Пространство и время от Солнечного Братства
Telpa un laiks no Saules Brālības
Sarežģītām problēmām ir izpratnei vieglas nepareizas atbildes
(Mērfija likums)
2018.12.15.
Seansā ar Saules Brālību mēs ceļojām uz dažādiem plāniem, ar dažādu laiku un telpu.
Pirmais plāns, kur mēs nonācām, bija ugunīgs. Mūs sagaidīja Emanuēls un parādīja mums mūsu visumu, viņa laiku un telpu.
Mēs nonācām kvantu nenoteiktības telpā – visur ir pa kreisi, visur pa labi, visur uz augšu un leju. Faktiski es/mēs – tas ir visums. Šeit, pie Emanuēla, atrodas sākotnējais lauks jeb kodols, no kurienes iziet visuma vadības pavedieni. Ļoti smalki pavedieni vērsti uz visām pusēm no mums – kodola. Tie pašorganizējas, savijas un uzvedas kā dzīvi. Atbildes informācija uz centru atnāk pa toru, kurā ir ieejas no augšas un apakšas.
Tors ir pazīme, ka matēriju ir organizējusi noteikta veida apziņa. Kur ir apziņa, tur rodas matērijas brīvo daļiņu izkārtošana caur formu. Tāpat, kā vilnis pāriet daļiņā, tā arī informācija apziņas iedarbībā pieņem tora formu. Ir tors, un ir brīva informācija, kura pa centrālo kanālu no augšas un apakšas ienāk torā. Abas plūsmas sastopas sirds centrā, Pastāvīgajā atomā. Ap Centrālo Atomu norit spēcīgs darbs, darbojas spēcīga enerģija.
Šeit nav telpas un laika. Mūsu Centrs pastāvīgi izstaro ļoti smalku informāciju, tas ir Avots. Avots no augšas un apakšas piebarojas ar Emanuēla ieejas informāciju. Pastāvīgajā Atomā ir ļoti daudz dažādu kustību un enerģiju, un tas atgādina pulsējošu reaktoru.
Pēc tam mums parādīja otrās kārtas visuma uzbūvi (plakanu). No centra izplūdis milzīgs šķīvis, no augšas ļoti līdzens, bet apakšā karājas garas bārkstis. Atgādina plakanu medūzu. Tas ir otrās dimensijas visums[1].
Šķīvis sāk liekties, un veidojas trešās kārtas visums; viss, kas ir iekšā, tiek ieslēgts iekšienē. Veidojas ābola forma: apakšā šaurāk, augšā platāk... Šeit ir mūsu, trešās dimensijas, laiks un telpa. “Ābolam” pa virsu organizējas sfēriski slāņi – gaismas, skaņas, torsionu lauki... Ir vēl kāds desmits lauku, kurus mēs pagaidām nepazīstam, magnetosfēra, stratosfēra, jonosfēra, gravitācijas lauks. Kā mēs saprotam – planēta ir visuma fraktālis. Visums organizējas tāpat kā planētas.
Sākas pulsējoša kustība, puksti, gaismas impulsa ieiešana no ārienes iekšienē – tādā veidā organizējas laiks trešajā dimensijā.
Pēc tam rāda nākamo dimensiju – riteņa formu, taču ritenis ir lodveidīgs, uz katra spieķa iecerētas dažādas apziņas un dažāds laiks un telpa. Simtiem spieķu no centra, kā stari no saules, organizē visumus ar dažādu laiku un telpu.
Mūs ievieto vienā no spieķiem. Un mēs saprotam, ka mēs esam mācību centrā. Tā ir liela telpa, kur ir daudz planētu, bet šeit nav zvaigžņu. Tās ir sākotnējās “tumšās” planētas, kur aizmetas dzīve. Pēc tam šo planētu piestiprinās zvaigznei, un viņa tur attīstīsies kā mūsu planēta mūsu Saules sistēmā.
Kā mēs šeit sajutīsim telpu un laiku?
Mēs iegājām vienā no šīs sistēmas gāzveida planētām. Apkārt ir mālaini miglainas krāsas gāze. Kāds šeit ir laiks? Nevienu no parametriem, kuri mums ir ierasti uz Zemes, šeit nav iespējams sajust, tas ir, kustību attiecībā pret kaut ko. Telpu mēs saprotam kā sevis daļu, šeit tā nefiksējas. Mēs gluži kā karājamies bezsvara stāvoklī, un mūsu ierastā apziņa ir iemigusi. Un tomēr no malas ir redzams, ka mēs atrodamies lielā daļiņu plūsmā. Šeit nav laika jēdziena: stundu, diennakšu, gadu. Bezlaiks.
Ko mums parādīja?
Mēs ieraudzījām variantu bez laika un telpas, tas ir Būtības apziņas līmenis. Tāda ir mūsu Dvēsele. Viņai pašai par sevi nav laika un telpas, bet viņas iekšienē viss kustas, viss dzīvo, viss aug, kā eksistējam mēs ar jums Dvēselē, bet mūsu Dvēseles Būtības Ķermenī. Ko mēs sajutām? Neko no tā, ko mēs esam pieraduši just uz Zemes. Tās ir pilnīgi citas apziņas, citas radības, cits eksistences uzdevums un, protams, visa veida matērijas sastāvs un dažādas formas. Mums parādīja eksistenci bez laika un telpas, un to izrādījās sarežģīti uztvert.
Pēc tam mūs ievietoja citā ugunīgā blīvumā. Mēs, kā infuzorijas tupelītes, peldam šajā ugunī un mēģinām saprast, kas gan tā ir par telpu. Un man saka priekšā, ka šeit ir cikliska telpa un laiks. Turklāt cikls ir ļoti mazs. Pastāvīga miršana, kolapsēšanās un atvēršanās, kā jaunas dzīvības sprādziens, atkal miršana, kolapsēšanās utt. Tā ir laika un telpas eksistences forma. Just ir ļoti sarežģīti, bet saprast ar galvu var, ja mēs pastāvīgi pulsējam, tad, lūk, kustība, kura ir. Kā maiņstrāva... Dzīves laiks šeit ir ļoti īss[2].
Kā nākamajā mēs pārejam citā telpas-laika konstrukcijā – viļņveida Cikliskajā Laikā. Arī šeit ir cikls, kuru var iztēloties kā jūras vilni. Telpa veidojas no viļņiem, kā okeāns. Tāpēc šeit telpas kā tādas nav. Jo telpa – tas ir kaut kas, uz ko mēs varam pāriet – no viļņa uz vilni. Bet šeit mēs atrodamies viļņa iekšienē, un vilnis rodas un dziest pats par sevi. Taču šeit eksistē laiks. Tas ir viļņu dzīves un nodzišanas cikls. Viļņi virzās pa visu Visumu, kaut kur izgaist, un nākamais vilnis pārklāj utt., konkrēti mēs (Zeme) pašlaik esam nonākuši vienā no tādiem telpas-laika kontinuuma viļņiem, uz kā rēķina planēta augšupcelsies.
Bet vai ir cikliska telpa?
Mēs nonācām spirālveida telpā un paceļamies uz šīs spirāles nākamo līmeni, un faktiski nonākam tajā pašā līmenī(?). Mēbiusa lente – lūk, viņa cikliskā telpa. Šīs lentes jebkura daļa – tā tad arī ir šī telpa.
Atnāca gaisma stiprā vilnī. It kā mūs tīrītu ar alfa daļiņām. Iestājās vieglums, it kā mēs aizmirstam visu, ko atcerējāmies. Viss kaut kur aiziet. Tīra atmiņas telpu no visiem šiem pārdzīvojumiem. Mēs vēl neesam trenēti šādā nozīmē, jānāk ārā biežāk, lai saņemtu vairāk un vairāk informācijas. Ceram, ka mēs paplašināsim telpas un laika sajūtu paleti, kad ceļosim pa Visumu.
Saules Brāļi izteica vilšanos, ka mēs “ne visu spējām apzināties”. Mācāmies tālāk!
***
Hei, vai ir te kāds, kurš var ar maksimāli vienkāršiem vārdiem izskaidrot, kas tas ir – pasaules līnija kosmosā?
***
https://www.youtube.com/watch?v=n4tbdFD18vs
Mainām telpu un laiku vietām
Pievienots 18.02.2019
http://sanatkumara.ru/stati-2019/prostranstvo-i-vremya-ot-solnechnogo-bratstva
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Lūk, viņa – “plakanā Zeme”! Zeme kā visuma fraktālis otrajā dimensijā arī ir plakana. Mēs šo dimensiju saucam par apakšējo astrālu. Šurp mūs mēģina atvest “plakanās Zemes” apoloģēti.
[2] Es jau esmu bijusi uz planētas, kur dzīvība ir zibeņu veidā. Tas tieši ir ugunīgas dzīves piemērs ļoti īsā laikā, bet liekā enerģētiskā potenciālā. Man ļoti patika būt zibenim. Viņš bija pilnīgi iemācījies vadīt sevi, apguvis savu dzīvi. Tas mums tā liekas, ka šī dzīve ir acumirklīga. Taču padomāsim, ka tai nav vajadzīga humanoīda pieredze, tai ir citi laika un telpas parametri un citas vērtības.