēdija

 

Šodien es izvēlējos tēmu “Cīņa un paklausība”. Es šodien konsultācijā no cilvēka vācu prom pretošanos un cīņu, kuras sēdēja viņa sirds centrā un nedeva mieru un aprimumu. Atcerējos, ka biju pārsteigta par savu paklausību, kad sāku darbu ar Sanatu Kumaru. Zemes dzīvē es neizcēlos ar padevīgumu, bet, kad sākās čenelingi, tad mans Augstākais Es izmainīja manu domu veidu un pavērsa mani tiekties uz ideālām attiecībām. Protams, mans ceļš uz ideālām attiecībām arvien turpinās, taču kļūst arvien vieglāks un vieglāks.

Protams, mana paklausība bija no dziļas cieņas pret saviem Skolotājiem un izpratnes par viņu viedumu un pareiziem risinājumiem man, kaut arī ne vienmēr no pirmā acu uzmetiena es sapratu vešanas jēgu. Esmu ātru lēmumu cilvēks, un varēja pabrīnīties, kā es iekšēji pakļāvos tam, ko man ieteica Skolotāji, un, ja nesapratu, tad centos sasniegt skaidru apzināšanos, ko un kāpēc. Turklāt es patiesi REDZĒJU, kā viss veiksmīgi veidojas un kāpēc tas notiek.

Protams, runa ir ne par visādu paklausību, piemēram, kad kāds lūdz izdarīt kaut ko negatīvu, nodot savus principus vai izdarīt kaut ko pretēji sirdsapziņai, tad tādiem cilvēkiem mēs nepaklausīsim. Un vispār es vienmēr “paklausīgiņos” neesmu cienījusi. Manī pašā ir bijis daudz cīņas un protestu, sašutuma un kritikas. Droši vien mēs tā esam radīti – mūžīgi pretojošies, mūžīgi neapmierināti ar sevi un citiem, mūžīgi meklējot ko labāku, ideālo, pilnīgāko. Mēs taču esam radītāji, un, ja mūs vienmēr viss apmierinās, tad graša vērta būs mūsu jaunrade.

Tātad aprimums un protests – divi pretēji vārdi? Bet protests – tā ir vēlēšanās izdarīt labāk, tā ir zināšana, kā to izdarīt, un darīšana. Un kā to savienot ar paklausību un konflikta likvidēšanu savā iekšienē?

Spriežot es sapratu, ka iziešana un augstākiem plāniem, augšupcelšanās ir iespējama tikai, ja nav iekšēja konflikta, cīņas, pretstāves ar kādu, iekšējas pretestības. Iedomājieties sevi Vienotības un cīņas, Vienotības un pretošanās, Vienotības un kara stāvoklī. Tas nav iespējams.

Bet, kad es izjutu lēnprātību – pilnīgu cīņas un pretstāves neesamību, tad sapratu, ka tā ir eņģeļa ideālā iezīme un mums nebūtu slikti dzemdināt iekšienē šo lēnprātību.

Mēs pat semināros esam salīdzinājuši lēnprātību un pazemību.

Pazemības reliģiskais jēdziens:

“Samierināties – tātad šķelt nost savu gribu, izrādīt paklausību, kura ir pazemības māte, tāpēc ka viss mūsu egoisms, visa mūsu būtne koncentrējas, izpaužas un tiek izteikta mūsu gribā. Tāpēc mūku dzīvē pirmais tikums, pirmais solījums, kuru mūks dod, kad tiek uzņemts mūku kārtā, ir paklausība, savas gribas atšķelšana, kura tieši arī kalpo kā garīgās pilnības priekšnoteikums.”

“Es to visu uzklausīju un pētīju ar lielu saprātīgumu, bet no visa, ko dzirdēju, es nespēju saprast dievišķās pazemības gudrības būtību.” “Un es nonācu pie sekojošas definīcijas: pazemības gudrība – tā ir dvēseles bezvārda svētlaime, tā ir svētlaime.”

http://www.pravoslavie.ru/69534.html

Negribētos atteikties no savas gribas. Griba un Varenība – tas ir tas, ko mēs atklājam un audzējam pašlaik. Griba cilvēkam ir dota kā iekšējais spēks, un tā ir lieliska īpašība jebkā sasniegšanai, ceļa turpināšanai, iekšējai transformācijai.

Pazemība – tas ir, kad ir ko pazemināt, kad iekšienē ir cīņa un karš un mums vajag to pārtraukt. Labs pazemības piemērs ir Ļ. Tolstoja garstāsts “Tēvs Sergijs” (Л.Толстой. «Отец Сергий»). Kā redzam, ne vienmēr sava griba padodas vardarbībai pret sevi. (Vikipēdija)

Un, ja mēs esam pret savas gribas pazemināšanu, tad kā pieradināt sevi Vienotības stāvoklim bez cīņas? Cik lielā mērā mums vajadzīga paklausība un kādā gadījumā? Tas ir mans šodienas jautājums.

***

Sanats Kumara:

Mokošs jautājums, bet tas atklājas vienkārši. Jebkuram radītājam ir jābūt savai gribai, lai nestu pasaulē savus radījumus. Un, jo augstākas ir gribas īpašības, jo augstāka pazemība. Tieši griba cilvēkā paceļ tādas iezīmes kā spēks, skaistums, brīvība, nepiesaistīšanās un daudzas citas, kuras kalpo viņa “pāraudzināšanai”, gatavojot kalpošanai nākotnē.

Cilvēks bez gribasspēka klausa jebkuru, kurš spēcīgs par viņu, nepievēršot uzmanību sev un savām interesēm. Stipras gribas cilvēks aizstāv ne tikai savas intereses, bet arī visu, kas ar viņu ir saistīti, intereses, ja viņš ir pietiekami garīgs, protams. Vienotība ir sevis turpinājums, jo tu arī esi Vienotība. Ja Vienotībā sāksies cīņa, tad kas tā par Vienotību? Lūk, šeit stipras gribas vadās pēc Visa, nevis atsevišķas komponentes, vinnesta.

Un kā ir attiecībā uz paklausību?

Būtu smieklīgi, ja mēs iecerētu tavā dzīvē tādu apvērsumu, bet tas nenotiktu tavas neizpratnes un nepaklausības dēļ. Tas ir smalks darbs – izdalīt tevī tieksmi uz ideālu un skaistumu un nevardarbīgi izvest tevi uz garīgā ceļa. To iepriekš bijām iebūvējuši gan tu, gan mēs. Un tu neatteicies ne no viena sava principa, pakļaujoties mūsu vešanai.

Gluži otrādi, es vienmēr centos rīkoties tā, kā jūs man ieteicāt. Bet no kurienes manī tāda padevība un paklausība?

Tā ir selekcija no tavām reliģiskajām dzīvēm. Tā tevī ir pietiekama, vajadzēja tikai aktivizēt tavu pašas īpašību, un tā nospēlēja savu lomu.

Kā tu attiecies pret vārdiem: “pazemības gudrība – tā ir dvēseles bezvārda svētlaime, tā ir svētlaime.”

Es to vairāk sauktu par viedumu nekā padevību. Nepieklājas strīdēties, labāk viedi pārliecināt. Pārliecināšana prasa viedumu un gribu, maigumu un mīlestību. Viedums ir beznosacījuma svētlaime, vieduma iemantošana cilvēkam dod handikapu nedienu un raižu priekšā, saglabājot iekšējo mierīgumu jebkuros apstākļos.

Un lēnprātība?

Tā ir jūsu dvēseles eņģeļa iezīme. Tā ir katrā. Un tā nav aptraipīta ar cīņas vai protesta izpratni. Tā ir svētlaime, kas nav saistīta ar paklausību. Tas arī ir Vienotības stāvoklis Mīlestībā un pieņemšanā. Tā ir beznosacījuma pieņemšana, atceries, kā tu to saprati?

Jā, paceļoties virs planētas, es ieraudzīju, kā Logoss cilvēkus pieņem kopumā, bez vērtējuma, bez “pareizā un nepareizā”.

Paklausība Austākajiem Skolotājiem cilvēkam dod ātru pakāpšanos, kuru viņš grib (ja viņš grib).

Bet šeit ir jābūt Augstam Skolotājam, lai jūs neaizvestu lejup debesu vietā.

Ne katru pielūgt un ne katru klausīt.

Paklausību līdzsvarot ar apzinātību-viedumu.

Saprast visu, ko jums iesaka un kādēļ.

Cienīt savu gribu un atcerietēs, kurp griba ir vērsta.

Neatteikties no sava spēka un nevienam to neatdot.

Debesis ir aicinātas izdabāt cilvēku vēlmēm, un dažādi Spēki to ražo. Skatieties vērīgāk, ar ko esat saistīti.

Kas ir sevis pazemināšana?

Saskaņotība ar tiem, kas ir tev apkārt, dziļa Vienotības izpratne un izlīgšana ar dumpīgumu sevī, aprimšana. Bet ne ar gribas palīdzību, ne vardarbīgi, bet kā ar ceļa rezultātu.

Kad nav ar ko karot iekšienē, arī ārienē ir miers.

Kad ir iekšējā mīlestība, arī ārpusē tā ir.

Kad ir iekšējais spēks, visas bailes aiziet.

 

Viss eksistences noslēpums ir atbrīvošanās no bailēm. Nebaidies no tā, kas ar tevi būs, tava nākotne no tā neizmainīsies, toties tagadne kļūs mierīga. Buda.

 

Pievienots 09.07.2019

http://sanatkumara.ru/stati-2019/borba-i-poslushanie

Tulkoja Jānis Oppe