Марина Васильева Реинкарнация известной личности: жизнь пастора Ульриха Цвингли

Marina Vasiļjeva - Pazīstamas personības reinkarnācija: mācītāja Ulriha Cvinglija dzīve

16 10 13 01

Jautājums “Jūs ticat dvēseles reinkarnācijai?” līdz šim laikam izraisa strīdus.

Daudzi skeptiķi, noraidot reinkarnācijas pierādījumus, mēdz pajokot, ka pagājušo dzīvju atmiņās visi redz sevi kā imperatorus, karaļus, lielus cilvēkus vēsturē.

Un fakti, kurus stāsta cilvēki iegremdējumā, esot vienīgi no skolas mācību grāmatām, dokumentālām filmām un citiem pieejamiem avotiem.

Patiesībā tikai maza daļa no pagājušo iemiesojumu atmiņām ir saistīta ar pazīstamām personībām.

Parasti tā ir zemākās vai vidējās kārtas vienkārša cilvēka parasta dzīve. Pat vārdus un uzvārdus, atklājušos caurskatē, reti var atrast populārās enciklopēdijās vai Vikipēdijai līdzīgos resursos.

Manā pieredzē pēc vairāk nekā trīsdesmit pagājušo dzīvju pārskatīšanas tikai divas ir vēsturiski nozīmīgas. Turklāt abas man bija nezināmas līdz iegrimšanai atmiņas dziļumos. Pirmais iemiesojums ir saistīts ar romiešu karavadoni Katullu.

Atceros, kā mana apziņa aplūkošanas laikā sašutusi pretojās – ir romiešu dzejnieks ar tādu vārdu, nevis karavadonis. Bet, kā izrādījās, patiešām, karavadonis Katulls romiešu armijā ir bijis, un pat divi.

Otrais iemiesojums mani satrieca un aizrāva. Satrieca ar detaļām, kuras atklājās un kuras apstiprināja fakti no grāmatām. Aizrāva ar neparastu enerģētiku, kura pat pēc iziešanas no reinkarnacionikas meditācijas kādu laiku mani neatstāja.

Tā bija Šveices protestantisma pamatlicēja – mācītāja Ulriha Cvinglija (Ulrich Zwingli) (1484–1531) – dzīve.

 

Ulriha bērnība

Uzreiz piebildīšu, ka ziņu par Ulriha Cvinglija dzīvi ir ļoti maz. Un viņa paša darbi praktiski krievu valodā nav tulkoti. Jo interesantāki bija atklājumi, kas nāca, atceroties to dzīvi.

Pirmajā ainā atmiņa uzzīmēja mazu četrgadīgu zēnu ar smalkiem viļņainiem matiņiem, rupjā apģērbā, kurš sēdēja un ar nūju kaut ko zīmēja smiltīs. Pametis šo nodarbi, viņš gāja uz māju – lielu tumša koka ēku ar mazulim augstiem pakāpieniem.

Ieejot iekšā, viņš nonāca diezgan drūmā telpā, kur gaisma iekļuva tikai caur nelieliem logiem.

Par pirmo atradumu pēc iegremdēšanās kļuva mājas fotogrāfija.

16 10 13 02

Virtuvē māte ķidāja putnu. Ieraudzījusi dēlu, aizsūtīja viņu gaidīt tēvu, kuram bija jāatgriežas uz vakariņu laiku. Zēns paklausīgi aizgāja, apsēdās uz savas gultas, aptvēra ceļus un sāka gaidīt.

Bērna galvā zibēja dažādas domas. Te bija gan aizvainojums uz māsu, kura ķircināja viņu kā mazu un dumju: “Lūk, es izaugšu, izmācīšos, un viņa redzēs, ka es esmu liels un gudrs!”

Gan nepacietība pajautāt tēvam – vai viņš paņems viņu sev līdzi, kā solīja, uz darbu.

Šis jautājums viņu mocīja arī vakariņu laikā. Pat, kad visai ģimenei līdzi atkārtoja lūgšanas vārdus, pateicību par barību, tā vien gribējās ātrāk noskaidrot, vai viņi brauks vai ne. Tēvs turēja savu solījumu!

Nākamajā momentā es redzu, kā tiek jūgts ratos, māte mani ietin, un mēs ar tēvu kaut kur braucam caur mežiņu. Piebraukuši pie svešās mājas plaša pagalma, rati apstājas.

Tēvs nosēdina mani lielas istabas stūrī un pavēl sēdēt klusu, netraucēt. Vīrieši, sapulcējušies pie galda, apspriež svarīgas darīšanas. Līdz manim nonāk tikai viņu sarunu druskas.

Sākumā runā par kādu ģimeni, kur vīrs cietis dzirnavās. Lemj, kā var palīdzēt viņa sievai un pieciem bērniem. Pēc tam pāriet pie krājumu jautājumiem. Mani tas neinteresē, bet es paklausīgi sēžu un klusēju...

Vēlāk no Ulriha Cvinglija biogrāfijas izdevās noskaidrot, ka viņa tēvs bija Vildhausas (Wildhaus) kopienas vecākais. Acīmredzot tajās atmiņās es kļuvu šīs kopienas sēdes liecinieks.

 

Mācību gadi

Pirmās skolas tēli bija diezgan neparasti. Redzēju istabu, kur pie rupja koka galda sēdēja dažāda vecuma zēni. Man bija gadi seši-septiņi, bet tepat sēdēja arī puiši-pusaudži, kuri spārdīja cits citu pa kluso un neklausījās skolotāju.

Visas stundas pasniedza garīdznieks. Sākumā viņš mums diktēja fragmentus no Bībeles, bet mums tie bija jāatkārto un jāiegaumē. Centos ieklausīties, par ko bija runa, taču uzķert vārdus neizdevās.

Zēns neiedziļinājās pamācībās, bet tikai raudzījās pa logu un sapņoja par to laiku, kad būs starpbrīdis un viņi varēs paskraidīt pa pagalmu.

Otrā stunda bija matemātika. Skaitīšanai tika izmantoti apdrāzti zariņi, kuri tika izlikti interesantā veidā, te pārkrustojot, te savācot vienus vertikāli, otrus horizontāli. Iespējams, mūs mācīja skaitīt pēc “romiešu numerācijas”.

Kā rakstīts Ulriha Cvinglija oficiālajā biogrāfijā, viņa pirmais skolotājs bija tēvabrālis – Bartolomejs, pašas kopienas izvēlēts mācītājs.

Pie viņa Ulrihs mācījās no piecu līdz desmit gadu vecumam, bet pēc tam būs Svētā Teodora skola Bāzelē, Vīnes un Bāzeles universitātes, no kurienes rezultātā viņš iznāks ar filozofijas maģistra pakāpi.

16 10 13 03

 

Protestantisma uzskatu parādīšanās

Mācību laikā Ulrihs kvēli interesējās par zinātnēm, humānistiskiem uzskatiem, sarakstījās ar Roterdamas Erasmu. Jaunā zinātnieka skaistā balss un daiļrunība piesaistīja dominikāņu mūku uzmanību, kuri centās viņu pārvilināt uz savu ordeni.

Taču pēc teoloģijas fakultātes pabeigšanas Ulrihs Cvinglijs pieņem Glarusas (Glarus) iedzīvotāju uzaicinājumu un kļūst draudzes mācītājs šajā pilsētā.

Mani interesēja, kā cilvēks, audzināts katoliskās tradīcijās, nostājās asā konfrontācijā ar Romas baznīcu. Atminējos situāciju, kuru Ulrihs piedzīvoja 17-18 gadu vecumā. Viņš kļuva liecinieks indulgences pirkšanai.

Dižciltīga dāma, grezni tērpa, pēc iziešanas no bikts krēsla pasniedza smagu maisu ar naudu garīdzniekam. Es skatos viņas sejā un saprotu, ka ne nožēlas ēnas tajā nav. Taču mācītājs dāsnajai dāvātājai atlaiž visus grēkus.

Jūtu, kā manī paceļas sašutums: “Nevar uzpirkt To Kungu! Nevar par saviem darbiem samaksāt monētās! Ieeja Dieva valstībā nav nopērkama!”

Es mēģinu savu sašutumu izteikt garīdzniekam. Viņš sāk mani strostēt: “Vai tiešām tu labāk par mani zini, kas vajadzīgs mūsu Kungam? Ne tev spriest, ko par pareizu uzskata Romas Pāvests!”

