Print

Людмила Дмитриева – ОГРАБЛЕНИЕ ПО БАНКИРСКИ

Ludmila Dmitrijeva - APLAUPĪŠANA BAŅĶIERU STILĀ

PUBLICISTISKS RAKSTS

“Mūsdienu kapitālisms ir gigantiska Babilona, kur

notiek dažādu tautu un reliģiju sajaukšanās,

kuras apvieno neprātīga ideja cīnīties ar Dievu, un kur

valda vispārējs entuziasms pielūgt mamonu...”

V.J. Katasonovs

AUTORES PRIEKŠVĀRDS

“Kapitālisms – tas ir izveidojušās Naudas-Kaina civilizācijas laikmets pēc cilvēces otrās grēkākrišanas – kad Kains nogalināja Ābelu. Viņš (kapitālisms) ir Kaina pēcteču finanšu instruments citu cilvēku, Zemes iznīcināšanai, Pasaules ekonomiskās un politiskās varas sagrābšanai. “Izredzētās” sabiedrības, kur valda Kaina pēcteči, garīgā puse – tā cīņa ar Dievu, humānisma un liberālisma sprediķis, materiālu elku pielūgšana, atklāta pāriešana sātanisma pozīcijās... Manipulācija ar cilvēku apziņu un naudas kabala noveda līdz galam cilvēces garīgo un sociālo apspiešanu.”

Par to, dārgie lasītāji, ne laikrakstos, ne spožos žurnālos jūs neizlasīsiet, un to neparādīs televizorā. Lai atrastu atslēdziņu izveidojušos sabiedrisko attiecību izpratnei, nepietiek ar biežu ielūkošanos savā plānajā maciņā, ir jāizārda melu un netīrumu kaudzes, kuras nepieļaujamajai patiesībai ir sekmīgi sakrāvuši angažēti plašsaziņas līdzekļi. Tāpēc šis raksts, iespējams, ieinteresēs ierindas lasītāju, kurš nav nekāds guru ekonomisko un politisko zinātņu gudrībās. Liberālo plašsaziņas līdzekļu Augeja staļļus vienatnē iztīrīt nav iespējams. Rakstā īsā un pieejamā formā tiek izklāstīts cilvēces vispasaules aplaupīšanas paņēmiens caur valstu leģitimētām laupošām banku struktūrām. Raksts uzrakstīts, vadoties pēc ekonomikas zinātņu doktora Valentīna Jurjeviča Katasonova (Валентин Юрьевич Катасонов) grāmatas “Pasaules kabala. Laupīšana...” (Мировая кабала. Ограбление по...[1]). Visi citāti ņemti no šīs grāmatas. Rakstā iespējamās pieļautās kļūdas uz V.J. Katasonovu neattiecas.

Valentīns Jurjevičs Katasonovs ir pazīstams talantīgs krievu zinātnieks un rakstnieks. Viņa grāmatas pieder pie mūsdienu politekonomijas zelta fonda. Grāmatas ir uzrakstītas pieejamā valodā labi izglītotam lasītājam. Rekomendēju izlasīšanai.

 

Pirmā nodaļa. AUGĻOŠANA

“Jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs, tieši kā Viņš to tev ir teicis;

un tu aizdosi daudzām tautām, bet pats neaizņemsies,

un tu valdīsi pār daudzām tautām, bet viņām pār tevi nebūs valdīt.”

5. Mozus grāmata 15:6

Augļošana ir ļoti sens līdzeklis kļūt bagātam, palielināt kapitālu. Kas ir AIZDEVUMA PROCENTI? Tie ir procenti no parāda summas, kurus augļotājs paņem no klienta par pakalpojumu. Piemēram: Ivanovs ir atnācis pie augļotāja un lūdz viņam aizdot 100 rbļ.. Augļotājs lūdz parādu atdot noteiktajā laikā ar summu, kura 100 rubļus pārsniedz par 10%, tas ir – atdot 110 rubļus. Šajā gadījumā 10% ir aizdevuma procenti. Aizdevuma procenti augļotājiem, kuri šodien sevi sauc par baņķieriem, parādījās jau senajā Babilonā. Aizdevuma procentu autors acīmredzot ir tas pats personāžs, kurš Ādamu un Ievu pārliecināja nogaršot aizliegto augli. Kristus ir teicis: “Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” Pašlaik krievu cilvēki ir kļuvuši par aplaupīšanas un paverdzināšanas objektiem. Tas kļuva iespējams, kad mēs aizmirsām vēstures mācības, kad sociālisma laikā, mierīgās dzīves un nepieciešamās pārticības ieaijāti, savā vairumā pārstājām attīstīties intelektuāli un garīgi. Tāpēc ienaidnieki viegli “izlaida” mūs ar naidīgu liberālu propagandu, līdzīgi Sarkangalvītei, kura Pelēko Vilku noturēja par labo vecmāmiņu.

Augļošanas vēsture turpinās tūkstošgadēm. Daudzos laikos šī bagātības vairošanas forma bija nepieņemama visās Eiropas valstīs, kas atspoguļojās laicīgajos likumos un reliģijās. Taču Jūdaisma ticība veicināja augļošanas izplatību pa visiem kontinentiem izmētāto ebreju vidē.

“Tev nebūs prasīt augļus no sava brāļa: nedz augļus no naudas, nedz augļus no pārtikas, nedz augļus no visādām lietām, ko vien var uz augļiem aizdot. No sveštautieša tu vari prasīt augļus,... lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu pie visa, ko tavas rokas dara tanī zemē, uz kuru dodies, lai to iemantotu.” (5. Mozus grāmata 23:20-21.)

Bet Talmūdā šī morāle tika padziļināta ar norādījumu, ka aizdot svešzemniekiem nepieciešams tikai ar procentiem. Jaunās ebreju paaudzes audzināšanas process tika būvēts uz šiem pašiem jūdaisma principiem. Neticot dvēseles nemirstībai, visas vērtības jūdi redzēja uz zemes, neizmērojamas bagātības vairošanā, tiecoties gūt virskundzību pār cilvēci.

“Tā ir cienījama profesija. Augļotāji naudu pelna ātri un pietiekami, lai atteiktos no citām profesijām.” (Robijs Jēkabs Toms)

Pārkāpt aizliegumus ņemt aizdevuma procentus agrākos laikos līdz 17. gadsimtam nozīmēja saņemt bargu sodu, tas tika pielīdzināts slepkavībai. Aristotelis apgalvoja, ka nauda – tas ir sabiedrisks īpašums, kurš nedrīkst pārvērsties bagātības krāšanas līdzeklī. Nauda pilda asiņu lomu, tās cirkulē valsts saimnieciskajā dzīvē. Ja pieļaujam augļošanu, tad viņi varēs regulēt “asiņu” padevi valsts “ķermenī” pēc sava izdevīguma. Nauda, tāpat kā zeme, nedrīkst kļūt par pirkšanas-pārdošanas objektu un koncentrēties dažu rokās.

 

Otrā nodaļa. AUGĻOŠANAS UZVARA. BANKU SISTĒMAS FORMĒŠANĀS

“Kredītiestādes – tas ir varas uzpirkšanas līdzekļu akumulators.”

N. Ostrovskis (Н. Островский)

Augļošanas sasniegtā uzvara ir rezultāts cilvēku sociālajam, tikumiskajam, garīgajam vājumam; viņi nespēja turēties pretī “Zelta teļa” kārdinājumam. Pašlaik mēs dzīvojam “naudas revolūcijas”, vēlīnā kapitālisma laikmetā, kad alkas pēc naudas, tiekšanās pēc pasaules kundzības liek augļotājiem meklēt arvien jaunus un jaunus līdzekļus bagātības vairošanai. Lai noturētos pasaules finanšu elites rindās, pastāvīgi ir jāaudzē kapitāls. Šī “sniega pika” ripo pa planētu, un tai pielīp visas bagātības un tautu eksistencei nepieciešamie līdzekļi. Lai tautas varētu tam pretoties, nenonākt verdzībā un izdzīvot, sākumā, kā minimums, ir jāsaprot, kas notiek uz planētas. Tie, kuri saka: “Es par politiku neinteresējos, es gribu mierīgi dzīvot savā ģimenē, ar savām interesēm,” tie ir šīs naudas kabalas neapzinošies sabiedrotie, apziņa, ar kuru var viegli manipulēt caur viltu un faktu falsifikāciju jebkuru interešu labā. Daļēji 1991. gada apvērsums un turpmākā Krievijas izlaupīšana kļuva iespējama iedzīvotāju lielākās daļas apmuļķošanas dēļ. Tas pats notika un notiek citās valstīs.

Kā TAS notiek?

Pēc Napoleona kariem 19. gadsimtā daudzās valstīs pakāpeniski veidojās zelta standarts, tas ir, visu naudas sistēmu pamatā atradās noteikts zelta saturs. Cik zelta ir valstī, tik arī naudas. Visas nacionālās naudas banknotes (vai monētas) pēc noteikta kursa varēja apmainīt pret zeltu. No kurienes ņemt zeltu? To var iegūt no dzīlēm vai caur preču u.c. eksportu. Sistēma pamatā atspoguļoja naudas-preču attiecības. Taču dzīvot gribas pāri līdzekļiem, bet kur tad vēl ņemt naudu? Acīmredzot ar procentiem no augļotājiem tajās valstīs, kur ir zelts. Pirmie, paši bagātākie augļotāju vidū bija Rotšildi, jau 18. gadsimtā radījuši savu finanšu impēriju. Rotšildu ģimenei bija bankas Anglijā, Francijā, Vācijā, bet vēlāk ASV un pat Austrālijā. Aizņēmumus ar procentiem Rotšildu bankās ņēma valstis, uzņēmēji un privātpersonas. Bankām ļoti izdevīgi ir kari, kad karojošās valstis un to uzņēmēji ņem lielus kredītus ar lieliem procentiem. Turklāt augļotāju riski ir minimāli, jo aizdevumi tiek nodrošināti ar īpašuma ķīlu (zemi, mājām, rūpnīcām u.c.), ar baņķieriem izdevīgiem pakalpojumiem un privilēģijām. Piemēram: Hazāru hani ņēma aizņēmumus no ebreju augļotājiem, kas dzīvoja Kaukāzā. Kad karos hazāri cieta zaudējumu, viņiem nebija, ar ko atdot parādu, un viņi ebrejiem piešķīra pakalpojumu – ļāva viņiem apmesties pie Volgas otrpus hazāru galvaspilsētai Itilai (Итиль). Ņemt uz parāda bija viegli, bet naudu atdot grūti. Ebreji pieprasīja sev citu pakalpojumu, lai izputinātie hazāru augstmaņi ņemtu par sievām ebreju meitenes. Pakāpeniski visa hazāru elite kļuva par ebrejiem, jūdiem. Viņi nežēlīgi ekspluatēja hazāru iedzīvotājus, kuri bēga prom uz Kaspiju, uz Melno jūru. Viņu armiju veidoja algotņi. Ik gadu hazāri no krievu teritorijām aizveda prom gūstā līdz divdesmit tūkstošiem ļaužu – meslu maksātāju, bet ebreji viņus pārdeva verdzībā. Kad hana valsts militārais spēks novājēja, kņazs Jaroslavs hazāru hana valsti sagrāva un dabūja daudz hazāru gūstekņu, kurus atdeva Bizantijā naudas parāda vietā. Tas ir piemērs, kā hazāri norēķinājās ar ebrejiem ar pakalpojumiem un kas no tā iznāca.

Cits piemērs no vēstures:

Lai karotu ar Amerikas Dienvidu štatiem, valstī bija maz zelta. Prezidents A. Linkolns (Abraham Lincoln) Rotšilda Eiropas bankām lūdza aizdevumu, kuru viņam piedāvāja ar procentu likmi 36% gadā. No plēsonīgā kredīta viņš atteicās, nevēloties uzvilkt parādu cilpu. Viņš izlaida savu bezprocentu valsts kases naudu – grinbekus (greenbacks). Tas viņam nodrošināja karadarbības finansējumu, kaut arī bija liela inflācija. Lūk, plēsonīga aizdevuma procenta piemērs un – kā no tā izvairīties.

Taču, neraugoties uz to, ka augļotāji ātri kļuva bagāti, viņu darbības atkarība no naudas zelta satura sāka “bremzēt” viņu attīstījušās apetītes. “Naudas nekad nav par daudz”, bet pie tādas sistēmas nevar drukāt naudu, cik vēlies. Tāpēc 1971. gadā Amerikas prezidents R. Niksons (Richard Nixon) baņķieru ietekmē visai Pasaulei paziņoja, ka Amerika pārtrauc mainīt dolārus pret zeltu. Pēdējais, kam izdevās kuģi ar dolāriem apmainīt pret zeltu, bija Francijas prezidents de Golls (Charles de Gaulle), par ko samaksāja ar savu veselību un prezidenta amatu. Bija noorganizēts sava veida “studentu maidans” pēc visiem Amerikas “banku diplomātijas” likumiem.

Tātad uz pilnu jaudu tika iedarbināta nevalstiskās Federālās Rezervju Sistēmas (FRS) naudas mašīna. Iespēja ātri kļūt bagātam caur dažādām finanšu idejām un politiskām afērām netika ierobežota. Galvenais – ir jārada pieprasījums pēc papīra naudas caur:

1. Dažāda veida apdrošināšanām.

2. Dažādiem fondiem.

3. Kompāniju un uzņēmumu pārvēršanu tirgus spekulāciju objektos.

4. Karu, haosu, krāsaino revolūciju u.c. radīšanu.

5. Visu valstu visu Centrālo Banku (CB) pakļaušanu ASV FRS.

6. Visu valstu paverdzināšanu caur parādiem Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF), kurus izmaksāt nav iespējams.

7. Valstu aplaupīšanu ekonomiskās palīdzības izskatā, caur investīcijām. Un tā tālāk.

Tagad Amerikas (un citām) bankām ir atļauts nodarboties ar daļējo rezervēšanu, finanšu spekulācijām, augļotājiem ir atļauts izmantot noguldītāju naudu, spēlējot biržā. Zaudējot biržā, bankas var bankrotēt. Ieguldītāji izput, bet baņķieri “pazūd” Klusā okeāna salās, kur pārdzīvo neveiksmi. Pēc tam atkal var atgriezties, nomainīt “izkārtni” un sākt visu no sākuma.

Pakāpeniski izstrādājas shēma, kā pasaules galvenie baņķieri pārvalda visu šo “sabatu”. Piemēram: ir organizēta Eiropas Finanšu ministrija (pagaidām tāda struktūra nav radīta – tulk. piez.), radīta Eiropas Centrālā Banka (ECB), tiek plānota Pasaules Centrālās Bankas radīšana, pāriešana uz bezskaidru naudu (kartēm), nacionālo valstu likvidācija u.c. Katra cilvēka eksistence uz Zemes būs atkarīga no baņķieru gribas. Nolems jums slēgt karti, un jums nebūs līdzekļu eksistencei, pat žēlastības dāvanas neviens pasniegt nevarēs. Visi būs banku kabalā. Un kādēļ ir vajadzīga iedzīvotāju debilizācija? Izglītoti, domājoši cilvēki lielā skaitā – tas ir drauds izglītoto blēžu un zagļu oligarhu varai. Un kāpēc viņi cenšas iedzīvotāju skaitu samazināt par 2/3? Tāpēc ka debilizēti iedzīvotāji lielā skaitā ir slikti vadāmi un atstāj pēc sevis tuksnesi. Ko tad darīt? Acīmredzot ir jāmaina cilvēces pārvaldes sistēma. Bet to var izdarīt tikai izglītoti cilvēki, garīgi attīstīti. Tāpēc sabiedrības vissvarīgākajam uzdevumam ir jābūt mērķtiecīgai augsti tikumīgas, izglītotas paaudzes audzināšanai, kura spēj pretoties pasaules ļaunumam. Domāsim, ka Dievs mums palīdzēs.

 

Trešā nodaļa. DAĻĒJĀ REZERVĒŠANA – LEĢITIMĒTA CILVĒCES APLAUPĪŠANA

“…milzīga ļaužu masa, intelektuāli nespējīga

apjēgt grandiozās iespējas, kuras banku kapitāls gūst no (banku)

sistēmas, bez kurnēšanas nesīs savu slogu, varbūt

pat nenojaušot, ka sistēma ir naidīga viņu interesēm.”

A. Linkolna oponenti, baņķieri

Pirms pieskarsimies virsraksta tēmai, veiksim ekskursiju uz Viduslaikiem, kad ar augļošanu galvenokārt nodarbojās ebreji jūdaisti. (Attīstoties kā mācībai, jūdaisms mūsu laikā jau ir pārvērties ideoloģijā.) Apstākļos, kad kristietība nodarbošanos ar augļošanu noraidīja kā grēku, vienlīdzīgu slepkavībai, ebreju augļošanai konkurentu nebija. Šā visās tautās nīstā profesija deva lielus ienākumus bez īpašām grūtībām. Taču bieži kristiešu valstīs, ar procentu kabalu novesti līdz izmisumam, ļaudis izdzina augļotājus un visus viņu ciltsbrāļus no valsts. Piemēram, no Šveices viņi 400 gadu laikā tika izdzīti piecas reizes, no Francijas – arī piecas reizes, no Anglijas un Portugāles – četras reizes. Taču augļotājiem bija arī vareni aizbildņi karaļu, tirgoņu, nacionālās aristokrātijas, bet vēlāk uzņēmēju u.c. personā.

Kā tika radīts AUGĻOŠANAS KAPITĀLS?

Sākotnēji juvelieri, kam bija droši seifi, ņēma no bagātiem cilvēkiem viņu zeltu un dārglietas un lika savos seifos glabāšanai, ņemot par to nelielu samaksu. Noguldītājiem tika izdotas garantijas kvītis, ka juvelieris ir saņēmis konkrētu summu glabāšanai. Ar šīm kvītīm varēja norēķināties par precēm, jo nebija jānēsā smagās monētas sev līdzi. Naudas daudzums sabiedrībā nepalielinājās. Pieņemsim, Ivanovs pārdeva preci Petrovam, bet Petrovs ar viņu norēķinājās ar garantijas kvītīm. Ivanovs var pie juveliera kvīti apmainīt pret Petrova zeltu, bet kvīti likvidēt. Naudas vairāk netapa. Naudas juvelieris nopelnīja daudz un sāka dot cilvēkiem uz parāda aizdevumus ar procentu likmēm un pret mantisku ķīlu. Tas ir augļošanas sākums, bet augļotājs kļūst baņķieris. Ieguldījuma drošība no baņķiera puses tiek garantēta, jo aizdevums tiek dots no baņķiera līdzekļiem. Taču samērā ar ražošanas attīstību, koloniju iekarošanu pieauga pieprasījums pēc kredītiem. Savas naudas baņķierim-augļotājam sāka nepietikt, un baņķieris sāka dot aizdevumus ar procentiem no viņa ieguldītāju naudas. Baņķiera ienākumi ātri auga. To uzzinājuši, noguldītāji no baņķiera pieprasīja dalīties ar viņiem procentu likmē. Baņķierim nācās maksāt nelielu procentu no saviem ienākumiem visiem ieguldītājiem, kas samazināja viņa personīgos ienākumus. Tāda forma ir 100% rezervēšana, tas ir, izdotajām parādzīmēm bankā atbilda īsta nauda vai zelts. Garantijas kvīšu (turpmāk banknošu) uzrādītājam varēja izsniegt zeltu vai īstu naudu.

Dzenoties pēc papildu ienākumiem, baņķieris nolemj dot aizņēmumus pret seifā neeksistējošu naudu. Vienkārši dod kvīti, kura nav nodrošināta ar bankas naudu. (Tās nav.) Bet viņa parādnieks baņķierim atdod aizdevumu ar procentiem naudā vai zeltā. Ja parādnieks nevar laicīgi norēķināties ar baņķieri, tad no parādnieka banka paņem ķīlu – zemi, māju u.c. Tā caur neīstām kvītīm banka saņem īstu naudu vienkārši no “gaisa” vai parādnieka īpašumu. Un jūs, dārgie lasītāji, kā domājāt?

Tātad pilsētā (valstī) bankas kopīgi ir izmetušas daudz neīstu kvīšu. Sākas ekonomikas atdzīvināšanās. Pēc noteikta laika bankas prasa atdot parādus. Īstas naudas daudzums pilsētas saimnieciskajā dzīvē samazinās, kas nevar atdot parādu, zaudē bankas ķīlu. Bankas “ievāc ražu”. Tā bankas var saspiest un izplest naudas masu pilsētā (valsī), tas ir, sagrābt visus aiz kakla un ļaut paelpot. Tā iznāk inflācija un deflācija.

Operācijas ar naudas ieguldījumiem, tos saglabājot, sauc par pasīvām operācijām, bet, izsniedzot kredītus, – par aktīvām operācijām. Naudas daudzums, kurš tiek izsniegts kredītu veidā, nedrīkstētu bankā pārsniegt summas, kas paliek bankā ieguldītāju regulārai apkalpošanai. Tas ir, bankā ir jāglabājas zināmai klientu naudas summai kā daļējai rezervei (tas ir, tā tad arī ir daļējā rezervēšana). Tādai summai ir jāveido ne mazāk par 10% no izsniegto kredītu summas. Tā tika rekomendēts bankām, lai saglabātos to stabilitāte. Taču šī rekomendācija viscaur tika pārkāpta, un dažas bankas daļējās rezervēšanas attiecības 1:9 vietā pieļāva attiecību 1:20 un 1:30 u.c. Alkatība un blēdīšanās iet pa planētu, sadevušās rokās, radot visus citus cilvēces netikumus.

Palūkosimies uz piemēru. Pilsonis Ivanovs atnāca uz banku pēc kredīta, bankā depozīta naudas bija 1000 vien.. Vadoties pēc banku pieņemtas daļējās rezervēšanas 1:9, viņam izsniedza parāda kvīti – 9000 vien. banknoti. Ivanovs nopirka mašīnu, pabraukāja, nolēma to pārdot kaimiņam par 8000 vien.. Saņēma šo naudu un aiznesa noguldīt citā bankā. Bankas operators saņēma 8000 naudas vienību. Tagad banka var kādam izsniegt citu kredītu – 7200 vien., vadoties pēc daļējās rezervēšanas nosacījuma 1:9. Atgādinu, ka visi kredīti tiek izsniegti ar procentu likmi un pret ķīlu. Ivanovam procentu likme var būt 1%, bet Petrovam – 25%, ja gribēs Petrovu izputināt (visas bankas vienosies par 25%). Tā kļūst bagātas visas bankas, aplaupot cilvēci un planētu. Taču baņķieriem arī ar to ir par maz. Nauda – tā ir personīgā drošība, vara, liels apmierinājums baņķieriem. Atgriezīsimies pie mūsu tēmas.

 

Ceturtā nodaļa. “PIRAMĪDA”

“…banku darbība nav nekas cits, kā

azartiska spēle. Šajā spēlē vienmēr uzvar baņķieri.

…Visu klientu vidējam ienesīgumam šajā spēlē ir

noturīga negatīva vērtība.”

V.J. Katasonovs

Ja jūs, dārgo lasītāj, esat elevatora īpašnieks, glabājat tajā savu pastāvīgo klientu labību, tad nesat kriminālatbildību par to saglabāšanu. Tiesa jūs neattaisnos zādzības vai sabojāšanās gadījumā. Cita lieta, ja tiesā ir iesūdzēta banka, kas no ieguldītājiem nozagusi miljardu. Tiesa to aplūko kā bankas darbības izmaksas. Baņķieriem kalpo labāko advokātu armija, “zinātniski pamatojumi”, profesori, populāri ekonomisti un plašsaziņas līdzekļi. Mēs taču neskrienam uz tiesu, kad visu paspēlējam “ruletē”. Tās ir spēļu biznesa izmaksas. Mēs zinām par šī biznesa krāpniecisko struktūru. Tagad zināsim kaut ko par krāpniecisko banku biznesu kapitālismā.

Krievijas Federācijas (KF) civilkodeksā (44., 45. nod. “Bankas depozīts” un “Norēķinu konts”) nav ne vārda par to, ka klienta tiesības uz noguldījumu pāriet bankai. Banka var klienta naudu tikai pārvaldīt klienta uzdevumā: veikt maksājumu un norēķinu operācijas, piemēram, komunālos maksājumus, turklāt saņemot nelielu samaksu par pakalpojumu. Taču praksē banka pēc saviem ieskatiem rīkojas ar klientu naudu, dzēšot savus izdevumus un maksājumus. Tā tiek pārkāptas kapitālisma “Svētās govs” tiesības – privātīpašuma neaizskaramība. Augļošanas bizness, pārvērties banku biznesā, ir kļuvis par ļoti ienesīgu lietu un tāpēc par stipri cienītu un godātu, salīdzinot ar citiem biznesa veidiem. Manam kaimiņam, lai nopelnītu 66 $, ir desmit stundas jāstāv pie plīts restorānā trīsdesmit dienas. Algu viņš saņem bankā, kura par viņa naudu nenes nekādu atbildību. Tikai baņķieriem uz “likumīga pamata” tika atļauta blēdīšanās un sveša īpašuma zagšana. Praktiski visas bankas, nodarbojoties ar daļējo rezervēšanu, kļūst maksātnespējīgas. Sakrājušas daudz ar naudu nenodrošinātu saistību, bankas meklē veidus, kā palielināt noguldījumu plūsmu un citu īstas naudas iepludināšanu bankā. Piemēram, paaugstina procentu likmes, organizē fondus, piedāvā klientiem dažādus pakalpojumus: dažādus maksājumus, apdrošināšanas u.c. Agri vai vēlu piramīda pārstāj augt, bankas stabilitāte tiek izjaukta. Rezerves atliekas tiek pārvestas uz ofšoriem. Baumas par bankrotu nonāk līdz klientiem, viņi skrien pēc noguldījumiem, bet “KARALIS” jau ir kails. Banāls finanšu piramīdas mehānisms. Bet var būt arī citādi. Ja bankai ir “nopelni” CB skatījumā, lobijs valdībā, tad tā var dabūt lielus finanšu iepludinājumus uz nodokļu maksātāju rēķina, un banka turpina savu kriminālo darbību.

Augļotāji ir iemācījušies būvēt HOLDINGA piramīdas. HOLDINGA virsotnē – mātes kompānija, zem tās – meitas kompānijas. Mātes kompānija piedalās meitas kompāniju akciju kapitālā un vada visu asociāciju. Vislielākā peļņa tiek mātes kompānijai, protams. Īpaši lielus ienākumus tā gūst, ja holdings ir starptautisks. Augstākstāvošās kompānijas saistību ziņā nav atbildīgas par zemākstāvošajām. Augļotāju finanšu efektivitāte citām valstīm, kur viņi darbojas, var izvērsties lielās graujošās sekās.

 

Piektā nodaļa. VĒRTSPAPĪRI UN FONDU BIRŽAS. Kas tas ir?

“Ne tāpēc vilku sit, ka pelēks, bet tāpēc, ka aitu

apēdis. (“Не за то волка бьют, что сер, а за то,

что овцу съел.”) (Sakāmvārds)

“Neierobežota brīvība un, piebildīsim, kapitāla –

kapitāla, kurš nezina ne dzimteni, ne tikumiskos

likumus, – neierobežota vara – tāds ir ebreju

pasaules iekārtojuma ideāls.

S.F. Šarapovs (С.Ф. Шарапов). Krievu domātājs un ekonomists

1. OBLIGĀCIJAS. Bankas neaprobežojās ar “fiktīvā kapitāla” radīšanu caur daļējo rezervēšanu. Tās savu finanšu sistēmu paplašināja, radot un pārdodot vērtspapīrus. Piemēram – obligācijas. Tās izlaiž dažādas kompānijas, bankas, valstis. Obligācijas ir naudas aizņemšanās forma no iedzīvotājiem (atsevišķiem cilvēkiem, organizācijām u.c.) ilgtermiņā. Pēc norādītā termiņa beigām klients parādu saņem atpakaļ ar aprēķinātajiem procentiem, bet obligācija tiek dzēsta. Klientu-kreditoru, sīku un lielu, izrādās daudz. Taču atbildību par naudas atdošanu šajā gadījumā banka nes vēl mazāku nekā ieguldītāju priekšā. Obligāciju darbības laikā banka var pārsprāgt, kompānija izputēt utt. Tas tiek uzskatīts par “tirgus risku”, un valsts apdrošināt neņemas. Interesentiem tas ir pats ātrākais paņēmiens tikt vaļā no savas naudas.

2. AKCIJAS. Cits naudas atņemšanas paņēmiens – akcijas, kuras vēl sauc par pašu kapitāla finansēšanas instrumentu. Piemērs: pieņemsim, ka tiek radīts uzņēmums (vai eksistē). Tā saimnieks grib ātri savākt līdzekļus ražošanas vajadzībām. Šim nolūkam viņš izlaiž akcijas – tas ir vērtspapīru veids. Akcijas tiek pārdotas vērtspapīru fondu tirgū. Akcijas pircējs saņem paju par īpašumu šī uzņēmuma mantā, un viņam ir tiesības uz uzņēmuma ienākuma daļu (dividendēm). Taču dažreiz pēc akciju izvietošanas noskaidrojas, ka uzņēmuma nav un akciju sabiedrība ir izzudusi, bet nauda pazudusi. Tas ir noregulēts biznesa veids. Mūsu ar jums kuponi (ваучеры) – labs piemērs, kā ar akcijām tika aplaupītas Krievijas iedzīvotāju masas no dažādas cilmes ASV ieceltu oligarhu puses.

3. INVESTĪCIJU BANKAS. Protams, uzņēmējs personīgi ar vērtspapīru izlaišanu nenodarbojas. Tam eksistē Investīciju Bankas. Tās dibina akciju sabiedrības un tirgojas ar vērtspapīriem fondu biržā. Tāda dibināšanas darbība nodrošināja lielu pieprasījumu pēc naudas. Baņķieri berzē rokas – cilvēki sāk nākt pēc aizdevumiem, var izlaist papildu neīstas naudas. Fondu tirgus – tā ir fondu birža, pēc būtības tas ir “Kazino” vai “Spēļu nams”. Agrāk spekulanti tirgojās preču biržās, kur tika pārdota labība, nafta, kafija u.c. Tagad spēlē likmes ir veseli uzņēmumi, kompānijas u.c. Rūpnīcas, atradnes, fermas pāriet no rokas rokā līdz ar tūkstošiem darbinieku, un nevienam nav daļas, kādā stāvoklī ir saimniecība un darbinieku stāvoklis. Biržas spekulantiem viņi jau kļūst vienkārši “Nefinanšu aktīvs”.

Bankas aktīvi piedalās dažādās kompānijās, asociācijās, organizācijās, uzpērkot to akciju paketes. Tā bankas nodibina kontroli pār valstu dažādu ekonomikas jomu uzņēmumiem un kompānijām. Fondu biržas rada un kontrolē bankas, kuras iegūst lielus ienākumus caur finanšu mahinācijām šajā tirgū. Fondu tirgi-biržas un CB saaug un pārvēršas par ekonomikas un visas sabiedriskās dzīves vienotu vadības mehānismu. Izšķirošā nozīme sekmīgai spēlei biržā ir dalībnieku informētība. Lielajam biznesam ir vieglāk organizēt savu informatoru tīklu, uzpērkot atbildīgās personas. Tāpēc tas vienmēr vinnē uz sīko akcionāru rēķina. Plašsaziņas līdzekļi jau sen atrodas pilnīgā finanšu oligarhijas kontrolē.

Lūk, kā savu darbību laikrakstā “The New York Times” raksturoja tā bijušais redaktors Džons Svintons (John Swinton): “Mēs esam aiz skatuves stāvošo bagātnieku instrumenti un vasaļi. Mēs esam marionetes. Viņi rausta aiz aukliņām, bet mēs dejojam. Mūsu talants, mūsu dzīve – tas viss ir citu cilvēku īpašums. Mēs esam intelektuālas prostitūtas.”

Natans Rotšilds (Nathan Rothschild), kuram bija labi informatori, 1815. gadā 8 stundas ātrāk par citiem uzzināja par Napoleona zaudējumu pie Vaterlo un sāka biržā spēlēt uz angļu akciju pazeminājumu. Tā viņš izprovocēja biržu uz šo akciju kritumu, bet pēc tam tās uzpirka praktiski par velti un kļuva par pašu bagātāko cilvēku Anglijā, kamēr daudzi izputēja.

 

Sestā nodaļa. CENTRĀLĀS BANKAS

“Es uzskatu, ka banku institūts ir bīstamāks nekā

ienaidnieka armija. Ja Amerikas tauta privātajām

bankām ļaus vadīt valūtas izlaišanu, tad

bankas un korporācijas, kurās rīkojas baņķieri,

ņems nost cilvēkiem viņu īpašumu

tik ilgi, kamēr viņu bērni pamodīsies bez pajumtes

uz zemes, kuru kādreiz iekaroja viņu vecvectēvi.”

Tomass Džefersons (Thomas Jefferson), trešais ASV prezidents

Konkurences cīņa, naudas un varas kāre visu augļotāju klasi grūda uz savu pozīciju tālāku nostiprināšanu caur Centrālo Banku (CB) radīšanu. Ar CB palīdzību augļotāji cerēja savās rokās monopolizēt likumīgās naudas izlaišanu, uz tā rēķina iegūt vēl arī ienākumus no emisijas. Tādā veidā kontrolēt sabiedrību caur naudas piedāvājuma vadību. Kādi klases uzdevumi bija jārisina CB?

1. Komercbanku darbības uzraudzība.

2. Starpbanku kredītu tirgus organizēšana un vadība.

3. Pozitīva viedokļa radīšana sabiedrībā par banku darbību.

4. Banku paniku novēršana, “ugunsgrēka dzēšanas” organizēšana, kad nepietiek naudas operācijām ar klientiem. “Ugunsgrēku” aplej ar nodokļu maksātāju naudu.

5. Blēdīgās “daļējās rezervēšanas” sistēmas saglabāšana un leģitimācija.

6. Inflācijas procesu uzturēšana.

7. Krīžu organizēšana, lai klientiem atņemtu īpašumu.

CB īstā “naudas-kredītu” politika – tā ir pasaules kundzības nodrošināšana galvenajiem augļotājiem. Tādēļ viņu rokās ir jāsakoncentrē visas Pasaules bagātības. Lai to sasniegtu, CB piedalās karu un revolūciju gatavošanā. Piemēram, Konstantinopoles sagraušana un izlaupīšana no krustnešu puses tika gatavota no Venēcijas ebreju banku kapitāla līdzekļiem. Bizantijas galvaspilsētas izlaupīšana Venēcijai, Dženovai un Lombardijai atnesa milzīgas bagātības. Arī Pirmā un Otrā pasaules kara gatavošanā piedalījās ASV un Eiropas bankas. Pēc Otrā pasaules kara ASV bankas kļuva Pasaulē vadošās. Tajās glabājās Eiropas valstu zelta rezerves, tās izsniedza lielus kredītus kara novājinātajām Eiropas valstīm, tās labi nopelnīja, piegādājot preces un enerģijas nesējus abām karojošajām pusēm.

Pirms pārejam pie Krievijas Centrālās bankas (Центробанк России), nedaudz parunāsim par CB Eiropā un Amerikā. Pirmā banka Anglijā tapa pēc buržuāziskās revolūcijas Orānas Vilhelma valdīšanas laikā. Bankai bija tiesības izlaist kredītu naudu 2 reizes vairāk, nekā valstī bija zelta. Akcionāru Centrālo banku Francijā radīja B. Napoleons un pats to kontrolēja. Pēc B. Napoleona nāves šo CB valsts vairs nekontrolēja. Pakāpeniski Francijā vara no valdības pāriet bankām, par ko arī bažījās B. Napoleons. 1936. gadā, kara ar Vāciju priekšvakarā, CB sāka kontrolēt valsts, bet 1945. gadā tika veikta tās nacionalizācija. 1993. gadā CB atkal kļuva neatkarīga, bet 1998. gadā pārgāja zem Eiropas Centrālās bankas patronāžas, zaudējot daļu savu pilnvaru. Šajā piemērā redzams, kā Eiropas valstīs noritēja cīņa par finanšu varu starp valdību un baņķieriem. Ne mazāk asa cīņa noritēja par Centrālās bankas radīšanu Amerikā:

Pirmā CB tika radīta 1781.–1785. gados.

Otrā – 1791.–1811. gados.

Trešā – 1816.–1834. gados.

Amerikas kolonizācijas periodā valsts bija nabadzīga ar zeltu un sudrabu. Valstī tika izlaistas papīra “koloniālās kvītis”, neapstiprinātas ar zeltu, bet apstiprinātas ar uzticību varai, kura tās izlaida. Tāda naudas sistēma veicināja ātru preču apmaiņu un bija neatkarīga no augļotājiem, no Anglijas un Francijas bankām. Taču augļotājiem 1781. gadā izdevās noorganizēt pirmo Ziemeļamerikas CB. Lai to izveidotu, tās radītājs Roberts Moriss (Robert Morris) nočiepa Francijas aizdevuma valsts naudu. Anglija savu koloniju ASV spieda maksāt nodokļus zeltā un izmantot metropoles naudu iekšējai lietošanai, tas ir, Anglijas banku naudaszīmes. 1812. gadā Anglija sāka karu pret ASV, kuru intereses nesakrita ar metropoles interesēm. Šī kara sekas bija ASV iegūtā neatkarība. Otrā ASV banka pēc nodibināšanas drīz piepumpēja valsti ar naudu lielā daudzumā (inflācija – cenu pieaugums), bet pēc naudas izņemšanas sekoja krass ekonomikas kritums (deflācija). Prezidents Endrjū Džeksons (Andrew Jackson) aktīvi cīnījās ar banku un tās ietekmi uz valsts politisko dzīvi. Lūk, ko viņš rakstīja: “…nerodas šaubas, ka šis spēcīgais iestādījums bija aktīvi iesaistīts mēģinājumos ietekmēt valsts kalpotāju vēlēšanas ar naudas palīdzību.” Citiem vārdiem, korupcija pagaidām nav iznīcināma – eksistē bankas ar to savtīgajām interesēm. Tajos tālajos laikos Džeksonam izdevās atsaukt CB licenci un dzēst visus valsts parādus tajā. Pēc tam pret viņu tika veikti divi atentāti, bet viņam tomēr izdevās nomirt savā nāvē. Citam populāram Amerikas prezidentam Abrahamam Linkolnam, cīnītājam ar bankām, paveicās mazāk. 1865. gadā viņš tika nogalināts. Neilgi pirms viņa nāves augļotāji cauri Kongresam izdabūja Likumu par nacionālo banku (CB). Līdz tam nevienai bankai štatos nebija pakļautības vertikāles. Nacionālajai bankai bija tiesības izsniegt kredītus valdībai. Nauda (banknotes), kuru banka izlaida, bija nodrošināta ar valsts obligācijām (tas ir, ar tās parādu).

“Naudas vara laupa valsti miera laikā un rīko sazvērestības smagā laikā. Tā ir despotiskāka nekā monarhija,… pienāks korupcijas ēra, un naudas vara tieksies paildzināt savu kundzību, iedarbojoties uz tautas aizspriedumiem, kamēr bagātība nesavāksies dažu rokās un republika ies bojā.” Abrahams Linkolns.

Galīgo uzvaru ASV bankas guva 1913. gadā, izdabūjot cauri Kongresam Likumu par Federālo rezervi. Tās nodibināja ASV Federālo rezervju sistēmu – FRS, kurā piedalījās 12 lielas bankas. Galvenā FRS banka ir Ņujorkas FRB. Šo likumu parakstīja prezidents Vudro Vilsons (Woodrow Wilson). Konstitūcijā tika iekļauts 16. labojums par valsts tiesībām iekasēt ienākuma nodokli. Tas stipri palielināja FRS iespējas. Arī naudas emisiju (naudas izlaišanu) vadīja FRS. Pēc FRS nodibināšanas pēc dažiem mēnešiem sākās Pirmais pasaules karš. Tagad FRS izsniedza lielus kredītus karadarbībai, padarot bagātākus FRS privāto banku akcionārus.

Pirmā ASV banku krīze notika 1920. gadā N. Rotšilda vadībā. Izrādi veidoja trīs cēlieni:

Pirmais cēliens – aktīvi kredītu iepludinājumi ekonomikā.

Otrais cēliens – izsniegto kredītu atsaukšana (naudas saspiešana).

Trešais cēliens – bankrotu organizēšana, ķīlu ieturēšana, lētu kļuvušo akciju un uzņēmumu uzpirkšana.

1929. gadā izrāde atkārtojās ar citiem režisoriem baņķieriem. Tie bija: Bernards Baruhs (Bernard Baruch), Džozefs Kenedijs (Joseph P. Kennedy), Duglass Dilons (Douglas Dillon) u.c. Viņi visi labi nopelnīja. Lielā depresija, kura aiznesa daudz amerikāņu dzīvību, arī bija baņķieru “darbības” rezultāts. Džona Kenedija (John Fitzgerald Kennedy) nāve – viņa FRS monopola apdraudējuma fināls. 4 mēnešus pirms nāves, 1963. gadā viņš parakstīja dekrētu par valsts banknošu izlaišanu, kas ir nodrošinātas ar sudrabu. Šī bezprocentu nauda neradīja parādu, un augļotāji uz to lūkojās kā uz viņu varas apdraudējumu. Taču ne visas bankas vēlējās dzīvot pēc FRS nosacījumiem, un pēc 1970. gada no tās varas atbrīvojās 60% banku. Tad, FRS interesēs, 1980. gadā ASV Kongress pieņēma likumu par FRS tiesībām kontrolēt visas ASV depozītu bankas. Kā jūs jau zināt, dārgo lasītāj, kopš 1971. gada Amerikas dolāri pret zeltu netiek mainīti un tiem nav zelta satura. Dolārus izlaiž NE-valstiska banku kompānija FRS. 100 $ banknotes izgatavošanas izmaksas ir 11 centi, bet īpašuma daļa ASV ekonomikā, kura tai atbilst, – 2,75 $. Kā redzam, valsts iekšienē dolāram nav nekāda resursu nodrošinājuma. Viņa cenu nodrošina tas apstāklis, ka citas valstis ir gatavas likt uz to savus resursus. Šodien (2019. gadā) Ņujorkas FRB akcionāri ir 27 lielas bankas. Bankas akcionāri savā starpā ir saistīti ar radniecības attiecībām. Galvenie šajās ģimenēs ir Rotšildi un Rokfelleri. FRS – tas ir “jumts” citām bankām, kuras piesedz tādus pašus blēžus kā tās pašas. ASV valdība savām bankām ir parādā 14 triljonus dolāru. Tas ir, labklājīga dzīve Amerikā ir iespējama tikai uz svešu resursu, citu valstu ēšanas rēķina.

 

Septītā nodaļa. KRIEVU CENTRĀLĀ BANKA – “Krievijas Banka”

“Ne pelēns, ne varde, bet nezināms Zvēriņš.”

A.S. Puškins

Bankas pilnvaras ir izklāstītas Federālajā Likumā “Par Krievijas Federācijas centrālo Banku” 1. pantā. Šis Likums faktiski izved CB no valsts kontroles. Revīzijas Palātas priekšsēdētāja vietnieks J. Boldirevs (Ю. Болдырев) pamēģināja pārbaudīt CB darbību, pēc tam zaudēja darbu. KF Konstitūcijā ir norādīts, ka KF CB ir valsts vadības Orgāns, taču nav norādīts, kuram valsts varas atzaram tas pieder. Federālajā Likumā par CB ir teikts: “Krievijas Banka nav atbildīga par valsts saistībām (tas ir, par tās parādiem), bet valsts – par CB parādiem. Tiksim ar to skaidrībā:

Kā CB var būt valsts vadības orgāns un turklāt nevalstisks? Var būt, ja tas ir orgāns, kurš vada valsti. Nonākam pie secinājuma: CB – tas nav valsts orgāns, kurš vada valsti, stāv virs nacionālās valsts, bet pakļaujas ASV FRS. Tūlīt mēs ar to tiksim skaidrībā.

Revīzijas Palātas vadītājs S. Stepašins (С. Степашин) arī pamēģināja pārbaudīt CB necaurspīdīgo darbību attiecībā uz zelta valūtas rezervju pārvaldīšanu, taču saņēma izšķirošu pretsparu no Kudrina (А. Кудрин) puses, kurš vada Nacionālo Banku Padomi. Nevienam nav tiesības apdraudēt Krievijas Bankas neatkarību, un neviens nedrīkst nojaust, ka Krievijas CB ir zvērējusi uzticību kā ASV FRS vasalis.

Likuma “Par CB…” 2. pantā teikts: “CB pamatkapitāls un cits īpašums ir federāls īpašums… Krievijas banka realizē pilnvaras pārvaldīt, izmantot un rīkoties ar CB īpašumu, ieskaitot Krievijas Zelta Valūtas Rezerves (ZVR). Norādītā īpašuma izņemšana un apgrūtināšana ar saistībām bez Krievijas Bankas piekrišanas netiek pieļauta, ja citādi nav paredzēts Federālajā Likumā.”

Tas nozīmē, ka puse no tā, ko nopelna valsts, uzkrājas CB, taču paņemt ekonomikas vajadzībām no CB valsts nevar – tam vajag CB atļauju. Tātad: valsts nopelnītā nauda nonāk CB; kā ar to rīkojas banka, pārbaudīt nevar un saņemt atpakaļ arī nevar. CB kļūst par mūsu nopelnītās naudas saimnieku. “Nauda ir, bet ne jums.” (“Деньги то есть, да не про вашу честь.”)

Paskatīsimies, VAI VAR CB radīt tik daudz rubļu, cik nepieciešams ekonomikas attīstībai?

Krievijas Banka darbojas kā trešās pasaules valstīs, līdzīgi valūtas maiņas punktam. Tā valūtu, kas nopelnīta eksportā, un ārvalstu investoru līdzekļus apmaina pret rubļiem. Cik valūtas dabūsim, tik rubļu radīsim. Bet kurš kontrolē mūsu valūtas ieņēmumus? FRS. Gribēs – cenas ārējā tirgū pacels vai nolaidīs, kā grib, sankcijas ievieš neierobežotā skaitā. Bet investori mūsu tirgū staigā šurpu turpu, kā caurstaigājamā telpā. Krievijas Banka nekreditē tēvzemes bankas un savu valsti. Lai komercbanka dabūtu kredītu, tai jāiet uz ārzemju banku un jānonāk tajā parādu kabalā, bet valdībai atveras ceļš uz Starptautisko Valūtas fondu (SVF), tas ir, arī uz kabalu. Kā redzat, viss ir izdomāts un izdarīts tā, lai Krievijai atņemtu finanšu suverenitāti.

“Likuma par CB…” 22. pants: “…Krievijas Bankai nav tiesību izsniegt kredītus, lai finansētu KF budžetu deficītu, valsts ārpusbudžeta fondus, KF subjektu budžetus un vietējos budžetus.” Kam valstij tāda CB? Kam tā kalpo, nojaust nav grūti. Atgādinām, ka ASV FRS izlaiž naudu pret kredītiem valdībai (pret valsts kases obligācijām). Tas Amerikas valdībai ļauj veidot kredītu politiku neatkarīgi no ārējiem ekonomiskiem faktoriem. Krievijas banka žņaudz preču ražotājus. KF naudas vara kredīta likmi CB komercbankām nosaka 8% līmenī, bet komercbanka, vēloties gūt savus ienākumus, likmi uzņēmējiem paaugstina līdz 15-20%. Likme iznāk augstāka par rentabilitāti, tātad uzņēmējs ir spiests iet uz Eiropas bankām, kur likme ir 1%. Tādā veidā viņš atbalsta ekonomiku svešās valstīs, nevis savējā. Inflācijas rādītājs arī lielā mērā ir atkarīgs no aizdevuma procenta. Jo augstāks aizdevuma procents, jo dārgāka prece un jo augstāka inflācija, nevis otrādi. Lai pazeminātu inflāciju, ir jāsamazina procentu likmes, bet likmes ir atkarīgas no rubļu daudzuma valstī. Krievijā ekonomikas nodrošinājuma līmenis rubļos (monetizācijas līmenis) ir zemāks nekā Eiropā un Ķīnā. ES – 80%, Ķīnā – 150%, bet Krievijā – 40%. Kas no tā izriet? Inflācijas augšanas cēlonis ir augsti kredīta procenti. Ātri pieaug komercbanku un ražotāju parādi ārzemju bankām. Ārzemju augļotāji apmierināti berzē rokas: Krievijas Banka uzticīgi un nelokāmi īsteno Krievijas ekonomikas iznīcināšanas politiku.

 

Astotā nodaļa. LABDARĪBAS FONDI (LF) – instruments cīņā par pasaules kundzību

“Informēts, tātad apbruņots.”

“Ne mazums naudas tiek piešķirts nevalstiskajām

organizācijām (tajā skaitā arī LF), kuras

īsteno kaitniecisku darbību cīņas “par cilvēktiesībām”

izskatā, lai ideoloģiski apstrādātu

pilsonisko sabiedrību.”

V.J. Katasonovs

ASV no vairākiem miljoniem LF vairāki desmiti ietekmē Vašingtonas ārpolitiku. Lielākie no tiem: Kārnegī, Forda, Rokfellera Fondi. PSRS un Tautas demokrātijas valstu sagraušanai speciāli tika radīts Sorosa fonds. Tas Krievijā ļoti aktīvi darbojas līdz šim laikam, popularizējot liberālisma un globalizācijas idejas. Pēc tā ierosmes un finansējuma notiek izglītības sistēmas pārkārtošana Krievijā. Tiek finansēta zinātne pēc tā ieteiktas tematikas ar ieteiktu ideoloģisku ievirzi. Tiek izdotas mācību grāmatas, kur tiek izkropļota un pazemināta Krievijas vēsture, formējas “nepilnvērtības komplekss” jaunajai paaudzei, vainas sajūta par tautas “kļūmīgo” vēsturi, kas ir pretrunā ar patiesību. Mācību metodika skolās un audzēkņu zināšanu līmenis ir daudz zemāks nekā PSRS laikā. Skola KF nemāca bērniem analītiski domāt, bet mehāniski iegaumēt bez analīzes – ceļš uz degradāciju.

“Pašas lielākās (Augļotāju) labdarības briesmas slēpjas izglītības sfērā. Oligarhu nauda ienāks šajā jomā… Cēlonis tam ir, ka izglītības finansēšana ir svarīgākais virziens Pasaules valdības darbībā: augošās paaudzes audzināšana “pareiza” pasaules uzskata ietvaros, vajadzīgā sabiedrības viedokļa radīšana un smadzeņu skalošana – nepieciešamais nosacījums “pasaules jaunās kārtības” triumfam”.

Finanšu oligarhija tam naudu nežēlo, un fondi visai efektīvi darbojas Krievijā un citās valstīs.

 

Devītā nodaļa. KĀ BANKĀM LIKT KALPOT TAUTAI?

Ļoti vienkārši:

BANKĀM IR JĀBŪT VALSTS ĪPAŠUMA STATUSAM.

Tādā gadījumā kredītu aizdevuma procents tiks padarīts nekaitīgs. To varēs izmantot kā efektīvu nacionālās ekonomikas vadības instrumentu. CB turklāt varēs būt iespējamās inflācijas regulators un pozitīvi ietekmēs tautsaimniecības attīstību. Valstij ir jānodarbojas ar naudas emisiju (naudas izlaišanu). Par piemēru mums var kalpot Ķīna (nevis Zimbabve). Ķīnā naudas masa nav atkarīga no zelta daudzuma glabātuvē un no dolāriem, bet ir piesaistīta ekonomikas sfēru vajadzībām. Piemēram, lauksaimniecības ministrs saka, ka viņam vajag “tādu” juaņu summu, lai būvētu aizsprostu, elevatoru, govju kūti utt. saskaņā ar esošajiem projektiem. Pamatojoties uz iesniegtajiem aprēķiniem, valsts nepieciešamo summu ieliek CB. Naudas izsniegšana notiek pa etapiem, samērā ar naudas apgūšanu būvēs. Tas nozīmē, ka Ķīnai ir patiešām suverēna naudas un kredītu sistēma un ekonomika. Ja ne antinacionālais, liberāli kriminālais Gorbačova-Jeļcina apvērsuma periods, PSRS sen būtu ar stiprāko ekonomiku pasaulē – prasmīgas, tikumiski noturīgas valdības gadījumā. Bet Ķīna dzelžaini tika galā ar kompradoru opozīciju, un tagad iekšzemes kopprodukta augšanas tempi Ķīnā ir paši augstākie pasaulē. Ar inflāciju Ķīna tiek galā viegli. Lai valsti atbrīvotu no lielas eksporta atkarības (no valūtas, no preču pārdošanas ārzemēs), Ķīna ir uzņēmusi kursu uz sava iekšējā tirgus nostiprināšanu, tas ir, uz savas tautas materiālā stāvokļa uzlabošanu. Palielina pabalstus mazturīgajiem, palielinās visas nācijas izdevumi u.c. Kredītu resursi Ķīnā neiestrēgst kā Eiropā, bet tiek ātri izmantoti infrastruktūras attīstībai (dzelzceļu, naftas vadu, ēku būvniecībai). Ekonomiskā attīstība tiek plānota.

Krievijas Federācijā mūsu zinošā valdība uzskata, ka “pēc līdakas pavēles” tirgus ekonomika “pati aizies”, bet ir aizmirsusi izteikt atbilstošus buramvārdus, un tā neaizgāja. Vai arī to “negāja”? Dārgo lasītāj, tu, protams, esi bijis tirgū un redzējis, ka tur neko neražo, bet tikai tirgojas ar to, kas jau ir saražots. Lai to ieraudzītu, nav bieži jābrauc uz Ameriku. Starp citu, valsts bankas ir arī Amerikā – “Ziemeļdakotas Banka” sekmīgi darbojas kopš 1919. gada. Bankas kontos izvietoti štata budžeta līdzekļi. No FRS tā nav atkarīga.

 

Desmitā nodaļa. PADOMJU EKONOMISKĀS SISTĒMAS SABRUKUMA CĒLOŅI

“Padomju ekonomikas modelis bija daudz efektīvāks nekā rietumu. PSRS faktiski uzvarēja ekonomisko sacensību ar Ameriku pagājušā gadsimta 70. gados.” Taču valsts vadība to neievēroja vai negribēja to ievērot. Pēc Staļina pie varas valstī pirmajās lomās nebija stratēģiski domājošu cilvēku. Hruščova laikā PSRS tika iekārtota eksporta dolāru norēķinu sistēmā, un tas bija pirmais “kalniņš uz leju”. Būdams ar lielu varu, bet bez pietiekamām zināšanām, vispārēja intelekta, Hruščovs pieļāva daudz kļūdu valsts vadībā, kā ideoloģijā, tā arī ekonomikā. Bet Rietumi darīja visu iespējamo un neiespējamo, lai valsti no plānveida ekonomikas pārvestu uz “tirgus ekonomikas sliedēm”. Ideoloģiskais darbs partijā un komjaunatnē pakāpeniski arvien pasliktinājās, uz vadību sev ceļu lauza nejūtīgi karjeristi, no apakšas tika iesakņota “rietumu dzīvesveida” propaganda, melnajā tirgū tika pārdotas pretpadomju amerikāņu filmas un izplatījās pa valsti, rietumu propaganda tika iesakņota caur plašsaziņas līdzekļiem, samizdatu, radio “Brīvība”, “Amerikas Balss”, pagrīdes pulciņiem un citiem propagandas veidiem. Korupcija iekļuva varas struktūrās. Gorbačova laikā par atbildīgo par propagandu kļuva “komunists” - nodevējs Jakovļevs (Александр Яковлев), kurš par savu mērķi stādīja PSRS iznīcināšanu: “…ar Ļeņinu triekt pa Staļinu, bet pēc tam triekt pa Ļeņinu.” Rietumu ideologi atrada pašu vājāko posmu – pretkrievu – padomju sabiedrībā, kuru aktivizējot, sāka šūpot un graut padomju sabiedrību, tās ideoloģiju. Pēc tam sekoja ekonomikas graušana caur laupošo privatizāciju. Visiem zināmi tādi izlaupīšanas līderi, kā jaunie reformatori Gaidars (Егор Гайдар), Berezovskis (Борис Березовский), Abramovičs (Роман Абрамович), Čubajs (Анатолий Чубайс), Deripaska (Олег Дерипаска), Hodorkovskis (Михаил Ходорковский) un citi līdz ar viņiem. Maskavu appludināja rietumu ekonomikas “eksperti”, aktivizēja darbu Sorosa fonds. Pie valsts politiski ekonomiskā “debesjuma” viņi iededza tirgus ekonomikas “ZVAIGZNES” – Gaidaru un Javlinski (Григорий Явлинский).

Piemēram, viens no pārkārtošanās laika “vājā posma” līderiem biedrs Javlinskis lielījās, ka pēc Gorbačova rīkojuma, ar divsimt profesionālu amerikāņu “speciālistu” palīdzību, ir izstrādājis valsts tautsaimniecības pārvešanu uz “tirgus sliedēm” 500 dienās. Iedarbinājuši šo mehānismu, labi palaupījuši, slavenie “eksperti” izklīda pa mājām. Bet Javlinskis palika. Viņš taču nebija dumjāks par mūsu kaimiņu – pavāru, kurš smējās, ka gudrinieki sataisījušies sagraut tautsaimniecību un uzbūvēt jaunu 500 dienās. Visdrīzāk viņš ne sliktāk par amerikāņiem zināja, kas notiks ar valsti uz jaunajām “tirgus svētlaimes sliedēm”. Viņš arī šodien mūsu tautu uzskata par muļķiem, balotējoties uz prezidenta amatu.

“Sabiedrības bāze ir tās ideoloģija, sabiedriskā apziņa, reliģija, bet, lūk, ekonomika ir tikai virsbūve virs šīs neredzamās, nemateriālās bāzes… Mūs pazudināja primitīvs vulgārs materiālisms.” Bet precīzāk – pareizas garīgi tikumiskas labas audzināšanas trūkums. “Bet, kas attiecas uz ekonomiku, kura bija PSRS laikos (tajā skaitā naudas un kredītu sistēma), tad tā bija daudz efektīvāka un pilnīgāka nekā tā, kura eksistēja Rietumos… Tirgus neko neražo, tas tikai sadala.” Bet augstais dzīves līmenis Rietumeiropā tika sasniegts, pārdalot pasaules saimniecības sabiedrisko produktu eiropiešu labā, tas ir, aplaupot kolonijas un 3. pasaules valstis. Tagad Eiropai koloniju nav, bet ieradums dzīvot labi ir, tāpēc nav jāatslābst un jāgaida, ka mūs atstās mierā. Kapitālistiskajā saimniecības vadīšanas formā kari un laupīšanas ir nepieciešami un neizbēgami, tāpēc mums pirmām kārtām ir jābūt gudriem un stipriem un jau pēc tam “paēdušiem” un materiāli neatkarīgiem. Visa Krievijas civilizācijas formēšanās vēsture liecina, ka Krievijai kapitālistiskā saimniekošanas forma nav piemērota. Neaizmirstiet, dārgie lasītāji, ka mums ir nacionāla valsts, vadošais etnoss pie mums ir krievi. Ja valstī būs labi krieviem, tad būs labi arī visiem citiem etnosiem valstī. Ne amerikāņi, ne citas importa tautības nav norūpējušās par mūsu pamata tautu likteni, un tikai mums pašiem ir jālemj, kas mums ir labi un kas slikti. Dārgo lasītāj, “kāp nost no krāsns” un uzmanīgi lasi šo rakstu.

 

Vienpadsmitā nodaļa. STRATĒĢISKIE UZDEVUMI, KURI STĀV PRIEKŠĀ KRIEVIJAI

“Krievijai ir jāuzbūvē ekonomika, brīva no

aizdevuma procenta, sodāmā

un neprātīgā (процента ссудного,

подсудного и безрассудного), valgiem.”

V.J. Katasonovs

Neatliekami mūsu ekonomikas aizsardzības pasākumi ir sekojoši:

1. Protekcionistisku (tas ir, nacionāli orientētu) pasākumu veikšana, lai aizsargātu Krievijas iekšējo tirgu. Tā ir importa muitas paaugstināšana, mūsu ražotāju atbalsta ieviešana dažādās formās, ekonomiska kordona uzstādīšana pret kapitāla bēgšanu no valsts.

2. Efektīvas valsts kontroles ieviešana pār cenām un tarifiem valsts iekšienē.

3. Maksātspējīga pieprasījuma stimulēšana. (Iedzīvotāju ienākumu palielināšana.)

4. Maksājumu sistēmas maiņa.

5. Budžeta sistēmas reformēšana.

6. Ierobežojumu ieviešana starptautiskajai kapitāla kustībai, lai noslēgtu kapitāla aizplūšanu un izslēgtu finanšu spekulantu ietekmi uz nacionālo ekonomiku.

7. Pāriešana pie tēvzemes ražotāju kreditēšanas, ņemot vērā viņu ražošanas rentabilitāti.

Protams, par jautru šo rakstu nenosauksi, bet to ir nepieciešams zināt katras valsts katram pilsonim, lai nekļūtu par blēžu starptautiskas sazvērestības nesaprātīgu upuri. Ja mūsu valsts pilsoņi konkrēti zinātu par pasaules valdošās finanšu oligarhijas plāniem iznīcināt PSRS, tad novest līdz sabrukumam tādu spēcīgu valsti nodevējiem diez vai izdotos. Diemžēl paaudzei, bez dzīves pieredzes kapitālismā, iepatikās rietumu propagandistu nepatiesās spilgtās bildītes. Un, pieradusi uzticēties savai valdībai, tā sekoja nodevējiem, kā Buratīno runcim Bazilio un lapsai Alisei.

Dievs deva Kosmisko Transformācijas Likumu, pēc kura mums visas negatīvās emocijas un domas ir jāpārveido pozitīvās, jo mūsu domas ir materiālas, tas ir, īstenojamas. Tā arī izdarīsim.

Mēs visi zinām, ka dzīvojam uz planētas duālā pasaulē, pastāvot labā un ļaunā pretstāvei. Uzskatīsim, ka 1991. gada notikumi mums visiem atvēra acis un izdarīja injekciju pret planetārā ļaunuma pieņemšanu. Informēts, tātad apbruņots. Mūsu dzīvajai planētai, tāpat kā mums visiem, ir sava uzbūve, savi “funkcionējošie orgāni”, ir 7 savas paralēlas pasaules. Viņas garīgā sirds ir Krievija, vēl nezaudējusi tikumiskās saknes. Tāpēc Dievs nepieļaus Krievijas iznīcināšanu, kā ir viņu glābis “maģiskā” veidā ne reizi vien. Tiklīdz krievu vīrs “nokāps no krāsns”, Krievijai būs spīdoša garīga atdzimšana, ar savu gaismu viņa sasildīs un apgaismos visu Pasauli. Lūk, kā par to runā Vanga: “Krievija atkal kļūs liela impērija, pirmām kārtām gara impērija.” To pašu ir teicis arī amerikāņu pareģis Edgars Keisijs (Edgar Cayce). Tā arī būs, dārgo lasītāj. Uz Dievu ceri, bet arī pats nerīkojies aplam un palīdzi viņam ik dienas savā necilajā ceļā. Vēlu sekmes.

Jūsu tautiete, arhitekte, nekomerciālas Ezotēriskās Garīgās Attīstības Skolas vadītāja Dmitrijeva Ludmila Vladimirovna (Дмитриева Людмила Владимировна). 2019. g. marts. Varna.

 

Atsūtīts 02.04.2019

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/akademiska-un-profesionala-literatura/ekonomika-uznemejdarbiba/mirovaja-kabala-ograblenie-po.html (Tulk. piezīme)