Print

Smirnova Larisa – Elementāļi

Sveicināti, Nataša! Paturot prātā elementāļu tēmu, skartu 3. pakāpē, atradu grāmatu Elementāļi – Dabas gari. Sanāca diezgan daudz, daļu aizvācu, bet tomēr 12 lappuses. Informācija ir interesanta, bija žēl griezt, kaut gan katrs, ja ir vēlēšanās, var lejupielādēt vai palasīt internetā.

 

Horhe Anhels LivragaElementāļi – Dabas gari” (Fragmenti)

 

Šī mazā grāmata ir solis uz cerību, uz ticību jaunai un labākai pasaulei.

Tās galvenā tēma – elementāļi, Dabas gari. Tā ir izklāstīta cik vien iespējams vienkārši, balstoties uz seno filozofisko priekšstatu par Visumu kā par vienotu veselu. Tas garīgi sagatavotam lasītājam ļaus atklāt sev citādu būtņu – ne pārdabisku, bet dzīvojošu savā pašu dimensijā, pasauli.

Mūsdienu ezotērismā šīs būtnes ir ieguvušas nosaukumu “elementāļi”, hinduismā – “deva”, kristietībā – “eņģeļi”; viņu ir daudz, un viņas ir daudzveidīgas un tikpat stipri atšķiras cita no citas, kā, piemēram, atšķiras ciprese no āboliņa (un ne viens, ne otrs taču nekad nav pārstājis piederēt augu pasaulei).

 

3. nodaļa

Kas ir stihijas

Saskaņā ar priekšstatiem, kuriem ir tūkstošiem gadu, Kosmosa pamatā atrodas vienīgais Elements. Tas ved mūs pie koncepcijas par pasaules-ēkas sākotnējo vienotību, no kuras sākas visi procesi, notiekoši apjēdzamajā pasaulē – pretstatu divpusīgo pāru radīšanas un harmonizācijas procesi. Bet par cik Arhetips ir vienots, tad arī Substancei pēc savas būtības noteikti ir jābūt vienotai. To pašu saka Demokrīts mācībā par atomu, nedalāmu daļiņu, visa Kosmosa pamatā. Atomiem, kuros matēriju saskaldīja XX gadsimta vidus cilvēks, nav nekā kopēja ar seno grieķu atomu. Tas, ko mēs šodien saucam par atomu (burtiski šis vārds nozīmē “kaut ko, kam nav daļu” un, tātad, nedalāmu) ir tikai mikromelokula, kura savukārt sastāv no daudziem atšķirīgiem elementiem. Seno atoms atradās aiz mūsdienu zinātnei zināmā ietvariem.

Bet mēs ar pārliecību varam apgalvot, ka izpaustajā plānā, tajā plānā, kur mums ir dota iespēja kustēties, uztvert un apzināties, eksistē četri elementi jeb stihijas: Zeme, Ūdens, Gaiss un Uguns. Šīs četras stihijas sastāda divus pārus, savstarpēji ieplūstošus un veidojošus krustu: Zeme un Gaiss pārstāv horizontālo kustību, bet Ūdens un Uguns – vertikālo. Tādejādi, Zeme apaugļojas ar Ūdeni, bet Gaiss – ar Uguni. No šī enerģētiskā krusta dzimst dzīvības elementi, kuri izceļas ar lielāku iedarbības spēku un spēju labvēlīgi iedarboties uz cilvēkiem, viņi rada pārpilnību un auglību kā materiālajā, tā arī enerģētiskajā plānā.

Nevajag šīs četras stihijas saprast burtiski – kā fizisko zemi, fizisko ūdeni, fizisko gaisu un fizisko uguni. Zem šiem ezotēriskajiem nosaukumiem slēpjas daudz dziļāki jēdzieni. Konkrēti, tie attiecinās ar četriem mūsu Dabas plāniem: Zeme – ar fizisko plānu, Ūdens – ar enerģētisko, Gaiss – ar psihisko un Uguns – ar mentālo. Alķīmijā tie ir tie četri slāņi, kuri ievietoti alķīmiskās krāsns – Anatoras – iekšienē. Apakšā – Sāls, vidū – divas Merkūra formas, bet augšējā daļā – Sērs, vainagots ar Ugunīgo Feniksu, kurš pārstāv piekto Stihiju, kuru viņas dabiskajā stāvoklī atklāt nav iespējams, par cik viņa ir nestabila, pat savas veidošanās momentā.

Šo četru stihiju īpašības iedarbojas uz apkārtējās pasaules priekšmetu un parādību īpašībām, un mēs varam dzirdēt, kā cilvēki, ne vienmēr saprotot cēloni, runā par Ūdens augiem, Gaisa akmeņiem vai Zodiaka ugunīgajām zīmēm. Īstenībā četras stihijas līdzinās četriem spēkiem jeb mūsu Dabas pamata muzikālajām notīm, kuras sastāda viņas dinamiskās Vienotības toniku. Pateicoties tai, četras galvenās Stihijas jeb Modalitātes Dabā ieplūst cita citā, bet viņu izpausmes un mijiedarbības neskaitāmās formas regulē Dievišķā Providence, kura valda arī pār mums.

 

Kas ir elementāļi

Elementāļi ir dzīvības formas Stihiju jeb Elementu iekšienē. Ir acīmredzams, ka ir ļoti grūti dot viņām definīciju, par cik viņām nav ķermeņu tajā fiziskajā plānā, kurā izpaužas mūsu spēja redzēt un dzirdēt. Labāk būs teikt, ka mums nav apstākļu, kuri ļautu mums viegli redzēt un uztvert būtnes un parādības, kuras pieder citiem, smalkākiem Dabas plāniem. Un tieši tāpēc mēs turpinām uzskatīt viņas par fantāzijas augli, lētticīgu cilvēku un nesaprātīgu bērnu izdomājumu.

Šīm dzīvības formām ir ķermeņi prāniskajā plānā, un nekādi ne zemāk. Taču Dabas plāni nav atdalīti cits no cita – starp tiem eksistē gandrīz bezgalīgs starpstāvokļu spektrs. Pie tam, ja ņem vērā dabas apstākļu izmaiņas, izrādās, ka dažos gadījumos elementāļi spēj materializēties stiprāk un pieņemt skaidrākas formas, pateicoties kam, viņus ir vieglāk ieraudzīt (pie mainīgiem faktoriem var pieskaitīt diennakts laiku, gadalaiku, statiskās elektrības lādiņa augstumu, dziļumu, lielumu, atmosfēras spiedienu un temperatūru, gaisa mainošās komponentes, tādas kā ūdens, ozona utt. koncentrācija; pie tā paša pieder zvaigžņu un citu debesu ķermeņu, īpaši Saules un Mēness, ietekme uz Zemi). Taču pat tik labvēlīgos apstākļos ir ļoti grūti viņus ieraudzīt ar neapbruņotu aci.

Ļoti daudz cilvēku šodien noliedz, ka tiem pašiem augiem un dzīvniekiem, kurus viņi redz, aiztiek un lieto barībai, ir dvēsele. Tādiem cilvēkiem mājdzīvnieka mīlestība un uzticība, koka vai rožu krūma dzīvinošā klātbūtne neko neizsaka – viss tiek izskaidrots ar formu un krāsas nejaušu sakritību vai vienkāršu ģenētikas likumu, bieži izkropļotu vai paša cilvēka izdomātu, izpausmi. Pie tam visas šīs teorijas un priekšstati sistemātiski un apzināti izvairās pat no mājiena par paslēptā, metafiziskā eksistēšanu. Visiem šiem cilvēkiem ir grūti pierādīt Dabas garu eksistēšanu. Lūk, kāpēc, neskatoties uz visām grūtībām, mūsu grāmata – tas ir mēģinājums parunāt par šo visai sarežģīto tēmu.

Tā ir paredzēta nevis dažiem “iesvētītiem” lasītājiem, bet visiem, kuri interesējas par šo problēmu. Taču autors ir pilnīgi pārliecināts, ka, kamēr mēs pilnībā neatbrīvosimies no materiālistiskās pieejas, kura mums nāk mantojumā no nesenās pagātnes, daudzi lasītāji paši atņems sev iespēju dziļāk saprast visu, kas ir teikts šajā grāmatā.

 

Ko par elementāļiem saka senie avoti.

Saskaņā ar ezotēriskajām mācībām elementāļi uz Zemes parādījās daudz agrāk par pašu cilvēku. Viņi ir stihiju iemītnieki un glabātāji, viņu neatņemama sastāvdaļa – eksistē no pasaules rašanās momenta. Tajos laikos, kas pasaule bija vienīgi radioaktīvu gāzu un kvēlojošas matērijas masa, par viņu rūpējās Uguns elementāļi. Kad nostabilizējās gāzu ķīmiskais sastāvs un iestājās lielo vēju laikmets, Gaisa elementāļi palīdzēja pirmatnējām gāzu formām iziet savu evolūciju un radīt atmosfēru apkārt jaunajai zemes garozai, gatavojot apstākļus plānotajai fiziskajai dzīvei. Kad smagās gāzes nosēdās pirmatnējo ūdeņu veidā un pārklāja gandrīz visu planētas virsmu, gatavojot apstākļus pirmo materiālās dzīvības formu radīšanai, Ūdens elementāļi strādāja pie sākotnējā šķidrā elementa pārveidošanas. Tajā laikā tā bija īpaša suspensija – šķidrums, pārsātināts ar smagajiem elementiem. Apakšā tas veidoja gandrīz želejveidīgu masu, kamēr augsti viļņi ar savām putām, vēl ne gluži baltām, skāra zemus un blīvus mākoņus. Daudz vēlāk no ūdeņiem pacēlās kontinentālās plātnes, līdzīgas milzīgiem miegainiem bruņurupučiem, un Zemes elementāļi uzmanīgi sekoja, lai augsne uz tām kļūtu auglīga, lai neizmērojamajos mežos iemitinātos pilnīgākas dzīvības formas, un gatavojās laikam, kad parādīsies Cilvēce.

Katrai lietai Visumā ir savs Gars-Glabātājs. Savs ir arī mūsu planētai. Kopš tā laika, kad dienas sāka nomainīties ar naktīm, viņam ir pakļauta visa Dabas garu, kuri apdzīvo Zemi, hierarhija. Ir viņš Zemei arī tagad, un būs līdz tam laikam, kamēr viņa neizzudīs. Tibetas grāmata “Dzian” sauc viņu par Dhian Čohanu, Mirdzošo Dvēseli, kura valda pār Zemi, senie romieši sauca viņu par Anima Mundi, par cik viņš apgaro Zemi un darbina viņu (nevajag viņu jaukt ar Planetāro Garu jeb Planetāro Ego, priekš kura planēta Zeme ir fiziskais ķermenis).

Šī zināšana nāk no tūkstošgažu dziļumiem, un mēs nezinām, kad tā parādījās. Gan jau pieminētā Tibetas grāmata “Dzian”, gan visi citi senie avoti stāsta mums par parādībām, kuras, ja uz tām raugās caur mūsdienu “zinātniskās” augstprātības prizmu, var likties vienīgi nakts pasakas bērniem.

Stāsti par gariem, rūķiem, undīnēm, elfiem un lielu daudzumu citu elementāļu piepilda cilvēces vēsturi, bez šīm būtnēm nav iespējams stādīties priekšā ne pašu tās attīstību, ne stāstu par to. Par elementāļu un cilvēku mijiedarbību tiek runāts visur, sākot ar mītu par Enkīdu un Gilgamešu, ar Homēra “Odiseju”, ar leģendām par Arturu un Merlinu, un beidzot ar elementāļiem, kuri iemācīja dejot Izidorai Dankanai un iedvesmoja Gallē[1] radīt savas stikla fantāzijas.

Vēl pavisam nesen viņu izgrebtie tēli vainagoja kuģu priekšgalus, vēl pavisam nesen simtiem viņu akmens skulptūru rotāja pasauli – kā statujas parkos un piekrastes klintīs.

Tajos laikos, kad bērni bija bērni, pieaugušie – pieaugušie, bet sirmgalvji – sirmgalvji, vecmāmiņas (neatkarīgi no tā, vai viņām bija universitātes diplomi un dižciltīga izcelšanās, vai viņas neprata lasīt) stāstīja saviem mazbērniem stāstus par Dabas gariem. Šo ļoti skaisto stāstu varoņi bija nāras, rūķi, fejas, elfi, tajos bija aprakstīts viņu izskats un dzīves veids, viņu brīnumi un parādīšanās.

Pat kristiešu ticībai Sargeņģelim, kurš sargā bērnus līdz laikam, kad tiem paliek septiņi gadi, ir daudz senākas saknes kā pašai kristietībai. Visur – no Arkādijas līdz Amerikai – cilvēki vienādi ticēja, ka bērniem, jo viņi ir tīri un ievainojami, ir Sargeņģelis, kurš aizsargā viņus no nelaimes gadījumiem, glābj no nikniem zvēriem un pat palīdz nonākt mājās, ja viņi ir apmaldījušies.

Bet īpaši interesanti, ka tādām dažādām tautām ir saglabājušies tik līdzīgi priekšstati par Dabas gariem un tik līdzīgi to attēlojumi – pat darbos, kuri visai atšķiras pēc stila un mākslinieciskajiem kanoniem. Par vienām un tām pašām būtnēm – elemetāļiem – stāsta gan XV gadsimta Centrāleiropas, gan Indijas II tūkstošgades pirms mūsu ēras – tradīcijas.

Ja ņem vērā, ka daudzas no šīm tautām ne tikai nezināja, bet pat nenojauta par citu tautu eksistenci, iznāk, ka detalizētas sakritības elementāļu aprakstā nav nejaušas. Acīmredzot visi šie cilvēki novēroja vienas un tās pašas vai līdzīgas parādības un attiecās pret tām līdzīgi. Elementāļi vai nu pievilka, vai atgrūda, viņiem lūdzās vai baidījās no viņiem – taču vienmēr vienādi. Un tas apstiprina, ka dažādas tautas sadūrās ar vienu un to pašu fenomenu un cilvēciskā loģika vērtēja to līdzīgā veidā.

Kad cilvēki grib tikt pāri upei, viņi būvē tiltu – tas var būt vairāk vai mazāk sarežģīts pēc konstrukcijas, taču tas vienmēr būs tilts. Un ja visi senie cilvēki runā par upēm un par tiltiem pār tām, ir acīmredzams, ka upe – tas ir kaut kas reāli eksistējošs. To pašu var teikt arī par elementāļiem: senatnes tautām viņi bija pilnīgi reāli, par ko liecina folklora un senās grāmatas.

 

4. nodaļa

Kā izskatās elementāļi: viņu formas un izpausmes

Sekojot šīs nelielās grāmatas uzdevumam, tagad parunāsim par to, kādā izskatā elementāļi parādās cilvēkam.

Augstāk mēs jau teicām, ka Dabas garu ķermeņi sastāv no dažādiem enerģijas veidiem un, kaut arī enerģija ir pilnībā materiāla, viņi nav fiziski, materiāli vispārpieņemtajā nozīmē. Ikdienas mēs redzam, kā enerģija izpaužas pašā blīvākajā plānā – darbības plānā. Tas, ko mēs saucam par elektrību, ir enerģija, un pats par sevi ir neredzams, taču ejot pa metāliska vada virsmu, var veidot dažādus materiālus fenomenus. Piemēram, ar tās palīdzību iedarbina masīvus mehānismus, kuri pārvieto vairākas tonnas smagas kravas. Un visi mēs pazīstam tādus meteoroloģiskus “fenomenus” kā zibeņus, kāvus un “svēta Elma ugunis”.

No otras puses, starp neredzamo enerģiju un redzamo matēriju eksistē vibrāciju starpstāvokļi, un tas dod cilvēkam vairāk izredžu ieraudzīt elementāļus, pat ja viņam nav tāda mērķa. Neskatoties uz to, ka pats blīvākais elementāļu apvalks jeb “ķermenis”, kā likums, eksistē enerģiju plānā, tomēr noteiktos labvēlīgos apstākļos, par kuriem jau tika teikts, viņi var pieņemt gandrīz ķermenisku, “materializētu” formu. Tas notiek ēteriskajās zonās, kur mijiedarbojas un sajaucas viens ar otru tas, ko mēs saucam par enerģiju (to izceļ ar sajūtu orgāniem uztveramas formas neesamība), un tas, ko mēs saucam par matēriju (kuras īpašības mums ir acīmredzamas un viegli var tikt izpētītas un izmērītas). No tā mēs varam secināt, ka elementāļi ir daudz plastiskāki par mums, par cik viņu formas ir nestabilākas un kustīgākas. Viņi maina savu izskatu un pāriet no vienas formas citā ļoti ātri. Kad šī kustība palēninās, viņi sablīvējas, un viņus ir vieglāk ieraudzīt – pateicoties tiem dabiskajiem faktoriem, par kuriem mēs jau runājām, vai arī pateicoties cilvēka gribai un vēlmei. Gribas izpausmei šajā gadījumā ir jābūt ļoti stiprai, taču ne agresīvai, par cik mazākā psihiskā nestabilitāte tiek elementāļu momentāni uztverta un atbaida viņus, liekot atkāpties uz saviem enerģētiskajiem “patvērumiem” un ķerties pie optiskām ilūzijām, kurs viņi rada ļoti viegli. Viņi pauž apbrīnojamas spējas slēpties un kļūt neredzamiem, saplūstot ar tām stihijām, kurās mitinās.

Kaut arī elementāļu veidu daudzveidība ir praktiski bezgalīga, tāpat kā faktiski visām dzīvām būtnēm, mēs uzskaitīsim tikai galvenos no viņiem.

 

Zemes elementāļi: rūķi, fejas un punduri (vēl oreādas[2], kalnu un mežu nimfas)

Viņu nosaukums ceļas no grieķu genomos – “tas, kurš dzīvo zemē”. Eksistē milzīgs daudzums šo Dabas garu – no maziem punduriem, sastopamiem visu tautu folklorā, līdz īstiem monstriem (tajā nozīmē, kādā šis vārds tiek lietots latīņu valodā, – kā kaut kas burvīgs, atšķirīgs no normālā). Pēdējie pārvietojas cietā un blīvā zemē tikpat viegli, kā mēs – gaisā, bet sadursme ar klinti izsauc viņiem tādas pašas sajūtas, kā mums – stipra vēja brāzma. Viņi atrodas pastāvīgā kustībā, te palielinoties, te samazinoties, un spēj sasniegt mums pašu lielāko zināmo zīdītāju apmērus. Punduriem ir cilvēka izskats, bet augumā viņi nepārsniedz divas plaukstas.

Šie mazie vaļsirdīgie cilvēciņi, te lādzīgi, te cietsirdīgi kā bērni, ir pazīstami cilvēkiem labāk par pārējiem Dabas gariem. Viņiem trūkst ētisku principu, un nedrīkst teikt, ka viņi ir “labi” vai “slikti”.

Dzīviem un kustīgiem pēc savas dabas, viņiem patīk ķircināt to, kuri neveikli mēģina viņus meklēt, un, otrādi, uzticīgi kalpo īstiem Magiem. Kaut arī viņiem būtu jābūt abu dzimumu, taču ne stāsti par viņiem, ne mani paša novērojumi pagaidām nav fiksējuši rūķus-sievietes. Viņi izskatās kā nobrieduša vecuma būtnes, kaut arī viņiem nav vecuma mūsu izpratnē: viņi dzīvo gadsimtiem un neiet, kā mēs, caur bērnību, briedumu un vecumu, tāpēc viņu izskats vienmēr ir vienāds.

Viņi izceļas ar proporcionālu miesas būvi, izņemot pārāk lielo galvu, kā tas mēdz būt arī punduriem-cilvēkiem.

Viņi vienmēr ir apģērbti, šķiet, ka, izņemot pie viņiem populāro zemnieka kostīma modeli, viņi kopē tā laikmeta apģērbu, kurā ir dzimuši, un nēsā to vairākus gadsimtus – visu savu mūžu. Šis apģērbs nerada ne veca, ne jauna iespaidu; saburzīts un izbalējis, tas izskatās ļoti vecs, taču nenonēsājams.

Pat augstas materializācijas pakāpē, sasniedzamā tikai pie īpašiem apstākļiem un tikai neapdzīvotās vietās, viņi neizdod nekādas skaņas un nedzird tās.

Viņi vairās no saules stariem un mīl Mēness gaismu, mazus gaismekļus un jāņtārpiņus.

Izceļoties ar mierīgu raksturu, viņi daudz laika pavada bez kustības.

Bērnu pasakās teikts, ka punduri nav lielāki par dūri, ne garāki par pirkstu. Pieaugušajiem viņus ieraudzīt ir ļoti grūti, kaut gan viņi paši laikam domā savādāk. Tāpēc pieaugušo klātbūtnē vai, izrādoties to tuvumā, šīs mazās būtnes slēpjas aiz priekšmetiem, pašos tumšākajos kaktiņos vai, izmantojot savu spēju iet cauri matērijai, ielien kādā vecā skapī. Viņiem patīk būt blakus bērniem, uzvedina viņus uz rotaļu vietu, māca dejas un dziesmas, riņķa dejas un paslēpes. Viņiem patīk jokot un sarīkot visādus psihiskus “trikus”, slēpjot no pieaugušajiem dažādus sīkumus – zīmuļus, brilles, adatas, atslēgas. Pēc tam, “noņēmuši burvestību”, it kā paceļot aizsegu, kurš slēpa priekšmetu, viņi priecājas un uzjautrinās, vērojot, kā cilvēki atrod pazaudētās lietas, pie tam bieži pavisam ne tur, kur pazaudēja. No tā var secināt, ka viņiem piemīt spēja pārvietot priekšmetus. Taču daudz biežāk šo “burvestību” iedarbībā cilvēkiem rodas apmulsuma un apjukuma sajūta, un viņi paši neapzināti pārnes un pārliek lietas.

Tajos laikos, kad eksistēja meistaru Brālības un amatnieku kameras, kad darbs nebija mehanizēts, kad cilvēki savu darbu pildīja ar patiesu iedvesmu – kā to vienmēr ir darījuši īsti meistari, – mazie rūķi bija viņu biedri un neredzami palīgi. Sevišķos gadījumos dažiem okultistiem ar maģijas palīdzību izdevās piesaukt palīgā veselas vienības rūķu, kaut vai daļēji materializētu, lai tie strādātu kopā ar viņiem. Taču “piespiedu” darbs rūķiem nepatīk, viņi dod priekšroku paust kaut vai nedaudz iniciatīvas, lai darbs būtu līdzīgs spēlei vai izklaidei.

Austrumos tradīcija atzīmē vēl vienu rūķu tipu (vai tā paša tipa paveidu). Šīs būtnes izskatās kā parasti cilvēki un palīdz ceļiniekiem uz ceļiem, var sarunāties un dot padomus, taču nekad neēd, neguļ un nonoveco. Viņi vienmēr parādās vienatnē, un viņus bieži jauc ar mūkiem. Šo pašu tipu mēs sastopam Senajā Grieķijā: tur tamlīdzīgi “mūki”[*}bija Hermesa sūtņi, kuriem bija savas slepenas slēptuves ceļu krustcelēs un kuri rūpējās par vientuļiem klejotājiem. Senatnē par šiem rūķiem stāstīja, ka viņi neēd, nemīl sarunāties un dod priekšroku izskaidroties ar zīmēm. Saskaņā ar dažām liecībām no cilvēkiem viņus atšķir viena anatomiska īpatnība – smaili ausu galiņi, saradojot viņus ar cita tipa elementāļiem, kuri dzīvo mežos un kurus sauc par silvāniem[3]. Lai slēptu šo īpatnību, kā arī dažu citu iemeslu dēļ, viņi nēsāja Hermesa raksturīgo cepuri. Šo cepuri bieži saistīja ar mītu par ķēniņu ar ēzeļa ausīm, kurām piemitušas milzīgas parapsiholoģiskas spējas, līdzīgi kā ķēniņam Midasam.

Rūķi un punduri var pārvietoties milzīgā ātrumā un momentāni parādīties tur, kur vēlas. Viņi izdara nelielus pakalpojumus Magiem: brīdina par apmeklētāju ierašanos, dod signālus ar vieglu klauvēšanu pie mēbelēm vai citos veidos, par kuriem mēs parunāsim vēlāk. Kaut arī viņiem nav dvēseles, diferencētas līdz tādai pakāpei kā cilvēkam, tomēr viņi var sasniegt stāvokli, kaut kur līdzīgu cilvēka dvēselei, ja ar viņiem pastāvīgi kontaktējas un strādā prasmīgs okultists-praktiķis.

Fejas arī ir Zemes elementāļi, un eksistē viņu milzīga daudzveidība. Tiesa, literatūras un tautas tradīcijas daudzās valstīs ir izdaudzinājušas viņas līdz tādai pakāpei, ka vārds “feja” ir kļuvis par laumas, burves sinonīmu. Tā, piemēram, viduslaikos un Renesanses laikmetā leģendās par Merlinu, par Arturu – Morganu sauca par feju.

Ārēji viņas ir līdzīgas cilvēkiem, bet viņu izmēri svārstās no maza līdz normālam cilvēka garumam.

Mēness vadītām, viņām patīk pulcēties neapdzīvotos, nomaļos kaktos un meža klajumos iet riņķa dejās. Pie ļaudīm tiek uzskatīts, ka šo riņķa deju vietā sēnes aug koncentrisku gredzenu veidā. Fejas patiešām zina vairāk par visiem par augu un minerālu slepenajām īpašībām. Viņas pārvalda burvestību, buršanu un maģiju un var nodot tautas dziedniekiem savu neparasto un kaut kur primitīvo māku, kura sastāv no intuitīviem atklājumiem un sen aizmirstas zinātnes.

Viens no feju veidiem ir cieši saistīts ar cilvēkiem, un seno karaļu laikos viņas nesa jaundzimušajiem savas veltes svētību vai lāstu veidā (ja uz to viņas spieda priekš cilvēkiem nelabvēlīgi izveidojušies apstākļi). Vispār viņas mīl bērnus, uzvedina viņus uz rotaļām, aizsargā no briesmām, ar telepātisku iedvešanu palīdz mazuļiem būt priecīgiem un laimīgiem.

Fejas mīl našķus un saldumus, kuru smarža un ēteriskie dubultnieki vilina viņas un liek meklēt viņām ne vienmēr patīkamu cilvēku sabiedrību. Viņām patīk harmoniskas skaņas un ieapaļas, plūstošas ģeometriskas figūras. Viņām visām ir sieviešu izskats, un es nezinu, vai starp viņām ir vīriešu dzimuma elementāļi. Parasti tiek uzskatīts, ka viņas ir rūķu “sievišķā puse”, taču īstenībā tas tā nav, par cik viņu īpašības un daba ir atšķirīgas, un viņi pat neievēro viens otru, kā bieži notiek ar dažādu sugu dzīvniekiem.

 

Ūdens elementāļi: sirēnas, nereīdas, undīnes, nimfas (vēl najādas, avotu, strautu un upju nimfas)

Tā sauktās sirēnas ir jūras virsmas elementāļi. Viņu vārds ceļas no latīņu sirena un grieķu seiren un nozīmē “tie, kuri apbur un kārdina”. Senatnē viņas saistīja ar mūziku un uzskatīja par Melpomēnas meitām. Viņas tiek aprakstītas kā būtnes ar sievietes galvu un putna vai zivs ķermeni. Viņas pārvalda jūras brīzes un var izdot harmoniskas skaņas, ar telepātijas palīdzību radot cilvēka balss ilūziju. Viņas var novietot pašā Ūdens stihijas elementāļu hierarhijas virsotnē, kurām eksistēšanai vajadzīgs Gaisa elements. Šīs hierarhijas otrā polā atrodas sīciņas būtnes, kuras dzīvo tikai jūras putās. Viņas dzimst un atkal izšķīst tajās, īpaši pilnmēness naktīs, un pēc senās medicīnas liecības ļoti stipri dziedinoši iedarbojas uz tiem, kuri peldas. Viņas kalpo arī Magiem, kuri lasa pravietojumus mēness gaismas atspīdumā ūdenī vai sudrabainajā mēness celiņā uz jūras mierīgās virsmas pilnmēnesī.

Ir vēl viens sirēnu apakšveids. Viņas parādās naktīs, kad jūras viļņi fosforescē, piepildīti ar mazu būtņu – jūras infuzoriju – gaismu. Šīs sirēnas nes nelāgas priekšnojautas un sliktas atmiņas. Viņas ir saistītas ar seno Nogrimušā Mēness mistēriju (par kuru mēs nerunāsim).

Nereīdas – tie ir vareni Dabas gari, kuriem ir sievietes izskats un kuri sastāda Afrodītes Jūras-Putās-Dzimušās svītu. Viņas var sasniegt lielus dziļumus un mitinās zemūdens grotās. Viņu augstais stāvoklis Ūdens elementāļu hierarhijā ļāva viņām kļūt arī par Amfitritas, Poseidona laulātās draudzenes, pavadonēm. Poseidons ir jūras un apakšzemes alu ķēniņš, sens zemestrīču pavēlnieks, zirgu valdnieks – paceļošos viļņu sprogainās putas identificējās ar Poseidona zirgu krēpēm. Nereīdas no sendienām ir tikušas saistītas ar diženumu un karaļa varu un bīstamu jūras manevru laikā apsargāja kuģus, kuros ceļoja karaļi un imperatori.

Nereīdu vīrišķais pretstats ir tritoni, kuri ietilpst Neptūna svītā. Simboliski viņi ir saistīti ar “Lielo Spoguli” jeb “Melno Kristālu”, kurā atspoguļojas Saules Logosa Trīskāršais Spēks. Saskaņā ar senajām tradīcijām šis “Lielais Spogulis” ir Uguns un Zemes stihiju vienlaicīgi radīts un tiek apsargāts Tulā Pasaules Karaļa kronim. Tāpat kā nereīdām, tritonu ķermeņa augšējā puse ir līdzīga cilvēkam, bet apakšējā – garas zivs rumpim, kaut kas līdzīgs jūras čūskai. Viņus grezno aļģes un koraļļi, pērles un gliemežvāki, un, vēstot triumfētāju ceļu, pūš ētera gliemežvākus, kuru ultraskaņas vibrācijas cilvēka dzirdei nav pieejamas. Viņiem ir zināmi nogrimušu dārgumu noslēpumi, bet dažreiz viņi uzstājas kā neapvaldīti un nikni sava Pavēlnieka gribas izpildītāji, kurš ar maģiskā trijžubura spēku var noturēt kuģi viļņos vai, metot to uz klintīm, nolemt drošai nāvei. Sen pagājušos laikos viņi deva padomus ceļotājiem, paverot senu zaudētu Zinātņu noslēpumus – nogrimušo kontinentu mantojumu.

Undīnēm par savu vārdu jāpateicas latīņu unda (burtiski “vilnis”). Viņas dzīvo upēs, īpaši tur, kur straume plūst starp klintīm, veidojot ūdenskritumus un mutuļojošas putas. Citi viņu veidi dzīvo jūras piekrastē un līčos, īpaši nomaļās vietās un grotās. Viņu ķermeņa augšējai daļai ir sievietes izskats, bet zemāk par vidukli viņu forma ir nenoteikta – rodas iespaids, ka viņas ir ietītas mitrā audumā. Undīņu mati ir ļoti gari. Viņas var pārvietoties milzīgā ātrumā, un ļoti bieži viņas jauc ar nereīdām. Nostāstos viņas tiek aprakstītas kā valdzinošas sievietes, kuras sukā garos matos. Parasti viņas rada vāju un trauslu būtņu iespaidu, īpaši salīdzinājumā ar nereīdu spēcīgo un lepno spēku. Senatnē tika uzskatīts, ka viņas apbur ceļiniekus, kuri apstājušies nomaļā vietā pie ūdens straumes. Upuri iemānīja grotā un deva izdzert maģisku dzērienu, kura iedarbībā ceļinieka acu priekšā parādījās viņa paša “ēna” – briesmonis, mītošs viņa dvēseles iekšienē, ar kuru viņam bija jātiek galā. Tikai tīrie un stiprie varēja uzveikt undīni un atbrīvoties no bīstamās savienības ar viņu, pretoties viņas hipnotizējošo acu iedarbībai un atraidīt bīstamās veltes. Undīne vienmēr dāvā dārglietas, visbiežāk gredzenus, lai uz visiem laikiem savos valdzinošajos tīklos notvertu tos, kuri izlēmuši tos pieņemt, un uz mūžiem pārvērst viņus par saviem vergiem.

Nimfas, kuru vārds ceļas no latīņu nymphae, “ūdens”, un grieķu nymphe, saistītu ar avotiem, – tie ir elementāļi ļoti brīnišķīgu sieviešu izskatā, mītoši ezeros un mierīgos ūdeņos. Viņas arī apsargā meža avotus. Nimfas praktiski nav iespējams atšķirt no cilvēkiem. Senatnē viņas uzskatīja par ūdens virpuļu glabātājām un par tikpat labām, cik ļaunām būtnēm, ar savādu un burvīgu raksturu, spējīgām apburt pašus Dievus. Ļoti izteiksmīgs vienas nimfas – Aretusas – tēls ir saglabājies uz helēnisma laikmeta keramikas traukiem no Lielās Grieķijas (parasti tādos traukos glabāja tīru vai ar vīnu sajauktu ūdeni). Nimfas izceļas ar sarežģītu galvassegu, kurš, rotāts ar pērlēm un lentām, vainago komplicētu frizūru. Mītā par Arturu, saistītu ar leģendu par Pasaules Karali un magu Merlinu, tieši nimfa izvelk no ezera un atgriež burvju šķēpus, kuri varonīgo bruņinieku sirdīs atjauno ticību karaļa neuzvaramībai un ideālu diženumam. Nimfas parādās arī ģermāņu mitoloģijā leģendās par Tanheizeru. Nimfas simbolizē Venērās skaistumu, viņas ir saistītas ar mīlestības, vienlaicīgi cēlas un greizsirdīgas, visai atšķirīgas no miesiskās mīlestības, spēku. Viņu atriebība neuzticīgiem kļuvušiem bruņiniekiem var būt patiesi briesmīga. Brīnišķīgām un jaunām, viņām ir zināms mūžīgās jaunības, kurai nolemtas, noslēpums; bet dažreiz viņas pašas soda mirstīgos, apveltot viņus ar tik šaubīgu velti – nemirstības velti. Taču viņu nemirstība nav ne garīga, ne apzināta, tai trūkst cilvēcisku jūtu, pūliņu un centienu. Nostāstos tiek runāts par to, ka viņu mēģinājumus iemīlēties un iekarot mirstīgā mīlestību izsauc tiekšanās pamodināt sevī cilvēciskas īpašības un iemantot dzīves un nāves cilvēcisko apziņu. Šīs mīklainās radības pārvalda maģijas un burvestības, maģisko metālu un dārgakmeņu noslēpumus, kuros ieskatoties, viņas redz tālas senatnes un tālas nākotnes notikumus.

 

Gaisa elementāļi: silfi un elfi

Silfu vārda etimoloģijai izsekot nav viegli. Iespējams, tas ir gallu-romāņu vārds un ceļas no skaņām, kuras izdeva druīdu arfas vējā pūsmā; šos instrumentus, līdzīgi grieķu zelta arfām, kāra svētajos kokos, lai uztvertu noslēpumaino, pārcilvēcisko Dabas mūziku. Šie elementāļi ir izcili ar to, ka dzīvo vienīgi gaisā; viņus ir ļoti grūti pamanīt, par cik viņu daba ir mainīga, nenoturīga un viņi kustas tik ātri, ka pētniekam silfs burtiski ir “jāpiesprauž” pie kaut kā nekustīga, lai kaut vai uz ātru roku izpētītu viņu. Taču tāda izturēšanās padara silfu niknu un sagādā viņam sāpes – zaudējis spēju kustēties, elementālis zaudē spēku un var pat iet bojā. Viņam nepieciešams pastāvīgi kustēties un pārvietoties. Silfiem “cilvēciska” ir tikai galva, bet pārējā ķermeņa daļa gandrīz nav aprakstāma un mūsu priekšstatā visvairāk līdzinās eņģeliskajai; taču silfi nav tik mierīgi kā eņģeli, un dažreiz viņiem ir vairāk kā divi spārni. Bez tam mūsu aprakstītajam elemnetāļu tipam spārni nav tik balti, spalvoti, skaisti, kā tos attēloja grieķi, romieši un kristieši. Tādi spārni pieder elementāļu augstākajām kategorijām, par kurām mēs parunāsim vēlāk.

Elfi (no ķeltu faie) – ļoti mazi un ļoti skaisti elementāļi. Viņi līdzinās ēteriskiem tauriņiem, dzīvojošiem ziedu vainadziņā vai to tuvumā. Viņu ķermeņi ir līdzīgi cilvēka ķermenim un izskatās kā vīriešu un sieviešu figūriņas. Taču tas nav tiešā veidā saistīts ar atražošanu, viņi vienkārši kopē cilvēka izskatu. Elfu apģērbs ir līdzīgs vieglai, īsai tunikai. Viņi pastāvīgi kustas un kustībā atgādina bites, kuras dzer nektāru no zieda. Elfiem piemīt ārkārtīga enerģija un milzīgs dziedinošs spēks, kaut gan tamlīdzīga darbība viņus tā novājina, ka ved pat pie nāves. Elfs spēj darboties tikai tur, kur nonāk zieda aromāts. Ziedos bez smaržas viņi nedzīvo. Daži elfu veidi ir ļoti pieķērušies cilvēkiem, īpaši bērniem un tiem pieaugušajiem, kuri ir saglabājuši dvēseles tīrību un kuriem piemīt smalka mākslinieciska uztvere. Gaisma viņus ierosina, bet tumsa nomierina. Viņiem patīk maigas, liegas skaņas un krāsas, kā arī gaisma, kura atstarojas viegli putekļainos spoguļos. Viņu figūriņas ir graciozas, viņiem ir spārniņi, līdzīgi spāru vai tauriņu spārniem, taču daudz skaistāki, ēteriski un pastāvīgā kustībā kā kolibrijiem. Sadevušies rokās, viņi graciozi dejo, zīmējot gaisā apļus, un izdod apburošas skaņas, spējīgas dziedināt. Viņu garums svārstās no dažām collām līdz centimetram un mazāk. Dažreiz viņi pamirst, it kā iemiegot, ļoti piemīlīgās un aizkustinošās pozās, bet dažreiz it kā domā un pieklausās pie kaut kā, ko cilvēks nespēj izdzirdēt. Elfi ir eņģeliskas grācijas, smalkuma un skaistuma iemiesojums.

 

Uguns elememtāļi: salamandras.

Šie elementāļi pēc sava izskata vismazāk atgādina cilvēku. Viņu nosaukuma etimoloģija ir visai mīklaina, un tai ir austrumu izcelsme, saistīta ar arābu kultūru un ar slaveno Salamankas universitāti: vēlīnajos Eiropas viduslaikos tā pārstāvēja islāmu visā tā spožumā un pilnībā. Šeit bez šaubām tika pētīta alķīmija un noritēja darbi šajā sfērā. Zem kopējā alķīmijas nosaukuma slēpjas vesels zināšanu komplekss, tajā skaitā arī par Dabas gariem, īpaši par tiem, kuri karsē Anatoru (alķīmisko krāsni) un simbolizē tajā notiekošo procesu alķīmisko vainagojumu.

Krāšņu un kamīnu ugunī salamandras var ieraudzīt melnu čūskiņu veidā, kuras stāv vertikāli un ļoti ātri kustas, vijoties ap savu asi.

Salamandru izmērs variējas no maziem “tārpiņiem”, dzīvojošiem pavardos un ugunskuros, līdz milzīgām būtnēm, kuras pieņem fantastiskas zibeņu un staru formas.

Bez pietiekošas pieredzes un garīgās tīrības cilvēkam pat nav jāmēģina ieiet kontaktā ar šīm varenajām būtnēm, jo viņas arī vada cilvēka nervu sistēmas elektriski bioloģiskos impulsus.

Eksistē metāli, kuri uz šiem elemetāļiem iedarbojas iemidzinoši un spēj viņus noturēt. Tas ļauj radīt darbojošos amuletus, kurā elementāļa darbs savienojas ar maģiju. Taču šīs formas ir pārāk bīstamas, lai stāstītu par tām cilvēkiem, kuri iepriekš nav devuši garīgās tīrības solījumus.

 

Citi elemetāļu apakšveidi

Kaut arī šī tēma būs dziļāk atklāta citā nodaļā, es domāju, ka šeit ir piemēroti uzsvērt, ka Dabas gari, par kuriem mēs jau runājām, ir tipiskākie elementāļu daudzo veidu pārstāvji, kuri ir spilgti atspoguļoti folklorā un cilvēces tradīcijā.

Elementāļu gamma ir milzīga – no planētu un zvaigžņu Pārvaldītājiem līdz tiem, kuri ar savu dzīvību uztur atomu dzīvi.

Senatnes Mistērijās viņi ir pieminēti. Viņus iztēlojās kā ģeometriskas figūras, vārdus bez acīmredzamas jēgas un skaitļu savienojumus, kuri šodien ir nepieejami sapratnei. Šīs norādes ir miglainas un nenoteiktas. Šos elementāļus nevar pieskaitīt nevienai no stihijām.

Eksistē elementāļi, kuri apsargā Vēstures Pulksteņa gaitu un pie tam atrodas ārpus cēloņu un seku, loģiski saistītu vienotā ķēdē, mehānisma. Eksistē Annāļu, kurās ierakstītas pagātne un nākotne, glabātāji.

Starp viņiem ir eņģeļi un dēmoni. Ir arī drakoni, kuri ar savu elpu silda Zemi. Ir elementāļi, kuri ir kristālu dvēseles: viņi vada minerālu stratifikāciju (saslāņošanos) un vāc sen izzudušu zvaigžņu gaismu. Ir dārglietu un dārgumu Ģēniji-Glabātāji. Ir elementāļi, kuri ieslēgti Dievu mentālo formu iekšienē un eoniem ilgi gaida stundu, kad viņiem nāksies vadīt sarežģīto un smalko galaktiku dzimšanas un nāves procesu. Ir starp viņiem tie elementāļi, kuri apdzīvo komētas un apaugļo noteiktas telpas zonas, ļaujot dzimt jaunām pasaulēm, un tie, kuri savāc nodzisušu spīdekļu pēdējās atliekas un nosūta tās uz zvaigžņu kapsētām. Ir arī vienkāršākās komētas, kuras līdzīgi valentiem elektroniem, saista vienu saules sistēmu ar citu.

Daudz tuvāk mums ir tie elementāļi, kuri mīt vulkānu un mākoņu iekšienē. Tie, kuri ar neredzamām otām zīmē rietus un lēktus. Tie, kuri pamodina augus pavasarī un iemidzina viņus, tuvojoties ziemai. Tie, kuri vērš cilvēka likteni ceļu krustcelēs, burvju grotās un maģiskos kalnos.

Tie ir ģēniji, kuri nes veltes un paņem tās atpakaļ. Viņi pieskaras izredzēto pierei un nogāž tos, kuri krituši nežēlastībā.

 

5. nodaļa

Kā dzīvo elementāļi. Dzīves veids, sabiedrība un reliģija

Svarīgi no paša sākuma saprast, ka elementāļu novērošana un viņu pētīšana neapšaubāmi ļauj uzzināt viņu iezīmes un raksturojumus, taču šīs iezīmes nesīs novērotāja rakstura nospiedumu. Nedaudz zemāk mēs par to parunāsim sīkāk.

Varētu domāt, ka, par cik mūsdienu cilvēks nezina par elementāļu eksistēšanu, viņi dzīvo brīvi, saskaņā ar savu dabu. Taču tas tā nav. Jo kad cilvēki, nezinot par baktēriju eksistēšanu, sildīja sev barību uz atklātas uguns vai verdošā ūdenī, viņi grāva šos mikroorganismus un modificēja, spiežot veidot aizsargapvalkus, – neatkarīgi no tā, cik lielā mērā cilvēks vai baktērijas apzinājās notiekošā būtību.

Tieši tāpat cilvēki iedarbojas uz elementāļu dzīvi, pie kam ne vienmēr pozitīvi: viņi iedarbojas uz dabas Gariem ar dažādiem mehānismiem un tehniskām ietaisēm, piesārņo apkārtējo pasauli ar atkritumiem un rūpnieciskās darbības pārpalikumiem, ar savām raizēm un bailēm. Elementāļus ietekmē priekš viņiem pārāk biežā reliģisko formu maiņa pārāk īsu laika intervālu garumā. Bet arī elementāļi maina cilvēku dzīvi, ietekmējot klimatiskos apstākļus, floru un faunu, īpaši savvaļas dzīvnieku un augu sugas. Viņi ietekmē pat cilvēku domāšanas un jušanas veidu, kā individuāli, tā arī kolektīvi.

 

Dzīves veids un reproducēšanas formas

Ja runā par elementāļiem kopumā, ko mēs tagad arī mēģinām darīt, noteikt viņu dzīves vidējo, maksimālo un minimālo ilgumu nav iespējams. Pārāk liela ir viņu daudzveidība: vieni – piemēram, būtnes, dzīvojošas jūras putās, par kurām mēs jau runājām, – izpaužas tikai uz dažām sekundēm vai pat uz sekundes daļām, bet citas – teiksim, jūras dziļumu vai kalnu masīvu gigantiski iemītnieki – dzīvo desmitiem tūkstošu gadu. Un ja mēs apzināmies, ka eksistē elementāļi, kuri vada elementārdaļiņu orbītas un tā sauktās galaktiskās ligzdas – par cik viņi visi ir Pirmatnējais Saprāts, kurš pārvalda jebkuru enerģijas veidu, – tad ieraudzīsim, ka cilvēks vienmēr ir mēģinājis noteikt robežas, izejot no sava paša mēra, kurš ļauj viņam nenomaldīties bezgalīgi mazā un bezgalīgi lielā neaptveramībā. Tā kā visi prātojumi par lielumiem un izmēriem ir visai nosacīti, jo pats cilvēks, kā ir teicis Protagors, tad arī kļūst par visu lietu mēru.

Iespējams, ka katru reizi, kad mūsu grāmatā tiek pieminēti elementāļi, kuri vada Dabas spēkus (piemēram, nodrošina kaut kam pastāvīgu kustību: elektriskajai strāvai, gravitācijas mijiedarbībai vai asinsritei), lasītājs padomā, ka mēs izdomājam kādus garus vai būtnes tur, kur gluži vienkārši materiālajā vai enerģētiskajā plānā norit fiziski procesi.

No materiālistiskā redzes viedokļa tieši tā arī ir, par cik tik šaurs un ierobežots pasaules redzējums mēra un sver visu un visus, atgaiņājoties no jautājuma “kāpēc?”, pastāvīgi dzenoties pakaļ atbildei uz jautājumu “kā?”. Piemēram, neviens nespēs pateikt, kas ir “spēks”, neizzinot tā darbības rezultātu, par cik tikai to mēs varam novērot; cilvēkiem ar “ezotērisku” mentalitāti un pieeju ar to pilnīgi pietiek. Bet ja nepietiek, tad viņi lieto pierasto vārdiņu “nejaušība”, padarot to par likumu, kurš vada to vai citu notikumu ķēdi. Pateicoties tehnikas attīstībai, šodien mēs dažu sekunžu laikā varam veikt aprēķinus, kuriem agrāk vairākiem tūkstošiem cilvēku nepietiktu vesela mūža, un šie aprēķini pierāda, ka tik daudz “nejaušību”, ar kuru palīdzību mēģina izskaidrot dabas parādības, vienkārši nemēdz būt. Gluži otrādi, kļūst skaidrs, ka eksistē kāda vienota cēlonība ar cēloņu-seku saikņu ķēdi, kura dod jēgu Dzīvei ar visu viņas kustību un rosību. Bet datori ir tikai pilnveidoti skaitīkļi, ieprogrammēti atbilstoši to intelektam, kas ar tiem strādā. Tieši tie palīdz saprast, ka pat ar tiem nedaudzajiem faktiem, kuri mums zināmi, pietiek, lai noliegtu dabas parādību nejaušību. Viss tas ir pierādījums Dzīves jēgai, tam, ka ir grandiozs plāns, Visuma eksistences “projekts”, ir viņa kustības ritms, līdzīgs dejai. Kļūst arī skaidrs, ka, ja eksistētu tikai matērija un enerģija ( kā vienas un tās pašas substances blīvāka un smalkāka forma), dzīve un kustība Visumā pamirtu, par cik viņa ekosistēmā trūktu saprāta un jūtu nesēju, kuri aizsargātu viņu, cik iespējams, no nelaimes gadījumiem, būtu neredzami katalizatori, kuri vada visus procesus, un apstiprinātu, ka eksistē kāda dabas Dvēsele, kuru mēs tik tikko sākam atklāt. Šo “faktoru X”, kā to mīl saukt daži progresīvi zinātnieki, mēs tad arī saucam par elementāļiem, stihiju-elementu iemītniekiem. Šī zināšana ir tikpat veca kā pats cilvēks, un tās lauskas ir saglabājušās visu tautu folklorā formā, kura ir vairāk vai mazāk izkropļota aizspriedumu un fantāziju, paradumu un laika prasību dēļ. Bet savā pamatā tā joprojām ir patiesa un nemainīga.

Piemēram, tā saucamās Sarkanās Cepures (Red Caps) no skotu nostāstiem var izrādīties pavisam ne tādas, kā par viņām stāsta (spriežot pēc leģendām, šīs būtnes pastāvīgi meklē svaigas asinis, lai krāsotu savas cepures, un klīst pa piļu gruvešiem). Taču ir droši zināms, ka pagātnes lielu kauju vietās, kur zeme glabā karavīru atliekas un asinīm slacītus ieročus, kur izmisumā un šausmās ir gājis bojā tik daudz dzīvnieku un cilvēku, ilgi saglabājas daudz mentālu un psihisku formu. Un jutīgs cilvēks pilnīgi var sajust viņu klātbūtni, pat nebūdams medijs. Apriori izslēgt šo iespēju – ir nezinātniska pieeja, un vēl vairāk – nefilozofiska. Nodzisuša ugunskura vietā ilgi paliek plēnējošo ogļu siltums, bet tur, kur tecējis ūdens, paliek mitras pēdas. Mūsdienu tehnika, kura ļauj redzēt infrasarkanajā diapazonā, atrodot acij neredzamu aukstu plankumu, parādīs, kur saulainā dienas laikā ir bijis noparkots automobilis. Bet tehnikas spēcīgie zirgi grauž iemauktus un rauj ārā grožus no pusakla kučiera – mūsdienu zinātnes – rokām.

Tāpēc vērsīsimies pie Senās Zinātnes, pie Tradīcijas un Ezotēriskajām Zināšanām patiesības meklējumos – tās patiesības, kuras viens piliens sver vairāk kā okeāns melu, lai cik leģitimēti un izplatīti tie nebūtu.

Un tā, kā viss izpaustais, elementāļi dzimst, dzīvo un mirst. Likums ir visiem viens, un tikai Dievs zina, kāpēc tas ir tā. Mums ir zināms vienīgi, ka viss, kam ir esamība, galu galā nodilst un izmainās tādā pakāpē, ka riskē zaudēt savas sākotnējās īpašības. Tas Saprāts, kurš vada mūs ar mērķi saglabāt pašu intīmāko, garīgāko un svarīgāko mūsdienu pasaulē, ir izvēlējies formu atjaunošanas principu – tieši tāpat, kā mēs mainām nonēsātu apģērbu pret jaunu, kad to vajag un kad mēs varam to atļauties. Taču pat šis “sadzīves” piemērs rosina uz pārdomām: jebkurai atjaunošanai vajag novērtēt nodiluma pakāpi un izrēķināt visas iespējas izmaiņai, kā arī tās īstenošanas paņēmienus, – pie kam viss tas ir jāaplūko pagājušās pieredzes un pašreizējās spējas atjaunoties gaismā.

Cilvēkam ir raksturīgi, vai viņš to apzinās, vai nē, visam piešķirt paša iezīmes un izplatīt sava dzīves cikla īpatnības uz citām būtnēm. Šī pieeja ir acīmredzami nepareiza, jo katrai dzīvības formai savas dabas dēļ ir tikai viņai vienai piemītošas īpašības atbilstoši vienotajam Likumam, kurš vada mūs. Sakot, ka viss atjaunojas, mēs ar to nedomājam, ka šim procesam ir jānorit vienādā veidā un vienlaicīgi visām būtnēm. Pat ja cilvēkam tuvākie elementāļi (tas ir, tie, ar kuriem cilvēkam ir vieglāk rast kontaktu) ir ar tieksmi uz antropomorfismu, par cik cilvēks priekš viņiem – tas ir arhetips, tomēr viņi būtiski atšķiras pēc savām izpausmēm.

Ir elementāļi, ārkārtīgi līdzīgi cilvēkiem, – atbilstoši līdzīgas ir viņu dzimšanas, dzīves un nāves formas. Ir pat zināms, ka īpaši labvēlīgos apstākļos viņi sasniedz tādu materializācijas pakāpi, pārvēršot savu enerģiju matērijā, ka var dzīvot kopā ar cilvēkiem un pat karot un stāties ar viņiem mīlestības attiecībās (šeit nav nekāda brīnuma: tādā pašā veidā pakarināta akmens potenciālā enerģija krītot transformējas daudzās fiziskās parādībās; gāzes kļūst redzamas un kristalizējas, pārejot no neredzama stāvokļa caur šķidruma un cietas vielas stadijām; tauku un olbaltuma molekulas pārvēršas ķermeņa taukaudos, redzamos un sataustāmos). Dažreiz noteikt, ka tie nav cilvēki, bet Dabas gari, ir izdevies tikai viņu neparasti ilgā mūža dēļ, vai tādēļ, ka sieviešu dzimuma būtnes dzemdēja bērnus bez nabas saites, vai no cilvēka atšķirīgas asins krāsas dēļ.

Bez tam mūsu vērīgie senči ir atzīmējuši ar viņiem saistītas parādības, kuras mēs saucam par parapsiholoģiskām. Piemēram, pēc īpašām šo “cilvēku” dejām ganībās atdzīvojās lauki un kļuva auglīgi; viņi viegli norādīja vietu, kur apslēpti dārgumi, metālu atradnes vai pazemes ūdeņus. Senais apgalvojums, ka daži karaļnami ir radušies no cilvēku laulībām ar Dabas gariem, pusdieviem vai pat pašiem Dieviem, nav tik aplams, kā mums liekas šodien, kad mēs redzam vienīgi arheologu atrastās reiz stipro un radošo dzimtu pārakmeņojušās atliekas. Taču ciklu Likums ir nepielūdzams, un ja senie karaļi varēja veikt brīnumus, tad modernajiem ir vajadzība būt savas tautas pieņemtiem.

 

 

K.E Profetas grāmatā “Lūgšanas, meditācijas, dinamiski pavēlējumi”[4] ir iedvesmas pilna emocionāla lūgšana par elementāļiem, kura dod priekšstatu, kā cilvēku nepilnība un viņu dzīvības procesi ietekmē dabas garus.

 

Pievienots 17.04.2014

http://www.luciferslove.ru/stati/elementaly.html

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. “Émile Gallé” (Tulk. piezīme)

[2] Skat. “Oread” (Tulk. piezīme)

[*] Vārds monakhos grieķiski burtiski nozīmē “vientuļi dzīvojošs”, “vientuļnieks” – Redaktora piez.

[3] Skat. “Silvanus (mythology)” (Tulk. piezīme)

[4] Skat. http://uchenie-vv.ru/nachinayshim/kniga-veleniy/glava1.php (Tulk. piezīme)