Галина Кириллович Свидетели истории: часы открыли прошлую жизнь владельцев

Gaļina Kiriloviča - Pagātnes liecinieki: pulkstenis atklāja īpašnieku pagātnes dzīvi

18 10 24 01

Jūs jūtat, ka lietas glabā atmiņu? Lietām, kuras ir ap jums, kuras jūs nēsājat un kuras radāt tuviniekiem, piemīt daļa jūsu enerģijas un tātad arī atmiņa.

Taču vai tās var pastāstīt, ko redzējušas? Vai pagātne tās satrauc?

Un vai mēdz būt tā, ka vēlēšanās dalīties informācijā liek tām meklēt palīdzību pie jums?

 

Māja, kura gaidīja

Pirms dažiem gadiem mēs ar vīru nopirkām māju. Aģentūra piedāvāja vairākus variantus, bet tieši šī nelielā mājiņa, dārza ietverta, uzreiz šķita savējā. Mēs piekritām, praktiski daudz nedomājot.

Vēl jo vairāk, ka kvalitātes faktoram un ērtajai atrašanās vietai pievienojās cita veida argumenti.

Līdz tam mēs dzīvojām pilsētā, bet manā galvā sen bija izveidojies tēls – māja no klasiska franču ciema, kādā es gribētu dzīvot.

Es iztēlojos nelielu būvi veclaicīgā stilā, grimstošu rožu krūmos. Netālu bija jāatrodas viduslaiku baznīcai, lai zvanu skaņas ielidotu istabās. Vēl man gribējās upīti un mežu.

18 10 24 02

Rezultātā es kārtējo reizi pārliecinājos, ka spēcīgām vēlmēm piemīt iezīme piepildīties. Māja, tiesa, izrādījās ne pārāk veca, kaut gan jau ar vēsturi.

Sk. arī Viņa atrada māju, kurā dzīvoja pagātnes dzīvē.

Tā bija uzbūvēta pagājušā gadsimta pirmajā pusē un paspējusi redzēt vairākus saimniekus.

Toties fasādes priekšā bija izveidots lielisks rozārijs, bet no dārza bija redzams dižskābāržu mežs un gotiskas XII gadsimta baznīcas smaile. Protams, tur bija gan zvans, gan pulkstenis.

Tādā simtprocentīgā sakritībā bija kaut kas pasakains, taču mani ieintriģēja vēl kaut kas.

Kad es staigāju pa istabām, iegrimušām miegainā klusumā, vienmēr radās viena un tā pati sajūta: mājā ir mīkla, un tā grib, lai to atminētu.

Taču, neraugoties uz momentāno simpātiju, radušos starp mani un māju, es nejutu, ka šī vieta man ir pazīstama. Es nekad tajā nebiju dzīvojusi un diez vai biju apmeklējusi pagātnes iemiesojumā.

Šis apstāklis provocēja mani vēl vairāk, un, nolēmusi pret saviem meklējumiem attiekties kā pret aizraujošu āķīgu uzdevumu, es sāku izmeklēšanu.

 

Saplīsusī vāze

Māju mums pārdeva kopā ar mēbelēm, kuru ievērojama daļa bija vecāka par pašām telpām. Tāpēc meklējumus es sāku ar to, ka pārmeklēju visas atvilktnes, šķirstiņus un lādes.

18 10 24 03

Rezultāts bija vecu vēstuļu un fotogrāfiju kaudzīte, kurās tomēr nebija pat mājiena par kādu noslēpumu.

Svešas dzīves lauskas savā ziņā bija jaukas un aizkustinošas, bet nesaturēja neko noslēpumainu. Tādi pati parasta izrādījās arī iepriekšējās saimnieces dzīve; viņu lieliski pazina kaimiņi.

Kļuva skaidrs, ka vajag pieiet no citas puses, bet es nevarēju izdomāt, pie kā pieķerties. Mēģināju pameditēt, bet bez skaidra pieprasījuma tas ne pie kā neveda.

Es jau sāku domāt, ka visu esmu safantazējusi, padevusies veco istabu un aiz loga ziedošo rožu šarmam. Galu galā mēs visi esam lasījuši grāmatas un skatījušies filmas par vecām mājām, mistiskas auras ielenktām.

Taču māja ar tādu manu noskaņojumu nesamierinājās. Periodiski atskanēja dīvainas skaņas un čīkstoņa, zibēja svārstīgas ēnas. Un kaķis laiku pa laikam vērīgi raudzījās vakara krēslā, it kā kādu redzētu.

Piedēvēt to visu satrakotai iztēlei neizdevās. Šo karnevālu no citas pasaules novēroju ne tikai es, bet arī mans praktiskais un ar vēsu galvu domājošais vīrs.

Turklāt nekā draudoša šajās parādībās nebija. Visvairāk tas līdzinājās mēģinājumam pievērst uzmanību. Tikai kādu reizi no plaukta nokrita vāze, kura vienkārši nevarēja no turienes nokrist.

Sk. arī Puškina teātra spoks.

