Наталья Голубкина Болезнь сына и прошлая жизнь

Natālija Golubkina - Dēla slimība un pagātnes dzīve

14 04 18 01

14 04 18 02

Natālija Golubkina

 Kad manam dēliņam bija 1 gads un 3 mēneši, Jaungada naktī viņš sāka kliegt aiz sāpēm celī. Nebija iespējams pat apklāt viņam kājiņas ar segu, kaut arī ārēji nebija nevienas pazīmes, ka kaut kas varētu sāpēt.

Visas Jaungada brīvdienas mēs vizinājāmies ar “ātrajiem”, mēģinot pie dežurējošajiem ārstiem noskaidrot, kas tad ir ar kājiņu.

Mazuli iekala ģipsī, ielika lauku slimnīcā, lai veiktu spēcīgas pretiekaisuma potes.

Pēc tam mūs nosūtīja uz novada slimnīcu izmeklēšanai un ārstēšanas turpināšanai (neesot pilnīgi nekādai diagnozei un mediķu izpratnei, kāds tad ir sāpju cēlonis!!!).

Es uzzināju, kāda ir turpmākā ārstēšanas shēma, un mani pārņēma šausmas: pēc nesteroīdu pretiekaisuma līdzekļiem sāk durt kortikosteroīdus. Šī ārstēšana pati par sevi ved pie bērna invaliditātes!!!

Mēs paņēmām dēlu uz mājām. Tas bija smags laiks mūsu ģimenei. Tētis kategoriski iebilda atdot Pašu ārstiem par upuri. Bet es turklāt baidījos uzņemties tādu atbildību – par ko tas varēja izvērsties viņam nākotnē?

Un tad mēs sākām meklēt izeju no šīs situācijas. Mēs pārlāpstojām Internetu un atradām M. Oganjanas (Марва Оганян) un V. Butenko (Виктория Бутенко) grāmatas. Uz to brīdi viņu idejas mums bija pilnīgi revolucionāras, nepierastas.

Mēs krasi izmainījām visu barību un dzīvesveidu. Un bērns atlaba, kājiņa pārstāja sāpēt!

Mēs sekojām intuīcijas ceļam, klausoties sevi, nevis ierastajiem un vispārpieņemtajiem šabloniem, kā rīkojas vairums cilvēku, pārliekot atbildību uz veselības aizsardzības, izglītības, valsts sistēmu utt.

Taču iekšējs jautājums tā vien mocīja mani: kādēļ bija vajadzīga šī situācija?

 

Atbilžu meklējumi pagātnē

Un, lūk, nonākusi Reinkarnacionikas Institūtā, es uzdevu šo jautājumu. Nolaižos pagātnē, redzu virs sevis kupolus, viens no tiem izrādās mans izpletnis, ar kuru laižos lejā.

14 04 18 03

Jauns vīrietis Robs Čepmens (Rob Chapman) (1938-1967) stāv laukumā ierindā haki formas tērpā, beretē, ar ieroci rokās. Viņš ir dzimis Kentuki štatā. Tēvs Kristofers (Kriss) ir jurists. Mamma mājsaimniece.

Skaista mājiņa piepilsētā. Pusdienās ir sparģeļu pupas, kartupeļu biezenis. Kārtīga un patriotiska amerikāņu ģimene, kura tic savai valstij.

Par tādu tika audzināts arī Robs. 7 gadu vecumā viņam patika ar puikām traukties uz velosipēda. Viņš ir ģērbies īsās bikšelēs ar lencēm, zeķītēs, sandalēs.

14 gadu vecumā viņš mācās skolā, viņam patīk matemātika. Matemātikas skolotājs viņam ir autoritāte, viņa viedoklis ir ļoti svarīgs.

Viņš atskrien mājās ar skolas somu pār plecu, nomet to istabā un aiztraucas pie liela spēļu automāta. Viņš ar bijību jauc to ārā un sapņo skriet ar to uz kariņu ar puikām mežā.

21 gada vecumā viņš jau karavīra formā saņem norīkojumu uz Vjetnamu. Viņš neviltoti tic, ka lēmums ir pareizs, viņš tic savai valstij un tās politikas pareizībai.

Viņu pavada meitene Kerolaina, noskūpstot uz vaiga. Viņai ir viegli ap sirdi, viņa nejūt šķiršanās brīža traģiskumu. Iekāpjam lidmašīnā, desanta grupa… un ej, ej, ej…

 

Lec lejā

Liels, spēcīgs, kamuflāžas formā, ar ieroci… Savācu savu izpletni un velku to pa zemi aiz sevis. Eju uz priekšu. Esmu lielā klajumā, ar biezu zāli klātā, neliela migla, mitrs.

Slēpnī ierakumā sēž kareivji ķiverēs, melnas sejas, melni šauteņu stobri. Eju uz priekšu. Metu ierakumā granātu un krītu. Es neredzu, ka būtu ievainots, taču nokrītu un guļu izplests, un Dvēsele lido augšup arvien augstāk un augstāk.

 

Dziļas apzināšanās

Mani plosa izbrīns, neizpratne, kādēļ es esmu šajā gaļasmašīnā, kāpēc es tik muļķīgi gāju bojā? Jauns un spēcīgs ķermenis, kurš tik daudz būtu varējis izdarīt savā dzīvē! Kāpēc es gāju valdības pavadā un nonācu šeit?

Kā varēju noticēt skaistām runām un solījumiem? Kāpēc ne reizi nesāku šaubīties, neaizdomājos: “Un kā ir patiesībā?” Es ar rūgtumu un nožēlu atstāju šo dzīvi…

 

Un tad es nonācu pie sapratnes – situācija ar Pašas ceļgaliem bija dota tālab, lai mēs apstātos, palūkotos apkārt un sāktu meklēt citu ceļu – savu ceļu! Mēs atradām jaunu barības sistēmu, izpētījām daudz jauna un interesanta.

Sākās jauns mūsu garīgās izaugsmes loks kā ģimenei. Mēs nedevāmies sistēmas pavadā, sagrāvām stereotipus un atradām drosmi uzņemties atbildību par savu dzīvi un veselību, un galvenais – par sava bērna labklājību!

 

Pašlaik viņš ir vesels un spēku pilns. Un jau kopš 4 gadiem viņš pats var mums sīki izskaidrot, kāpēc ir jāēd tā. Un mēs pateicamies sev pašiem par to, ka mums pietika drosmes nostāties uz šī ceļa, par atvērtību jaunām zināšanām,

Kā arī es pateicos Visumam un Mārim Drešmanim, kurš radīja šo burvju skolu, kur katrs var atrast atbildes uz visiem saviem jautājumiem…

Natālija Golubkina,
Reinkarnacionikas Institūta
2. kursa studente

 

P.S. Ja jūs skāra uzrakstītais, dalieties apzināšanā komentāros!

 

Pievienots 14.04.2014.

https://ru.journal.reincarnatiology.com/bolezn-syna-i-proshlaya-zhizn/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe