Свет и любовь души
Dvēseles gaisma un mīlestība
18.04.27.
Dārgais Tēvs, es sveicu tevi!
Debesu Tēvs: Runa būs par gaismu un mīlestību. Jums gaisma un mīlestība ir Dieva galvenie atribūti. Aplūkosim šos atribūtus. Cik tie ir no Dieva jeb Radītāja, cik tie nepieciešami tiem, kas iet vibrāciju paaugstināšanas ceļu un ver vaļā savu sirdi. Kas vēl nepieciešams tādiem cilvēkiem.
Sāksim ar gaismu. Kas tiek domāts, kad jūs runājat par gaismu – dvēseles Gaisma pirmām kārtām ir jūsu augstākā aspekta, kurš eksistē jūsos kā iekšējais dievs, maiguma un smalkuma atvērtība un neievainojamība. Jūs aizsargājāt viņu ar ķermeni, apvalkiem, lai neļautu viņam iet bojā bargajā pasaulē.
Bet var teikt arī tā – viņš ienāca iekšā bioloģiskajā ķermenī, lai ceļotu ar ķermeni un pārvietotu priekšmetus ar ķermeni, iemantojot fizisko dzīvi kā plusu garīgajai. Jo ne visa dvēsele taču ienāk ķermenī? Tikai viņas daļa?
Jā, var teikt arī tā, bet neaizmirsti, ka daļa vienmēr nes visa apziņu. Un jūsu dvēsele var apmeklēt vairākus ķermeņus vienlaikus un nest viņiem sevi pilnvērtīgi.
Ar ko dvēsele atšķiras no gara? “Viena Likumā” (“Закон Одного”) ir teikts, ka gars – tas ir cilvēks atšķirībā no kopības prāts-ķermenis-gars. Kādā nozīmē?
Pēc manām domām, tas ir nepareizs priekšstats par garu. Ar garu vienmēr ir ticis domāts Viss, Kas Ir. Un jūsu uzdevums – saprast, ka tā patiešām ir jūsu daļa, un runa nav par monādisko ķermeni, bet par to, ka viss, kas apzinās, ir iznācis no gara, ietver sevī garu, ir gara radīts sākotnējā variantā. Tas ir, Radīšanas pamats ir Gars, kurš izmantojis Matērijas instrumentus, klucīšus, kā saka SK (“Jūs esat graudi, kuri nes sevī Gara Koku” http://www.sanatkumara.ru/stati-2018/vi-zerno[1]), un radījis materiālo visumu kā radījuma vienību.
Cik gaismas un mīlestības ir no Dieva jeb Radītāja? No Gara?
Tādā nozīmē, ka no Visa, Kas Ir – tāpat kā tumsa un visas citas īpašības. Jūsu Gaismas un Mīlestības jēdzieni ir izstrādāti uz planētas un ir jūsu humānisma un saprātīguma planetāras vērtības. Uz citām planētām kā vērtības var dominēt citas dvēseles īpašības – saprātīgums, gara stingrums, izturīgums, iegremdēšanās dziļums zemapziņas sfērā u.c.
Kāpēc mēs dvēseli saucam par gaismu? Gaisma tika radīta astrālajā plānā, bet dvēselei ir ugunīga daba.
Šeit nozīme ir tam, ka cilvēks gaismu tēlaini uztver kā labumu, dienu, siltumu un drošību, Sauli, kuru pielūdza un godināja, bet tumsa ir viss pretējais. Gaisma ir tas, uz ko vajag tiekties un ko vajag attīstīt. Tumsa ir tas, no kā vajag izvairīties. Dvēseles Gaisma – vieduma labās veltes, gaisma ir saistīta ar to, ko nes augstākie vēstneši no kosmosa, tumsa ir zemes zemākie gari, kuri saistīti ar ļaunumu un atpalicību. Tāpēc gaisma tika pielīdzināta dievībai, un viņa pieņēma arī pārnestu nozīmi kā zināšanu gaisma, gaišs raksturs utt. Dvēsele tika savienota ar to, kas saucas “gaisma” vispārinātā nozīmē. Patiesībā tajā blīvumā, kurā eksistē tikai dvēsele bez apvalkiem, redzamās gaismas nav.
Ir izteikums – dvēseles gaisma. Vai dvēsele var būt tumša, neraugoties uz to, ka viņa atrodas augstākajā līmenī?
Jā, šeit tiek domāts tas, kurš kalpo tikai sev. Kalpošana sev augstākajos plānos paredz iznīcināšanu un egoismu, apspiešanu ar svešu gribu un pakļaušanu sev. Logoss izvēlējās ceļu – kopēt visuma uzbūvi – sprieguma poli tika balstīti uz enerģijas izstarošanu un ievilkšanu. Uz pievilkšanu un atgrūšanu. Sākotnēji divi poli – gars un matērija kalpoja kā paterns visa pārējā radīšanai. Taču Logosa uzdevums ir visu novest Vienotībā, garu un matēriju savest savienībā. Un humanoīdi seko šiem radīšanas paterniem un izmaina tos, savienojot vienotībā un nesaraujamībā, kā ir ierīkoti viņi paši – ķermenis un gars vienotā radījumā.
Dvēsele – tas ir matērijas un gara produkts, ietver sevī visu kopā, visus materiālos plānus un garīgo brīvību, apgarojot dzīvi.
Taču es redzēju dvēseli kā uz brīvību raujošos putnu, viņa ir matērijas važās, un viņai pagaidām neatbrīvoties.
Viņa ir materiālo inkarnāciju važās, pienaglota planētai. Viņai gribas pabeigt darbus un būt brīvai no zemes likteņa.
Viņai nepatīk šeit eksistēt?
Viņa ir radīta brīva, taču viņai nākas mācīties, un kā mūžīgajam bērnam viņai gribas padraiskoties, nevis apkraut sevi ar zemes darbiem. Viņa ir dzīvespriecīga un laimīga savā plānā, un viņai gribas lidot tālāk.
Es jūtu viņas ugunīgumu un brīvo lidojumu… ierobežotā telpā. Visas dvēseles ir tādas?
Ne visas. Tās, kas ir apkrautas ar materiālo ļoti stipri, cieš no tā daudz vairāk, viņas gluži kā nes kravu uz sevis.
Kam tādas dvēsele ir – negaišajiem?
Tieši tā, un vienalga viņas ir vērtīgas Visam, tāpēc ka nes alternatīvu, kura ļauj radīt vairāk variantu dvēseles attīstībai un rada izvēli uz jūsu planētas. Rezultātā dvēsele vienalga nometīs materialitātes pārmēru un sāks vākt gaismu smalkākās realitātēs.
Kas ir pats vērtīgākais, kas ietverts dvēselē, šeit sastrādātais, un par ko planētu kā dzīvesveidu var augstu novērtēt?
Vēlreiz pievēršu tavu uzmanību, ka iemantot fizisko ķermeni, lai arī ne tik viengabalainu, kā gribētos, ir Logosa mērķis gara un matērijas savienošanas ceļā. Jūtu, ka tu gribētu izdzirdēt, ka tā ir dvēseles gaisma, maigums, skaistums un humānisms. Es vienkārši dzirdu, kā tu iekšienē jau izrunā šīs vērtības, bet nē, nepiekrītu.
Lai kāda nebūtu dvēsele, viņa ir vērtīga pati par sevi, bez vērtējuma, jauna un nepieredzējusi, veca un attīstīta – visas dvēseles ir vienādi vērtīgas ar to, ka rada Radītāja plānus un ir celtniecības materiāls, savienojot visu pilnīgā Vienā.
Bet humānisms? Tā nav vērtīga dvēseles īpašība?
Cilvēcīgums paredz saprātīgumu. Humānisms paredz, ka attīstīts prāts sevī nes Radītāja mērķus un paplašina tos plašumā, ļaujot Radītājam augt. Ir arī nehumāni humanoīdi, viņiem nav attīstīta sirds un mīlestība, saprātu pārklāj intelekts. Tātad humānisms paredz saprātu plašā nozīmē, nevis vienkārši prātu, bet arī mīlestību.
Mīlestība – tā ir dvēseles augstākā īpašība, dota viņai no dzimšanas. Katrā dvēselē, neatkarīgi no attīstītības, ir mīlestība. Mīlestības neesamība, aizvērta sirds, atteikšanās no emocijām novājina dvēseles darbību un pastiprina ķermeņa materiālās apziņas darbību. Tādi ķermeņi izdzīvo, nevis dzīvo. Viņi nav piepildīti ar dzīvespriecīgu eksistenci, skaistumu, augstākajām filozofiskajām jēgām, viņu dvēsele nemirdz un nemīl.
Viņi gribētu mirdzēt un mīlēt?
Neredz tam jēgu. Jēga – iekarot un pakļaut.
Tie ir tieši tie, kas kalpo sev?
Jā, viss ir pareizi.
Pēdējais jautājums: kritušie eņģeļi – tie esam visi mēs vai tādi, kā pelēkie, kalpojoši sev?
Tas ir, kā tu gribi. Ieliec jēgu pati! Jums vārdam “kritušie” ir divas jēgas – dzīvē nolaidušies, netīri un nicināmi, un nokritušie no debesīm uz zemi. Tu vienkārši pati izvēlies to jēgu, kuru tev gribas.
Man liekas, ka šeit var divas jēgas savienot. Mēs visi it kā “nokritām” no debesīm uz zemi, bet ir arī vairāk “kritušie”, kuri grauj sevi un visus pārējos.
Nu, lūk, tad nu tikām skaidrībā!
Pateicos par sarunu, Tēvs!
Pievienots 02.05.2018
http://www.sanatkumara.ru/stati-2018/svet-i-liubov-dushi
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/raksti/24-raksti-2018/1534-jus-esat-graudi (Tulk. piezīme)