Mani nepārliecina svētā tēva vārdi, dvēselē nav pazemības. Es sāku Evaņģēlijā meklēt apstiprinājumu savām domām. Uzsāku saraksti ar pašu Pāvestu, taču atsaukšanos savām šaubām nesaņemu. Tā nobriest nākamais Šveices baznīcas reformators.

Sk. arī Kāpēc es nebiju izcila personība.

16 10 13 04

 

Dzīves pēdējie gadi

35 gadu vecumā Ulrihs Cvinglijs kļūst Cīrihes katedrāles garīdznieks. Viņš nikni cīnās ar baznīcas ļaundarībām, aicina uz baznīcas un valsts reformu.

Viņš ir pārliecināts, ka starp Pāvesta uzbūvēto baznīcas hierarhiju un To Kungu ir milzīgs bezdibenis. Par laimi, pilsētas vara viņu atbalsta.

Iegremdējumā pārsteidz, ka es redzu ģimeni, savu sievu un bērnus. Turklāt zinu, ka mana sieva bija atraitne, viņai ir savi bērni. Pēc maniem šodienas priekšstatiem garīdzniekam nevarēja būt laulātās draudzenes. Taču saskaņā ar biogrāfiskajiem datiem Ulrihs Cvinglijs patiešām bija precējies.

Turklāt savu laulību legalizēja pēc diviem kopdzīves gadiem, kad aktīvi sāka uzstāties par šīm tiesībām baznīcas kalpotājiem. Viņa sievai Annai patiesībā bija trīs bērni no pirmā vīra.

Mana prasmīgā pavadone pa to pagātnes dzīvi Svetlana vērsa uzmanību uz sprediķu tekstiem, darbu tekstiem, kurus es rakstīju tajā laikā. Kā visu uzskatu kulminācija atnāca sekojošs fragments ar nosaukumu “Par gribas brīvību”:

“Kas ir brīvība, brīvība cilvēkam, brīvība tautai, izvēles un gribas izpauduma brīvība? Vai ir brīvs cilvēks, kurš atklājas pretī savām dziņām, vai tā nav viņa egoisma, mazdūšības, nepacietības un pazemības trūkuma izpausme?

Vai arī gribas brīvība – tas ir akts, kuru atbalsta Tas Kungs, kurš apveltījis ar izvēles brīvību katru cilvēku. Cilvēks ik dienas stāv sava ceļa un savas misijas izvēļu priekšā: tā ir izvēle nostāties laba vai ļauna pusē, Tā Kunga vai velna pusē.

Ja atņemam cilvēkam šo izvēles brīvību, gribas brīvību, viņš neatpazīs tās velnišķīgās viltības, kuras ievilinās viņu bezdibenī. Tieši izpratne par atbildību savas gribas brīvības priekšā palīdzēs atšķirt šos divus ceļus un neviltoti spert soli uz turieni, kurp viņu roku rokā ved mūsu Kungs.

Tikai atvērta savienība, gara un prāta savienība cilvēku atvedīs pie Patiesības viņa dzīvē, viņa Dvēselē. Šaubas un ierobežojumi, kuri uzstājas kā tumšo spēku līdzdalībnieki, bez gribas brīvības nostiprinās viņā pārliecību, ka viņš ir vāja, nekam nederīga būtne.

Tikai brīvības spēka sajūta piešķirs viņam spēku cīņā par savu ticību, par to ceļu, kuru viņš sev izvēlējies. Cīņa ik dienas savas dvēseles un saprāta iekšienē, cīņa ar ārējiem kārdinājumiem nostiprina garu.

Atņemiet sev gribas brīvību, un jūs pazaudēsiet dvēseli, dvēseli, kura varētu iet uz Gaismu.”

16 10 13 05

No krievu valodā tulkotajiem Ulriha Cvinglija tekstiem ar līdzīgu nosaukumu izdevās atrast tikai darbu “Par barības izvēles brīvību”.

Tajā mācītājs aizsargā cilvēka tiesības atteikties no gavēņa ievērošanas. Pat šajā jautājumā – barības ierobežošanā – pēc Cvinglija domām, kristietim ir jāseko savas dvēseles vajadzībām, nevis baznīcas norādījumiem.

Lasu savas tā laika domas – galvā norit pastāvīgs iekšējs dialogs ar Mārtiņu Luteru, vācu protestantu kustības galvu. Izsaku pavadonim balsī visu, kas mani satrauc.

Nepiekrītu Mārtiņam jautājumos par baznīcas uzbūvi, jautājumos par ģimeni un laulību. Taču kopumā mani iepriecina mūsu uzskatu tuvība. Vēlāk dokumentos es atradu apstiprinājumu arī šiem faktiem.

 

Mācītāja Ulriha bojāeja

No Romas Pāvesta pienāk vēstule – mani izslēdz no baznīcas, no paša Pāvesta atbalsta. Es smejos: “Mani atbalsta Tas Kungs, kādēļ man Pāvesta atbalsts? Es savā pārliecībā iešu līdz galam. Ja būs vajadzīgs, aizsargāšu to ar šķēpu.”

16 10 13 06

Naids starp katoļiem un Cvinglija sekotājiem Cīrihē auga diezgan ātri. Uzliesmoja pilsoņu karš. Es redzēju, kā turu kvēlu runu pirms kaujas, redzēju bezizejas starpību skaitā, savu nāvi kaujas laukā.

Kā raksta oficiālie avoti, kaujas liktenis izšķīrās stundas laikā. Apmēram piecsimt Cīrihes iedzīvotāju gāja bojā. Ulriha Cvinglija ķermeni cietsirdīgi apgānīja katoļi – sākumā sacirta gabalos, bet pēc tam sadedzināja un izkaisīja pelnus.

Bet manai dvēselei vairs nebija svarīgs ķermeņa liktenis. Redzu, kā ar rūgtumu raugos uz zaudējumiem, atvados no biedriem, no vecāku kapiem, no sievas. Vai nu viņai jau bija pateikts par manu nāvi, vai arī viņa sajuta.

Skatos, kā viņa asarās iet uz manu istabu, paņem no galda lapu ar pēdējo dzejoli. Tajā es pareģoju savu drīzo bojāeju, un tas bija veltīts viņai:

Покинем бренный мир с тобою

Сегодня я, а завтра ты.

Но встретимся с тобой душою

В краю безмерной чистоты.

Ты снова будешь рада встрече,

Твой милый образ буду ждать

В краю, где тихий шепчет ветер,

Где Мир, Любовь и Благодать.

Iznīcīgo pasauli mēs pametam ar tevi

Šodien es, bet rīt jau tu.

Bet tiksimies mēs dvēselē ar tevi,

Kur neizmērojami tīrs.

Un atkal priecēs tevi tikšanās,

Un tavu mīļo tēlu gaidīšu,

Kur vējš čukst klusi,

Kur Mīlestība, Svētība un Miers.

Nezinu, vai šis dzejolis ir saglabājies un vai tas ir publicētajos darbos dzimtajā valodā, bet krieviski Ulriha Cvinglija poētiskie darbi nav drukāti. Kaut arī biogrāfijā ir norādīts, ka dzeju un mūziku mācītājs Ulrihs sācis sacerēt jau skolas gados.

Par pagātnes dzīves pārskata patiesīguma pierādījumiem kļuva gan pārdzīvojumi ķermenī, kuri nav salīdzināmi ar reakcijām, piemēram, uz kinofilmu, gan tas, ka sakrita fakti un detaļas, kuras bija iespējams pārbaudīt ar dokumentu palīdzību, gan atnākušo tekstu saturs.

Sk. arī Pagātnes dzīves pierādījumi? Bērnu stāsti par pagātnes dzīvi.

Man, cilvēkam pašreizējā dzīvē tālam no reliģijas, bija neticami apbrīnojamas tās atklāsmes, kurus translēju iegremdēšanās momentā un pat pēc tam.

Vēl visu vakaru galvā uzpeldēja dzejas fragmenti par Providenci, Svētlaimi, Dieva dvēseļu lomu.

P.S. Jūs ticat dvēseles reinkarnācijai? Vai jums ir bijusi pagātnes dzīves atcerēšanās pieredze, kad jūs bijāt slavena personība?

 Marina Vailjeva

Marina Vasiļjeva

Reinkarnacionikas institūta sertificēta konsultante. Palīdzu cilvēkiem atrast sevi caur jaunradi.

 

Pievienots 13.10.2016

https://journal.reincarnationics.com/verite-v-reinkarnatsiyu-dushi/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe