«Я не хочу ничего решать» - губительная позиция, считает Михаил Лабковский
“Es negribu neko lemt” – postoša pozīcija, uzskata Mihails Labkovskis
Sievietes un meitenes, kuru pozīcija ir “Es negribu neko lemt, es gribu jaunu kleitu”, ir nedaudz histēriskas un neapšaubāmi infantilas.
Es atceros Ļudočkas tēlu no “Pokrova vārtiem” (“Покровские ворота[1]”), kura bija tik pēkšņa un pretrunīga. Principā tieši tā, ja atmetam ārējā izskata atšķirības, izskatās sievietes un meitenes, kuru pozīcija ir “Es negribu neko lemt, es gribu jaunu kleitu”. Viņas ir nedaudz histēriskas un neapšaubāmi infantilas.
Viņas nez kāpēc nav izaugušas un tā arī palikušas mazas meitenes. Visdrīzāk tādai meitenei ir bijis tētis, kurš mājās ir pilnīgi dominējis un kuram šķērsām vārdu teikt nav drīkstēts. Vai arī viņa ir augusi kā tēta princese, kuras visas vēlmes tika apmierinātas “pēc pirmā pīkstiena”. Tas ir, viņas galvā ir radusies ūdensšķirtne: ir pieauguši vīrieši, kuri pieņem lēmumus un rīkojas, un ir mazas meitenes, no kurām šajā dzīvē nekas nav atkarīgs.
Tādas meitenes no rītiem modināja, padeva apģērbu, baroja ar pagatavotām brokastīm, no podiņa pārsēdināja ragaviņās, no ragaviņām šūpolēs, pieņēma viņu vietā absolūto vairumu lēmumu, tāpēc ka vecākiem ir labāk redzams un vai tad vecāki ko sliktu ieteiks. Bieži viņām izvēlas gan draugus, gan skolu, gan pēc tam universitāti, gan profesiju.
Tas ir, abi varianti noved pie viena iznākuma: izaug meitene, kura nav spējīga, negrib, neprot un pat baidās kaut kā patstāvīgi rīkoties. Un viņai steidzīgi ir sevi kādam jāuztic, lai šis kāds uzņemtos visas rūpes, visu atbildību un visus lēmumus.
Kādai veicas, un tāds cilvēks atrodas. Un meitene apprecas un nonāk, kā pie mums mīl teikt, “aiz akmens sienas”. Vīrietis nes mājā naudu, lemj, ko viņš grib ēst, kas viņai ir jāpagatavo, kurp viņi brauks atvaļinājumā, kad viņi dzemdēs bērnus. Tādi vīrieši izaug no zēniem, kuri auguši pie māmiņas-mājsaimnieces un tēva-apgādātāja, tas ir, viņiem kopumā šī aina ir pierasta. Par tādu laulību sapņo praktiski katra mūsu meitene. Un viss būtu labi, tak nekā laba parasti no tādām ģimenēm neiznāk.
Pirmkārt, daļa meiteņu tādu vīrieti vienkārši nekad nesatiks.
Otrkārt, līdz ar dzīves pieredzes iegūšanu cilvēkiem ir raksturīgi mainīties, un vīrietim patiešām var apnikt šī sistēma. Es zinu gadījumu, kā izjuka pāris, kurš tika radīts tieši pēc tāda kanona: viņš lemj visu, viņa izdaiļo viņa dzīvi. Kādā momentā viņa piezvanīja viņam un palūdza ieskaitīt naudu telefona tēriņam, tāpēc ka viņa nezina, kā to izdarīt. Pēc tam viņa palūdza uz kaut kurieni pazvanīt un kaut ko uzzināt, kaut arī pilnīgi varēja izdarīt to pati. Pēc tam bija vēl virkne, lūk, tādu mazu lūgumu, kuru dēļ vīrietis galu galā aizsvilās un aizgāja naktī. Bezpalīdzība var aizkustināt tādos jautājumos, kā auto riteņa nomaiņa, bet totāla nespēja kaut kā par sevi rūpēties galu galā aizkaitina pat cilvēkus ar eņģeļa pacietību. Sieviete šajās attiecībās spēlē bērna lomu, un ne tuvu visiem tāda spēle patiks gadiem. Galu galā katram sagribēsies ģimenē sajust atbalstu un palīdzību, nevis vienkārši redzēt viņas mīlīgo seju un garšīgo ēdienu.
Treškārt, vīrietis var pazust no jūsu dzīves, nav svarīgi, šķiršanās vai pēkšņas nāves veidā. Es atceros gadījumu no savas prakses: pie manis atnāca kāda diplomāta bijusī sieva. Visu mūžu viņa bija dzīvojusi kā paradīzē: nauda, mājas, nekādu problēmu viņai nav bijis. Pat tad, ka viņa rīkoja pieņemšanas, speciāli apmācīti cilvēki viņai piemeklēja pareizās kleitas, viņa sagaidīja viesus, smaidīja viņiem, bet vakara beigās pavadīja, pieņemot rokas skūpstīšanu. Un, lūk, kādā brīdī šis diplomāts paziņoja viņai, ka viņš šķiras. Bet viņai tuvu 40. Laulībā viņi nodzīvoja 20 gadus. Un, lūk, viņa sēdēja pie manis un raudāja, atkārtojot vienu un to pašu jautājumu: “Un kā tagad dzīvot?” Viņa ne dienu mūžā nebija strādājusi. Nevienu dienu neaizdomājās, no kurienes rodas nauda. Visu lēma viņas vīrs. Viņai pat prātā nenāca, ka reiz nāksies meklēt darbu un domāt, vai pietiks naudas līdz algai.
Turklāt bieži dzīve šīm meitenēm neko nemāca arī pēc šķiršanās no vīrieša. Man bija 2 klientes, kuras pēc šķiršanās saņēma automobili un nekustamo īpašumu, bet ne kapeiku naudas. Tā viņas turpināja braukt spicās mašīnās un dzīvot daudzmiljonu savrupmājās, taču turklāt iestiprināties pie draugiem. Pārdot, nopirkt kaut ko vienkāršāku, pārskatīt savu dzīvesveidu – nē, to viņas neprata. Viņas neko nekad nebija lēmušas.
Kopumā pats briesmīgākais, kas var gadīties ar tādu sievieti – tā ir situācija, kad viņa daudzus gadus ir dzīvojusi bez rūpēm, bet pēc tam pēkšņi izrādījusies viena. Lūk, vai viņa spēs? Pat, ja meitene reiz ir strādājusi, bet pie pirmās izdevības aizbēgusi “aiz akmens sienas” – problēma paliek.
Lieta tāda, ka starp “strādāt” un “realizēt sevi” bieži ir milzīga starpība. Ja sieviete sapņo pamest darbu, tātad viņa nodarbojas ne ar savu lietu. Tātad viņa ne par to ir mācījusies, viņa strādā ne tur, viņa no tā negūst nekādu prieku, viņa truli velk darbu. Cilvēki, kuri strādā iecienītā darbā, kurā viņi realizē savu potenciālu, nepamet darbu, pat ja viņiem kontos ir simtiem miljonu.
Protams, kādai var pamatīgi paveikties, un visu mūžu varēs, lūk, tā nodzīvot, dvēsele dvēselē, un nomirt vienā dienā. Bet vai vērts rēķināties ar to, ka tas notiks tieši ar jums?
Pievienots 20.07.2016
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. “Покровские ворота (фильм)”; “Pokrova vārti” (Tulk. piezīme)