Наталья Голубкина – Одиночество души

Natālija Golubkina - Dvēseles vientulība

Reizēm starp studentiem un tiem, kas nāk uz konsultāciju, es sastopu cilvēkus, kuri jūtas ļoti vientuļi. Un tā nav vienkārši vientulība, kad nav partnera, ģimenes. Tā ir sajūta, ka tu esi viens visā Visumā, kā dvēsele.

Bieži viņi neredz, nedzird savus Audzinātājus un Sargeņģeļus. Un, pat ja redz, tad vienalga nejūt atbalstu, gluži kā Pasaule viņus neredz, nepieņem, noraida. Tādiem cilvēkiem nav tuvinieku, ar kuriem var parunāt no sirds, kuri sapratīs un pieņems tādu, kāds esi. Un pat Dvēseļu pasaules līmenī viņi neredz nevienu no “radniecīgām dvēselēm”.

Tas ir tas, ko Skolotāji sauc par “atšķirtību” no Dieva, no Pasaules. Un tā ir liela ilūzija! Mēs esam neatdalāmi no Pasaules. Katrs no mums – tās daļiņa, un mēs esam iebūvēti pasaules-ēkas vienotajā organismā. “Es esmu viss, un viss ir Es,” – tas ir par to pašu.

Taču dažreiz nez kāpēc vai drīzāk dēļ kaut kā cilvēks tic savai atšķirtībai no Pasaules un aizklājas no tās. Aizklauvēties no ārienes ir gandrīz neiespējami. Izeja ir tikai viena – pašam sevi “atburt”. Un tas ir Ceļš. Tas ir uzdevumiņš dzīvei. Kāds ar to tiek galā un pilnīgi sekmīgi. Bet kāds tā arī aiziet no dzīves pilnīgā vientulībā, skumjās un izmisumā. Un atkal dzimst, lai tomēr atrisinātu šo nevienkāršo uzdevumiņu.

Bet mēdz būt tā, ka pati dvēsele pēkšņi tic savas vientulības ilūzijai un mēģina iemiesojumā tikt ar to galā, nodibināt saikni ar sevi pašu un Visumu, savām tuvajām dvēselēm un Audzinātājiem. Un, kad cilvēks iegremdējumā to redz, viņam ir ļoti grūti noticēt! Un ļoti sāpīgi pieņemt tādu situāciju.

Jo taču šķiet, ka vajag tikai atrast kādu – mīļoto, draugu, radniecīgu dvēseli, un viss būs labi. Bet tas nedarbojas, kamēr cilvēka uzmanība ir vērsta uz āru, viņš nevar nodibināt saikni ar savu dziļo būtību. Tāpēc tikšanās nenotiek, attiecības neveidojas, un pasaule visādā veidā mēģina norādīt uz reālo uzdevumu, pievelk skrūves veselības, finanšu un tml. sfērās, lai cilvēks nu jau lūgtos un ietu meklēt atbildes uz saviem jautājumiem, un caur šiem meklējumiem tomēr atrastu sevi.

Paņēmienu ir daudz: elpošanas prakses, meditācijas, prakses sirds atvēršanai, saikne ar Augstāko Es, darbs ar dvēseles atmiņu un daudzi citi. Sākt var ar parastu pateicības praksi. Un turēt prātā, ka meklējamais atrodas ne ārpusē kaut kur, bet iekšienē, turp arī vērst savu uzmanību.

Viens to visu pievārēt, protams, var. Bet daudz vieglāk ir domubiedru grupā, saņemot atbalstu no ceļabiedriem un tiem, kas šo ceļu ir izgājuši un zina tā zemūdens akmeņus un asos stūrus. Un vēl, lai iepotētu sev tamlīdzīgu prakšu ieradumu, “nevelties ārā” no plūsmas, vajag to darīt regulāri. Un atkal šeit palīdzēs darbs komandā.

Tieši ar to mēs nodarbojamies pie mums Reinkarnacionikas Institūtā, saudzīgā un mīlošā telpā, kur var sasildīt nosalušu dvēseli un atrast atbalstu, kurš mēdz būt tik nepieciešams!

Rekomendēju arī izlasīt Stīva Rotera (Steve Rother) grāmatu “Atceries! (Re-member)”. Tā ir gluži kā vēstījums “no mājām”, atbild uz pašiem dziļākajiem jautājumiem par to, kas mēs esam un kurp ejam. Savā laikā man tā ļoti palīdzēja. Nu, un desertam – ļoti saskanīgs dzejolis:

Jums ir bijis absolūtas vientulības stāvoklis šajā pasaulē? Kā Jūs tikāt galā, dalieties komentāros!

Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas Institūta 2. kursa trenere. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore http://ngolubkina.ru/

Pievienots 08.07.2019.

https://ru.reincarnatiology.com/odinochestvo-dushi/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe