Галина Кириллович Навигатор души: как мы оставляем знаки самим себе

Gaļina Kiriloviča - Dvēseles navigators: kā mēs atstājam zīmes sev pašiem

18 07 31 05

Visi, kas pazīst reinkarnacioniku, zina, ka dvēseles, plānojot iemiesojumu un atkal dodoties uz zemi, var izlikt sev zīmes vai marķierus, kuri viņām palīdz orientēties notikumos un nepalaist garām pagrieziena momentus.

Turklāt, lai izlasītu šos vēstījumus sev pašiem, kuri spēlē navigatora loma, nemaz nevajag būt gaišreģim. Pietiek ar vienkāršu uzmanību un uzticēšanos sev.

 

“Nejaušais” brauciens

Manā dzīvē zīmes ir parādījušās kā minimums trīs reizes. Iespējams, bija arī citas, bet es tās nepamanīju vai nepiešķīru nozīmi. Bet gadījumā, par kuru es pastāstīšu, neparasti signāli mirgoja kā trauksmes spuldzīte, un paiet garām bija praktiski neiespējami.

Sk. arī Kā zīmes mums stāsta par mūsu pagātnes dzīvi.

Šī epizode notika manā pirmajā braucienā uz Franciju. Es jau rakstīju, ka pašlaik dzīvoju šajā valstī[1]. Vēl vairāk, man ir bijuši vairāki franču iemiesojumi. Bet uz to brīdi es pat netaisījos pārcelties un par savām pagājušajām dzīvēm neko nezināju.

Tomēr ekskursija no paša sākuma ieguva neparastu nokrāsu. Faktiski es gribēju braukt uz Itāliju, jo toreiz aizrāvos ar Seno Romu, taču piemērota tūrisma ceļazīme aģentūrā neatradās.

Man piedāvāja izvēlēties no vairākām valstīm. Es padomāju un paliku pie Francijas.

18 07 31 06

Nekādu dzelžainu argumentu par labu tādam lēmumam man nebija. Vienkārši pusaudzes vecumā es aizrāvos ar Dimā romāniem un tagad nolēmu beidzot paraudzīties uz Parīzi.

Un turklāt Francijā dzīvoja mani paziņas, ar kuriem līdz tam es sazinājos tikai internetā.

 

Likteņa sazarojums

Ceļazīmē bija paredzēta viena brīva diena, un paziņas man piedāvāja parādīt franču galvaspilsētas apkaimi. Kurp tieši mēs kopā brauksim, es neizvēlējos, atstājot to cilvēkiem, kuri apskates vietas pazīst labāk par mani.

Taču mūsu tikšanās pēkšņi izrādījās apdraudēta. Iepriekšējā dienā, stāvot rindā uz Eifeļa torni karstā saulē, es stipri pārkarsu un nākamajā dienā jutos pretīgi.

Kārdinājums palikt gultā bija ļoti liels, bet kāds iekšējs impulss piespieda mani piecelties.

Bet ar to piedzīvojumi nebeidzās. Līdz metro es aizgāju sekmīgi, bet tur notika kaut kādi darbi, un vilciens, kurā es iesēdos, minūtes četrdesmit nostāvēja tunelī.

Es stundu nokavēju, bet par spīti visiem šķēršļiem mēs tomēr satikāmies un devāmies mūsu mazajā ceļojumā.

Pa ceļam konstatēju vēl vienu interesantu lietu. Parasti es diezgan ilgi satuvinos ar cilvēkiem, bet šajā gadījumā uzreiz sajutos brīvi. Mēs viegli atradām kopīgas tēmas un drīz sarunājāmies kā cilvēki, kuri kopā ir apēduši pudu sāls.

Kopīgajā ekskursijā mēs devāmies uz Sanlisu (Senlis). Šī vecpilsēta atrodas apmēram stundas brauciena attālumā no Parīzes, bet vairs nepieder Ildefransai (Île-de-France), bet Pikardī (Picardie).

Paziņās to izvēlējās tāpēc, ka zināja manu aizraušanos ar senatni un Sanlisā bija saglabājušās haļļu-romiešu nocietinājumu atliekas.

