Наталия Бутенко Драконы: существовали ли они на самом деле

Natālija Butenko - Drakoni: vai viņi patiešām eksistēja

16 11 22 01

Cilvēces vēsturē ir daudz plankumu un noslēpumu, kuri izraisa jebkura pētnieka interesi. Mums patīk viss noslēpumainais un neizskaidrojamais. Daudzus pievelk mistiskas būtnes: nāras, vampīri, vilkači, drakoni…

Par pirmajiem trijiem klīst runas, ka viņi eksistē. Bet vai viņi patiešām eksistēja?

 

Mīti vai realitāte?

Jaunībā, būdama filoloģijas fakultātes studente un detalizēti mācoties pasaules tautu mitoloģiju, es pievērsu uzmanību, ka ir personāži un tēli, kuri praktiski atkārtojas visām tautām.

Tie var saukties dažādi un nedaudz atšķirties viens no otra ārēji, bet būtība ir viena. Tas mani uzvedināja uz pārdomām, ka katrā pasakā ir daļa patiesības. Un pārējais ir aizplīvurota īstenība.

16 11 22 02

Piemēram, drakoni. Šīs būtnes ir aprakstītas dažādās kultūrās un tradīcijās, dažādās zemēs, visos kontinentos.

Ar viņiem kāvās Eiropas bruņinieki, viņus dievināja Ķīnas imperatori, ar viņiem vienojās Āfrikas burvji, viņos ieklausījās acteku priesteri…

Mazliet vēlāk es sapratu ļoti svarīgu lietu, kura man ļoti palīdzēja dzīvē: cilvēku domāšana ir mitoloģiska. Un tā nav vienkārši vēlme ticēt pasakām un brīnumiem, tās ir ļoti, ļoti senu laiku atbalsis.

Drakoni cilvēku uzmanību piesaista arī pašlaik. Īpaši – bērnu uzmanību. Kad mans dēls bija mazs, viņš burtiski “slimoja” ar drakoniem un uzdeva daudz jautājumu par viņiem.

Mēs pirkām drakonus rotaļlietu, attēlu veidā, skatījāmies par viņiem multfilmas un kinofilmas, lasījām grāmatas. Un kaut kādā momentā es sajutu, ka arī tiecos pēc šīs informācijas.

Sk. arī Kāpēc mūs pievelk konkrētas grāmatas un filmu sižeti[1].

Pētot enciklopēdijas un interneta resursus, es izjutu arvien lielākas simpātijas pret šīm maģiskajām būtnēm un arvien lielāku saikni ar viņām.

 

Enerģiju pārvadītāji

Kad reiz holotropās elpošanas seansa laikā es sevi ieraudzīju, ceļojot pa Hiperboreju, tad atradu tur arī drakonu. Sākumā es viņu ieraudzīju norā, starp milzīgiem kokiem.

Viņš bija milzīgs, tumšs, zvīņains, uz četrām ķepām, ar visai garu asti. Zeme drebēja, viņam pārvietojoties. Un turklāt man nebija bail, pat gribējās pieskarties viņam.

16 11 22 03

Taču nākamajā mirklī man šķita, ka es arī esmu šis drakons. Un pēc tam ieraudzīju, ka caur viņa ķermeni nāk milzīgas enerģijas plūsmas kaut kur no augšas un tek uz Zemes kodolu.

Sk. arī Kāda bija drakonu loma mūsu pasaulē.

 

Drakonu pagātnes dzīve

Kad Reinkarnacionikas Institūtā mēs tikām līdz ne-cilvēka iemiesojumiem, es gaidīju, ka ieraudzīšu sevi kā kaut kādu dzīvnieku vai pat augu.

Iegremdējusies atmiņās, es pirmām kārtām pievērsu uzmanību dīvainai redzes uztverei: es mani aptverošo realitāti ieraudzīju kā siltum-vizorā (тепловизор).

Viss apkārt bija tumšs, bet dzīvās būtnēs mirdzēja dažādās krāsās. Šī vīzija bija tik dīvaina, ka es neviļus “ielipu” šajā procesā, aizmirsusi, ka jāsaprot, kas es esmu.

Kad pievērsu uzmanību sajūtām ķermenī, jutu, ka tas ir kaut kas liels un smags, pat nedaudz neveikls kustībā pa zemi.

Nolēmu paskatīties no ārpuses un sapratu, ka es esmu drakons. Melns, ar plēvveida spārniem. Lielas kaula zvīņas kā bruņas klāja visu ķermeni, izņemot spārnus.

16 11 22 04

Apkārt bija milzīgi koki, es atrados norā un mijiedarbojos ar cilvēkiem. Tikai tie nebija tādi cilvēki, kā mēs tagad, tā bija cita civilizācija: ļoti gari, vairāku metru augumā.

Bija sajūta, ka es ar viņiem apmainos ar kaut kādu informāciju telepātiski, turklāt šī informācija bija tēlos, bildēs, nevis runas formā.

Es dzīvoju ne uz Zemes, bet uz šejieni tikai atlidoju, pie šiem cilvēkiem, ne pie visiem, bet pie kādiem konkrētiem, it kā priesteriem.

Pētījuma procesā noskaidrojās, ka drakoni dzīvoja uz citas planētas, blakus Zemei. Toreiz es nodomāju, ka tas, iespējams, bija Zemes pavadonis – neliela neregulāras elipses (эпсилептоидной) (?) formas planēta.

Vēlāk es izlasīju, ka Zemei, pēc zinātnieku pieņēmumiem, reiz ir bijuši 3 pavadoņi, kuri pēc tam nokrituši uz Zemes, izraisot dabas kataklizmas, vai arī, otrādi, attālinājušies un izzuduši kosmosa dziļumos.

Arī daudzu tautu mitoloģija liecina par Zemes trīs mēnešu esamību. Un ir dažādas versijas sakarā ar to izcelsmi un pazušanu.

Manās atmiņās šī planēta bija paralēlā dimensijā, tāpēc ka, pārlidojot uz turieni, kādā brīdī es pārvarēju zināmu barjeru, it kā gāju cauri plazmai, un pēc tam mans fiziskais ķermenis kļuva vienkārši par blīvu enerģijas sabiezējumu.

Sk. arī Kāpēc ir interesanti atcerēties iemiesojumus uz citām planētām.

16 11 22 05

Bija ļoti dīvaina sajūta, ejot cauri dimensiju robežai, – galvu spieda, kļuva smagi elpot, bet pēc tam krasi iestājās satriecošs vieglums.

Bet pie pārejas atpakaļ, kad ķermenis sablīvējas līdz fiziskajam stāvoklim, notiek elektrības uzliesmojums, zibenim līdzīgs, un bruņas mirdz un kļūst ļoti karstas.

Tieši tajā brīdī arī var iedegties liesma, ja blakus atrodas koki. Redzams, tas kalpoja kā avots leģendām par uguni spļaujošiem drakoniem, kas sadedzina visu dzīvo savā ceļā.

 

Drakonu dzīve

Drakonu nebija daudz, un viņi bija bezdzimuma, vairojās, atdalot no sevis enerģētisku sabiezējumu. Sazinājās telepātiski, ar tēliem.

Dzīvoja ļoti ilgi, īpaši, ja ne pārāk bieži lidoja uz Zemi, jo šīs pārvietošanās atņēma daudz enerģijas. Uz manu pieprasījumu par iemiesošanās datējumu atnāca skaitlis 20 milj. gadu p.m.ē.

Kad es raudzījos uz Zemi no lidojuma augstuma, tad redzēju 3 kontinentus, turklāt tas, uz kuru es lidoju, bija līdzīgs pašreizējai Eirāzijai, tikai lielāks un izstiepts uz Ziemeļpola pusi, pat ietverot to.

Un šajā Zemes daļā nebija ledu un sniega. Otrs kontinents bija uz dienvidiem, arī liels, un vēl viens vesels liels kontinents bija planētas otrā pusē.

Tajā iemiesojumā es sapratu, ka drakoni ar laiku vienkārši pārstāja pieņemt fizisku formu, atlidojot uz Zemi, jo iestājās viņu vajāšanas laiki.

 

Drakonu gari

Taču drakoni vēl ilgi palīdzēja Zemei, enkurojot komiskās enerģijas, kalpojot kā pārvadītāji. Man izdevās to ieraudzīt vienā no saviem iemiesojumiem Hiperborejā.

16 11 22 06

Esmu priesteriene – enerģijas un informācijas pārvadītāja starp hiperborejiešu civilizāciju, drakoniem un dieviem. Man ir gari mati – līdz pēdām.

Savu ceremoniju laikā es apģērbju baltu kleitu-kreklu līdz grīdai, atlaižu matus, ieeju transā un dejoju dīvainas dejas. Es dzirdu ritmu, kā no milzīgiem tamburīniem, bet instrumentus neredzu.

Šajā stāvoklī es vienlaikus jūtu sevi trīs telpās un varu pārvadīt informāciju trīs virzienos. Drakoni man un Zemei translē īpašu enerģiju un saka priekšā, kā saglabāt planētas balansu.

 

Kur pazuda drakoni?

Pēc manas atminēšanās par drakoniem, man kļuva interesanti, kas ar viņiem ir tagad.

Spriežot pēc tās informācijas, kura atnāca uz manu pieprasījumu, viņi sen ir pametuši Zemi un pārcēlušies uz citu zvaigžņu sistēmu, lai arī tur atbalstītu nesen apdzīvot sāktu planētu.

Bet uz Zemes kā enerģiju balansa glabātāji tagad atrodas vaļi un ziloņi. Turklāt okeāna dziļumos ir milzīgas enerģijas krātuves, drakonu un viņu sekotāju radītas.

P.S. Un ko jūs zināt par drakoniem? Kādas leģendas par viņiem jūsos atsaucas visvairāk? Dalieties komentāros.

Natalija Butenko

Natālija Butenko

Transformācijas trenere, koučs, parapsiholoģe, runoloģe, reinkarnacionikas konsultante, Reinkarnacionikas institūta 1. kursa trenere

https://natalybutenko.kz/

 

Pievienots 22.11.2016

https://journal.reincarnationics.com/sushhestvovali-li-drakony/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat…