Обрести себя настоящего

Iemantot sevi īsto

10.07.19.

Dārgā Diženā Dieviete! Man šodien ir divi jautājumi. Pirmais – kāpēc cilvēki nevar sevi pieņemt? Pašlaik visās garīgajās skolās ir tik daudz prakšu sevis pieņemšanai, un tās visas taču darbojas, tātad ir cilvēkiem vajadzīgas?

Cilvēki nevar pieņemt savu ķermeni vai savu dvēseli? Vai arī gan to, gan to? Bieži dvēseli cilvēks nejūt, tātad sākumā nepieņem ķermeni?

Dvēsele nes visu dzīvju brūces, viņa visa ir šo inkarnāciju savainota un nāk uz Zemi tās sadziedēt. Visas šīs brūces tad arī nes sevī sevis kā dvēseles nepieņemšanas elementus. Bet ķermeni bērns sāk just tikai vairāku gadu vecumā. Sākumā dvēsele sevi redz atspulgā un nepieņem tādā stāvoklī. Viņa it kā atveras sevī, ieejot ķermenī.

Bet vai tad dvēseli neārstē pēc nāves?

Ārstē, taču ne dvēseli, bet vienkārši brūces, kuras dvēsele sev nodarījusi iepriekšējā dzīvē. Taču viss uzkrājas, un cilvēkam atkal ir jāiziet inkarnācija, lai pilnīgāk sevi pieņemtu un aizmirstu un izdziedētu tās brūces, kuras dvēsele sev nodarījusi.

Kāpēc Tu tā saki – “brūces, kuras dvēsele sev nodarījusi”. Vai tad ne citi cilvēki rada brūces manai dvēselei?

Tu pati nostādi sevi situācijā, no kuras ir grūti iziet. Dvēsele joprojām paliek nepieredzējusi fiziskajā plānā, īpaši bērnībā. Neviens nemāca dvēselei sevi mīlēt, visi māca mīlēt citus, un tā arī notiek – visi cilvēki ir svarīgāki un labāki nekā tu. Un, kad tas attiecas uz tevi, tu kļūsti ievainojama, noliedz savas dvēseles labās īpašības, visu laiku sevi ar kādu salīdzini un kļūsti pārāk jutīga tādēļ, ka daži cilvēki ir guvuši panākumus tur, daži tur, bet es ne.

Jūs taču neapskaužat tos, kas ēd vai raksta ar kreiso roku? Bet apskaužat vai “ņemat par piemēru” to, kurš guvis panākumus talantos, finansēs, karjerā, radījis priekšzīmīgu ģimeni… un pat gribat iemācīties būt tādi paši, un tam ir atvērti dažādi kursi un treniņi.

Kursi un treniņi palīdz labāk saprast sevi, savas iespējas, un pat atklāt talantus…

Jā, kurš gan to apšauba? Mēs runājam par dvēseli, kura šajā pasaulē apjūk un nezina, ko ar to iesākt. Nezina, kur sevi pielietot.

Sabiedrībā ir attīstīta tieksme pēc sasniegumiem. Tu esi sasniedzis – un labāk apmaksāts, vairāk naudas sniedz vairāk brīvības – iespējas ceļot, atvieglot sadzīvi, iegūt izglītību.

Un kāpēc dvēsele apjūk, kad ir tāda pārpilnība virzienu, testēšanu, iespēju tikt skaidrībā?

Dvēsele visu dzīvi strādā, lai izpaustos ķermenī, kļūtu par sevi, kā jūs sakāt. Ķermeņa programmas bieži aizklāj dvēseles intereses, un daži cilvēki tā arī neatrod Sevi sevī. Dvēsele, protams, ir svarīgāka nekā ķermenis, bet arī ķermenis spēlē milzīgu lomu sevis sajušanā par sevi, jo vairums cilvēku tomēr identificē sevi kā ķermeni. Nevis ķermenis dvēselē, bet dvēsele ķermenī, piekrīti?

Un jūsu dzīve ir sakoncentrēta ķermenī: jūs ceļojat ķermenī, barojaties ķermenī, slimojat ķermenī. Ķermenis ir jūsu dzīves lielākā daļa, galvenā. Tā, it kā dators būtu ķermenis, bet dvēsele sevi nepieņemtu kā datoru, neraugoties uz to, ka visi cilvēki pirmām kārtām justos kā dators.

Kā izdarīt tā, lai cilvēki atrastu sevi ķermenī? Kā pieņemt sevi sevī vai atrast sevi dvēselē?

Fiziskā realitāte lielākā mērā ir mašīnu radīta, un tās neparedzēja iespējas identificēt sevi pilnībā kā dvēseli, jo tām pašām nav dvēseles. No tā izriet tāds sašķiebums cilvēku kā dvēseļu apziņā. Dvēsele ķermenī atrodas kā būrī un visu laiku raujas atpakaļ. Bet realitāte ir gan cilvēku, gan dvēseļu radīta. Un tāpēc šeit arī ir divpusība – dvēsele un ķermenis, ķermenis un dvēsele.

Ķermenim ir lielas un cietas enerģijas, bet dvēselei – maigas un mīkstas. Sarežģīti ir dvēselei sevi izpaust apziņas smagās matricas apstākļos. Bet jums patīk šī realitāte, kura ļauj atklāt daudz skaista, tā, kā nav ne ugunīgajā plānā, ne mentālajā. Un šeit, “cietumā”, jūsu dvēsele attīstās un pilnveido sevi caur realitātes instrumentiem. Realitāte ir gan baudu, gan mācību, gan vētrainas izaugsmes, gan vairošanās instruments.

Dvēsele pēta pasaules. Nevar teikt, ka ir smagas un vieglas pasaules. Katrā pasaulē ir gan viens, gan otrs. Nav dvēselei ideālu pasauļu, kur izaugsme un attīstība saskanētu ar baudu un dvēseles tieši kā personības plaukumu. Visur jūs ieejat noteiktā koridorā ar nosacījumiem – fiziskiem, mentāliem, materiāliem. Visur jūs ieejat ķermenī. Kaut kur apziņa nav attīstīta, un jūs nonākat primitīvā sabiedrībā, bet kaut kur ķermeņi ir slimi un izkropļoti dēļ nesaskaņotības ar planētas vai bāzes fiziskajiem parametriem. Kaut kur pastāvīgi norit kari, bet kaut kur ir paradīzes dārzs bez attīstības un progresa.

Pašlaik jūs pārejat uz citu matricveida sakārtojumu, uz planētas pārejas un cilvēku apziņu maiņas rēķina. Paskatīsimies, ko jūs ar to izdarīsiet, kādu sabiedrību radīsiet un kā tiksiet galā ar uzdevumu atrast sevi šajā vētrainajā kopienā.

Materiālā pasaule paņem sev visu jūsu laiku un uzmanību, jums nav laika domāt par sevi, savu dzīvi un paņēmieniem to izmainīt saskaņā ar savu dvēseli. Katrs no jums tiecas gan pēc miera dvēselē, gan pēc ķermeniskās dzīves aktivitātes. Jo ķermenis taču tā ir iekārtots, ka netiks galā ar gulēšanu un sēdēšanu. Viņam vajag kustības veselībai.

Bet dvēseli jūs varat sajust, tikai atkāpjoties no visa zemes plānā, no ķermeniskajām sajūtām un kustībām, atceroties paradīzes dārzus, kuros jūs nīkuļojāt, un tiekšanos iziet no tiem, atstāt paradīzi un iegrimt smagumā.

Lūk, jūs esat sasnieguši to, kurp tiecāties. Jūsu ceļš uz planetāro dzīvi bija ilgs un smags. Jūs ar visu dvēseli tiecāties nolaisties fiziskajā plānā, sajust vēju un valgmi uz ķermeņa, krāsas un smaržas, sajust sāpes un maigumu, kaisli un smagumu dvēselē, kliedēt savas ierobežotības un stīvuma sajūtas kā dvēselei. Šeit viss kūsā un alkst, tiecas un mīl, visi strādā un nebeidzami dzīvo pilnā mērā.

Ierobežotības un stīvuma sajūtas dvēselei ir paradīzē, kur viņa “nīkuļo”? Viņai tur kļūst par šauru un smagu?

Dabiski, katra sēkla tiecas izaugt. Ne Dievs radīja sabiedrību, bet pašas dvēseles, turklāt vecās un attīstītās, kas uz šo planētu nāk atkārtot noieto vai uzlabot savu stāvokli. Jaunās dvēseles mācās no viņām, atkārtojot viņas un sarežģījot stāvokli. Pati sabiedrība attīsta sevi, kļūst varenāka un gudrāka, cenšoties procentuāli palielināt dvēseļu iešanu uz turpmāku attīstību un procentuāli palielinot ieiešanu “citā paradīzē” – augstākajās gaismas pasaulēs.

Bet arī augstākās gaismas pasaules nav ideāls stāvoklis, no kura nav attīstības. Tās sastāv no nenomierinātām, neizzinātām, līdz galam nesaprotamām dvēselēm. Viņas tiecas sevi atrast caur darbiem un rīcību, caur jūtām un enerģētiku, caur galējiem apstākļiem. Visa dzīve visos plānos tiecas atrast dvēseles tās īpašības, par kādām vēl nav domāts, un izzināt sevi – nozīmē saprast, kā tu galējos apstākļos rīkosies un domāsi, kas tu pēc būtības esi kā Personība ar lielo burtu, uz ko tu esi spējīga – uz nodevību vai uz varoņdarbu, rupji runājot.

Tas ir, dvēsele tikai tādos apstākļos var izzināt sevi. Nevis paradīzes dārzos, kur nav nekādu darbu un ir garlaicība, bet dzīvē, piepildītā ar barību, rūpēm, progresu un attīstību, cerību sabrukšanu un mīlas priekiem. Dzīve izpaužas tajā, un arī dvēsele izpaužas tajā pašā.

Tāpēc jūs arī sevi meklējat nevis manā plānā, kurs viss ir zināms un skaists, bet plānā, kur viss var būt. Šeit, uz planētas, ir miljardiem apstākļu un miljoniem izeju no tiem. Nāve nav apstākļu beigas, un jūs varat bez īpašas steigas atkal un atkal iziet “simt metru distanci”, ar katru reizi arvien interesantāk un veiksmīgāk.

Uz kurieni ir visas šīs sacīkstes? Ko mēs rezultātā sasniedzam? Ko tālāk?

Tālāk – vairāk. Jūs savienojaties ar tādiem pašiem cilvēkiem kopībā un kļūstat Lieli.

Kad es jūtos Liela, es ieeju savā dvēseļu klasterī?

Nē, vismaz pagaidām tu ieej savā daudzdimensionalitātē. Tu kļūsti mentāla figūra. Priekšā ir tavs dvēseļu klasteris, un viņš nav aiz kalniem.

Pateicos par atbildi uz pirmo jautājumu.

Pāriesim pie otrā: kāpēc cilvēki grib augšupcelties ar ķermeni, kāda zināšana vai nezināšana aiz tā stāv? Vai tad mums nav dots ķermenis astrālajā pasaulē un mentālajā pēc nāves? Vai arī tur atkal ķermenis būs cits, kurš neapmierina?

“Visu manu ņemšu sev līdzi.” Cilvēki sevi identificē ar ķermeni. Ja viņi zinātu, ar cik ķermeņiem viņi sevi ir identificējuši, viņi tik augstu nevērtētu savu ķermeni šajā dzīvē.

Ko nozīmē augšupcelties ar ķermeni?

Pārveidot ķermeni gaismā, pāriet uz nākamo dimensiju apvalkā, kurš saformēts no fiziskā ķermeņa, ķermeni atstāt sev.

Ar ko atšķiras cilvēks, kurš augšupcēlies transformētā ķermenī, un cilvēks, kurš miris dabiskā nāvē un nonācis smalkajā pasaulē. Kāda priekšrocība ir, augšupceļoties ķermenī?

Zemes plāna ceļa pabeigšana bez iespējas atgriezties atpakaļ. Atpakaļceļa nogriešana – tā Es redzu. Fiziskā plāna apvalks neļauj dvēselei iegūt citu fiziskā plāna apvalku.

No kāda avota šī vēlēšanās vai iespēja ir saformējusies? No sakrālām zināšanām, līdz šīm slēptām? Vai tad iespēja nogriezt sev iespēju nolaisties fiziskajā plānā ir priekšrocība?

Runa ir par aiziešanu no fiziskā plāna uz visiem laikiem.

Vai šis apvalks netraucē turpmākajā?

Tu jautā man? Pajautā Augšupceltajiem Valdniekiem.

Bet vai ir iespēja aiziet no fiziskā plāna bez šī apvalka, caur augšupcelšanos gaismā pēc nāves? (Nupat uzdevu jautājumu un sajutu, ka dvēsele aiziet kaila, viņai nav nekā pēc dzīves ķermenī uz planētas, un es sajutos ne savā ādā. Gribas nest šo “apģērbu” uz sevis, maskējot savu kailumu, vai kā trofeju, ieguvumu...)

Jā, tāda iespēja ir, un tava dvēsele dzīvo ne tikai šajā pasaulē, bet arī dažās citās tieši pašlaik. Kad tu atnāksi pie savas, kā jūs sakāt, Virsdvēseles, tavs apvalks būs lieks, apgalvoju tev. Bet, kamēr tu līdz viņai neaiziesi, tavi “apģērbi” tev rada Augšupceltā imidžu. Tie vienlaikus ir gan nasta, gan sekmju rādītājs, gan mundieris. Taču, lai paceltos augstāk, šo mundieri nāksies atstāt kā nevajadzīgu.

Bet kāpēc pirms 2012. gada uzliesmoja šī kustība – tiekšanās augšupcelties ar ķermeni? No kurienes šī ideja, un kāpēc visi to uztvēra?

Tā bija izdevīga visiem. Tās ir rūpes par ķermeni, par veselību un tīrību, par režīmu un barību. Jo jūs taču negribētu ņemt sev līdzi vārgu sabrukušu ķermeni? Un jūs centāties atbrīvoties no sliktām domām un rīcības, piedot sev un augšupcelt sevi uz augstām vibrācijām. Vai tad tas ir slikti? Tas nenostrādāja? Turklāt ir taču tādi piemēri no Bībeles. Un tāds variants joprojām ir iespējams, tikai vajag atnākt ar tādu programmu un tādam.

Kā uzzināt, kam iespējams tāds ceļš? Ir kādas pazīmes?

Nē, pazīmju nav. Meklējiet, un jūs iemantosiet.

Ko tu vēl vari par to pateikt?

Katram savs ceļš ir jānoiet tā, kā viņš to saprot. Ja viņam nepatīk tas, kā viņš iet, izmainiet savu ceļu, ejiet pa citu ceļu. Es nesaku, ka jāiet uz citu kopienu, garīgo grupu vai ģimeni. Es saku – jūs esat uz sevis izzināšanas ceļa. Ja jūsu raksturs, domas vai rīcība jūs neapmierina, izmainiet tās. Tas tad arī ir paņēmiens iemantot sevi īsto.

Atgādinu, ka 11. jūlijā, pulksten 17 pēc Maskavas laika (arī pēc Rīgas laika),

Diženās Dievietes seanss.

 

Pievienots 10.07.2019

http://www.sanatkumara.ru/stati-2019/obresti-sebya-nastoyaschego

Tulkoja Jānis Oppe