Времени больше нет!

Laika vairs nav!

Mentālā plāna realitāte

18 07 10

18.07.07.-09.

Es piesaucu Saules Brālību! Lūdzu parunāt ar mani.

SB: Runa būs par cilvēku veselību. Jūs esat pieraduši meklēt cēloņus, un jums tas ir kļuvis par vienu no aizraujošām nodarbēm. It kā, ja atradīsi cēloni, tad viss uzreiz izmainīsies.

Ja novācam cēloni, tad arī sekas izlabosies.

Ne vienmēr. Tāpēc ka cēlonis bieži ir pagātnē – bērnības bailēs, fobijās un ierobežojumos, dzīves – tavu ieradumu, uzstādījumu un prāta dabas – izraisītos.

Bet tagad pamēģini cēloni nemaz nemeklēt, bet uzreiz izdari kaut ko, lai novāktu sekas. Tam ir jāizlabo savu domu līmenis uz pozitīvu un jābūt pārliecinātam par to, ka viss būs lieliski.

Bieži mēs tā arī darām, taču no tā nekas neiznāk, tāpēc ka viss paliek prāta līmenī, nevis “patiesībā”.

“It kā es tagad domāju.”

“Nu, tagad domāšu citādi.”

“Jā, esmu kļūdījusies, bet tagad viss kļūs daudz labāks, un Es pārstāšu kļūdīties.”

Cik bieži mēs tā darām, taču nezin kāpēc viss atgriežas atpakaļ – bērnības bailes, uzstādījumi un pārestības… Kā sasniegt patiesību? Kā izdarīt visu “pa īstam”, lai viss izdotos?

Mana draudzene man uzrakstīja, ka nepieņem tēti, tāpēc kā māmiņa viņu nepieņēma. Kā teikt, viņa ir atradusi savu domu un ieradumu cēloni! Bet māmiņas jau vairākus gadus nav šajā pasaulē. Tad kurš tagad nepieņem?

Pierasti esam atraduši vainīgo (cēloni) un uzgāzuši viņam savu problēmu. Cēlonis ir atrasts, taču tas nav aizvākts no SAVĀM smadzenēm. No zemapziņas un pārliecībām. No savas dzīves.

SB: Vienkārši vajag laiku. Pastāvīgumu un secīgumu. Nekas nav radīts mirklī, īpaši fiziskajā plānā. Nevar iebīdīt mirklī to, kas prātā ir stāvējis mūžību.

Taču ir iestājies tāds laiks, kad mūžība pārvēršas mirklī, bet mirklis mūžībā. Mēs sākam visu mainīt, un laiks ir pirmā pozīcija izmainīšanai un dziedināšanai.

***

Kas tas ir – laiks? Tā ir eksistēšanas enerģija, tāpat kā telpa. Iedomājies, ka laika nav.

Pirmais, kas ienāca prātā – var neiet gulēt! Jo nav taču ne vakara, ne rīta…

Mēs jau arī neguļam, tā, pasnaužam kādu minūti…

Ir laiks “vienmēr”. Kā tu ar to izrīkosies?

Es sajutu, ka nekur nevajag steigties. Viss iekšienē ir izstiepies un nostājies vietā. Ja priekšā ir laika okeāns, tad NEKO NEVAJAG.

Otrais jautājums – ko es gribu? Un sapratu, ka neko negribu (tajā dimensijā, kur nav laika). Es nezinu, ko šeit var.

Minūti vēlāk es sevi noskenēju un sapratu, ka neesmu apmierināta ar to, kas es esmu, un nolēmu pārradīt sevi no jauna. Es savā priekšā ieraudzīju samudžinātas līnijas, kuras liesmo ugunī. Tas ir mans atspulgs?

Jā.

Ieeju attēlā un saprotu, ka šeit ir augsts spriegums. Pārāk augsts. Man tādu nevajag. Kādēļ tērēt enerģiju, lai uzturētu tādu augstu kvēli? Izslēdzu spriegumu, un līnijas saplūst, sakausējas, pārvēršas zelta ķermenī… Tagad es stāvu gluži kā bruņinieks zelta bruņās.

Kas tas ir? Esmu karavīrs? Tas ir mans priekšstats par sevi šeit?

Tu esi brīva darīt vai domāt, ko gribi. Lūk, tu esi augšupcēlusies. Ko tu gribi?

Saprast, kur esmu un ar ko. Es neredzu un nejūtu nevienu ap mani. Es nezinu, ko var gribēt šeit un darīt…

Uzreiz manā priekšā uzradās “brašs puisis”, līdzīgs gan Jēzum, gan Aštaram, gan Krajonam (pēc maniem priekštatiem) vienlaikus.

- Es gribu, lai tu man atklātu šo pasauli. Man neko negribas, tāpēc ka es nezinu savas iespējas, bet no zemes plāna nekā nav.

Viņš piekrita. Mēs savilkāmies un kļuvām par zelta lodēm, mazas bumbiņas izmērā. Ko grib un var bumba? Mēs joprojām tāpat stāvam. Mēs it kā arī nekur nekustējāmies, tikai pēkšņi manā priekšā uzradās elektrisks lādiņš, līdzīgs pastāvīgam zibenim.

- Tā ir barošana, tu šeit vari uzlādēties.

Viņš nostājās zem lādiņa un pēc pāris sekundēm izlēca atpakaļ.

- Nu, tagad tu!

Es nostājos un uzreiz iznācu, man nevajag, manī tāpat ir tik daudz sprieguma un enerģijas.

- Nē, nē, tu neesi piepildīta. Stājies no jauna!

Redzu, ka mirdzu tikai uz pusi, salīdzinot ar manu pavadoni. Nostājos. Iekšienē viss kļuva mīksts un harmonisks. Pagāja minūte, nākt ārā negribas, jūtu, ka vēl ir par agru… Lūk, no manis sāk nākt ārā dzirksteles, mirdzu kā saulīte.

- Lūk, tagad pietiek! Tālāk!

Mūsu priekšā atvērusies liela lode ar stariem-prožektoriem uz visām pusēm.

- Tā ir tava māja!

Mēģināju ieiet gan tā, gan šitā… Izrādās, ka ir speciāla vakuuma ieeja – mirklis, un esmu iekšā. Iekšienē es gluži kā izvērsos, piepildīju visu telpu. Mans pavadonis arī ienāca, un viņa burbulis aizņēma pusi telpas, bet mēs nesaplūstam, esam kā divas elastīgi burbuļi vienā lodē. Visa tukšā telpa ir piepildīta ar mums.

Viņš izgāja un atstāja mani vienu – atpūsties un pielāgoties. Es atlaidos atgulties, atstāju datoru, lai patiešām atpūstos – gan šeit, gan tur…

- Kā tevi sauc?

- Aress! Atpūties, es pēc tam pienākšu.

***

Pagāja divas dienas. Tātad – man ir jauns skolotājs Aress.

Es piesaucu Aresu!

Es paliku jaunajā mājā un savilkos, kā ezīši savelkas. Mājā ir vēl neaizpildīta telpa. Viesiem?

Aress uzradās man aiz muguras.

- Tu vari redzēt arī aiz muguras. Mācies. Tev ir apļveida redze.

Viņš ir pavisam citāds pēc formas – garš, smalks, mirdzošs. Bet tas ir Aress. Viņš aicina mani sekot viņam, aiz muguras tas nav tik ērti, bet ir jāpierod pie apļveida redzes. Mēs lidojām atpakaļ, es pa ceļam izvērsos un tomēr pierasti lidoju uz priekšu. Cik inerta tomēr ir apziņa!

- Es nepamanīju, kā mēs iznācām no mājas. Mēs esam mājas iekšienē vai ārpusē?

- Skaties!

Māja ir palikusi aizmugurē, un es to varu sev pievilkt, man nevajag atgriezties, doma vada māju.

Mēs esam izgājuši kaut kādas lielas lodes orbītā, gluži kā uz planetāro režģi.

- Tas nav ne Režģis, ne orbīta, tā ir tava Klātbūtne lielā diasporā. Šeit ir cilvēki.

Skatos un neredzu.

- Ko vajag izdarīt, lai viņus ieraudzītu?

Šķiet, ka esmu kaut kam uzgrūdusies, tāpēc kā sāku ātri griezties, it kā mani būtu kaut kur atmetuši.

- Aress!

- Esmu šeit!

- Kas notiek?

- Tie ir vietējo jociņi. Tā viņi joko. Tu esi šeit, uz vietas. Skaties, pieskaņo apziņu citiem apstākļiem.

- Interesanti, ka mēs redzam kaut kādas figūras šajā pasaulē meditācijās, piemēram, es ieraudzīju sevi, tad kā mēs redzam? Un kāpēc pašlaik es neko neredzu? Jūs speciāli radāt tēlu, lai mēs jūs ieraudzītu?

- Protams. Parasti mēs ieejam jūsu apziņā ar gatavām domformām, lasot jūsu domas un priekšstatus par to, kā tam ir jāizskatās. Es tāds arī parādījos pirmoreiz, lai tu saprastu. Bet šodien esmu atnācis citāds, lai tu apzinātos, ka forma var mainīties pēc vēlēšanās. Un pašlaik tu mani nemaz neredzi?

- It kā tu esi apkārt man kā lielāka lode, bet es tevī kā tevis gabaliņš.

- Pareizi! Es paņēmu tevi savā apziņā, lai tu varētu kaut ko saprast no situācijas. Skaties, kur mēs esam?

- Mēs esam cirkā (pirmais, kas ienāca prātā).

- Ha, ha, ha! Šeit nav cirka, bet telpa ir tikpat apaļa.

Un gluži kā skaņu vilnis nogāja telpas-burbuļa lejā. Es konstatēju troksni. It kā visi runātu vienlaikus, kā teātrī pirms izrādes.

- Tu vari izdalīt atsevišķas balsis. Te visi domā vienlaikus. Tu vienkārši domās nosauc to, ar kuru runā, un jūs varat sazināties. Tu to vari! Tu taču mani dzirdi?

- Ak Dievs! Cik tas ir nepierasti, grūti… Un kas man ir jādara, lai ar kādu iepazītos?

Viss manī no bailēm ir savilcies ezītī. Es nezinu, kā šeit dzīvo! Un kā sarunājas!

Aress smejas.

- Labi. Šodien pietiek. Paliec šeit un piemērojies.

Es ar gribas piepūli atvēros. Muļķīgi ir bīties. Vienkārši pabūšu.

Šeit ir labi, mierīgi un klusi. Troksnis ir pārstājis mani satraukt. Droši vien visi ir pārstājuši domāt, vai arī es vienkārši nevienu nedzirdu?

Apakšā man ir atvere, “pirmās čakras” rajonā, kuru atverot, es dzirdu troksni. To aizverot, es nedzirdu. Atceros savu Saules Logosa sfērisko uzbūvi. Tur arī no apakšās nāk ieejas plūsma (kā no urīnizvadkanāla). Pretējā galā, no augšas, ir Būtības Acs.

Bet šajā stāvoklī acs man ir centrā. “Trešajā čakrā”. It kā es visa būtu viscaur galva. Orba uzbūve ir tāda pati!

Un kur tad ir sirds centrs? Viņš ir iekšienē, dziļumā.

Blakus man pamanu lodīti, tādu pašu, kā es. Viņa man kaut ko saka, bet es nedzirdu. Atveru apakšu. Viss jau ir beidzies. Neko nedzirdu. Un orba blakus vairs nav. Šeit viss ir momentāni. Stāvu ar atvērtu “urīnizvadkanāla kanālu”. (Kā muļķe.) Ja nu vēl kāds vēlēsies ar mani parunāt. Bet vienalga ir klusums. Nevienu tagad nedzirdu. Kas vēl ir jāizdara? Aizmugurē kāds ir. Kā viņu no aizmugures ieraudzīt? Atveru atveri galvvidū. Tā ir kāda tumša būtne, līdzīga tām, kuras es vācu prom no cilvēkiem, it kā velniņš. Es dzenu viņu prom, saku – ej prom, nepiesienies! Un sūtu izelpas vilni uz viņu. Kas to būtu domājis – aizgāja.

Beidzot ir atvērusies redze. Manā priekšā ir daudz mirdzošu ložu. Par cilvēkiem tās grūti saukt. Lūk, tas ir bērns… Viņš ir naivs un labestīgs. Blakus viņam vecis – viņa balss gluži kā čīkst no vecuma… Viņi apspriež mani, tas nu ir skaidrs, viņu uzmanība ir uz mani. Vecis kaut ko rāda un māca, bet es esmu kā palīglīdzeklis vitrīnā. Šeit visi ir atvērti cits citam. Saprotu, ka vecis saka – viņa ir no citas pasaules, un viņai ir grūti pagaidām piemēroties. Skaties, kā viņa ir saraukusies, tas ir viņas samulsums un neapmierinātība ar sevi un mums. Viņa arī mēģina mūs izpētīt.

Kas to būtu domājis! Sāku saprast! Vajag tikai vairs nekur nesteigties. Laika vienalga vairs nav!

Atstāju sevi tajā plānā. Pēc tam vēl atgriezīšos.

 

Pievienots 10.07.2018

http://www.sanatkumara.ru/stati-2018/vremeni-bolshe-net

Tulkoja Jānis Oppe