18 10 24 04

 

Pulkstenis ar mājienu

Drīz es piedalījos tiešsaistes reinkarnacionikas konferencē, kur viens no uzdevumiem bija pieslēgties nedzīva priekšmeta laukam.

Nedaudz padomājusi, es izvēlējos veclaicīgo pulksteni, kuru mēs mēģinājām uzgriezt, bet pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem nolēmām, ka tas ir salūzis.

Iegremdēšanās laikā es ieraudzīju, ka rādītājs ātri riņķo pa ciparnīcu. Un vēl man šķita, ka visvairāk pulkstenis grib atkal iet.

Pēc meditācijas es nolēmu izdarīt vēl vienu mēģinājumu atgriezt to dzīvē. Tobrīd no darba atgriezās vīrs un tieši no sliekšņa paziņoja, ka tūlīt mēģinās pulksteni uzgriezt. Šoreiz tas netiepās un sāka pareizi sist laiku.

Man patika aizmigt, klausoties tā melodiskajā balsī. Bet, kā izrādījās, tas bija tikai pirmais solis uz atrisinājumu.

18 10 24 05

 

Stāsta atrisinājums

Kādu rītu es pamodos no satraucoša sapņa, kurš bija izraisījis nepatīkamas sajūtas. Un, kaut arī es skaidri zināju, ka manis starp personāžiem nebija, šis svešais stāsts pagāja garām tik tuvu, ka vairākas dienas es jutu durstīgu vēsumiņu.

Sk. Sapņi par pagājušajām dzīvēm.

Notikumi risinājās 1942. gadā, Francijas okupācijas laikā. Es vēroju mazas ģimenes dzīvi: māte un meita ap gadiem sešpadsmit, septiņpadsmit, kuras dzīvo mazā pilsētiņā.

Neizturējusi produktu un naudas pastāvīgo trūkumu, māte iesaistījās bandītu grupā un melnajā tirgū pārdeva salaupīto. Nelegālā tirdzniecība toreiz uzplauka kā nevaldāms zieds.

Sieviete savu darbību attaisnoja ar grūtajiem laikiem un ar to, ka godīgi nopelnīt nav iespējams, taču meita viņai neticēja. Attiecības viņu starpā bija saspringtas un vēsas, bet problēma nebija kriminālo sakaru dēļ.

Mātei bija mīļākais, skaists, bet ļoti ass jauns cilvēks, kurš sadarbojās ar gestapo. Proti, viņš patika arī meitai, kura mēģināja piesaistīt viņa uzmanību.

Beidzot viņa savu sasniedza. Kaut arī no malas man šķita, ka vīrieti vienkārši izklaidēja dīvainais mīlas trīsstūris.

Slēptais, protams, tapa redzams. Māte, atgriezusies mājās agrāk nekā parasti, sadūrās ar viņu durvīs un pēc meitas samulsušā un izspūrušā izskata visu saprata.

Nenoturējusies, viņa sarīkoja skandālu, kas neveda ne pie kā laba.

18 10 24 06

Kliedzienu un savstarpējo apvainojumu laikā kļuva skaidrs, ka būtība ir ne tikai greizsirdībā. Sieviete bažījās, ka meita neviļus kopīgajam mīļākajam izpļāpās par viņas nodarbēm, ko viņa, starp citu, arī izdarīja. Tiesa, pilnīgi apzināti.

Viņai bija apnikušas kā mātes piekasīšanās un histērijas, tā arī nepieciešamība dalīt ar viņu vīrieti, kuru viņa jau uzskatīja par savu. Tāpēc viņa nevilcinoties aizsūtīja māti uz viņpasauli ar svešām rokām.

 

Lietas glabā atmiņu

Teikšu godīgi, es nesāku skaidrot, kas pēc tam notika ar šī nepatīkamā gadījuma varoņiem. Galvenais secinājums man ir par ko citu.

Izrādās, priekšmeti ne tikai glabā informāciju par to, kam kļuvuši par lieciniekiem, bet var arī vēlēties dalīties tajā. Iespējams, tiem, tāpat kā cilvēkiem, mēdz būt grūti vienatnē nest dažu notikumu nastu.

Personāži, kurus es redzēju sapnī, nekad mūsu pašreizējā mājā nav dzīvojuši, bet pulkstenis kādu laiku atradās pie viņiem un uzsūca sevī to seno drāmu. Un šķiet, ka vairāk nekā septiņdesmit gadus tā nav devusi tam mieru.

Un epilogs patiešām atgādina mistiskas filmas happy end. Tagad, kad pulkstenim izdevās pastāstīt par to, ko tas redzēja, visi dīvainie notikumi ir beigušies. Un tas turpina pareizi sist laiku.

P.S. Jums ir gadījies uzzināt neparastus gadījumus no lietām?

Irina Kirilovich 

Gaļina Kiriloviča

Žurnāliste. Interešu sfēra: literatūra, vēsture, ezotērika. Rakstu dzeju un prozu.

 

Pievienots 24.10.2018

https://journal.reincarnationics.com/veshhi-hranyat-pamyat/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe