Татьяна Зотова Ученые на пороге создания ловушки для души

Tatjana Zotova - Zinātnieki ir uz sliekšņa, lai radītu slazdus dvēselei

15 06 18 01

Cilvēkam grūti noticēt, ka viņš nevar ar maņu orgāniem uztvert, ko neredz, nevar pataustīt ar rokām, sadzirdēt vai sajust smaržu. Tāpēc viņam it nemaz nav viegli iztēloties dvēseli.

Arvien biežāk sastopama informācija, ka zinātnieki veic neparastus eksperimentus, meklējot atbildi uz jautājumu: no kā sastāv dvēsele?

Matērijas pasaulē katram priekšmetam ir fiziski un materiāli raksturlielumi. Mēģinot noteikt dvēseles sastāvu, zinātnieki veic eksperimentus, kas ļauj konstatēt tieši viņas materiālos raksturlielumus – svaru, sastāvu un iespēju pārvietoties.

Vairums zinātnieku eksperimenti šajā sfērā balstās uz mirstošu pacientu novērojumiem.

 

Cik sver cilvēka dvēsele

Jau 20. gs. 90. gados zinātnieks Laiels Vatsons (Lyall Watson) paziņoja, ka dvēselei piemīt vismaz viens fizisks parametrs – svars.

Lai apstiprinātu savu teoriju, viņš uzkonstruēja speciālu gultu-svarus, kur novietoja mirstošus pacientus. Un konstatēja interesantu faktu: cilvēka ķermenis pēc nāves zaudē svaru. Svara zaudējums sastādīja no 2,5 līdz 6,5 gramiem.

15 06 18 02

75 gadus pirms šī eksperimenta amerikānis Dunkans Makdugals (Duncan McDougall) veica līdzīgu pētījumu. Viņa mērķis bija noteikt dvēseles svaru. Arī viņš mēģināja uzzināt, par cik vieglāks kļūst cilvēka ķermenis, kad iestājas fiziskā nāve.

Mērījumi parādīja, ka dvēsele sver 5,2 zolotņikus – tas ir, 22,4 gramus.

Kā izskaidrot, ka diviem pētniekiem rezultāti izrādījās atšķirīgi?

Iespējams, ka katra cilvēka dvēselei ir savs noteikts svars.

Zinātnieki pieņēma, ka cilvēka dvēseles svars tiešā veidā ir atkarīgs no viņa domām un rīcības.

Daudz zinātnieku kolēģu nepiekrīt abu eksperimentu rezultātiem.

Tas svars, kuru ķermenis zaudē pēc nomiršanas, saistīts ar organisma vielmaiņas procesiem, kas turpinās pēc nāves. Tā kā skābekļa rezerve organismā ir ļoti maza un pēc sirds apstāšanās tas vispār pārstāj nonākt plaušās, tad tērēties sāk citas organisma enerģētiskās rezerves.

Tāpēc pārliecināt cilvēkus, kuriem ir vispārējās fizioloģijas un anatomijas zināšanas, par to, ka augstāk aprakstītajos eksperimentos ir izdevies noteikt cilvēka dvēseles svaru, nav vienkārši.

Vai ir iespējams, ka dvēselei vispār nav svara? Vai arī viņai tas ir, taču tik mazs, ka to noteikt ir ārkārtīgi grūti?

Tehnisko zinātņu doktors Nikolajs Zaličevs (Николай Заличев) ir pārliecināts, ka dvēseles svaru var izskaitļot.

“Es nolēmu veikt lai arī cietsirdīgu eksperimentu ar pelēm. Tam es ņēmu stikla kolbas, kurās ievietoju vienu peli, divas, trīs – līdz četrām pelēm. Kolba tika hermētiski noslēgta un likta uz svariem. Pēc tam, kad peles noslāpa, – tas ir neizbēgami – svars uzreiz samazinājās par procenta daļu. Tur bija superprecīzi svari.”

Šī eksperimenta rezultāts parādīja, ka pēc būtnes nāves svars ir samazinājies par vienu tūkstošdaļu.

Tātad dvēsele ir ļoti smalka substance, kurai ir niecīgs svars.

 

No kā sastāv dvēsele

Saskaņā ar kādu no versijām dvēsele sastāv no vakuuma.

Ir zināms, ka Visumā visas zvaigznes, planētas sastāv no matērijas. Bet no kādas matērijas sastāv vakuums?

ASV zinātnieki pieņēma, ka vakuums sastāv no antimatērijas. Antimatērija ir viela, kuras īpašības ir maz izpētītas.

Viņiem nepiekrīt krievu astrofiziķi. Viņi uzskata – ja vakuums sastāvētu no antimatērijas, tad mijiedarbotos ar matēriju. Taču substance, kas piepilda kosmosa vakuumu, ar to absolūti nemijiedarbojas.

Tas nozīmē, ka dvēsele nevar sastāvēt no vakuuma, citādi viņa nevarētu dzīvot ciešā saiknē ar mūsu ķermeni. Tāpēc pētnieki domā, ka dvēsele – tas ir matērijas sabiezējums, kurš brīvi planē telpā.

15 06 18 03

Ja dvēsele – tas ir matērijas sabiezējums –, tad kāpēc zinātnieki līdz šim laikam nevar izsekot tā kustībai? Viņu rīcībā šodien ir ļoti jutīga tehnika, kas uztver pašu visaugstāko frekvenču enerģētiskus izšļakstījumus. Lūk, dvēseles frekvenci šī aparatūra nez kāpēc uztvert nevar.

Tehnisko zinātņu doktors Vladimirs Acjukovskis (Владимир Ацюковский) ir izvirzījis savu hipotēzi. Viņš uzskata, ka visu Visuma telpu piepilda netverama gāze, kas pēc savas dabas ir spēcīgs enerģijas avots. Tieši no tās tad arī var sastāvēt cilvēka dvēsele. Šī gāze saucas ēters.

“Eksistē tāds biolauks, kurš var veidot tā saukto dvēseli. Ētera dinamika to nekādi nenoliedz. Bet arī neuzstāj. Tāpēc ka tēma nav izpētīta. Pieņemsim, ir jautājums: vai ir iespējama dvēseles pārcelšanās? Es nezinu precīzu atbildi, taču apgalvot, ka nav iespējama, – nevaru.”

Jēdziens par ēteru radās dziļā senatnē, un mūsu senči to sauca par “tukšuma piepildītāju”.

Jau 1618. gadā franču fiziķis Renē Dekarts izvirzīja pirmo zinātnisko teoriju par gaismu nesoša ētera eksistēšanu. Un daudzi zinātnieki sāka meklēt šo neredzamo gāzi.

Īzaks Ņūtons līdz 75 gadu vecumam mēģināja atrast šīs gāzes īpašības. Viņš saprata, ka vajag atrast fiziskus pamatus vispasaules pievilkšanās spēka likumam, taču viņam tas neizdevās.

Tajā laikā nebija pietiekošu zināšanu, gāzu fiziskās īpašības bija izpētītas ļoti maz. Gāzu dinamika vēl nebija apgūta.

 

Dvēseles zudušais elements

Daži zinātnieki uzskata, ka kādreiz gāze ar nosaukumu “ēters” aizņēma pašu augšējo rindiņu Dmitrija Mendeļejeva ķīmisko elementu tabulā. Taču pēc tam, daudzkārtēji pārizdodot mācību grāmatas, šī rindiņa noslēpumainā kārtā pazuda.

Ja ēters patiešām eksistē, visi mūsdienu teorētiskās zinātnes likumi būs zaudējuši spēku. Visu nāksies pārskatīt, bet tas ir neiedomājami grūti un ne visiem saprotami. Tāpēc daudz vienkāršāk ir izmantot tikai matemātiskos likumus.

Ja ēters patiešām eksistē, tad Alberta Einšteina relativitātes teorija var tikt pilnībā apgāzta.

Ja pasaules zinātne atzīs ētera eksistēšanu, tad cilvēces priekšstati par apkārtējo pasauli pilnīgi izmainīsies. Tas apstiprinās, ka dvēsele ir reāla.

 

Zinātnieki ir uz sliekšņa, lai radītu slazdus dvēselei

ASV un Japānas zinātnieki 2013. gadā paziņoja, ka viņi ir spējuši nofiksēt momentu, kad dvēsele atstāj ķermeni nāves laikā, kā arī viņiem izdevies noteikt, no kādas vielas viņa sastāv.

Pēc viņu domām, cilvēka dvēsele – tas ir protonu-neitronu struktūras sabiezējums. Šī struktūra atgādina cilvēka figūru ar galvu, rokām un kājām.

15 06 18 04

Cilvēku aptverošajā pasaulē viss sastāv no bezkrāsainiem protoniem un neironiem. Tie atgādina tik sīkas caurspīdīgas struktūras, ka cilvēka acs nespēj tās redzēt.

Zinātnieki plāno netālā nākotnē radīt plazmas struktūru dvēseļu slazdiem. Tā būs sarežģīta ierīce, kura ļaus viņiem pēc cilvēka fiziskās nāves iestāšanās noturēt dvēseles enerģiju speciālā rezervuārā.

Pēc tam zinātnieki pacentīsies pārcelt dvēseli no viena ķermeņa citā. Plazmas slazdi dvēselei – savdabīga stikla kabīne ar lādētām daļiņām un simtiem tūkstošiem pie tās pievienotiem elektrodiem, kuri veidos negatīvu lauku. Tieši šis lauks turēs dvēseli līdz tam laikam, kamēr speciālisti nesagatavos jaunu cilvēka ķermeni, kurp viņi varēs pārvietot dvēseli.

Ķermenis, kurā zinātnieki gatavojas pārcelt dvēseli, būs nedzīvs.

Amerikāņu zinātnieki ir pārliecināti, ka drīzā nākotnē cilvēce varēs dvēseli ne tikai nofiksēt, bet arī kontrolēt viņas pāriešanu uz aizkapa pasauli.

Krievu zinātniekus ārvalstu kolēģu optimisms nepārliecina. Viņi domā savādāk. Ja dvēsele sastāvētu no elementārdaļiņu sabiezējuma, tad atminēt viņas dabu zinātniekiem būtu izdevies pirms simts gadiem, pirmā elektrona atklāšanas laikā.

Dvēseli nav viegli nofiksēt ar ierīcēm. Viņu izdodas reizēm nofotografēt.

Kādēļ zinātnieki veic neparastus eksperimentus un meklē atbildi uz jautājumu: no kā sastāv dvēsele? Tādā veidā cilvēce mēģina pavērt aizkapa pasaules noslēpumu.

P.S. Ko jūs domājat par zinātnieku mēģinājumiem notvert dvēseli? No kā, pēc jūsu domām, var sastāvēt cilvēka dvēsele, un vai zinātniekiem ir vērts mēģināt atrast viņas sastāvu? Dalieties savās domās komentāros.

Tatjana Zotova

Tatjana Zotova

Žurnāla korespondente

https://journal.reincarnationics.com/

 

Pievienots 18.06.2015

https://journal.reincarnationics.com/uchenye-v-poiskah-otveta-iz-chego-sostoit-dusha/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe