Галина Кириллович В прошлой жизни мне снесли голову в схватке

Gaļina Kiriloviča - Pagātnes dzīvē man nocirta galvu cīniņā

18 06 05 01

Reinkarnacionika var nest ne mazums atklājumu. Piemēram, interesanti ir atrast sevi situācijā, kura diametrāli atšķiras ne tikai no pašreizējā iemiesojuma, bet arī no tām pagājušajām dzīvēm, ko jau ir izdevies aplūkot.

Tādi negaidīti gadījumi bieži ietver svarīgu dvēseles pieredzi un spēj daudz ko iemācīt.

 

Atmiņa – pieredzes dārgumu glabātuve

Dažādās inkarnācijās atšķiras mūsu dzimums, sociālais stāvoklis, turības līmenis, reliģija, nacionalitāte. Mēs varam būt tuvinieku un draugu ieskauti un varam ciest no vientulības. Tie visi ir ārējie apstākļi.

Taču ir vēl dzīves pozīcija un pamata principi, uz kuriem balstās cilvēks. Jo mēdz taču būt tā, ka tie paliek līdzīgi daudzu dzīvju laikā, bet pēc tam pēkšņi pārvēršas savā pretstatā, radot mūsos izbrīnu.

Tam, protams, ir jēga. Pieskaroties tādai savas dvēseles pieredzei, cilvēks gūst iespēju paplašināt apziņu, ieraudzīt pasauli visā krāsu daudzveidībā, iemācīties lojālāku un ciešamāku attieksmi pret citiem cilvēkiem.

Un pie viena saprast, kāda vērtīgas informācijas dārgumu krātuve ir mūsu atmiņa.

18 06 05 02

 

Dvēseles otrā puse

Mūsu dvēsele ir tik bagāta un daudzšķautņaina, ka mēs, kā likums, pat nenojaušam, kāds īpašību kopums mums piemīt. Vēl jo vairāk, ka tās var stipri atšķirties no ierastā tēla un pat būt ar to pretrunā.

Nav brīnums, ka saprast un pieņemt savu “otro pusi” mēdz būt ne tik viegli. Pirmoreiz sadūrusies ar savas dvēseles aizkulisēm, es biju tik šokēta, ka pat ne uzreiz sapratu, ka redzu savu iemiesojumu.

Bet, lūk, šaubas par redzēto neradās. Kaut arī ziņas pienāca sapnī, pārdzīvojumi bija neticami spilgti ne tikai no emocionālā, bet arī no fizioloģiskā skatpunkta.

Sk. arī Sapņi par pagājušajām dzīvēm.

Turklāt tas viss notika vēsturiskā laikmetā, kura reālijas man ne pārāk ir pazīstamas. Zināšanas nācās apgūt ar atpakaļejošu datumu, balstoties uz tām detaļām, ko izdevās iegaumēt.

Nevar neatzīmēt arī vēl vienu interesantu momentu. Sākumā es savu pagātnes dzīvi vēroju ne vienkārši no stāvokļa “ārpus ķermeņa”. Es vispār nesapratu, ka cilvēks, kam pievērsta mana uzmanība, esmu es pati.

Un nez kāpēc man šķiet, ka tāda apskatīšana nebija nejauša: neviens man netraucēja pētīt sevi no malas kā svešu cilvēku.

 

Jāja bruņinieks caur mežu

Tātad es redzēju jaunu vīrieti ap gadiem trīsdesmit, patievu, gaišmatainu un gaišām acīm. Viņš bija tērpts bruņās no metāla riņķiem, ādas biksēs un zābakos.

Ar savu ietērpu viņš bija līdzīgs ne pārāk bagātam bruņiniekam. Es skaidri atceros, kā viņš jāja caur milzīgu, biezu mežu uz zirga kauri nokrāsā.

18 06 05 03

Zirgs soļoja mierīgā vienmērīgā solī, un jātnieks, veicis ilgstošu ceļojumu, gurdi šūpojās seglos. Neraugoties uz pārpūli, no viņa nāca mierīgas pārliecības un pat valdonības sajūta.

Drīz kļuva skaidrs, ka viņš nebija parasts piedzīvojumu meklētājs, bet pildīja viņam uzticētu misiju.

Šis bruņinieks apbraukāja apkaimes pilis un centās pārliecināt to īpašniekus uzstāties pret karali. Es labi atceros pazemas sienas no milzīgiem sūnainiem akmeņiem, kvadrātveida vārtus, caur kuriem viņš vadīja zirgu, un mitras zāles ar nespodriem stikliem, kur noritēja sarunas.

Turklāt man bija precīzi zināms, ka notikumi izvēršas Francijas teritorijā.

 

Tikšanās ar sevi: intrigants un sazvērnieks

Spriežot pēc visa, viņš bija labs sarunu vedējs, taču mana pirmā reakcija uz tādām darbībām bija negatīva.

Savā pašreizējā dzīvē es esmu ļoti likumpaklausīgs cilvēks, un, spriežot pēc visa, esmu tāda bijusi vairākos citos iemiesojumos. Tāpēc mēģinājumi sēt nesaskaņas karaļvalstī izraisīja man nepatiku.

Bet, kad es galīgi biju nonākusi pie secinājuma, ka šis bruņinieks man nepatīk, mani gaidīja pārsteigums.

Sekundes simtdaļā mani burtiski iemeta šī cilvēka ķermenī. Tagad viņš atkal atradās mežā, taču vairs ne viens, bet karavīru grupas galvgalī.

Nelielā norā ritēja cīniņš, kurā piedalījās vairāki desmiti apbruņotu cilvēku. Noru ieskāva blīva balta migla, bet malā auga milzīgs koks – ozols vai goba.

18 06 05 04

Sākumā bruņinieks vienkārši noraudzījās notiekošajā, bet pēc tam, padevies pēkšņam impulsam, pievienojās kaujai. Atrodoties “ķermenī”, es skaidri redzēju, ka tas bija tieši impulss, nevis izsvērts lēmums.

Īpašas nepieciešamības pēc tādas rīcības nebija. Gandrīz uzreiz viņš nodomāja, ka pozīciju ir izvēlējies neveiksmīgu, bet to labot jau bija neiespējami.

 

Nāve zem palielināmā stikla

Cīņas pēdējās minūtes es redzēju kā palēninātā filmā. Pretinieks, kuru viņš bija izvēlējies, neatpalika no viņa spēkā un prasmē.

Zobeni sakrustojušies ilgi palika tādā stāvoklī, un pa to laiku es izjutu pašas neticamākās sajūtas. Es jutu ieroča svaru, saspringumu rokā un labi redzēju asmeni, kurš atradās tieši man acu priekšā.

Šaurs, tumši pelēkā krāsā, ar divām gropēm, tas bija klāts ar daudziem melniem robiem.

Situācija turpināja attīstīties. Bruņinieks nejuta paniku, taču saspringti domāja, ka mugura viņam ir atklāta un tas ir ļoti bīstami.

Pēc tam viņš ar sānu redzi saskatīja, ka cits karavīrs ir pienācis no muguras un, pacēlis zobenu, cērt viņam pa kaklu. Interesanti, ka sāpju nebija. Iespējams, tāpēc, ka viss notika ļoti ātri.

Tikai līdz nelabumam riebīga sajūta no dziļi miesā ieejošā tērauda, kurš nocērt galvu, un izpratne, ka tās ir beigas.

Tās nebija bailes, bet kņudošas skumjas un nožēla, ka dzīve beigusies tik agri un muļķīgi. Vēl bija īgnums par savu nepārdomāto uzvedību. Jo viņš pats taču ielīda šajā cīniņā. Tajā brīdī es pamodos.

18 06 05 05

Iespaids izrādījās tik spēcīgs, ka vairākas dienas es nevarēju atgūties. Pietika pievērt plakstus, un redzētās ainas atkal parādījās acu priekšā, bet sirds sāka sažņaugties no skumjām.

Vienā tādā momentā es sapratu, no kurienes ir šī mokošā zaudējuma sajūta. Manam tālajam iemiesojumam bija sieva un dēls. Mirstot viņš nožēloja to, ka nekad viņus vairs neredzēs.

 

Viss ir ne tā, kā šķiet

Protams, man radās vēlēšanās uzzināt par šo laikmetu tā vairāk. Pēc trim pazīmēm – romāņu arhitektūras, bruņu formas un savstarpējām ķildām – es noteicu, ka tā mana pagātnes dzīve ir noritējusi uz X-XI gadsimtu robežas.

Tas bija laiks, kad bruka Karolingu impērija, kad varu zaudējošais imperators daļu savu pilnvaru uzticēja karaļiem. Bet arī viņi nespēja būt efektīvi valdnieki un aizstāvji.

Rezultātā Rietumu Frankijas (pašreizējās Francijas teritorija) hercogi un grāfi, kas cieta no vikingu sirojumiem, bija spiesti problēmas risināt pašu spēkiem.

Tas ir, mans toreizējais iemiesojums ne tik daudz nodarbojās ar intrigām, cik darbojās sava laikmeta reālpolitikas gultnē. Šis cilvēks vienkārši neredzēja citu risinājumu un darīja, ko varēja.

 

Automātiskais pieraksts pateica priekšā vārdu

Vienlaikus atrisinājās vēl viena mīkla. Laiku pa laikam es mēģinu iegūt informāciju ar automātiskā pieraksta palīdzību, taču pārāk lielas sekmes neesmu guvusi.

Sk. arī Kā atcerēties pagātnes dzīvi.

Mana spalva raksta tikai atsevišķus vārdus, kuros es ne vienmēr atrodu jēgu. Šoreiz es nolēmu noskaidrot vārdu, kāds man bija tajā savā pagātnes dzīvē, jo sapnī tas neizskanēja.

Šoreiz es saburtoju vārdu Gebel (Žebels). Tas man bija parādījies arī agrāk, bet es to biju atmetusi kā bezjēdzīgu. Tagad es nolēmu ievadīt to meklēšanas sistēmā Google.

18 06 05 06

Tā es uzzināju, ka šis vārds ir pilnīgi reāls, ceļas no senvācu vārda Gebharts (Gebhardt) un viduslaikos ir bijis izplatīts pašreizējo Elzasas un Lotringas teritorijā. Pašlaik tas ir saglabājies uzvārda veidā.

Pēc šī atklājuma es nolēmu panākumu nostiprināt un, vērsusies pie zemapziņas, pajautāju, no kā šis cilvēks ir miris. Mana roka uzrakstīja bellum (karš).

Sākumā viduslaiku bruņinieka latīņu valodas zināšanas mani nedaudz mulsināja (lasīt un rakstīt prasme bija baznīcas cilvēku tiesa), bet pēc tam atcerējos par slaveno karolingu skolu eksistenci, kurās mācījās dižciltīgi laicīgie cilvēki.

Tas mani pārliecināja par pareizu laikmeta identificēšanu. Gadsimtu vēlāk tāds izglītības līmenis jau bija neiespējams.

 

Katrs iemiesojums – mūsu skolotājs

Man bija nepieciešams zināms laiks, lai izdarītu secinājumus no šī gadījuma. Ko tad es sapratu?

Pirmkārt, mūsu dvēseles pieredze ir neticami daudzšķautņaina. Būdama nemirstīga, viņa ir izgājusi caur pašām dažādākajām un negaidītākajām situācijām, atmiņa par kurām glabājas zemapziņā.

Sk. arī Mūsu dvēseles plāns: kā to uzzināt.

Tas nozīmē, ka no šī avota var smelt īpašības, kuras trūkst pašreizējā iemiesojumā.

Man, piemēram, trūkst drosmes un pārliecības par sevi, kas piemita bruņiniekam Žabelam. Vēl vairāk, man bieži bija licies, ka es vispār neesmu spējīga uz izlēmīgu rīcību.

Otrkārt, nav vērts tiesāt citus cilvēkus, nezinot ne tikai viņa tagadni, bet arī pagātni. Ja mēs paši sev bieži izrādāmies nepazīstamie, tad ko teikt par citiem?

Vēl jo vairāk, ka viedoklis, saformēts bez zināšanām par tēmu (kā tas arī notika šajā gadījumā), var izrādīties kļūdains. Es nolēmu, ka Žabels ir intrigants, kad faktiski viņš bija reālists un darbojās, vadoties pēc sava laika apstākļiem.

P.S. Jums ir gadījies savos pagātnes iemiesojumos atklāt īpašības, kuras jūs neredzat sevī pašreizējos?

Irina Kirilovich 

Gaļina Kiriloviča

Žurnāliste. Interešu sfēra: literatūra, vēsture, ezotērika. Rakstu dzeju un prozu.

 

Pievienots 05.06.2018

https://journal.reincarnationics.com/obratnaya-storona-dushi/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe