Print

Как перестать обижаться на маму: рассуждает Михаил Лабковский

Kā pārstāt apvainoties uz māmiņu? Apspriež Mihails Labkovskis

Gandrīz katram no mums ir aizvainojumi uz māmiņām un tētiem: līdz galam nedeva, līdz galam nemīlēja, pārmīlēja, ignorēja, visu aizliedza, pārāk daudz pieprasīja… Tādēļ daudzi nevar jau ar pusmūža cilvēkiem uzbūvēt normālas attiecības. Ko ar to var darīt? Un vai vecāki ir tik vainīgi?

Mihail Labkovsky 3

Pēc masveida aizraušanās ar psiholoģiju gandrīz katrs no mums ir izjutis visu frāzes “Visi mēs nākam no bērnības” burvību. Vecākiem momentāni tika uzkarināta atbildība un vaina par visu, kas ar cilvēku notiek pieaugušo dzīvē. Nav svarīgi, kāda bija jūsu bērnība: aukles, jebkuru kaprīžu izpildīšana, dārgas rotaļlietas, guvernantes vai koka rotaļlietas, pienaglotas pie grīdas, dzerošs tēvs un trijos darbā norāvusies māte, kurai priekš jums nebija ne spēku, ne laika, un dzīvojāt vienalga pusbadā. Pretenzijas pret vecākiem ir gan vieniem, gan otriem.

Kādu sita, kādu lamāja, ar kādu pastāvīgi nebija apmierināti, kādu ne par ko sodīja, kādu bezgalīgi salīdzināja ar citiem bērniem, kādam pārmeta vecāku pašuzupurēšanos.

Bet, lūk, bērni ir izauguši, vecāki novecojuši. Viņiem bieži vajadzīga palīdzība, un audzināšana neļauj vienkārši pamest vecīšus likteņa varā. Kas notiek? Sākas rēķinu piestādīšana. “Vai atceries, tu man pateici, lūk, to un šo? Un kādēļ tu mani toreiz sodīji, es nebiju vainīga! Es nekad tev nepiedošu mūzikas skolu!”

Nav skaidrs, ko šie cilvēki mēģina panākt, tie ir pilnīgi bezjēdzīgi vārdi. Malto gaļu nav iespējams atmalt atpakaļ, māmiņa nevarēs atgriezties jūsu bērnībā un izdarīt visu tā, kā jūs viņai pateicāt. Viņa nevarēs atcelt savus vārdus un rīcību. Pat ja viņa tagad atzīsies, ka jā, ir vainīga (kāpēc nav vainīga – mazliet tālāk), jums tad kas no tā? Ja jums bērnībā nebija velosipēda, bet tagad jūs nopelnījāt Bentlijam, tad bērnībā jums vienalga nebija velosipēda!

Teikšu vairāk: ja māmiņa kaut kur sadabūtu burvju nūjiņu un spētu pārvietoties laikā, viņa rīkotos tieši tāpat. Teiktu visus tos pašus vārdus, tāpat bārtu vai tāpat nopirktu to, par ko jūs sapņojāt. Cilvēkiem tā ir iekārtota psihe: visi un vienmēr, jebkurā situācijā, pieņemot lēmumu, dara tā, kā viņiem liekas labāk, pareizāk un saprātīgāk. Tajā momentā, kad lēmums tiek pieņemts un darbība tiek veikta, cilvēks vienmēr izvēlas no viņa redzes viedokļa labāko ceļu. Tas absolūti nenozīmē, ka lēmums ir objektīvi pareizs un vedīs pie pozitīvām sekām. Cilvēkiem ir raksturīgi kļūdīties: ne tā saprata, pārvērtēja nozīmīgumu, nebija visas informācijas, paklausīja sliktam padomam, neņēma vērā detaļas. Taču rīcības momentā cilvēks bija pārliecināts, ka rīkojas vislabākajā veidā esošajos apstākļos.

Šī izpratne vispār stipri atvieglina dzīvi: nepieciešams apzināties, ka katrs savā veidā rīkojas labi.

Un arī jums, starp citu, nav sevi jāpeļ par savu rīcību: tajā situācijā jūs tajā momentā rīkojāties jums optimālākajā veidā. Jūs nevarējāt izdarīt citu izvēli, nekādas izvēles jums vispār nebija. Jūs rīkojāties vienīgajā jums iespējamā veidā, pa ja pēc tam jūs sapratāt, ka bija arī citi risinājumi.

Šo izvēli jūsu vietā izdarīja jūsu smadzenes un jūsu psihe.

Māmiņa nevarēja jūs neatstāt piecas dienas dārziņā. Tētis nevarēja nepērt jūs pa dibenu. Viņi abi nevarēja neizšķirties.

Ne jūs, ne jūsu vecāki ne pie kā nav vainīgi. Jums nav, par ko apvainoties. Nu, ja nu tikai par to, ka pasaules-ēka ļāva jums piedzimt ne tajā ģimenē. Bet te jau nu pretenzijas pret pasaules-ēku, nekādi pret māmiņu ar tēti. Vēl vairāk, ja ne konkrētie vīrietis un sieviete, tad piedzimtu pilnīgi cits cilvēks. Jūs – tā ir nejauša sakritība, jūsu principā varēja nebūt.

Jūsu vecāki – tādi cilvēki, kādi piedzima un izauga. Viņiem bija savas traumas, savi dzīves apstākļi, kuri iztaisīja viņus, lūk, tādus. Jūs viņus neizvēlējāties, taču arī viņi neizvēlējās dzemdināt tieši jūs. Vienkārši tā izveidojās apstākļi. Jūs taču neapvainojaties uz lietu vai vēju? Kaut arī tie var sagādāt nepatīkamas sajūtas, jūs kaut kā samierināties ar to, ka laikapstākļi uz planētas no mums nav atkarīgi un tos vadīt jūs nevarat? Tā arī ar vecākiem.

Bet aizvainojums tikai indē jūsu dzīvi. Jūs nekādi nevarat izaugt lieli, jūs arvien gaidāt, ka māmiņa ar tēti ir jums parādā un dos to, ko jūs prasāt.

Tagad būsim godīgi: kāpēc jūs vienalga kontaktējaties ar vecākiem? Tāpēc ka mīlat? Ne gluži. Tāpēc ka parāds? Daļēji, bet arī ne gluži. Tāpēc ka jūs šausmīgi baidāties, ka viņu vairs nebūs, bet jūs sev nepiedosiet. Un jums nāksiet dzīvot ar šo nastu. Un tā ir taisnība.

Bet vai var attiecības ar pusmūža vecākiem padarīt ja ne patīkamas, tad normālas un netraumējošas? Tas ir vienkārši un sarežģīti vienlaikus. Vajag samainīties ar lomām. Jūs tagad esat pieaugusi, bet jūsu vecāki – kā mazi bērni. Tagad spēle noritēs pēc jūsu noteikumiem. Jūs lemsiet, kas ir pieļaujams attiecībā pret viņiem, un kas ne. Kādas tēmas ir aizliegtas, un par kādām jūs esat gatava parunāties. Jūs varat apspiest jebkurus mēģinājumus kontrolēt, ja tie jums ir nepatīkami. Jūs varat nolikt klausuli, ja māmiņa negrib saprast, ka jūs netaisāties par to runāt. Jums nav pienākuma zvanīt māmiņai katru vakaru, ja tas jums ir smagi.

Jūs neticēsiet, kādā ātrumā sāks uzlaboties jūsu attiecības. Tikko kā jūs ieņemsiet pieaugušā pozīciju, un vecāki pārliecināsies, ka jūs savā pozīcijā esat stingra, viņi atzīs, ka jūs esat augstāka, stiprāka, pieaugušāka un tagad vadības sviras ir jūsu rokās. Jūsos sāks ieklausīties, pieņems jūsu apmeklējumu grafiku un mērogus palīdzībai, kuru jūs esat gatava sniegt. Jūs pārstās kritizēt vai paust rūpes par jums. Pašlaik jums tas izklausās pēc fantastikas, taču vairumā gadījumu, ja dialoga abās pusēs ir kopumā mīloši cilvēki, viss ies uz labo pusi.

Un vēlreiz: neviens nav vainīgs. Vienkārši tā izveidojās dzīve.

“Vecāki&bērni: atdot dārziņā, pārdzīvot skolu, palaist dzīvē”

Publiska konsultācija + translācija

Sanktpēterburgā:

Datums: 2017.08.23, 19:30
Vieta: Концертный зал отеля «Санкт-Петербург» | Пироговская набережная, 5/2

Biļetes var nopirkt te

Maskavā:

Datums: 2017.08.30, 19:30
Vieta: Большой концертный зал Правительства Москвы | ул. Новый Арбат, дом 36

Biļetes var nopirkt te

 

Pievienots 16.08.2017

https://www.cosmo.ru/psychology/psychology/kak-perestat-obizhatsya-na-mamu-rassuzhdaet-mihail-labkovskiy/

Tulkoja Jānis Oppe