Елена Майстренко – Расскажи мне Сказку жизни

Helēna Maistrenko - Pastāsti man dzīves Pasaku

20 10 16 01

16.10.2020.

Kādēļ mums bērnībā stāstīja pasakas? Lai iemācītu. Pasakas tiek stāstītas ne izdzirdēšanai, bet iemācīšanai.

Itin bieži pieaugušie vairs paši nezināja nevienu dziļu lasījumu, izņemot virspusēju, tomēr vienalga stāstīja un tātad zemapziņā lika iekšā vai modināja būtiskos (сутевые), slēptos tēlus, kuri kā aizmetņi, kā dēsti ar laiku varēja dot asnus.

Kāpēc šodien nestāsta pasakas?

Lasa reti un pa lielākai daļa ne mūsu, dzimtās, bet atnākušās, aizgūtās, sveš-dīvainās (ино-странные)… Bet tur – citādas ieražas un tradīcijas, cita izpratne par labo un neveiksmi, zināšanām un gara tumsību, atļauto un nepieļaujamo…

Gribas tādiem vecākiem pajautāt: “Jūs kādai dzīvei gatavojat savus bērnus? Kādā valstī? Kādas tautas vidū?”

Pirms kļūt par “pasaules pilsoni”, kļūsti savējais starp savējiem! Kļūsti tas, kas esi piedzimis! Kļūsti tuvinieks saviem radiniekiem, savai zemei, savai tautai! Un tikai pēc tam iepazīsties ar citu cilvēku ieražām, viņu tikumiem, dzīvesveidu. Pārņem labo un noderīgo, atraidi nepiemēroto un necienīgo. Un nes savu dzimto kultūru – labāko, labestīgāko, gaišāko.

Ra-seja = Gaismu nesu, Zināšanas, Labumu sēju. (Ра-сея = Свет несу, Знания, Благо сею.)

Cilvēks, kurš nav iepazinis dzimto kultūru, ieražas, tradīcijas, sasniegumus, ir līdzīgs vējritenim (перекати-поле) – nezālei, ko dzenā vēji bez ceļa. Nav viņam ne tuvinieku, ne Dzimtenes, ne Tēvzemes, ne atbildības, ne goda, ne Sirdsapziņas.

Citiem viņš nekļūs savs nekad: atkritēji nekur neiedzīvojas, jo no dzimtajām saknēm ir atrāvušies, nodevuši.

Kāpēc stāstīt pasaku ir noderīgāk nekā lasīt?

Bērns klausās, uzsūc viedumu, mīlestību, dārgā cilvēka jūtas, nevis grāmatas autoru. Kļuvis vecāks, viņš pats sāks domās sarunāties ar autoru, lasot grāmatu patstāvīgi. Bet maigā vecumā viņam nepieciešama vecāku vai vēl nobriedušāka – vectētiņu un vecmāmiņu – aizsardzība, palīdzība, uzvedne. Kaut kur ar jautājumu, kaut kur ar intonāciju vai pauzi, kaut kur ar uzdevumu…

Notiek saziņas burvība, bērna barošana ar viedumu, aizsargāšana ar mīlestību un jūtu dāsnumu. Un kā velte – priecīgas sajūsmas, iedvesmas, savstarpējas kopīgas jaunrades, garīgi dvēseliskas bagātināšanās stāvoklis, kurš tālākajā izaugs par skaidru materiāli fizisku radījumu, kaislību izgudrot, izdaiļot, uzlabot, audzēt…

Dārgie vecāki! Vecmāmiņas un vectētiņi!

Stāstiet bērniem PASAKAS!

Un savu dzīvi radiet par labestīgu Mīlestības un Vieduma Pasaku!

 

© Copyright: Елена Майстренко, 2020

Pievienots 16.10.2020

http://parnasse.ru/prose/childrensprose/tales/raskazhi-mne-skazku-zhizni.html

Tulkoja Jānis Oppe