Print

Куда исчезли Настоящие Мужчины? Рассуждает Михаил Лабковский

Kur ir pazuduši Īstie Vīrieši? Apspriež Mihails Labkovskis

Labs jaunums: īstie vīrieši nekur nav pazuduši. Viņi ir bijuši, ir un būs būt, kā saka. Nelaime ir pavisam citā lietā.

Mihail Labkovsky a

Infantils, bezatbildīgs, pienākumus sev neuzņemas, karjeru nav uztaisījis un ir atkarīgs no māmiņas – šāda vīrieša tēls pievelk arvien vairāk sieviešu.

Viņas redz tikai tādus vīriešus. Citus vienkārši nepamana.

Kāpēc? Tāpēc ka vecāku ģimenē visu izrīkoja māmiņa. Tāpēc ka “tēvs sajauks vai aizmirsīs”. Iespējams, viņš patiesi bija infantils un dzīvei nepiemērots, iespējams, māmiņai bija ērtāk viņu tādu iedomāties. Varbūt viņam bija vienaldzīgas materiālās vērtības, un māmiņai nācās uzturēt ģimeni. Varbūt viņš vispār dzēra. Rezultātā vīrieša tēlam, kurš meitenei formējas bērnībā, un viņas interesei par vīriešiem piemīt, tāpat kā mums visiem, virzīts raksturs. Ja meitene nekad nav redzējusi, kas tas ir “vīrietis – ģimenes galva”, viņa nereaģēs uz tāda vīrieša parādīšanos viņas pieaugušajā dzīvē. Viņš baida viņu, atgrūž, biedē. Viņa nesaprot, kā ar viņu mijiedarboties. Viņa pamana tos, kas viņai atgādina tēvu. Un pakāpeniski šī “tuneļa” skata dēļ viņa sāk uzskatīt, ka visi vīrieši ir tādi. Visi vienādi.

Ievērojiet – tas darbojas uz abām pusēm. Daudzi vīrieši uzstāj, ka “visas sievietes ir merkantilas”. Viss ir loģiski: viņu mātes vilka naudu no viņu tēviem vai “zāģēja”, tāpēc ka naudas bija maz, un rezultātā šīs vīrietis izvēlas sev par partneri dāmu, kura iekļaujas šajā pasaules ainā: sieviete uzsēžas vīrietim uz kakla. Vai visas sievietes ir tādas? Protams, nē. Vienkārši viņš citādas neredz.

Mēs visi, un tas ir fakts, dzīvē tiecamies satikt tos cilvēkus, ar kuriem jau tikāmies bērnībā. Tāpēc ka tie ir jums saprotami uzvedības principi, tās ir jums pazīstamas rakstura iezīmes, tas ir zināms uzvedības modelis, kurš jums ir skaidrs. Ja mēs satiekam cita tipa cilvēku, nekādas asociācijas mūsu galvā nerodas, un tīri neapzināti viņš mums kļūst vai nu briesmu avots, vai tukša vieta. Jebkurā gadījumā mēs nespējam just tieksmi uz nezināmo. Tas ir psiholoģisks fenomens, kurš sen ir pazīstams, taču nav daudz to, kas griežas pie psihologiem, lai sagrautu šos noformējušos stereotipus. Patiesībā katram ir jāpalūkojas uz vecākiem un jāpajautā: es gribu tādu ģimeni? Ja ne, kaut kas ir jāmaina sevī.

Protams, mūsu izaugusī meitene nedzīvo informācijas vakuumā. Pašlaik tiek daudz rakstīts un runāts par sabiedrības feminizāciju, par to, ka vīrieši kļūst nevīrišķīgāki, bet sievietes kļūst stingrākas un stiprākas, “izsīcis ir vīrietis”, tas plūst no visurienes. Un viņa pieķeras šai domai, atrodot tai uzreiz miljons apstiprinājumu tuvākajā apkārtnē: jā, lūk, viņi, infantilie, bezatbildīgie vīrieši. Viņa pārliecinās, ka viss patiešām ir tik slikti un ņem tādu infantilu par vīru. Citu taču viņas pasaules ainā nav.

Un tā nav viņas vaina! Tā ir sociāla problēma, turklāt milzīga. Krievijā vispār nav universāla ģimenes un attiecību būvēšanas modeļa. Valsts ir daudznacionāla, pārdzīvojusi dažādus režīmus un iekārtas, uzkrājusi ļoti daudz atšķirīgu tradīciju, un katrā no tām ir atšķirīga izpratne par to, kas ir vīrietis un kāda ir viņa loma ģimenē. Laikmetu nomaiņa mainīja lomas pārāk strauji: te vīrietim bija jākaro, te kopā ar sievu jāvada saimniecība, te demogrāfiskā aina mainījās tā, ka pēc kara izdzīvoja tikai vāji vīrieši, nekarojuši, un sievietes uzņēmās galvenās funkcijas, plus konkurence par jeb kaut kādu vīrieti…

19. gadsimtā viss bija diezgan saprotami: zemnieku ģimenes dzīvoja, lūk, tā, muižnieki – tā, strādnieki – tā. Katrā sociālajā slānī vīra un sievas lomas kopumā bija iepriekš noteiktas, pienākumi sadalīti, perspektīvas skaidras. No vīrieša-grāfa tika gaidīta noteikta uzvedība un dalība ģimenes dzīvē, no vīrieša-zemkopja tika gaidīts kaut kas pilnīgi cits. Skaidri, konkrēti, un tā bija visas impērijas teritorijā. Protams, pielāgojoties tradīcijām, un Kaukāzā bija ne gluži tā, kā Āzijas reģionos, bet kopumā sabiedrībai bija sava struktūra. Noslēdzot laulību, abas puses diezgan skaidri stādījās priekšā, kas viņas sagaida. Strādnieku ģimenē neradās jautājums “Vai sieva strādās?” Protams, strādās! Tāpat kā šis jautājums neradās ar grāfa ģimenē: protams, nestrādās.

Padomju laikā notika visu šo dogmu krahs. Sievietes ieguva tiesības uz izglītību, profesiju un – pienākumu strādāt. Daļai sabiedrības tas kļuva par ilggaidītu uzvaru, otrai – par visu cerību bojāeju. Turklāt, atgādināšu, tā nebija iespēja strādāt. Tas bija pienākums, un par liekēdību tiesāja.

Ko mēs ieguvām izejā? Vairums no mums izauga ģimenēs, kur strādāja abi vecāki. Un pēkšņi pienākums strādāt tika atcelts: gribi – strādā, negribi – nestrādā. Atkal viss ar kājām gaisā! Un iznāca, ka daļa vīriešu un sieviešu ar prieku metās pie “muižnieku” shēmas: vīrs strādā, sieva ir mājās; otra daļa – pie “strādnieku” shēmas: strādā abi; un daži – pie “feministiskās”: viņa taisa karjeru, bet viņš – kā pats vēlēsies.

Un visām šīm shēmām ir tiesības dzīvot, jautājums tikai, kā atrast partneri, kurš piekristu tieši jūsu uzskatam, kā jābūt iekārtotai ģimenei. Jā, 21. gadsimtā to izdarīt ir grūtāk nekā 19-jā. Taču pilnīgi reāli.

 

Pievienots 19.08.2018

https://www.cosmo.ru/psychology/psychology/kuda-ischezli-nastoyashchie-muzhchiny-rassuzhdaet-mihail-labkovskiy/

Tulkoja Jānis Oppe