Н. В. Петров - Закон сохранения жизни

N. V. Petrovs - Dzīves saglabāšanās likums

Dzīves saglabāšanas likums, kuru realizē divu Sākumu darbs

Raksta “Vernadska revolūcija sociuma attīstības stratēģiskajā domāšanā tikai sākas” fragments

Autors – N.V. Petrovs

(avots - http://www.trinitas.ru/rus/doc/0001/005b/1831-knf.pdf, 188 lpp.)

4. Vienotā uzbūves plāna ideja un Kosmosa pamata likums

 

Vienotā uzbūves plāna ideja un Kosmosa pamata likums, divu Sākumu Ideja ir sen aizmirstas cilvēku iepriekšējās rases zināšanas. “Pasauļu noslēpums, Dabas Dvēseles noslēpums, paša Dieva būtība, visu lietu elpa un Nedziestošā Uguns – tas viss ir divu sākumu – Sievišķā un Vīrišķā – vienotībā. Šī vienotā būtība ir ķēniņš un Dievs, un Lielais Skolotājs,” – tā rakstīja H.P. Blavatska. Musulmaņu svētajā grāmatā Korānā ir ierakstīts: “Slava Tam, kurš pāros radīja visu, pāros eksistē jūsu dvēseles un viss neredzamais, kas aptver mūs un ko līdz šim jūsu zināšana nav apjēgusi.” Ir pienācis laiks saprast un apzināties kosmosa pamata likumu – dzīves saglabāšanas likumu, kuru realizē divi Sākumi, pateicoties matērijas visu dzīvības formu vienotajam uzbūves plānam un elektromagnētiskajam mijiedarbības veidam. Tikai šis veids ļauj formēt atmiņu.

Kosmosa pamata likums – dzīves saglabāšanas likums skan tā: jebkura sekojoša darbība notiek pēc iepriekšējo darbību atmiņas, turklāt formējas jauna strukturāla atmiņas forma, kur pirmā ietilpst kā sastāvdaļa un nepārveidojas, pateicoties nepārtrauktai sevis pašas reproducēšanai tiešā kopijā, sekojot ārējās vides magnētiskā lauka polaritātes maiņas ritmam. Magnētiskas īpašības piemīt sievišķajam Sākumam, pagājušās pieredzes atmiņai.

Dabisku procesu jautājuma pētīšana autoru veda pie sapratnes, ka visas matērijas un elektromagnētisku viļņu, un elektromagnētisku lauku formas sastāv no divām pēc izcelsmes radniecīgām daļām. Viena ir atmiņas struktūra, viņa ir konservatīva, inerta, viņai noteikti ir jātiek atjaunotai precīzā kopijā, viņai piemīt magnētiskas īpašības un tāpēc piemīt intuitīva tāldarbība, magnētiska rezonanse. Bet otra daļa ir aktīva, viņai ir elektriskas īpašības, un tāpēc viņa aktīvi darbojas tuvā attālumā. Evolūcijas mērķis ir saformēt jaunu atmiņas struktūru, dubultot viņu, kas veicina sievišķā Sākuma kvalitatīvu attīstīšanos, kurš periodiski rada vīrišķo Sākumu.

Visi vairošanās veidi reducējas galvenokārt uz diviem tipiem – dzimuma un veģetatīvo (vairošanās daloties, pumpurojoties, no saknēm, bumbuļiem, spraudeņiem). Dzimumvairošanās balstās uz divu genoma komplektu saplūšanu, kura izlabo visāda veida kropļojumus un defektus atmiņas komplektā veģetatīvās vairošanās, augšanas un attīstības periodā. Tā iedod ritmu veģetatīvajai augšanai līdz pilnībai, un pēc tam seko novecošana. Tālāk ir nepieciešams jauns atdzīvinošs divu Sākumu genomu saplūšanas impulss. Te realizējas kristiešu nevainīgās ieņemšanas ideja, kuras būtība, redzams, ir tajā, lai rosinātu atmiņas sievišķo ģenētisko komplektu izpaust savu operatīvo atmiņu ar jutīgu apvalku – izpaust vīrišķo Sākumu. Kā piemērs var kalpot neitrona – ūdeņraža atomu saimes un tālāk visu ķīmisko elementu atomu saimju – ciltstēva sabrukšana. (...)

Olbaltumvielas un nukleotīdi bioloģijā, skābes un bāzes ķīmijā, protoni ar elektronu apvalku un neitroni – tie ir tie paši divi Sākumi, divi izraudzījumi.

Visas radiotehnisko ierīču svārstību sistēmas, visa informācijas uztveršanas, apstrādes un pārraidīšanas radiotehnika ir uzbūvēta, balstoties uz diviem elektromagnētiskiem Sākumiem. Aktīvais elektriskās enerģijas uzkrājējs (kondensators) ar divām pretēji uzlādētām plāksnēm un pasīvais (inerciālais) spirāles formas pārveidotājs, kurš elektrisko strāvu pārveido magnētiskā laukā un elektromagnētiskos starojumos un kuram piemīt indukcijas īpašība, rada visu mūsdienu informācijas mijiedarbības paņēmienu spektru. Sievišķais Sākums (sievišķais dzimums), nodrošinot plūstošu vīrišķā dzimuma pazīmju (strāvas stipruma un tās informācijas satura) pieaugšanu un plūstošu viņa pazīmju pazemināšanu, pats evolucionē, bet ar aizturi laikā tieši par ¼ no kopējā evolūcijas perioda.

Sākotnējais asinhronais divu Sākumu stāvoklis rada dzīves svārstību procesu ar ritmisku un secīgu vīrišķā Sākuma izmainīšanos un izzušanu un izmaiņu saglabāšanu no sievišķā dzimuma puses. Sievišķā dzimuma evolūcija ir analoģiska tam, kā veidojas ķēdes posmi, kā polimerizācijā, atmiņas struktūra sarežģījas līdz ar noslēgto vijumu (kontūru), ar strāvām to iekšienē, skaitu.

Tas nozīmē, ka, zinot divu dzimumu uzdevumu, var ar lielāku ticamību prognozēt cilvēces attīstību uz Zemes tuvākajiem 13 000 gadiem, jo Saules sistēma veic spirālveidīgus apriņķojumus ar ilgumu 26 000 gadi, virzoties pa orbitālu trajektoriju attiecībā pret vidējo līniju (ekvatoru), kura atdala divas Piena Ceļa magnētiskās puslodes. Divreiz viena perioda laikā Saules sistēma ritmiski pāriet uz otras polaritātes magnētisko lauku.

Kā zināms, fenotips ir organisma visu pazīmju un īpašību kopums (bioloģijā), saformējies viņa individuālās attīstības procesā (ortoģenēze). Fenotipu nosaka genotipa mijiedarbība – caur atmiņu vai organisma iedzimtības pamata programmu – ar elektromagnētiskajiem apstākļiem vidē, kurā norit organisma attīstība. Tas liecina par to, ka dažādās informācijas vidēs programma realizējas vienā no vesela spektra fenotipiem (pazīmēm). Organisku un neorganisku būtņu evolūcija ir iepriekš nosacīta ar vides magnētiskā lauka maiņas ritmu. Magnētiskais lauks dod impulsu izvērsties dzīvajiem procesiem telpā un laikā (veģetatīvās augšanas un attīstības grūdienu).

No šejienes var izdarīt iepriekšēju secinājumu. Visi notikumi Visumā izvēršas laikā un telpā, pateicoties AUTOMĀTISKAM svārstību ritmam, kuru nodrošina divu Sākumu, IŅ un JAN, vīrišķā un sievišķā, magnētiskā un elektriskā, esamība. Divi dzimumi – tā ir ekonomiska un pilnīgi vienkārša mijiedarbības ar informāciju forma, kura ļauj automātiskos procesus realizēt milzīgos kosmosa mērogos ar augstu precizitāti. Lai atjaunotu kārtējo veģetatīvās augšanas un vairošanās periodu, nepieciešams ierosināšanas (saplūst diviem magnētiskiem laukiem, divām ģenētiskās informācijas pusēm) DZIMUMA impulss, kurš modinās sievišķā Sākuma (iepriekšējā perioda atmiņas struktūru) radīt vīrišķo Sākumu, radīt jutīgu apvalku.

Konservatīvais sievišķais ilglaicīgās atmiņas Sākums izdala no sevis operatīvo atmiņu un jutīgo elementu, lai realizētu iekšējo vajadzību saglabāt iekšējos dzīves spēkus jaunā vidē. Lai saprastu, stādīsimies priekšā neitrona sabrukšanu protonā ar elektronu, kuri nekavējoties reproducē iztērētā neitrona kopiju, izveidojot deiteriju, un pēc tam dubulto viņu (neitronu), iegūstot tritiju. Sabrūkot viens no tritija neitroniem izdala tādu pašu pāri – operatīvo atmiņu (protonu) ar elektronu apvalku, formējot hēliju-3 caur iztērētā neitrona atjaunošanas procesu. Šī neitrona dubultošana ved pie jauna elementa – hēlija-4. Droši vien eksistē radioaktīvais Hēlijs-5, kurš dod sākumu jaunam ķīmisko elementu periodam.

Acīmredzot neitrons sabrūk tad, kad ārējais magnētiskais lauks viņa apkārtnē ir vērsts pretēji paša neitrona laukam. Magnētisko spēka līniju pārsavienošanās veicina informācijas plūsmu pārtecēšanu uz neitrona iekšieni, un viņā sākas aktīvi iekšēji procesi, kuri stimulē atvērties jutīgajai sistēmai darbam ar ārējiem starojumiem. Neitrons ir stabils tikai pārī ar protonu un elektronu.

Bioloģija atzīmē paaugstinātu noturību pret dzimumvairošanos, pret divu atmiņas komplektu ar magnētiskām īpašībām saplūšanu. No šejienes izriet cilvēces stabilas attīstības jēga – ir vajadzīga jauna ideja sociuma Noosfēras formā, dzīva kosmosa formā. Ja pētījumu procesā mēs sastopamies ar faktu, ka eksistē divi pēc izcelsmes radniecīgi elementi ar pretējām īpašībām, tad būtu jāmeklē (ar mērķi izzināt) arī viņu vairošanās akts, līdzīgs dzimumaktam bioloģijā, ģenētiskās atmiņas elementu saplūšana. Ārējas vides elektromagnētiskā viļņa divu magnētisko informācijas viļņu spēka līniju pārsavienošanās ir analoģiska divu pretēju genomu saplūšanai bioloģiskām būtnēm. Par piemēru kalpo Zemes magnētiskā lauka mijiedarbība ar starpplanētu lauku. Ikkatras septiņas dienas planētas Ziemeļpola magnētiskās spēka līnijas ir pretējas Saules ārējam laukam, magnētisko līniju pārsavienošanās ierosina magnetosfēras ģeneratora darbu, ierosinās iekšējie izaugsmes un attīstības procesi planētas ķermenī.

 

5. Cilvēku vīrišķo un sievišķo pazīmju attīstības perspektīva

 

Veiktā dzimumvairošanās analīze rāda, ka Sievišķais Sākums, eksistējot pastāvīgi, izpauž sevi trīs formās: pirmā forma – pēc struktūras dubultota konservatīva ilglaicīga pagājušo notikumu atmiņa. Otrā forma – aktīva operatīva atmiņa ar visām sievišķā sākuma pazīmēm, kaut kas līdzīgs amazonei. Trešā forma – tā ir jutīga sistēma no divu tipu elektriski uzlādētiem elementiem, sauktiem par vīrišķo Sākumu. Viņā sievišķais Sākums ir izpausts gandrīz pilnīgi atbilstoši individuālā organisma strukturālajai uzbūvei, tikai spēja vairoties ir izslēgta, nomainot ar elementu jutīgās sistēmas spēju attīstību. Vīrišķo pazīmju attīstība iet no pirmās formas uz trešo, bet pazīmes deģenerācija iet no trešās formas uz pirmo. Sievišķo pazīmju evolūcija ir nobīdīta par perioda vienu ceturtdaļu.

Cilvēces dzīves process – tas ir automātisks svārstību process. Tam ir divi katra dzimuma pazīmju izmaiņu maksimumi. Perioda pirmajā ceturtdaļā līdz maksimumam pieaug vīrišķās pazīmes, bet sievišķākās pazīmes gandrīz nemainās. Pēc šī momenta vīrišķā dzimuma pazīmes sāk vājināties, un vienlaikus sāk augt sievišķā dzimuma kvalitatīvas izmaiņas, kuras maksimumu sasniedz pirmā pusperioda beigās, kad vīriešu jaunas pazīmes pilnīgi pārstāj parādīties. Šo momentu sistēmu teorijā sauc par pārejas momentu, bifurkācijas punktu, par ekvinokcijas momentu viņu sauc astronomijā. Tas ir mūsdienu sociuma krīzes stāvoklis ekonomikā, kultūrā, morālē un tikumībā.

1. att. Sievišķo un vīrišķo dzimuma pazīmju izmaiņu grafiks Zodiaka gada ar ilgumu 25 920 gadi laikā

Grafiks ir sastādīts, ņemot vērā sekojošus faktorus:

1. Ņemot vērā zodiaka gada reālo ilgumu 25 920 gadi, kurš iegūts, ņemot vērā to, ka Saule virzās uz zodiaka zvaigznāju fona ar ātrumu viens loka grāds 72 gados. Debesu loks ir sadalīts 12 zvaigznājos pa 30º katrs. Tas nozīmē, ka Saule noiet ceļu uz viena zvaigznāja (zodiaka) fona 72 x 30º = 2 160 gados, bet visus 360º 72 x 360º = 25 920 gados.

2. Ņemot vērā notikumus, kuri izklāstīti Jāņa Kristītāja “Atklāsmes grāmatā”, Apokalipsē, kurā tiek aprakstīti četri jātnieki un kurus detalizēti ir uzzīmējis Dīrers savā gravīrā “Apokalipses jātnieki”. Ir skaidri redzams, ka ar jātniekiem ir apzīmēti zodiaka zvaigznāji Strēlnieks, Skorpions, Svari un Jaunava. Novietojot šos jātniekus uz perioda laika skalas grafikā, var saprast, kādos dabas apstākļos notika (un atkārtoti notiks) šie notikumi. Tie ir gaidāmi laika intervālā no 7038. gada līdz 14 000 gadiem, Saules sistēmas ZIEMAS periodā.

3. Grafiks ņem vērā laika nepārtrauktās skaitīšanas ciklus pēc Maiju kalendāra, Saules īpašību ciklus. Atmērot šos periodus no 2012. gada decembra, var pamanīt, ka šo periodu sākums sakrīt ar “Apokalipses jātniekiem” pēc laika, kas uzvedina doma par Saules spožuma izmainīšanos šajā laikā, par nopietnām tā izmaiņām. Tāpēc tā laika zinošie cilvēki arī noteica nepārtrauktu laika skaitīšanu, lai dzīvotu ar cerību uz to labāko.

Šeit ir vietā atcerēties leģendāro Atlantīdu. Atlantīda grieķiski – tā ir Atlanta meita, līdzīgi tam, kā Okeanīda – tā ir Okeāna meita. Lielais Atlants grieķu mītos notur debesis virs planētas, bet šīs funkcijas piemīt Zemes magnētiskajam laukam. Tātad Atlants – tas ir planētas magnētiskais lauks, lauka spēka līnijas, bet Atlantīda, – tā ir iepriekšējā cilvēku rase uz planētas, kura dzīvoja uz visas viņas virsmas. Un viņi zināja Saules sistēmas dzīves ritmu. Kopš 10 800. gada p.m.ē. momenta sāka attīstīties āriešu Atlantīda.

Atlants ir titāns, viņš ir Prometeja brālis, Zemes dievietes – Gajas un debess dieva – Urāna – mazdēls. Turot uz saviem pleciem debesis, Atlants ir vienīgais, kam ir ļauts ieiet Hesperīdu dārzā, kuru apsargā viņa meitas – Atlantīdas. Dārzā aug zelta āboli, āboli, kuri atgriež jaunību, mūžīgās jaunības āboli, dzimuma radīšanas sperma, Pitagora monādes. No mūsdienu skatpunkta Atlants – tas ir Zemes magnētiskais lauks, kurš formē vērstu starojumu lauku – saules-zemes saiknes plazmas mehānismu, Zemes un cilvēces NOOSFĒRA. Radiācijas josla ir rezonators šajā sistēmā, kur glabājas uz Zemi uz dzimšanu ejošo garīgo būtību “zelta āboli”. Hesperīdu dārzs – tā ir tā pati debesu pils, par kuru runā Ovīdijs leģendā par Faetonu un Apulejs leģendā “Amors un Psiheja”. Tā ir slavenā “Likteņu grāmata”, akaši grāmata, bibliotēka u.c. nosaukumi, doti no mistiķiem, kuri nezināja reāli eksistējošo mehānismu Zemes debesīs. Pēc mīta jēgas Zemes magnētiskais lauks atbild par rašanās un vairošanās režīma ritmu.

2. att. Saules sistēmas kustība attiecībā pret Galaktikas ekvatoru

4. Grafikā (1. att.) ir ņemta vērā Saules sistēmas pārvietošanās no Galaktikas vienas polaritātes magnētiskās puslodes uz pretējās polaritātes magnētisko lauku (2. att.), turklāt visa planētu sistēma un Saule riņķo pa spirālveida trajektoriju attiecībā pret Piena Ceļa ekvatoru. Šajā gadījumā mainās Saules sistēmas atrašanās vides enerģētiskais piesātinājums – no elektroniem uz protoniem un atpakaļ uz elektroniem. Tāda enerģētiskā piesātinājuma maiņa ved pie “gadalaiku” maiņas visai Saules sistēmai, pavasaris un ziema vienas polaritātes magnētiskajā laukā nomainās uz rudeni un ziemu no Ūdensvīra laikmeta un tālāk līdz Jaunavas laikmeta beigām (informācija 1. attēla apakšā).

Saules sistēma kā kustības subjekts Galaktikas telpā nemaina sava magnētiskā lauka virzienu. Tāpēc ārējā magnētiskā lauka maiņa izraisa INFORMĀCIJAS iedarbību, nosaka Saules sistēmas magnētiskā lauka pieslēgšanās vai atslēgšanās no Galaktikas sistēmas ritmu, bet tas izraisa ārējās enerģijas pieplūšanu vai tās atslēgšanu, kas savukārt izraisa “gadalaika” – dzimstības, augšanas un attīstības – maiņu visai Saules sistēmai. Parasto gadalaiku maiņu uz Zemes nosaka planētas griešanās ass slīpums pret plakni, pa kuru viņa riņķo attiecībā pret Saules ekvatoru, kas ved ne tikai pie apgaismojuma maiņas, bet arī pie starpplanētu magnētiskā lauka polaritātes maiņas, jo Zemes orbītai ir nolieces leņķis pret saules ekvatoru. Tāpēc pavasaris un vasara Zemei viena saules gada laikā notiek magnētiskā lauka vienas polaritātes apstākļos, rudens un ziema – otras polaritātes laukā. Orbitālajā lidojumā apkārt Saulei Zeme nemaina sava magnētiskā lauka virzienu, bet starpplanētu magnētiskais lauks divreiz maina savu virzienu attiecībā pret planētu, jo Zeme virzās leņķī pret Saules ekvatoriālo plakni. No šejienes seko, ka Zeme saņem informācijas impulsu attīstībai jaunos apstākļos.

5. Grafiks ņem vērā, ka ar ārējās vides enerģētisko saturu ir saistīti visi bioloģiskie procesi, tajā skaitā arī dzimuma pazīmju maiņas ritms cilvēkiem. Kopš Lauvas laikmeta sākuma (10 800 gadu pirms jaunās ēras pēc grafika) nāk pavasaris un vasara visai Saules sistēmai. Simbols – sfinksa ar cilvēka galvu un lauvas rumpi, kura skatās tieši uz austrumiem, uz Saullēktu, - demonstrē, ka cilvēki gaida pavasara un vasaras iestāšanās laimīgo laiku. No tā momenta Cilvēce (un visa biosfēra) saņēma stabilas attīstības garantiju kārtējiem 13 000 gadiem. Ir jāņem vērā, ka Zemes kustība gada laikā attiecībā pret Zodiaka zīmēm iet uz kreiso pusi no Auna, Vērša, Dvīņiem utt. Turklāt Saules kustības Zodiaka gads uz zvaigznāju fona tiek noteikts uz labo pusi – no Auna, Zivs, Ūdensvīra, Mežāža utt. Tāpēc viss cilvēces izaugsmes un attīstības process ir jāskaita no Lauvas, Vēža utt. Tieši tādā secībā ir aprakstīti un attēloti apokalipses jātnieki: Strēlnieks, Skorpions, Svari, Jaunava. Saules sistēmas kustība uz zvaigžņu fona ir parādīta 2. att.

Tātad mūsdienu, jaunā procesa SĀKUMS sākās (sk. 1. att.) 10 800. gadā pirms Jaunās ēras, līdz ar Lauvas laikmeta iestāšanos. Pats fakts, ka eksistē Lielā sfinksa (Hefrēna piramīdas priekšā), kura izgatavota kā lauvas figūra ar cilvēka galvu, kura skatās tieši uz austrumiem, uz Saullēkta punktu, liecina, ka agrāk ir eksistējusi augsti attīstīta civilizācija, kura zināja, kad notiek cilvēku dzīves uzplaukuma sākums. Tas notiek tad, kad Saule būs Lauvas zvaigznājā.

Pēc mūsdienu datiem ir zināms, ka pēdējais ledus laikmets beidzās aptuveni tajā pašā laikā – 10 800 gadus p.m.ē. Ledāja jauda biezuma ziņā Ferro-skandijas (Ferro Scandia) rajonā (kā arī Eiropas ziemeļu un vidus rajonos) sastādīja divus kilometrus. Un tā kā Lielā sfinksa tomēr skatās uz austrumiem, var apgalvot, ka zemes griešanās ass nemainīja savu stāvokli telpā. Tad apledošanas senos laiko cēlonis un ledāja atkāpšanās10 800. gadā p.m.ē. cēlonis ir jāsaista ar Saules sistēmas stāvokli attiecībā pret Galaktikas ekvatoru, ar enerģijas mainīšanos apkārtējā vidē viņas orbitālā lidojuma laikā.

Mūsdienu pakāpeniskā pāriešana pie apledojuma jau sākas un ir saistīta ar Saules sistēmas pāriešanas no Zivs zvaigznāja Ūdensvīra zvaigznājā momentu. Vēlreiz atgādināsim, ka visi zvaigznāji tekstā tiek minēti tikai kā orientieri kosmiskajā telpā. Ledāju kušana sākas līdz ar pāriešanu no Jaunavas zvaigznāja Lauvas zvaigznājā un ir saistīta tikai ar Piena Ceļa magnētiskā lauka polaritātes maiņu. Un tad kļūst pilnīgi skaidrs, ka dzimuma pazīmju regulēšana konkrēti cilvēkiem realizējas, mainoties magnētiskā lauka polaritātei. Un mūsu pieņēmums, ka ar 2 160 gadu uz zemes sāksies pāriešana no rudens uz ziemu, ir pareizs. Tajā gadā realizēsies pāriešana no Zivs zvaigznāja Ūdensvīrā, rudenī un ziemā ar īsu atvasaru – matriarhātu.

Pašreizējā laikā cilvēce pārdzīvo tieši šo stāvokli, pusperiods13 000 gadu garumā ir noiets. Nosacīti runājot, ir beigušies pavasaris un vasara, priekšā cilvēcei ir zelta rudens ar atvasaru un ilgstoša ziema. Taču dzīves process ar to nebeidzas, cilvēku evolūcija turpinās. Līdz ar otrā pusperioda sākumu manāmi sāk deģenerēt vīrišķās pazīmes, bet sievišķo pazīmju kvalitatīvas izmaiņas ātrums ir gandrīz maksimālais. Sievietēm caur savu dzīves pieredzi ir jāizstrādā viss tas, ko ir izgudrojuši un radījuši vīrieši, tikai pēc tam pieredze nostiprināsies ģenētiskajā atmiņā, mantojumā Sievišķajam sākumam.

Šajā perioda ceturtdaļā dziest dzimumvairošanās, sākas veģetatīvā vairošanās ar visām vētrainas augšanas un attīstības pazīmēm (divas reizes ātrāk, salīdzinot ar dzimumvairošanos), rodas viendzimuma laulības. Laika momentā 3/4 no perioda sākuma pilnīgi izzudīs dzimumvairošanās, sociumā būs tikai vienīgi sievišķi īpatņi.

Veģetatīvā vairošanās sasniegs pilnu spēku. Ārējā vide ir stabila, salīdzinoši auksta, krēslaina, bez būtiskām pārmaiņām. Visa Cilvēce ar to momentu sāks novecot, pakāpeniski nodzisīs sieviešu sociuma uguns. Sievišķās pazīmes sāks deģenerēt, vājināsies iekšējās saiknes kopienā, sievišķo īpatņu dzimstība samazināsies, bet vīrišķo īpatņu jau sen nav, un ilgi nebūs, cilvēku skaits uz planētas kritīsies. Pa retam sāks dzimt zēni. Visa biosfēras sistēma turpina kustību uz krīzes stāvokli, uz pāriešanu uz jaunu Galaktikas magnētisko puslodi, uz mūsdienu civilizācijas perioda beigām, uz kārtējo bifurkācijas punktu, kad jau manāmi parādīsies pirmie vīrieši. Tajā periodā Galaktikas magnētiskā lauka spēka līnijas pagriežas pretī visas Saules sistēmas laukam. Mūsu periods beigsies Jaunavas beigās, ap mūsu ēras 10 000. gadu, beigsies arī veģetatīvā viendzimuma vairošanās. Sāksies jauna perioda pavasaris, dzimumu sadalījums pieaugs, dzimumvairošanās krasi pastiprināsies, falla kults pilnā plaukumā, viņam tiks uzstādīti piemiņas simboli. Saule sāks spožāk mirdzēt, mijkrēslis izzudīs, sāks aktivizēties dzīvs jaunrades, radīšanas, pozitīvu emociju process. Noosfēra un biosistēma, saglabājušas iepriekšējās dzīves pieredzes atmiņu, atdzims līdzīgi, kā atdzimst putns Fēnikss no pelniem, līdzīgi dzimuma apaugļošanai bioloģiskos īpatņos. Cilvēce sāks jaunu apzinātu dzīvu procesu, atkārtojot agrāk noieto ceļu, tajā skaitā arī tehnoloģiskajā attīstībā, bet jau jaunos informācijas apstākļos. Ritmu iedod Galaktikas magnētiskā lauka polaritātes maiņa. Pēc ilguma dažādas izaugsmes un attīstības notikumu norises tehnoloģijas sociālajā sabiedrībā notiek pēc tā paša scenārija kā viena cilvēka attīstība dzimumvairošanās gadījumā no apaugļošanas momenta. Dzimumvairošanās mērķis bioloģijā ir veidot jaunu veselu organismu caur divu haploīdo (viens ģenētiskās atmiņas komplekts) vecāku šūnu sapludināšanu diploīdā zigotā, pēc tam uz veģetatīvās vairošanās rēķina, šim organismam attīstoties, notiks mejoze – šūnu saplūšana tagad jau pieaugušiem bērniem. Taču mejoze var arī nenotikt, ja nebūs vajadzības pēc vīrišķā Sākuma. Bioloģijā evolūcijas problēmu pieskaita parādību kategorijai, kad tiešs eksperiments nav iespējams. Taču būtu jāatceras, ka mēs neesam fiziski ķermeņi, apveltīti ar dvēselēm. Mēs esam garīgas būtnes, kuras iemantojušas fizisku ķermeni, lai risinātu nosprausto mērķi – ar apzinātām darbībām reproducēt cilvēces iepriekšējo noosfēru un papildināt viņu; atkārtojot iepriekšējās rases tehniskos soļus, mēs iemantojam jaunu pieredzi. Vienotais dzīves saglabāšanas likums realizējas ar visu matērijas formu dipola uzbūves vienotā plāna palīdzību caur sākotnējo dzimumvairošanās paņēmienu, lai sasniegtu vienoto evolūcijas mērķi ar turpmāku veģetatīvo vairošanos, kas nodrošina kosmosa ķermeņu un sistēmu izaugsmi un attīstību līdz pilnībai. Pēc tam sākas novecošana, un ir vajadzīgs kārtējais dzimumvairošanās impulss, lai dzīves process nenodzistu. Tāpēc dzīva procesa izvēršanās Kosmosā tiek sinhronizēta, mainot magnētiskā lauka polaritāti visos esības līmeņos, no atoma līdz galaktikām.

(...)

Mēs dzīvojam ar cerību uz to labāko, pakļaujoties vēlmei DZĪVOT. Dzīve, kā putna lidojums, ir pastāvīgs kritiens, kuru novērš, savēzējot spārnus un patīkami planējot augšupejošās plūsmās. Lai dzīvotu, ir jāvēzē spārni un jājūt lidojuma process ar saviem jušanas orgāniem.

Dzīves ceļš ir jānoiet patstāvīgi, ja sava prāta nav, tad neviens nepalīdzēs.

 

Pievienots 22.05.2017

http://sanatkumara.ru/stati-2017/zakon-sochraneniya-zhizni

Tulkoja Jānis Oppe