По воле твоей!

Pēc tavas gribas!

18.04.22. (pulksten 3 naktī)

Šodienas sapnis ir līdzīgs vakardienas sapnim. Es skatos uz virsmu no augšas, pēc tam tuvojos un nonāku kaut kur iekšienē. Šeit ir tīrs, arī gaiss ir, tikai viss ir pamests, it kā veca sabiedriskā pirts, mazgāšanās zāle. Šeit ir sauss un tukšs. Brīnos, kāpēc esmu šeit. Vairs neguļu, bet neļauju sev pamosties, atturot sevi no acu atvēršanas.

Taisu retrogrādu kustību, lai saprastu, no kuries esmu šeit – atgriežos ar muguru dažus soļus un noskaidroju, ka atkal no Tēva, no ārienes iekšienē esmu ienākusi.

Tēvs: tu pati to radīji, tev arī jāmodina. Tā ir tava pasaule.

Es paraugos apkārt un mēģinu saprast, kas te būtu jāmodina. Bet šeit neviena nav. Tēva uzmanības stars norāda kaut kur sāņus – tur sēž maza vecmāmiņa un guļ. Kaila. Es modinu un nododu eņģeļiem šo aizmigušo dvēseli.

Ir jāatdzīvina telpa. Sasitu plaukstas, piesaucu savus eņģeļus-palīgus, un pati mēģinu atvērt logus, eņģeļi atlidoja kā dzirksteles, lido apkārt, skandina, bet nekas nenotiek. Logi neatveras. Viss paliek kā iepriekš un neklausa...

Šeit nekas nenotiek! Tad kolapsēsim?

Tēvs: Lūk, tagad tu saprati, kāpēc dažas lietas vajag iznīcināt? Iestājas galējais stāvoklis, kad lietu daba vairs nemainās un kļūst neatgriezeniska. Nedzīva un nevadāma.

Tēvs “sažņaudz dūrē” šo ainu. Aina izgaist.

Tēvs: Šodien parunāsim par telpas un dvēseļu vadību. Nevar visu atlaist pašplūsmā, un visu vajag vadīt. Sekot, lai viss attīstītos pēc mana plāna, un, ja apziņa aiziet tālu no plāniem, – tad samīt nafig.

Lai debesu Tēvs lietotu tādus vārdus? Kaut kā ne pārāk labi kļūst...

Es taču tavu leksikonu izmantoju, tu taču pati tulko no debesu valodas cilvēciskajā. Tie ir tavi vārdi.

Nu, tad es esmu mierīga, galu galā varu izmainīt, bet jēga ir saprotama. Pavisam prom – būs piemērotāk. Lai notiek tā.

Tēvs: Ha, ha, ha, tu esi malacis, saproti, kā tu radi? Tu pārnes manu plānu uz savu, realizē to un neapzinies savu PILNO atbildību par to, ko radi. Un jūs sakāt: “Pēc Radītāja gribas!” Vispirms uzziniet manu gribu, un pēc tam atslēdziet savu gribu.

Taisāt no sevis aitu, bet gribu atdodat vilkiem, nevis man. VILKIEM. Vilku barā dzīvojot, kā vilkam jākauc. Un kāds tam sakars ar manu gribu? Nez kāpēc jūs uzskatāt – ja jūs savu gribu aizvācat, tad paliek Radītāja griba. Bet bez manis te vēl ir vai cik daudz pārvaldītāju. Un ne visi pārvaldītāji manu gribu ņem vērā. Pat otrādi – ignorē, manu gribu nedzird, tāpēc ka sava griba stipra, tik stipra, ka jūsu gribu samin, kā es tavu ainiņu saņurcīju. Manī tas rada sašutumu un dara piesardzīgu, cik jūs no maniem plāniem pagaidām esat tālu... Vai nav laiks jūsu pasauli samīt?

Pagaidi vēl, ļauj nodzīvot līdz galam un saprast, ko var ar to izdarīt. Man liekas, ka mūsu pasauli vēl var kaut kā pamodināt. Un arī daudz bērnu jauno ir atnācis...

Jā, interesanta alegorija ar nevadāmo telpu... Arī par “tavu gribu” arvien skandina. Patiešām – vai mēs zinām tavu gribu? Un kas pārvalda mūsu telpu, un kāpēc tā ir iznācis, ka opcija “tava griba” nedarbojas?

Tēvs: Jums ir aizsegs, jums – cilvēkiem piedodami, bet ka Logosi nesaprastu manu gribu?

Bet vai tad tu neatdevi viņiem uz pilnīgu atbildību savu pasauļu radīšanu?

Atdevu un tagad jautāju, vai pareizi izdarīju un cik pareizi, ja visu laiku jūs paši sevi iznīcināt.

Cik pareizs bija radījums, kur tumsa un gaisma ir 50 pret 50? Varbūt tikai viegli apēnot vajadzēja?

Jau tādam gājām cauri, un jūs tak visus tumšos sadedzinājāt ar savu gaismu... pavisam prom.

Nē, es negribu no sevis atbildību pilnīgi ņemt nost, tev taisnība. Vieni vienīgi gaiši eņģeļi nav dzīvotspējīgi, jums vienalga vajag kaut kā attīstīties ātrāk... Jums gan zinātnes nav vajadzīgas, gan ar lauksaimniecību saspringti, gan ar transportu...

Delfīni iztiek...

Lūk, nu un nīkuļo. Ko tik es te neesmu rīkojis, kādi tik varianti šeit nav noritējuši, kādas tik civilizācijas netika sētas, kādas tik Ģimenes nenāca... Ko es neņemu vērā? Visiem jāmērojas spēkiem, un vājie paspēlē, tie, kas pretoties nevar. Savu gribu izdāļā pa labi un pa kreisi – “pēc tavas gribas!” Protams, jūsu gribu un spēku paķer tie, kas ir aktīvāki. Nu gluži par velti atdodat!

Un arī pašlaik tumšie ir organizētāki – viņiem ir armija un policija, tiesas un prokurori, un viss ietīts vienā tīmeklī... Finanšu. Kā saraut tīmekli? Mēs šeit esam mušas uz barošanos. Rezervē.

Nepatīk? Jums taču ir sava griba, vai nav nemaz? Un katrs no jums saka sev – bet ko es VIENS varu izdarīt? Katrs no jums ir VIENS. Bet viņi ir KOPĀ. Kāpēc viņi vienprātīgāki?

Grūti saprast, kā mēs viņiem varam pretoties. Viņiem ir ļoti liels apspiešanas aparāts. Un, godīgi sakot, mēs esam pieraduši pie tāda bezatbildīga stāvokļa, kad PAR VISU ATBILDĪGI VIŅI. Ir ērti, ka ne visi jautājumi attiecas uz mums, bet uz viņiem. Viņi pie visa ir vainīgi, bet mēs dzīvojam “pēc tavas gribas”. Kā ziedi. Kāpēc pie mums viss ir tik gļēvi? Iemāci, kā mums ir jārīkojas.

Iedomājies, ka es tev jautāju. Ko tu man atbildētu?

Saprast, ko tad jūs gribat, un rīkoties.

Kā, neviens nesaprot, ko grib? Cik apspiesta ir griba?

Taču no bērnības jau – dārziņš, skola, vecāki – visi sukāja gribu, kļāva iekšā kolektīvā, lai, nedod dievs, nebāztos ārā. Dažus cietumā. Tagad saprotu, kāpēc tie, kas mācījās uz piecniekiem, sēž bibliotēkās un zinātniskos kolektīvos, bet tie, kas mācījās uz trijniekiem, vada valsti. Viņi bija nepakļāvīgi, un paliek. No cietuma administrācijā. Viņiem griba ir saglabāta, bet viņi ir tumši.

Nepatīk man mūsu pasaules iekārtojums. Šeit eņģeļiem nav vietas.

Eņģeļi ir nolaisti uz šejieni pamācīties prātu. Ne tikai dziedāt un uz arfām spēlēt, bet arī saprast pasaules iekārtojuma procesus. Gaismas ir daudz, bet gribas maz.

Mēs esam radīti pakļāvīgi un vadāmi. Vai ne tā?

Droši vien tā arī ir. Pretstāve, izrādās, ir vajadzīga lieta. Lūk, Lucifers arī sarīkoja gaismas un tumsas pretstāvi. Saņēmām mācību un saprotam, kur ir zaudējums – gaismas nepietiekamā gribā.

Tumšajos griba ir stipra, tāpēc ka viņiem sākotnēji vajadzēja izlauzties un nostāties augstāk par visiem. Tā ir iekārtota viņu pasaule. Bet jums – arfas jāspēlē. Šeit konkurenci nevajag, visi dzied korī, un kolektīvā atbildība nedod tiesības uz personīgu gribu.

Dualitāte pagaidām nav devusi to rezultātu, uz kuru Es cerēju. Taču ņurcīt kopā ir par agru. Paskatīsimies, uz ko jūs vēl būsiet spējīgi.

Celieties augšā no ceļiem!

Pagaidām viss šodien!

Pievienots 07.05.2018

http://sanatkumara.ru/stati-2018/po-vole-tvoey

Tulkoja Jānis Oppe