Галина Кириллович Встреча с древним богом: фантазия, оказавшаяся правдой

Gaļina Kiriloviča - Tikšanās ar senu dievu: fantāzija, kura izrādījās patiesa

19 04 12 01

Jautājums, kā atšķirt fantāziju no realitātes, agri vai vēlu rodas katram, kura intereses iziet aiz fiziskās pasaules robežām.

Īpaši aktuāli tas ir cilvēkiem ar bagātu iztēli, tādiem kā es. Kopš bērnības esmu iztēlojusies dažādus stāstus, taču nekad man nebija radies jautājums: bet vai kas tamlīdzīgs nav gadījies patiesībā.

 

Dzīve “aizspogulijā”

Visu cieņu maniem vecākiem: viņi nelika šķēršļus manām nodarbēm, uzskatot tās par normālām bērna rotaļām, bet, kad es paaugos, – par radošas dabas izpausmi.

Taču uzstādītie noteikumi, kurus es pieņēmu neaizdomājoties, paredzēja, ka runa ir par izdomātu pasauli.

Protams, daži sižeti mani aizrāva tik ļoti, ka šī nosacītā “aizspogulija” man šķita dzīvāka un krāsaināka nekā pierastā realitāte.

Es dievināju apbrīnojamo citādo pasauli, taču tas, kas bērnībā man raizes nesagādāja, pusaudzes vecumā sāka manī izraisīt disharmoniju.

Ikdienība šķita blāva, neinteresanta, bet reizēm arī bezjēdzīga. Par laimi, tajā laikā parādījās daudz grāmatu par Smalko pasauli, reinkarnāciju un dvēseles esību daudzu gadsimtu garumā.

Skat. arī 10 aizraujošu grāmatu par reinkarnāciju.

Es uzzināju, ka visparastākie cilvēki reizēm var atcerēties savas iepriekšējās dzīves vai smelt informāciju no “visuma interneta” – Akašas Hronikām.

 

Realitāte, bet citāda

Bet viena lieta ir kaut ko zināt teorijā, un cita – iemācīties sev uzticēties. Reinkarnacionikas Institūtā es saņēmu diezgan ietilpīgu atbildi uz šo jautājumu.

Parasta fantāzija reti izskatās dabiska, viegli aizmirstas, bet atgriežoties var kardināli atšķirties no sākotnējā varianta.

19 04 12 02

Piemēram, telpa, kurā jūs atrodaties, var izskatīties pilnīgi dažādi, saulains laiks aiz loga viegli nomainās uz lietainu, konkrētajā ainā parādās cilvēki, kuru sākumā nebija.

Un arī paši notikumi var noritēt pēc dažādiem scenārijiem.

Reālu atmiņu gadījumā kas tāds nav iespējams. Protams, atmiņā ataust dažādas detaļas, taču zilas tapetes nekad nepārvērtīsies sarkanās.

Un tomēr tas attiecas uz pagājušajām dzīvēm, kuras, tāpat kā pašreizējā, notika fiziskajā pasaulē. Bet, lūk, ko darīt ar notikumiem dvēseļu Pasaulē? Jo iesācējam tie taču ir izplūdušāki un sarežģītāki izpratnei.

Šī problēma vēl nesen man šķita neatrisināma. Tas ir, es zināju, ka ir cilvēki, kuri viegli tiek galā ar tādiem uzdevumiem, bet uzskatīju, ka man tas pagaidām nav pieejams.

Situācija atrisinājās negaidīti un tad, kad es to pilnīgi negaidīju.

 

Pagātne klaudzina pie durvīm

Jau bērnībā mani pārsteidza Anubisa figūra. Kaut arī šis dievs pārzināja aizkapa pasauli, tika uzskatīts par dvēseļu pavadoni un kapsētu aizbildni, mani viņš absolūti nebiedēja.

Pareizāk sakot, bailes, kuras radās pirmoreiz iepazīstoties ar šo personāžu, nomainījās ar pavisam citādām jūtām, kas atgādināja mīlestību.

19 04 12 03

Vēlāk es sāku domāt, ka, redzams, esmu dzīvojusi Senajā Ēģiptē un kaut kādā veidā bijusi saistīta ar viņa kultu. Iemiesojums tajā laikmetā man patiešām bija, bet tik vētrainu reakciju mūsu laikā šis fakts tomēr neizskaidroja.

Garīgā saikne ar Abinusu man šķita absolūti reāla, pašlaik eksistējoša. Tā te nedaudz bālēja, te atkal spoži uzliesmoja atkarībā no manas dzīves apstākļiem, bet nekad nepazuda.

Un tomēr it bieži es to sāku piedēvēt vētrainajai iztēlei, kuru turklāt veicināja pagātnes pieredze.

Taču pēc daudziem šaubu gadiem es tomēr uzzināju patiesību. Man ļoti gribējās ieraudzīt savu kapu vienā no pagājušajām dzīvēm. Nez kāpēc man ienāca prātā doma, ka, ieraudzījusi tā zemes ceļojuma galapunktu, es spēšu labāk saprast tā jēgu.

Problēma bija, ka kapsētas, kurā atradās apbedījums, nav vairs gadus trīssimt. Tā tika sagrauta, un nebija saglabājušies pat nekādi attēli. To uzzinājusi, es vīlusies nopūtos un pamēģināju samierināties.

Bija iznācis ne pārāk, un es nereti atgriezos pie šīm domām.

 

Aizstāvis no Smalkās pasaules

Galu galā es kādu nakti redzēju sapni. Šajā sapnī es gāju pa celiņu senā kapsētā, kamēr nesasniedzu nelielu kapelu. Durvis bija atvērtas. Iegājusi iekšā, es ieraudzīju kapakmeni, novietotu ar galvu pret ieeju.

To rotāja abstrakta guļoša cilvēka figūra. Es uzreiz sapratu, kur atrodos, un pacentos visu ļoti uzmanīgi apskatīt.

Kad es izgāju ārā, tad nolēmu labāk iepazīties ar kapsētu, kuru nekad neredzēšu nomodā.

Pastaigājoties pa celiņiem, man bija divējāda sajūta. No vienas puses, spīdēja saule, vecās kapu kopiņas bija rotātas ar skaitām statujām, no otras – tajā visā bija kaut kas nepatīkams un trauksmains.

Sk. arī Sapņi par pagājušajām dzīvēm.

19 04 12 04

Pēkšņi uz kāda kapakmens es ieraudzīju akmens suņa figūru ar asām ausīm. Tas, kas notika tālāk, bija pavisam neparasti.

Suns atdzīvojās un pieskrēja pie manis. Viņā lēkāja, glaudās un skrēja blakus, patiešām gatavojoties mani pastaigā pavadīt.

Šī suņa parādīšanās mani uzreiz nomierināja. Es jutu, ka tas nav vienkārši suns, bet spēcīgs un sens radījums, daudz senāks nekā šī vecā kapsēta.

No viņa nāca gaismas un mīlestības plūsma, bet, lai kā es necentos, es nevarēju atcerēties viņa vārdu.

Divatā mēs atgriezāmies pie kapelas. Pa atvērtajām durvīm es pārsteigta ieraudzīju, ka kaps ir atvērts un tukšs, bet blakus stāv divi cilvēki. Viņi mani nepamanīja, bet es dzirdēju viņu sarunu.

“Nekā dīvaina, – teica viens no viņiem. – Viņam patika ceļot (tas bija vīrišķs iemiesojums), un, lūk, daļiņa viņa dvēseles daļiņa palika uz zemes, lai apmeklētu dažādas vietas.” Tā es uzzināju par vienā no pagājušajām dzīvēm kādas manas daļas atšķelšanos.

Sk. arī Dvēseles fragmentācija, jeb Kā dvēsele dalās daļās[1].

Suns mani pavadīja līdz izejai no kapsētas. Kad es apgriezos, tā jau izskatījās pamesta, ar sabrukušu iežogojumu un ātri izzuda miglā. Pat saule virs tās nodzisa, nomainoties ar pelēkiem mākoņiem.

 

Uzticības mācība

Pamodusies es biju iespaidu pilna, bet tikai vakarā biju gatava visu mierīgi apdomāt. Kādu laiku es pārlūkoju detaļas, bet pēc tam, kā saules stars, uzliesmoja izpratne par notikušo.

19 04 12 05

Es sapratu, ka mana uzstājīgā vēlēšanās ieraudzīt kapakmeni aizveda mani uz vienu no Smalkās pasaules stūrīšiem, kur bija saglabāta tā astrālā kopija.

Tomēr šī vieta manāmi atradās kādā no zemajiem slāņiem. Lai kā nebūtu, kapsētu enerģijas ir grūti saukt par pozitīvām.

Lai mani atbalstītu un norobežotu no iespējamām nepatikšanām, uzradās neparasts suns. Bet taču tieši savvaļas suņa saba jeb šakāļa veidā senie ēģiptieši bieži attēloja Anubisu.

Manā priekšā nostājās sena dievība, ar kuru mani saistīja mīlestības un gaismas plūsma. Tieši šī sajūta man uzreiz arī radās.

Vēl vairāk, Anubiss palīdzēja man uzzināt par reiz pazaudētu dvēseles daļiņu. Tā ir svarīga informācija. Jo neatgriezis visus savus pazaudētos fragmentus, cilvēks taču nevar iemantot veselumu.

Pie tā vēl stāv priekšā pastrādāt, bet pagaidām esmu pārliecinājusies, ka mūsu pašas visjocīgākās fantāzijas, ja tās ir noturīgas un piepildītas ar emocijām, var izrādīties reālas.

Vienkārši ir jātic sev. Jo neviens, izņemot mūs pašus, visu patiesību par mums nezina.

P.S. Jums ir gadījies pārliecināties, ka iztēle – tas ir tikai spogulis, kurā atspoguļojas Smalkās pasaules realitāte?

Irina Kirilovich 

Gaļina Kiriloviča

Žurnāliste. Interešu sfēra: literatūra, vēsture, ezotērika. Rakstu dzeju un prozu.

 

Pievienots 12.04.2019

https://journal.reincarnationics.com/vstrecha-s-bogom-smerti-anubisom/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/1730-tatjana-beglaka-21-pazime-ka-jus-pardzivojat-dveseles-pazaudesanu (Tulk. piezīme)