Наталья Голубкина Реинкарнация в индуизме

Natālija Golubkina - Reinkarnācija hinduismā

18 07 02 01

 

Tā ir trešā publikācija no cikla “Reinkarnācija pasaules reliģijās”:

 

Tieši tāpat, kā dvēsele no bērna ķermeņa pārceļo jaunieša ķermenī un no viņa veca cilvēka ķermenī, tā nāves brīdī viņa pārceļo uz citu ķermeni.
– “Bhagavadgīta”, 2.13

Indijā, senajā svētajā Krišnas, Rāmas, Budas un neskaitāmo avatāru (Dievišķo iemiesojumu) zemē, reinkarnācija tiek uztverta kā realitāte, acīmredzama gan necilam sētniekam, kurš slauka ielu, gan erudītam panditam (zinātniekam), gan taisnam sadhu (svētam taisnajam).

Dvēseļu pārceļošana jeb reinkarnācija (sanskritā पुनर्जन्म – punardžanma) ir viens no hinduisma pamata jēdzieniem. Dzimšanas un nāves virpulis tiek pieņemts kā dabisks dabas fenomens.

Hinduismā cilvēka avidja (tas ir, gara tumsība) attiecībā pret savu īsteno garīgo dabu ved viņu pie identificēšanās ar mirstīgo ķermeni un matēriju, kura uztur viņa vēlēšanos palikt karmas un pāriemiesojumu virpulī.

 

Reinkarnācija Vēdās

18 07 02 02

Pirmoreiz dvēseļu pārceļošana ir minēta Vēdās – ļoti senos hinduisma svētajos rakstos. Saskaņā ar indologu Vladimiru Ermanu (Владимир Эрман) reinkarnācijas doktrīna nav atrodama vissenākajā no Vēdām, “Rigvēdā”.

Taču atsevišķi zinātnieki norāda, ka arī tā satur dvēseļu pārceļošanas teorijas elementus. Kā viens no piemēriem, ka reinkarnācijas doktrīna “Rigvēdā” ir saskatāma, tiek citēts himnas 1.164.32 alternatīvs iztulkojums:

“Kurš viņu radīja, tas viņu nezina.
Viņš ir paslēpts no tā, kurš viņu redz
Guļot mātes klēpī.
Dzimis daudzas reizes, viņš nonāca pie ciešanām.”

Šajā “Rigvēdas” himnā eksistē divas vārda “bahupradžah” nozīmes: “tas, kam ir daudz pēcnācēju” un “daudz reižu dzimušais”.

Šādas atsauces burtiski caurstrāvo “Avatarvēdu”, “Manusamhitu”, “Upanišadas”, “Višnu Purānu”, “Bhāgavata Purānu”, “Mahābhāratu”, “Rāmajanu” un citus senos Indijas tekstus, kas ietilpst vai nu oriģinālajās sanskrita Vēdās, vai ir pieskaitāmi tiem vēdiskās literatūras darbiem, kas tiek uzskatīti par papildinošiem.

Senindiešu gramatiķis Jaska “Niruktā” sniedz abas šīs nozīmes. “Jadžurvēdā” ir teikts:

“Ak, mācītā un iecietīgā dvēsele, pēc klejojumiem ūdeņos un augos personība nonāk mātes dzemdē un dzimst atkal un atkal.
Ak, dvēsele, tu piedzimsti augu, koku ķermenī, visā, kas ir radīts un apgarots, arī ūdenī.
Ak, dvēsele, mirdzoša līdzīgi saulei, pēc kremācijas, sajaukusies ar uguni un zemi jaunai piedzimšanai un atrodot pajumti mātes dzemdē, tu piedzimsi atkal.
Ak, dvēsele, sasniedzot dzemdi atkal un atkal, tu mierpilni guli mātes ķermenī kā bērns, kas dus mātei uz rokām.”

Himnā “Pie Jamas” (“Rigvēda”, 10.14) ietverts mājiens uz iespēju atgriezties uz zemes: “Atstājot (visu) grēcīgo, atgriezies atkal mājās! Savienojies ar ķermeni, kurš pilns ar dzīvības spēku!”

 

Reinkarnācija Upanišadās

18 07 02 03

Vispusīgs reinkarnācijas doktrīnas apraksts ir ietverts Upanišadās – senos filozofiski reliģiskos tekstos sanskritā, kas pieslejas Vēdām. Konkrēti dvēseļu pārceļošana ir atspoguļota “Švētāšvatara upanišadā” 5.11 un “Kaušitaki upanišadā” 1.2.

Kā ķermenis aug uz barības un ūdens rēķina, tā individuālais “es”, barojoties ar savām tieksmēm un vēlmēm, jutekliskajām saiknēm, vizuālajiem iespaidiem un maldiem, iemanto saskaņā ar darbībām vēlamās formas.

 

Hinduismā dvēsele, saukta par atmanu, – nemirstīga, un tikai ķermenis ir pakļauts piedzimšanai un nāvei.

 

“Bhagavadgītā”, kurā pēc hinduistu vairuma domām, ir atspoguļota hinduisma filozofijas būtība un Vēdu pamata jēga, ir teikts:

“Kā cilvēks, novelkot veco tērpu, uzvelk jaunu, tā arī dvēsele ieiet jaunos materiālos ķermeņos, atstājot vecos un nevajadzīgos.”

“Brihadaranjaka upanišada” (4.4.1-4) sniedz tālāku izskaidrojumu tam, kā tiek veikta reinkarnācija.

“[Nāves brīdī] viņas [dvēseles] sirds rajons sāk mirdzēt, un šī gaisma palīdz dvēselei iziet ārā caur aci, caur galvu vai caur citām atverēm ķermenī. Un, kamēr viņa atiet, prānas [dzīvības gaisa dažādas plūsmas] pavada viņu līdz nākamajai atrašanās vietai… Viņas zināšanas un darbi seko viņai, tāpat kā arī viedums, kaut arī atsevišķas detaļas no viņas pagājušās dzīves nesaglabājas.

Tieši tāpat kā kāpurs, aizlienot līdz viena zāles stiebriņa galotnītei, ir sadūšojies pārvilkt sevi uz citu, tā arī dvēsele, nometusi no sevis, kopā ar viņa nepilnīgajām zināšanām, vienu ķermeni, tiek pārnesta uz citu, jaunu ķermeni.
Kā juvelieris zelta lietnim piešķir jaunu, pievilcīgāku formu, tā arī dvēsele, nometusi veco un nevajadzīgo ķermeni, ietērpjas jaunos un, iespējams, labākos, nekā agrāk, ķermeņos, kurus saņem atbilstoši saviem pagātnes darbiem, iespējām un vēlmēm.”

 

Karma un sansara

18 07 02 04

Ideja par jebkuras dzīvas būtnes – cilvēku, dzīvnieku, augu – pāriemiesošanos ir cieši saistīta ar karmas jēdzienu, kurš arī tiek izskaidrots Upanišadās.

 

Vārds “karma” ceļas no darbības vārda saknes “kri” – “darīt” vai “rīkoties” – vārda, kurš izsaka cēloņsakarību. Citiem vārdiem, tas norāda ne tikai uz darbību, bet arī uz neizbēgamu atbildes reakciju uz to.

 

Karmai ir negatīvais aspekts, pazīstams kā vikarma, kas aptuveni tiek tulkots kā “slikta karma”. Slikta tajā nozīmē, ka tā ir saistīta ar netikumisku vai zemisku darbību, kura ved pie sekojošas piedzimšanas zemākos dzīvības veidos, un, kā negatīvs rezultāts, piesaista dvēseli dzimšanas un nāves pasaulei.

Bet pozitīva karma paredz labdarīgu, žēlsirdīgu darbību, kuras rezultāts ir vēlamā reakcija – balva materiālas labklājības veidā, kas arī dvēseli piesaista materiālajai pasaulei.

Visbeidzot, eksistē darbību kategorija, kas ieguvusi nosaukumu akarma. Tā paredz garīgu darbību, kas neizraisa materiālas reakcijas.

Tikai akarma atbrīvo mūs no dzimšanu un nāvju virpuļa, ļauj tikt vaļā no jebkādām reakcijām – pozitīvām un negatīvām –, kuras piesaista mūs šai divdabības pasaulei; tā dvēselei sniedz iespēju atgriezties pie viņas sākotnējās dabas.

Garīgai darbībai ir dievbijīga izcelsme. Pasaules reliģiju svētie raksti kopumā piekrīt viedoklim par garīgu darbību, uzskatot, ka tā paceļ cilvēku pāri kā “labai”, tā arī “sliktai” karmai.

Vēdiskie teksti ietver norādījumus, kas skaidri un pilnīgi noteikti nošķir trīs darbības veidus: labo, slikto un transcendento.

 

Hinduismā tiek apgalvots, ka dvēsele atrodas pastāvīgā dzimšanas un nāves ciklā. Vēloties nodoties baudām materiālajā pasaulē, viņa dzimst atkal un atkal, lai apmierinātu savas materiālās vēlmes, kuras iespējamas tikai caur materiālo ķermeni.

Hinduisms nemāca, ka pasaulīgas baudas ir grēcīgas, bet paskaidro, ka tās nevar atnest iekšēju laimi un apmierinājumu, kuru sanskrita terminoloģijā sauc par anandu.

 

Saskaņā ar hinduisma domātāju Šankaru mūsu pasaule ir līdzīga sapnim. Pēc savas dabas tā ir pārejoša un iluzora. Atrašanās sansaras gūstā ir gara tumsības un lietu īstenās dabas neizprašanas rezultāts.

Pēc daudzām dzimšanām dvēsele galu galā viļas ierobežotajās un īslaicīgajās baudās, ko viņai dāvā šī pasaule, un sāk meklēt baudas augstākās formas, kuras iespējams sasniegt tikai ar garīgas pieredzes palīdzību.

Pēc ilgstošas garīgās prakses (sadhanas) indivīds apzinās savu mūžīgo garīgo dabu, ka viņa īstenais “Es” ir mūžīgā dvēsele, nevis mirstīgais materiālais ķermenis.

Šajā stadijā viņš vairs nevēlas materiālas baudas, jo salīdzinājumā ar garīgo svētlaimi tās šķiet nenozīmīgas. Kad visas materiālās vēlmes izbeidzas, dvēsele vairs nedzimst un atbrīvojas no sansaras virpuļa.

 

Mokša

18 07 02 05

Kad dzimšanas un nāves ķēde pārtrūkst, tiek teikts, ka indivīds ir sasniedzis mokšu – glābšanu.

Kamēr visas hinduisma filozofijas skolas ir vienisprātis, ka mokša paredz visu materiālo vēlmju izbeigšanos un atbrīvošanos no sansaras virpuļa, dažādās filozofijas skolās tiek dota dažāda šī jēdziena definīcija.

Piemēram, advaita vedanta (bieži tiek asociēta ar džnana jogu) sekotāji tic, ka pēc mokšas sasniegšanas indivīds uz mūžīgiem laikiem paliek miera un svētlaimes stāvoklī, kurš ir rezultāts apzināšanai, ka visa esība ir vienots un nedalāms Brahmans, bet nemirstīgā dvēsele – šī vienotā veselā daļiņa.

Pēc mokšas sasniegšanas džīva zaudē savu individuālo dabu un izšķīst bezpersoniskā Brahmana “okeānā”, kurš tiek aprakstīts kā sat-čit-ananda (esība-zināšanas-svētlaime).

No otras puses, pilnīgās vai daļējās dvaitas filozofijas skolu (“duālistisko” skolu, pie kuras pieder bhakti kustības) sekotāji savu garīgo praksi veic ar mērķi sasniegt vienu no garīgās pasaules jeb Dieva valstības lokām (esības pasaulēm jeb plāniem), lai mūžīgi piedalītos tur Dieva rotaļās vienā no viņa formām (piemēram, kā Krišna vai Višnu vaišnaviem un Šiva šivaitiem).

Taču tas ne obligāti nozīmē, ka divas galvenās skolas – dvaiti un advaiti – ir pretrunā viena otrai.

Vienas vai otras skolas sekotājs var ticēt, ka mokšas sasniegšana iespējama ar abiem paņēmieniem, un vienkārši atdot personīgo priekšroku vienam no tiem. Saka, ka dvaitas sekotāji grib “sajust cukura saldumu”, kamēr advaitas sekotāji grib “pārvērsties cukurā”.

 

Tādējādi hinduismā akcents tiek likts uz to, ka materiālais ir mirstīgs un vajag pakāpeniski atteikties no materiāliem priekiem par labu garīgiem. Bet, no otras puses, mēs materiālajā pasaulē ienākam blīvos ķermeņos un katrai pieredzei arī sava vērtība.

 

Un kāds redzes viedoklis ir tuvs jums: tikai garīgas tieksmes vai fiziskās dzīves vērtība ar visiem tās plusiem un mīnusiem?

 

Rakstā izmantotie materiāli:

Стивен Розен, “Реинкарнация в мировых религиях”

«Яджурведа», 12.36-37

Комментарий переводчика к гимну 10.14. Ригведа, перевод Т. Я. Елизаренковой

«Шветашватара-упанишада» 5.11

Лысенко В. Г. Карма. Новая философская энциклопедия

 

 Natalija Golubkina

Natālija Golubkina

Reinkarnacionikas konsultante.

Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere.

Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore

http://ngolubkina.ru/

 

Pievienots 02.07.2018.

https://ru.reincarnatiology.com/reinkarnatsiya-v-induizme/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/natalija-golubkina/33-natalija-golubkina/3607-natalija-golubkina-reinkarnacija-judaisma (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/natalija-golubkina/33-natalija-golubkina/3608-natalija-golubkina-ka-reinkarnacijas-ideja-izzuda-no-kristietibas (Tulk. piezīme)