Эльза Баркер – Бог есть...
Elza Barkera - Dievs ir…
Dievs ir, Dievs ir
Izraksti no Barkeras (Elsa Barker) grāmatas “Dzīvā mirušā vēstules” (“Письма живого усопшего[1]”)
Reiz es gāju pa kalna virsotni. Es saku “gāju”, kaut gan pārvietošanās šeit nesagādā nekādas grūtības, bet tas ir tas pats.
Kalna virsotnē es ieraudzīju cilvēku – viņš stāvēja vientuļi. Viņš koncentrēti raudzījās tālē, taču, ko viņš aplūkoja, es nezinu. Viņš bija pilnīgi iegrimis sevī vai saziņā ar kādu, kuru es nevarēju redzēt.
Es gaidot apstājos. Beidzot, dziļi uzelpojis, jo mēs šeit elpojam, viņš pagriezās pret mani un ar laipnu smaidu teica:
– Vai es tev nevaru pakalpot, brāli?
Es biju samulsis, jūtot, ka varbūt esmu iztraucējis kādu man neredzamu saziņu.
– Ja tas nav pārāk pārdroši no manas puses, – es teicu, – es gribētu pajautāt, par ko jūs domājāt, stāvot šeit un lūkojoties telpā?
Es jutu, ka to nevajadzēja darīt, taču mana nopietnā vēlēšanās iemācīties visu man pieejamo pelnīja piedošanu, un man tika piedots.
Šim cilvēkam bija skaista seja bez bārdas un jauneklīga uguns acīs. Viņa tērps liecināja, ka viņš ļoti maz domā par savu ārieni.
Viņš klusējot uz mani palūkojās un pēc tam teica:
– Es tiecos tuvoties Dievam.
– Bet kas ir Dievs? – es pajautāju. – Un kur ir Dievs?
Viņš pasmaidīja. Es nekad nebiju redzējis tādu smaidu.
– Dievs ir visur, – viņš atbildēja. – Dievs ir.
– Kas gan viņš tāds ir? – es uzstāju. Un atkal viņš atkārtoja, bet jau ar citu uzsvaru.
– Dievs ir.
– Ko jūs ar to gribat teikt? – es pajautāju.
– Dievs ir, Dievs ir, – viņš atkārtoja.
Nezinu, kādā veidā man tika nodota šo vārdu nozīme, varbūt caur simpātiju, bet manā apziņā pēkšņi iedegās – kad viņš teica: “Dievs ir,” viņš gribēja izteikt vispilnīgāko Dieva izpausmi, kāda vien garam iespējama; bet, kad viņš teica: “Dievs ir,” viņš ar to gribēja izteikt, ka nekas arī neeksistē, izņemot Dievu.
Visticamāk tas, ko es jutu, atspoguļojās manā sejā, spriežot pēc svētā nākamajiem vārdiem:
– Vai tad tu pats nezini, ka Viņš ir un ka viss, kas eksistē, ir Viņš?
– Es sāku just, ko jūs ar to domājat, – es atbildēju, – kaut gan pats es varu just ļoti vāji.
Viņš pasmaidīja un neko neatbildēja, taču manī drūzmējās jautājumi.
– Kad jūs bijāt uz Zemes, vai jūs bieži domājāt par Dievu? – es pajautāju.
- Vienmēr. Es ļoti maz domāju par ko citu. Es Viņu meklēju visur, bet tikai palaikam manī uzliesmoja Viņa patiesās būtības apzināšanās. Dažreiz, kad es skaitīju lūgšanas, un es tās skaitīju daudz, manī radās pēkšņs jautājums: kam tu lūdzies? Un tad ārā rāvās skaļa atbilde: “Dievam! Es lūdzos Dievam!” Bet tad vienā brīdī (es tad biju pavisam viens, mežā) atnāca lielā atklāsme. Tā atnāca ne noteiktu vārdu veidā, bet drīzāk kā mēms un bez-tēlains brīnums, pārāk liels ierobežotajai domai. Es nokritu pie zemes un droši vien zaudēju samaņu, jo pēc kāda laika – cik ilgi, es nezinu, – es atmodos un, piecēlies no zemes, sāku skatīties apkārt. Un tad es pamazām atcerējos pārdzīvoto; tas izrādījās pārāk dižens, pāri maniem spēkiem, kad es to izjutu.
Izteikt to lielo, pārāk lielo manai mirstīgajai dabai, es spēju tikai ar tādiem vārdiem: “Viss esošais – ir Dievs.” Tas izrādījās tik vienkārši, bet tajā pašā laikā šim vienkāršumam ir jāietver gan mani pašu, gan visas būtnes – cilvēkus, dzīvniekus; un pat kokiem un putniem, gan upēm ir jābūt Dieva daļai, ja Dievs ir viss.
No šī brīža dzīve man ieguva jaunu nozīmi. Skatoties cilvēka sejā, es nevarēju neatcerēties atklāsmi – neatcerēties, ka šī cilvēka būtne ir Dieva daļa. Kad mans suns skatījās uz mani, es viņam teicu: “Arī tu esi Dieva daļa.” Kad es stāvēju upes krastā un klausījos ūdens šalkoņu, es sev teicu: “Es klausos Dieva balsi.” Kad kāds no maniem tuviniekiem dusmojās uz mani, es sev jautāju: “Ar ko es varēju apvainot Dievu?” Kad kāds pie manis vērsās ar mīlestību, es teicu: “Tagad Dievs mani mīl.” Un no šīs apziņas man aizrāvās elpa. Dzīve kļuva neiedomājami skaista.
Es biju tā iegrimis Dievā un tā centos Viņu atrast, ka maz domāju par saviem tuviniekiem un ignorēju pat tos, kuri bija man vistuvākie; bet no tās es dienas sāku satuvināties ar saviem brāļiem. Un es pārliecinājos – jo biežāk es meklēju Dievu viņos, jo Biežāk Dievs man caur viņiem atbildēja. Un dzīve kļuva arvien burvīgāka un brīnišķīgāka.
Dažreiz es mēģināju nodot citiem to, ko jutu pats, taču viņi ne vienmēr mani saprata. Un tad es sāku apjēgt, ka Dievs ar nodomu, Viņam vienam zināma iemesla dēļ, slēpa sevi aiz plīvuriem. Varbūt tāpēc, lai priecātos, tos saraujot? Ja tā, es nolēmu Viņam palīdzēt, cik pietiks manu spēku, un es tiecos palīdzēt citiem cilvēkiem iepazīt Dievu tā, kā es pats viņu iepazinu. Daudzus gadus es mācīju cilvēkus. Sākumā man gribējās mācīt visus. Taču drīz es pārliecinājos, ka tas nav iespējams, un tad izvēlējos nedaudzus, kuri sevi sauca par maniem mācekļiem. Es lūdzu viņiem nerunāt, ka viņi ir mani mācekļi, bet mēģināju viņus pārliecināt dot citiem tās zināšanas, kuras es devu viņiem. Un tādējādi ne es viens, bet daudzi pakāpeniski pievienojās tam brīnumam, kurš man tika atklāts tajā dienā, kad es stāvēju vientulībā, mežā, un pamodos ar apziņu, ka Dievs ir, Dievs ir.
To pateicis, svētais pagriezās un atstāja mani ar visiem maniem jautājumiem. Es gribēju viņam pajautāt, kad un kā viņš atstāja Zemi un kādu darbu dara šeit, bet viņš bija aizgājis.
Varbūt es viņu atkal kaut kad ieraudzīšu. Taču, vai es viņu ieraudzīšu vai neieraudzīšu, viņš man iedeva kaut ko, ko es savukārt atdodu jums, kā viņš pats gribēja savas zināšanas atdot pasaulei.
Kad es runāju par “romantiskumu”, es ar to domāju esības burvīgumu, to maģisko nokrāsu, kura dzīves pelēko tēlu iekrāso rozā krāsā.
Apburoša ir šī iespēja sapņot un īstenot savu sapni, jo šeit īstenošana notiek vienlaikus ar sapņa rašanos. Viss šeit ir tik reāls, iztēle tik varena un spēja savienot parādības ir tik liela – gandrīz neierobežota!
Sapņotāji šeit nekad nemēdz būt dīki, jo mūsu sapņojumi – tā ir sava veida celtniecība; un, pat ja tas tā nebūtu, mums ir tiesības darīt, kas mums ienāk prātā. Mēs esam nopelnījuši savu atpūtu. Darbs mums ir priekšā.
Saprotiet, uz Zemes tiek tērēts vairāk enerģijas, lai vienu smagu kāju noliktu priekšā otrai smagai kājai un apmēram divsimt mārciņu smago ķermeni pārvietotu par vienu jūdzi, nekā šeit nepieciešams, lai apstaigātu visu pasauli! Tas dos jums izpratni par to enerģijas pārpilnību, kāda mums šeit ir, lai priecātos un būvētu sapņus.
Ļoti iespējams, ka jūs uz Zemes strādājat pārāk daudz – vairāk, nekā tas patiešām nepieciešams. Viss šis nevajadzīgu lietu daudzums, ar kuru jūs sevi apkraujat, mākslīgas vajadzības, kuras jūs radāt, jūsu dzīvju galvu reibinošais temps, lai visas šīs lietas iegūtu, šeit šķiet kaut kas nejēdzīgs un pat nožēlojams. Jūsu politiskā ekonomija ir ne vairāk kā bērnu spēle, jūsu valsts iestādes – viltīgi gudras mašīnas nevajadzīgu lietu radīšanai, jūsu darba lielākā daļa ir veltīga, un visa jūsu dzīve būtu gandrīz veltīga, ja caur lielām ciešanām jūsu dvēseles, kaut arī pret gribu, neizzinātu, ka viņu centienu lielākā daļa ir velta.
Tas ir tik interesanti – sūtīt savas domas atpakaļ, gadu pēc gada, dzīvi pēc dzīves, gadsimtu pēc gadsimta atpakaļ un visu laiku atpakaļ, kamēr neieraudzīsi sevi kā... bruņurupuci! Bet var skatīties arī uz priekšu, arvien augstāk un augstāk, dzīvi pēc dzīves, gadsimtu pēc gadsimta, eonu[2] pēc eona, kamēr neatpazīsi sevi Ercenģelī. Raudzīšanās atpakaļ ir atmiņa, raudzīšanās uz priekšu ir jaunrade. Neapšaubāmi, mēs radām savu paša nākotni. Kurš, izņemot mūs, varētu to izdarīt? Mūs ietekmē, mūs stumj un grūž, mums palīdz un mūs aiztur citi, bet tikai mēs paši kaļam mūsu eksistences bezgalīgās ķēdes posmus. Mēs sienam mezglus, kurus vēlāk nāksies raisīt vaļā, itin bieži ar tādām pūlēm un izbrīnu.
Tas ir labi, ka jūs esat ņēmuši pie sirds manu padomu laiku pa laikam palikt bez nodarbes un iepazīties ar savu paša dvēseli. Daudz negaidīta ir priekšā tam, kurš izlemj brīvprātīgi pētīt savu dvēseli. Dvēsele nav klīstoša uguntiņa, viņa ir bāka, kura palīdz izvairīties no materiālisma un aizmirstības zemūdens rifiem.
Es piedzīvoju daudz prieka, pārlūkojot savus grieķu iemiesojumus. Kāda koncentrēšanās bija šiem grieķiem! Viņi zināja ļoti daudz. Piemēram, Lētas ūdeņi – cik tā ir dziļa koncepcija, atnesta no varenās atmiņas šī krasta!
Ja cilvēks nemitīgi tiektos atcerēties, ja viņš veltītu laiku, lai analizētu to, kas ir bijis, varētu cerēt uz nozīmīgāku viņa nākotni! Vai tad jūs nezināt, ka cilvēks var kļūt dievs vai tas, kuram, salīdzinot ar parasto cilvēci, piemīt visas dieva pazīmes un diženums? “Jūs esat dievi” tika teikts ne tikai alegoriskā nozīmē.
Lai cik dīvaini nebūtu, šeit var sastapt tādus, kas skumst pēc Zemes, līdzīgi tam, kā daži zemes plāna dzejnieki un sapņotāji skumst pēc iekšējās dzīves.
Šī terminu “ārējais” un “iekšējais” lietošana var likties neskaidra, taču ir jāatceras, ka jums vajag ieiet sevis iekšienē, lai sasniegtu mūs, bet mums vajag iziet no sevis, lai sasniegtu jūs.
Normālā stāvoklī mēs šeit pārdzīvojam to, ko var nosaukt par subjektīvo dzīvi. Mēs kļūstam arvien vairāk un vairāk objektīvi samērā ar to, kā tuvojamies jūsu pasaulei, bet jūs kļūstat arvien subjektīvāki samērā ar to, kā tuvojaties mūsu pasaulei. Ja jūs to skaidri apzinātos, tad varētu gandrīz jebkādā laikā mūs apmeklēt uz dažiem mirkļiem – pie nosacījuma, ka pietiekami dziļi iekļūstat sevī pašos.
Pievienots 05.01.2019
http://www.sanatkumara.ru/stati-2019/bog-est
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.koob.ru/barker_e/pisma_jivogo_usopshego (Tulk. piezīme)
[2] Eons (grieķu) – laika periods, laikmets.