Приглашаю вас на практический вебинар «Внутренняя Земля»

Aicinu jūs uz praktisku vebināru “Iekšējā Zeme”

Praktisks vebinārs “Iekšējā Zeme”

Dārgie draugi! Aicinu jūs uz praktisku vebināru “Iekšējā Zeme”, kurš notiks 2017. g. 5. martā, svētdien, pulksten 13 pēc Maskavas laika.

Gribu teikt, ka vebinārs domāts visiem, kuri lasa un ir pazīstami ar garīgumu. Tas ir praktisks, un jūs daļu semināra pavadīsiet savā iekšējā pasaulē un pamācīsieties dziedināt dvēseles pazaudētās daļas.

Alberto Viloldo un viņa ceļš uz apakšējo pasauli pēc dvēseles pazaudētajām daļiņām

(Fragments no grāmatas “Pagātnes labošana un nākotnes dziedināšana” (“Исправление прошлого и исцеление будущего[1]”))

To, ko psiholoģijā mēs saucam par zemapziņu, šamaņi dēvē par Apakšējo pasauli. Tā ir auglīga mitra augsne, kura pauž sievišķu sākumu un kur mūsu potenciālās būtības sēklas sāk savu ceļu pie apzinātas eksistences.

Mitoloģijā sievišķajam sākumam bieži vien ir trīs – jaunavas, mātes un večas – sejas, kuras ir viena arhetipa – Lielās Mātes – vairāki aspekti. Viņa mīt pazemes pasaulē, no kuras dzimst viss dzīvais. Zemes personifikācija ir Lielās Mātes arhetips. Inki šo mistisko personu sauc Pačamama (Pachamama). Inkiem viņa ir māte, no kuras mēs visi esam iznākuši un kurā mēs rezultātā atgriezīsimies. Ir jāatzīmē, ka pat rietumu mitoloģijā cilvēks tika radīts no zemes pīšļiem un pīšļos atgriezīsies.

Amerikas aborigēnu kultūrās ir izplatīta ticība tam, ka dzīve ņem sākumu apslēptajā Apakšējā pasaulē. Kad dvēseles daļa atraujas no veselā, viņa atgriežas Mātes-Zemes tumšajā klēpī, atstājot pēc sevis vienīgi tukšumu, kuru mēs mēģinām piepildīt, lai apslāpētu zaudējuma sāpes. Apakšējā pasaule ir dzīva un dzīvību dāvājoša telpa, uz kuru mums ir jādodas izdziedināšanās un atjaunošanās meklējumos.

Eiropas tradīcijas ietvaros šis priekšstats var likties dīvains. Jūdu-kristiešu un grieķu-romiešu mitoloģijā Apakšējā pasaule ir mirušo apglabāšanas vieta. Mēs zemes dziļumus saistām ar elli, uguni un verdošu sēru. Elle mums liekas ciešanu un soda vieta. Mēs zemē neredzam dzīvības avotu. Dzīvības avota meklējumos mēs vēršamies pie mūsu bioloģiskajiem senčiem. Mēs vairs neesam zemes bērni – mēs esam cilvēku bērni.

Tā kā Amerikas indiāņi ļoti bijīgi attiecas pret māti-dabu, viņiem bija grūti saprast pirmos misionārus, kad tie apgalvoja, ka paradīze atrodas Debesīs, bet elle – zem zemes. Indiāņi nevarēja saprast, kā Māte-Zeme, visa dzīvā avots, var būt nāvējoša, šausmīga vieta, kur mirušo gari cieš un maksā par saviem grēkiem, nesot mūžīgu lāstu. Amerikas indiānim Zeme bija svētīga atjaunošanās vieta, auglīga telpa, kurp viņš var doties pēc savas sākotnējās “sēklas” zaudētās daļas, kura pazaudēta traumas vai sāpīgas pieredzes rezultātā.

Apakšējā pasaulē mēs varam atrast septiņus gadus vecu bērnu, kurš aizbēdzis no skolas, tāpēc ka nav spējis pretoties kaušļu ņirgām, vai “sēklas potenciālu”, pazaudētu iepriekšējā dzīvē, kur jūs sadedzināja uz sārta. Apakšējā pasaulē, Lielās Mātes klēpī, mēs atrodam mūsu dvēseļu pazaudētās daļas, kur tur saglabājas, gaidot, ka mēs varēsim atgriezt viņas mūsu ikdienišķās apziņas Vidus pasaulē. Apakšējās pasaules tumsā mēs slēpjam to, ko negribam redzēt un zināt. Piemēram, strādājot ar saviem klientiem, es bieži saduros ar to, ka bērnībā viņi ir cietuši vardarbības rezultātā. Psiholoģijā mēs aplūkojam šīs pieredzes apspiešanas formas un to, kāda tiek izspiesta uz zemapziņu. Pēc tam ar psihoterapijas palīdzību mēs cenšamies atrast šo pieredzi un saprast to. Taču pat Karls Jungs ir atzīmējis mūsu ierobežotību cilvēka psihes saprašanā. “Mūsu personālā psiholoģija un arhetipi ir spēcīgi izlemjoši spēki. Viņi izraisa reālus notikumus, nevis tikai personībai raksturīgo domāšanas tipu un praktisko intelektu... Arhetipiskie tēli nosaka cilvēka likteni.”

Kad bērns pārcieš vardarbību vai emocionālu traumu, daļa viņa dvēseles atdalās no veselā un atgriežas Lielās Mātes arhetipiskajā pasaulē, lai iegūtu aizsardzību, kuru nevar piešķirt bioloģiskā māte. Šī dvēseles daļa īstenībā ir dzīves enerģijas daļa, kuru jūs pašreizējā momentā nevarat izmantot izaugsmes un attīstības mērķiem.

Sastopot tādu cilvēku, es saprotu, ka dažās dzīves jomās viņa attīstība varēja nobremzēties agra vecuma līmenī. Piemēram, četrdesmit gadus vecs vīrietis strīdos ar savu sievu var uzvesties kā divpadsmit gadus vecs zēns. No tā var secināt, ka agrā vecumā viņš ir pārdzīvojis traumu, kura ir nobremzējusi viņa attīstību. Es sameklēju dvēseles pazaudēto daļu un iepazīstinu klientu ar šo viņa personības aspektu, kurš var ļaut viņam izdziedināties un turpmāk dzīvot labi. Protams, vajag, lai mans klients atcerētos, kas tieši notika ar viņu pagātnē. Itin bieži agrīni traumējoši pārdzīvojumi tiek aizmirsti. Kad klients domās atveido pagājušu pieredzi, kura pieder pagājušai dzīvei vai agrai bērnībai šajā inkarnācijā, sākas apbrīnojamas izdziedināšanās process.

Doktors Braiens Vaiss (Brian Weiss), pagājušo dzīvju pētnieks, ir savācis simtiem dokumentētu gadījumu, kad viņa pacienti no jauna pārdzīvoja fiziskās un emocionālās sajūtas, domās vērojot pagājušajās dzīvēs pārdzīvotos nelaimes gadījumus, kad viņi devās ceļojumā pagātnē. Esmu pārliecinājies, ka ar visu šo sāpīgo pārdzīvojumu nozīmīgumu tie sastāda tikai dziedināšanas procesa pirmo etapu. Tālāk jums ir arī jāpārliecina dvēseles pazaudētā daļa atgriezties, jāsaplēš un jāpārraksta novecojušie kontrakti, kuri jums vairs nenes labumu, un rezultātā jāatrod vēlamais nākotnes variants, uz kuru jūs varētu doties no tagadnes. Esmu pētījis mūsdienu psiholoģiju un šamaņu prakses, un, salīdzinot tās, konstatējis, ka viens dvēseles pazaudētās daļas atgriešanas un viņas veseluma atjaunošanas seanss var dot tādu rezultātu, kādam būtu vajadzīgi daudzi psihoterapijas gadi. Lai atgrieztu nevainību un uzticēšanos dzīvei, mums ir jāpārskata mūsu dvēseles novecojušie kontrakti un jāatsakās no ierobežojošiem priekšstatiem, kas tad arī notiek dvēseles atjaunošanas seansā.

Turklāt dvēseles valoda būtiski atšķiras no tās, kuru mēs izmantojam psihoterapijā. Dvēseles valoda ir poēzijas un burvības pilna. Tā sastāv no tēliem, mītiem, arhetipiem un noslēpumiem. Tā ir vērsta uz intuīciju un mīlestību. Atteikums, bailes, briesmas un bērnības trauma – visi šie jēdzieni ir sveši dvēseles valodai. Tie pieder intelektam.

Katram no mums ir dvēseles bojātas un pazaudētas daļas. Kad mums izdodas atjaunot viņas viengabalainumu, mūsu dzīvē notiek apbrīnojamas pārmaiņas.

Zemapziņas neizmērojamajos dziļumos, jeb Apakšējā pasaulē, mīt anima – uzticīgs, mīlošs, nevainīgs un sievišķs personības aspekts. Tā ir tā viņas daļa, no kuras mēs atteicāmies vai kuru pazaudējām konflikta, kurš notika bērnībā, vai pagājušajā dzīvē pārdzīvotas traumas rezultātā. Lai saglabātu sevi, anima pameta mūs, atstājot aiz sevis nedzīstošu brūci. Lai izdziedinātu dvēseli un atrastu viņas pazaudēto daļu, mums ir jānolaižas pašos psihes dziļumos – turp, kur mums agrāk nav nācies būt. Šis dziedināšanas veids nav iespējams, ja jūs paliekat ikdienišķās apziņas un ikdienas rūpju seklajos ūdeņos. Kad mēs satiekamies ar dvēseli viņas pašas teritorijā, visi psiholoģijas instrumenti izrādās bezspēcīgi. Psiholoģija ir līdzīga makšķerniekam, kurš liek ēsmu uz āķa, iemet vizuli un velk ārā visu, kas ir pieķēries, uz apziņas virsmu. Bet mums ir jāiemācās iegremdēties zemapziņas tumšajos dziļumos un jāceļo pa Apakšējās pasaules straumēm, lai pētītu tās noslēpumus. Tikai tad mēs spēsim atriezties virspusē ar vērtīgu lomu.

Turklāt vajag ņemt arī vērā, ka Apakšējā pasaulē mēs varam atrast to, kas apbēdinās vai pat nobiedēs mūs.

Tādejādi, mēs gribam ieskatīties sejā savas dvēseles pazaudētajām daļām, taču, kad mums tāda iespēja parādās, bailes itin bieži spiež mūs graut un iznīcināt šīs pazaudētās daļas, jo viņas var būt pretīgas un biedējošas. Psiholoģija mums māca analizēt šos personības aspektus, bet dvēseles atjaunošanas praksē mēs nepreparējam viņas pazaudētās daļas un neizvairāmies no viņām – gluži otrādi, mēs atzīstam viņu eksistēšanu un izdziedinām viņas, bet pēc tam atjaunojam mūsu būtības viengabalainumu.

Protams, tas nav vienkāršs process. Itin bieži tas ir saistīts ar nopietnām kataklizmām, jo jūsu pasaule pirms tam bija sagrauta un apgāzta. Iespējams, jūs gribat sev teikt: “Es ar to pašlaik nevaru nodarboties, es esmu pārāk aizņemts. Es ķeršos pie tā rīt vai nākamajā nedēļā, vai nākamajā gadā.” Ar tādu pozīciju nākas sadurties diezgan bieži. Taču jums vajadzētu ņemt vērā, ka uz to momentu, kad vairums klientu vēršas pie manis ar lūgumu atjaunot dvēseli, viņi jau cieš no fiziskiem vai emocionāliem traucējumiem, tāpēc ka viņu dvēseļu pazaudētās daļas prasa atgriešanos pie veselā.

Vajag paspēt atjaunot dvēseli līdz tam, pirms jūsu dzīve sāks brukt. Jūs varat to izdarīt ar ceļojuma garā palīdzību – doties uz Apakšējo pasauli un satikt tur dvēseli viņas dabiskajā vidē.

Vebinārs notiks 2017. g. 5. martā, svētdien, pulksten 13 pēc Maskavas laika.

Visas detaļas pēc norādes

http://www.sanatkumara.ru/seminari-2017-goda/vebinari-pod-obschim-nazvaniem-shkala-mnogomernosti[2]

Pievienots 03.03.2017

http://sanatkumara.ru/stati-2017/priglashaiu-vas-na-prakticheskiy-vebinar-vnutrennyaya-zemlya

Tulkoja Jānis Oppe

[1] Skat. http://www.koob.ru/alberto_villoldo/spravlenie_proshlogo (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/22-raksti-2017/1080-vebinari-ar-kopeju-nosaukumu-daudzimensionalitates-skala (Tulk. piezīme)