18 07 31 07

 

Laukumā atrastais krustiņš

Taču izšāva pavisam cita “šautene”. Apskatījuši seno sienu, mēs pārslēdzāmies uz viduslaiku reālijām.

Interesanti, ka, kaut arī manas trīs “franču” dzīves iekrīt tieši viduslaikos, tajā laikā es nejutu šī perioda pievilkšanu.

Tātad mēs devāmies uz laukumu, kur atrodas Sanlisas katedrāle, kuras pamati tika ielikti jau XII gadsimtā. No rīta laukumā bija tirgus, bet mūsu atnākšanas laikā tirgoņi jau bija aizbraukuši. Bet es neaizgāju tukšām rokām.

Sk. arī Kā es atcerējos savu dzīvi galmā[2].

Pastaigājoties es nez kāpēc paskatījos sev zem kājām un spraugā starp bruģakmeņiem saskatīju kādu mirdzošu priekšmetu. Tas izrādījās metāla krustiņš melnā aukliņā. Turklāt tas bija pilnīgi jauns un atradās vēl neatvērtā paketītē.

Nedaudz padomājusi, es nolēmu paņemt sev “nevienam nepiederošo” krustiņu. Tajā brīdī man nejauši ienāca prātā, ka tas uz visiem laikiem saistīs mani ar Franciju. Pēc tam šī sajūta kļuva blāvāka, taču izrādījās pareiza.

18 07 31 08

Tālāk notikumi sāka attīstīties pēc pilnīgi noteikta scenārija. Paziņas, ar kuriem tikšanos es tik tikko neatcēlu, ātri kļuva par ļoti labiem draugiem un uzaicināja mani nākamgad ciemos.

Kopā ar viņiem es pētīju Francijas pagātni un nākotni – šī valsts sāka mani pievilkt arvien vairāk un vairāk.

Es braucu pie draugiem vēl daudz reižu. Turklāt viens no braucieniem izrādījās liktenīgs šī vārda tiešā nozīmē. Tieši pie viņiem es iepazinos ar savu vīru un pārvācos uz Franciju pavisam.

Sk. Franču mīlestība no pagātnes dzīves.

 

Pilsēta ar “dubultdibenu”

Bet arī tas vēl nav viss. Pilnā mērā nozīmi, kāda bija šim braucienam uz Sanlisu, kurš vainagojās ar to, ka man parādījās krustiņš, es sapratu, tikai sākusi nodarboties ar reinkarnacioniku.

Franču vēsturē Sanlisa ir pazīstama ar to, ka šeit medību laikā gāja bojā pēdējais no Kārļa Lielā pēctečiem. Aristokrātija, steidzīgi sapulcējusies uz padomi, par jauno valdnieku ievēlēja Hugo Kapetu (Hugues Capet), kurš ielika pamatu jaunai dinastijai.

Un tagad es zinu, ka viena no manām pagājušajām dzīvēm ir trāpījusies tieši šajā sarežģītajā un samudžinātajā periodā. Bet bija vēl viena, četrus gadsimtus vēlāk. Tajā laikmetā notika Kapeta dzimtas līnijas noriets.

Tagad es šos notikumus redzu kā sava veida apļveida kompozīciju. Tikai tas nav literārs darbs, bet dvēseles vēsture; viņa slīd cauri laikam un atstāj sev pašai marķierus, lai nenoklīstu no ceļa. Izvēle gan, jāsaka, vienmēr pieder mums.

P.S. Jums ir gadījies sadurties ar zīmēm un marķieriem, kurus sev atstājusi dvēsele?

Irina Kirilovich 

Gaļina Kiriloviča

Žurnāliste. Interešu sfēra: literatūra, vēsture, ezotērika. Rakstu dzeju un prozu.

 

Pievienots 31.07.2018

https://journal.reincarnationics.com/navigator-dushi/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2260-galina-kirilovica-regresija-pagatne-ko-iemacija-viduslaiki (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/2265-galina-kirilovica-pagatnes-dzive-galma (Tulk. piezīme)