Елена Майстренко – Щедрость и ущербность

Helēna Maistrenko - Dāsnums un dekadentisms

20 04 04

Dāsnums un dekadentisms

04.04.2019.

Mirdzošā Augstprātība formē dvēseles dārgumus, to nodod un glabā asinis, tā uzlidos debesīs kā augsta apzinātība un garīga varenība.

No sendienām krievu dvēsele ir bijusi slavena ar savu dāsnumu un augstsirdību. Šodien nākas precizēt, ka labsirdība aptvēra ne tikai un ne tik daudz esības materiālo pamatu, bet arī pacēla, cilvēciskoja kā šo labuma dāvājošo, tā arī pieņemošo.

Augstprātīgā Augstsirdība nav spējīga pazemot, tīksmināties ap sevi, tirgoties sava izdevīguma dēļ: tās būtība – tieksme labvēlīgi dāvāt to, kas pašam dāvātājam ir papilnam: tikumības mirdzums, taisnīguma spēks, dziedināšanas spēja, vecāka rūpes par bērniem, zinātāja izlēmība…

Dvēseliskais dāsnums izplūst tikpat dabīgi, kā upe nes savus ūdeņus, saule sūta savus starus, zeme audzē sējumus, vējš pārnes gaisma plūsmas, ēters apgaro dzīvo.

Dvēseliskais dāsnums negaida uzslavu, atzinību, cildināšanu, maksu. Tas dziedina, iedvesmo, dāvā zināšanas, spēku, nostiprina gribu. Tas iedveš pārliecību, ka cilvēks pats pārvarēs šķērsli, pat tiks galā ar nedienām, pats uzvarēs ienaidnieku.

Zaudējot augstsirdību, garīgi augsto mirdzumu, cilvēks kļūst duļķains; jo gaisma, kas no viņa nāk, iegūst ēnainas, aptumšojošas, iluzoras, mānīgas īpašības. Tā rada apgrūtinošu, nomācošu, spiedošu iedarbību uz apkārtējo pasauli. Tikumības uguns dziest, kļūst nespodra, sāk dūmot…

Pa pēdām nāk aizmigšanas etaps: cilvēks pārstāj starot, taču sāk absorbēt, parazitēt. Tā ir pēdējā, noslēdzošā apdzišanas stadija, pēc kuras gadās neatgriešanās punkts, to pārejot, cilvēks kļūst nespējīgs celties uz augšu, atgriezties pie mirdzošā spīduma – viņš pāriet uz tumšām pasaulēm.

 

Dekadentismam raksturīgs demonstratīvums. Cilvēkā mostas alkas būt atzītam, nepieciešamam, neaizvietojamam, īpašam, unikālam, neatkārtojam.

Nepieciešams atšķirt: būt un izlikties. Var un vajag būt neatkārtojamam, unikālam, iedvesmojošam, ar stipru gribu, tikumīgam… Būt īstam!

Vajadzība kaut ko demonstrēt norāda uz dekadentismu, pašpietiekamības, pārliecības, spēka, vieduma, varenības trūkumu… Šādā stāvoklī cilvēkam vajag ārēju atzinību, uzslavu, pielūgsmi, stimulējumu un tml. Iekšējais bojājums tiek kompensēts ar ārēju atzinību, turklāt pats trūkums netiek aizpildīts, novērsts, audzināts, bet tikai padziļinās, kultivējot lepnību un paaugstinātu pašnovērtējumu, tīksmināšanos ap sevi.

Citiem vārdiem, no cilvēka plūst nevis dāsnas labestības pārpilnība, bet nabaga dekadentisms. Viņš nedziedina cilvēkus un telpu ap sevi, bet pievīruso kā fizisko, tā arī emocionāli informatīvo līmeni; dzemdina un izplata slimību, baiļu, ciešanu, postījumu baciļus. Ievainojamība, dekadentisms, nepilnvērtība laužas uz āru, izplatot slimību un vārgumu, nosacīti inficējot veselos un stipros.

Kāpēc nosacīti? Tāpēc ka reāli veselu ir visai maz. Patiesi veselie nav pakļauti ārēju vīrusu iedarbībai – viņu izturīguma rezerve ir tik augsta un spēcīga, ka no mikrobiem, baktērijām, vīrusiem un citiem parazītiem viņiem nav jābaidās. Nosacīti veselie – pakļauti svešzemju iebrukuma riskiem: ar viņu spēkiem un mirdzumu vairs nepietiek, lai pretotos naidīgiem uzbrukumiem.

 

Pasaule mainās.

Strauji un neatgriezeniski.

Cilvēki mainās.

Katrs – īpaši.

Mainās mērķi, līdzekļi, iespējas, sasniegšanas ceļi.

Daudz kas mainās.

Uzlidot kopā ar pūli, kompānijas dēļ – nesanāks.

Nokrist – diezgan viegli.

Laiks padomāt, uz ko vajag balstīties, lai nenovīstu, nepazustu, nesasistos.

Laiks pamācīties – prātu bagātināt.

Laiks kļūt pieaugušam: par vārdiem-domām-rīcību atbildēt pilnā mērā, kā pieaugušajam, godīgi.

Laiks dzīvot radoši, nevis izdzīvot patērnieciski.

Neatgriešanās punkts ir pienācis.

 

© Copyright: Елена Майстренко, 2020

 

Pievienots 04.04.2020

http://parnasse.ru/prose/essay/philosophyprose/schedrost-i-uscherbnost.html

Tulkoja Jānis Oppe