Саморазвитие через жизнь

Pašattīstība caur dzīvi

Nodaļa no grāmatas “Dzīvo un mīli[1]”

Pašattīstība caur dzīvi

Sanats Kumara: Pasaule eksistē mūžīgi. Līdz radās Saules sistēma, tā dzīvoja savu svarīgu un pilnīgu dzīvi, traucoties caur telpu, izdzīvojot daudz variantu, rodoties, pilnveidojoties un sabirstot pīšļos. Pasaule ir bezgalīga Visumā kā uz ārpusi, tā arī dziļumā, pasaule ir bezgalīga laikā, tā vienmēr ir bijusi pirms mums, un vienmēr būs pēc mums.

Kas ir Dievs, Absolūts? Pilnīgs un neapjēdzams jēdziens. Viņu nevar nosaukt Viens. Viņu nevar nosaukt Daudz. Viņu nevar nosaukt Kopa vai Kopu Kopa. Tikai Bezgalība Laikā, Telpā, Saprātā. Ideja – tas ir vistuvākais jēdziens mūsu priekšstatā par Dievu. Tā ir Visaugstākā Apziņa, Pasauļu Pilnības Princips.

Ar ko ideja atšķiras no domas?

Doma ir materiāla, ideja ideāla. Ideju var izteikt ar domas palīdzību. Doma ir cilvēciska izpausme, ideja globāla. Visums – Idejas izpaustā doma.

Plūtarhs ir teicis: “Ideja – tā ir bezķermeniska būtība, kurai nav izpausmes pašai par sevi, bet kura piešķir formu un ārējo izskatu bezveidīgai matērijai un kļūst par izpausmes cēloni.”

Šajā pasaulē ir ielikta Pašpilnveidošanās, Pašattīstības caur Dzīvi Griba. Visur viens, lielā un mazā, augšā un apakšā, sākot ar atomu vissīkākajām daļiņām un līdz Pasaules-ēkas Bezgalībai. Visuma kā dzīva organisma visu daļu sarežģīta mijiedarbība padara sistēmu elpojošu, darbojošos, izdalošu un absorbējošu, apmainošos ar citām struktūrām ar informāciju, zināšanām un mīlestību. Šajā globālajā sistēmā nav maza un nenozīmīga struktūras elementa. Viss darbojas kā svarīga sastāvdaļa, atstājot harmonizējošu vai graujošu ietekmi. Dažreiz mazs fragments spēlē katalizatora vai sākotnējā impulsa lomu, kurš paātrina, organizē procesu sistēmā, iznīcina procesu vai izved uz citu līmeni. Lai darbotos veselais, struktūrai ir jābūt vienotai un harmoniskai, dziedinot, atspoguļojot, papildinot, barojot sevi, novedot līdz pilnībai savas daļas, noraidot neveiksmīgus vai atstrādātus piemērus, pastāvīgi radot jaunus, veicot sevis kā Veselā pētījumus un atdodot sevi pa ķēdi augstāk.

Visumā neviens nekontrolē un nesoda. Tā ir jaunrade, eksperiments. Visi ceļi tiek pieņemti, pat tie, kurus mēs varētu saukt par kļūdu. Kā zināms, negatīvs rezultāts – tas ir rezultāts. Tā ir izzināšanas, kaut kā jauna radīšanas pieredze, apziņas, matērijas attīstības dziļumu pētīšana, jauni pagriezieni Visuma vēsturē. Taču tā kā “viss ir bijis”, tad eksistē izvēles korekcija. Nekas nav galīgs. Tikai matērijā viss notiek lēni, domas sfērā pārmaiņas ir momentānas. Izvēles atkārtotība rada noturīgas pasaules, apzināta domas nostiprināšana formē blīvo matēriju, kurā arī norit eksperiments, un tā – līdz vissīkākās daļiņas līmenim.

Radītāja galvenās jūtas pret “savu produkciju” – mīlestība un cieņa. Cieņa pret izvēli un tieksme palīdzēt paplašināt uztveres robežas, dot Zināšanas un tādā veidā paplašināt izvēles robežas, norādīt ceļu, kur garantēti labākie rezultāti, kuri ved pie matērijas apskaidrošanas. Tajā pašā laikā viss, ko izvēlas atsevišķs indivīds, tiek cienīts un vērots ar interesi. Pat ja tas ir pretēji sākotnējam plānam.

Un, kaut arī cilvēks atrodas garīgo kāpņu pašā apakšā, arī viņš ir pilnība. Cilvēka Hierarhijas nākamā pakāpe – kļūt par planētas Logosu vai planētas pozitīvu kodolu. Pašlaik cilvēku būtnes spēlē elektronu – negatīvi lādētu daļiņu – lomu, kas pievilktas pie planētas pozitīvā kodola.

Cilvēkā ir ielikta tā pati pašattīstības iedeja un atvēlēts tik daudz laika, cik vajag nesteidzīgai izaugsmei. Vajag tikai atklāt sevī šos centienus, atsaukšanos, Dieva pieņemšanu. Cilvēks sāk augt sevī pašā, atklājot savu kodolu, saikni ar Garu, piepildoties ar Mīlestību, kura nāk caur Gaismu un Prieku. Svētīti ir Ticošie, Meklējošie un Tiecošies.

Viņi uzturas Dieva Dvēselē.

Pasaules radīšana

Sanats Kumara: Viss, ko mēs redzam ap sevi, viss, ko mēs tik varam iedomāties, ir dzīva, strādājoša, jūtoša apziņa, Liela vai maza, attīstīta vai pirmatnēja, Debesu vai zemes. Katrs debesu ķermenis – planēta, zvaigzne, galaktika, ir milzīga domājoša būtne, kura neiedomājami ilgi aug un attīstās no sākotnējās Protovielas, Pramatērijas; tā līdz ar Absolūtu un Svēto Garu eksistē Mūžīgajā Tumsā un Mierā un gaida radošu apziņu Dzīvības radīšanai vienā vai otrā izpausmē. Šī Pramatērija ir celtniecības materiāls jebkurai dzīvības, apziņas, dažāda veida enerģiju izpausmei. Radītāja iecerētās pasaules aug, pievienojot sev arvien jaunas enerģijas, apziņas un radot jaunas formas jaunā apziņas līmeņa noturēšanai un attīstībai.

Jebkura apziņa ir attīstījusies no atoma līmeņa. Milzīgu laika ēru garumā viņa pakāpeniski izauga līdz tādai pilnībai, ka kļuva spējīga radīt savus ķermeņus kā gigantiskas Kosmosa Būtības, sauktas par Logosiem – no planētas līdz Megavisumam. Logoss – tas ir gan pats Visums, gan viņa redzamais jeb izpaustais ķermenis, piemēram, planēta vai zvaigzne. Kā jebkura būtība, Logoss eksistē daudzās dimensijās, kuras citādi saucas plāni vai pasaules. Redzamais ķermenis, kurš sastāv no zemu vibrāciju matērijas, atrodas pašā pēdējā, pašā blīvākajā izpausmes plānā. Pašā smalkākajā plānā, Logoiskajā, atrodas Neizpaustais Logoss, Ideja, kura dod sākumu pasaulēm, plāniem, ķermeņiem un jaunām Idejām.

Idejas attīstība dažreiz iet augšup tik ātri, ka var līdzināties sprādzienam. Beigu etapā attīstības paātrinājums pāriet sprādzienā un jaunas zvaigznes piedzimšanā. Tas paredz vielas masas uzkrājumu un milzīgu enerģētisku potenciālu daudzās dimensijās, kurš pāriet visu daļiņu, kuras veido Būtības ķermeni, momentānā mijiedarbības paātrinājumā. Tā ir pāreja uz nākamo dimensiju, atvēršanās un kolapss, paplašināšanās un padziļināšanās, piedzimšana un nāve, vecās vielas iznīcināšana un jaunas un superjaunas radīšana; šī viela pakāpeniski tiek nosēdināta un apveltīta ar sākotnējo saprātu, spējīgu pašpilnveidoties Augstāko Spēku, kuri ietilpst Radītāja sastāvā, vadībā.

Jaunas zvaigznes piedzimšana atbalsojas visā Visumā, radot prieku un lepnumu par vēl vienu varoni, kurš spējis paziņot par sevi Lielo Celtnieku pasaulē. Vareno Enerģiju sfērā ir piedzimusi vēl viena Lielā Būtība, kura spējusi iziet uz Lieliskuma un Goda, Cieņas un Vieduma, Patiesības un Harmonijas ceļa, piepildot sevi ar pulku attīstītu domājošu būtņu, Dievišķās informācijas nesēju, informācijas sistēmā saistītu ar visām apkārtējām planētām un tuviem un tāliem zvaigznājiem.

Uzsākot radīšanu, Logoss rada plānu Idejas veidā, kura ietver galvenos mērķus un uzdevumus Logosa jaunajai dzīvei. Pakāpeniski šis pirmtēls sāk piepildīties ar izpausmes enerģijām. Pamošanās ausmā Neizpaustais Absolūts pāriet uz nākamās izpausmes pirmo pakāpi, tam viņš no Visuma piesaista Dzīvības enerģijas, kuras mēs sauksim par Dzīvības Principu. Jaunā visuma ieņemšanas momentā klāt ir trīs – Logoss, kā sievišķais aspekts, kurš rada pasaules; Dzīvības Princips, kā iedzīvinošais sākums, vīrišķais; un Svētais Gars, kurš savieno un svēta viņus. Pasaules telpa, Tumsa, mostas, tiek caurausta ar dažādām ļoti smalkām vibrācijām, kuras Protovielu apvelta ar sākotnējo apziņu un lādiņu. Kādā veidā?

Matērijas sākuma punkts vienmēr eksistē Visuma neapzināmā centra veidā, neaktīvā stāvoklī, Logosa, kurš atrodas Pralaijā, sirds centrā. Atkalapvienošanās ar Dzīvības Principu sniedz atdzimšanu šī punkta kā dīgļa jaunā līmenī. Viņš kļūst par lāpu, no potences stāvokļa viņš pāriet dzīvīgā, aktīvā stāvoklī un veido toru. Pirmmatērijas enerģija, pakāpeniski ejot caur šo toru, Logosa sakrālo telpu, saņem sākuma lādiņu, polarizāciju, un sākotnējo apziņu. Kustības virziens pa sākotnējo toru ir no “ziemeļu” pola uz “dienvidu” polu, tālāk plūsma paceļas pa tora ārējo pusi, un, apliecoties “ziemeļos”, atkal nolaižas uz dienvidiem, veidojot sekundāro, ārējo toru, ar polāru vērsumu. Sekundārais tors samērā ar matērijas attīstību caurauž visu telpu un pilnībā to aptver.

Izpausmes otrajā pakāpē matērija evolucionē, attīstot elementāro apziņu, kura izpaužas spējā atgrūsties un pievilkties, atsaukties uz domām, izjust vēlmi, izpausties kā skaņai, gaismai, aromātam, krāsai un citiem enerģijas veidiem un savienoties, veidojot pirmatnējās formas.

Trešā pakāpe dzemdina Monādes. Viņas, izejot evolūciju uz zvaigznēm un planētām, un dažādiem citiem matērijas veidojumiem, kļūs Dieva līdzības, pilnīgs saprāts.

Visuma būvēšanai Logoss piesaista Augstākās Apziņas, kuras attīstījušās citās pasaulēs. Tie ir augstākie Eņģeļi, kas vada Gaismas Hierarhijas, tie ir daudzi citi Lielie Celtnieki, kuri rada un vada dažādus enerģijas veidus pakāpeniskai grandiozā plāna īstenošanai. Pirmradītie Ercenģeļi un Kumaras pamostas kopā ar Logosu. Visas apziņas no Pralaijas iziet kopā ar Logosu un atdzimst ar viņu vienlaikus. Visi, kas izauguši, Pralaijā ieiet savā līmenī un pēc Pralaijas attīstās tālāk (Pralaija – Logosa atpūtas un visas matērijas iznīcināšanas periods.)

Pirmās pasaules eksistē ļoti smalkās enerģijās. Samērā ar attīstību to enerģijas sablīvējas, ar laiku izpaužot arvien jaunus plānus (dimensijas), attīstot apziņu, nolaižoties jeb involucionējot matērijā. Apziņa attīstās pakāpeniski. Pirmās būtības bija neapzinošas un gandrīz bezķermeniskas. Samērā ar pāriešanu blīvos ķermeņos apziņa attīstījās, pārvēršoties Saprātā.

Katra tāda Lielā Būtība, viena no Pasaules Radītājiem, nes savu Visuma tēlu, pilnīgi jaunu, taču balstošos uz pārējās pasaules pieredzi, ierakstītu Kosmosa arhīvā, sarežģītākajā Gaismas un magnētisma “datora” ierīcē, sistēmā, kuras pamatā ir elektromagnētiskas enerģijas matērijas visaugstākajā līmenī, kura atrodas ugunīgajā enerģētiskās informācijas slānī. Šo arhīvu var salīdzināt ar milzīgām smadzenēm, miljardiem reižu sarežģītākām par cilvēka smadzenēm, kuras rada pašā smalkākajā, Visuma atomu līmenī. Šeit atrodas tas, ko mēs varam saukt par tīru informāciju, pašu smalkāko vibrāciju, kādas tik iespējamas, vieliskumu. Tas vairs nav Pirmcēlonis, bet vēl ne viela, ne matērija pašā smalkākajā veidā. Katra Lielā Būtība, mēs Viņu saucam par Logosu, ir tās Idejas, tā neizzināmā, tā Universa, kuru mēs saucam – Radītāju Radītājs, – atvasinājums.

Visums – tas ir pastāvīgs eksperiments. Neeksistē detalizēts plāns, pēc kura norit attīstība. Ir tikai attīstības virziens un paņēmiens, kā strādāt ar matēriju. Šī metode vienmēr mainās un ir atkarīga no Logosa. Matērija ir Meistara radošā laboratorija Viņš rada ne tikai planētu sistēmas, zvaigznes, bet arī citu plānu matēriju – Logosus un Visumus, dzemdina kosmosa vēju un kosmosa lietu, kosmosa mākoņus no smalkās matērijas un citiem vielas stāvokļiem, dažādas plūsmas, starus, superjaunas matērijas laukus, vakuumu un tml. Tā ir Dievišķā Saprāta izpausme dažādās uztveres sistēmās. Pati spēcīgākā enerģija – Logosa plazmā izpludināta uguns. Tā ir domas, Idejas koncentrācija, kurai ir milzīgs Esības stāvokļa potenciāls. Tas dzemdina pasaules, planētas, zvaigžņu sistēmas, tas ir Pirmsākums.

Mūsu zvaigžņu galaktiku Visums ir radīts pēc noteikta plāna. Sadalījis sevi daļās, Radītājs katrā daļā radīja matērijas pievilkšanas centru, jaunu superblīvas vielas punktu, kurš no apkārtējās telpas pievelk enerģiju un pakāpeniski sablīvējas. Katram tādam Centram ir apziņa, atbilstoša Logosa, kurš strādā pēc Viņa plāna, apziņai un pildoša primāro enerģētisko centru funkcijas. (Cilvēka organismā tādas funkcijas pilda čakras.)

Radītāja primārais impulss A. Beilijai (Alice Bailey) traktātā “Par kosmisko uguni” (“О космическом огне[2]”) ir nosaukts par uz priekšu vērsto, bet sekundārais, atbildes impulss – par rotējošu uguni. Rotējošā uguns – tas ir vairuma zvaigžņu sistēmu spirāles un lodes formas cēlonis. Materiāla forma biežāk ir lodveida (tā ir visstabilākā forma), bet smalkās vielas forma – vēl arī olveidīga; spirāle; tors; lauks, kurš nedaudz atgādina Mēbiusa lenti pēc savas bezgalības būtības u.c.

Primārais impulss vada radīšanu, bet sekundārais iemieso ideju eksistencē, dzemdinot trešo komponenti – matēriju. Šī Trīsvienība ir universāla, Viņu vēl citādi sauc – Gars, Dvēsele, Ķermenis. Viņa ir mūsu Visuma pamatpazīme, kura darbojas, radot jebkuru matērijas veidu – planētas, planētas visas dabas valstības, ieskaitot cilvēku, līdz pat vissīkākajām vielas daļiņām.

Apziņas un matērijas attīstība norit virzienā no Gara pie matērijas (involūcja), bet pēc tam no matērijas pie Gara (evolūcija). Turklāt tiek sastrādātas jaunas enerģijas, jaunas īpašības, norit attīstība visās zināšanu jomās, doma sevi bagātina šajā jaunradē, Radītājs pievieno sev jaunas enerģijas, aug savā varenībā un pāriet uz savas bezgalīgās dzīves nākamo pakāpi.

Pievienots 16.01.2019

http://sanatkumara.ru/glavi-iz-knig/samorazvitie-cherez-zhizn

Tulkoja Jānis Oppe

[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/images/Sanat_Kumara/Books/Zhivi_i_ljubi.pdf (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.koob.ru/bailey/traktat_o_kosm_ogne (Tulk. piezīme)