Print

Урал зимний

Urāli ziemā

17.01.27.

17 02 03 01

17 02 03 02

Labdien, mani dārgie lasītāji! Šodien gribu vienkārši uzrakstīt par to, cik labi Urāli ir ziemā. Uz šodienu mūsu ziema ir diezgan auksta un sniegota, ar ko mūs iepriecina. Taisni kā bērnībā!

Tie nav kaut kādi uzņēmumi no interneta, bet skats no mūsu loga šodien. Ir redzams arī strazdu būris, kuru mēs uzlikām pavasarī. Tajā pagaidām neviens nav dzīvojis.

Piekritīsiet, ka tas ir neparasts skaistums. Šodien es paņēmu fotoaparātu uz slēpošanas pastaigu un pacentos atrast interesantus sniegotā meža kadrus.

Lūk, mežmala mūsu mājas priekšā. No šejienes sākas slēpju taka.

17 02 03 03

Šodien sals ir izgreznojis visus zāles stiebriņus un zariņus.

17 02 03 04   17 02 03 05

Uz slēpju takas es sastopu visdažādākās sniega būtnes, kura dzīvo, kamēr sniegs neizkusīs.

Lūk, lien milzīgs kāpurs. Es viņu pazīstu kopš iepriekšējiem gadiem. Viņam vienmēr ir labi redzamas ķepiņas, un vienmēr parādās actiņas un mute.

17 02 03 06

Daudz čūsku un citu būtņu dzīvo uz zariem mēnešiem. Iespējams, ka viņām pat formējas kaut kāda apziņa?

17 02 03 07   17 02 03 08

17 02 03 09   17 02 03 10

17 02 03 11

Stigās ir gaišāk un priecīgāk.

17 02 03 12

17 02 03 13

Mans parastais rituāls: atpakaļceļā es vienmēr cienājos ar “saldējumu” – ēdu no diviem pīlādzīšiem pa 3 odziņām un pateicos, un slavēju par ogu brīnišķīgo garšu. Tās ir dažādas – pirmajam, ēnā, odziņas ir rūgtākas, bet sulīgas, otrajam – saldākas un sausas.

17 02 03 14

Bet šodien pīlādzis mani apturēja. Es atskatījos – viņa pievērsa manu uzmanību blakus stāvošajai priedei. Priede pēkšņi kļuva dzīva, es sajutu viņas auru ļoti skaidri. Lūk, viņa, sarunu biedrene, fotogrāfijā apakšā.

Es apstājos un pamiru, izslēdzu prātu un sāku just. Es zinu, ka “sejas” priedēm ir apmēram pa vidu. Es sāku ieklausīties jūtās, bet tas man nepalīdzēja saprast priedi. Tad es izgāju uz savu astrālo aspektu, uz 8. čakras apziņu... un te!

Es izdzirdēju, ka koki nemaz neguļ! Tāda kņada stāv birzī koku vidus līmenī! Kokiem ir meža apziņa, kolektīvs saprāts, un viņi viegli apmainās pa kopīgo tīklu ar saviem paziņojumiem. Gluži kā mežs būtu piepildīts ar čiepstošiem putniņiem! Mana priede ilgi man kaut ko teica, tikai vārdus nesaprast... Un no visām pusēm bira komentāri vai citu koku paziņojumi.

Kā gan mēs nesaprotam, ka viņi ir dzīvas būtnes! Un pašlaik, lūkojoties uz foto, es jūtu manas sarunu biedrenes siltumu... Gluži kā no bildītes nāktu enerģija...

17 02 03 15

Atceros nesenu gadījumu – uz stigas starp jaunām priedēm mana mugura pēkšņi “iztaisīja izvērsumu” sirds centra rajonā, notika gluži kā neliels sprādziens, un es izgāju astrālā – pilnīgi negaidīti.

Mežs kļuva dzīvs, visi koki pārvērtās cilvēkos, kuri sastājās man apkārt un skatījās uz mani. Aura kokiem kļuva ļoti sajūtama, blīva, dzīva. Sajūta bija neparasta. Drīz tā pārgāja, bet es ievēroju, ka visi koki mani redzēja.

Viņi mūs redz! Viņi jūt! Viņi sarunājas! Tie esam mēs, kas viņus nedzirdam, nejūtam!

17 02 03 16

В лесу родилась сосенка,

в лесу она росла,

зимой и летом стройная,

зеленая была.

Метель ей пела песенку:

- Спи сосенка, бай-бай! -

Мороз снежком укутывал:

- Смотри не замерзай!

Reiz mežā dzima priedīte

Un mežā auga tā

Tik slaida, skaista, zaļoksna

Bij ziemā, vasarā.

Dzied dziesmu viņai putenis

Un miegā ieaijā,

Sals sniega segā satinis,

Lai nenosaltu tā.

Putenis ir dzīvs, un Sals ir dzīvs... Un eglīte vai priedīte – gandrīz cilvēks... bērns, par kuru rūpējas... Viņa aug pa 10-15 cm gadā, un uz foto ir 5-7 gadus vecs bērns.

Un kas esam mēs?

 

Везет лошадка дровенки,

А в дровнях старичок,

Срубил он нашу елочку

Под самый корешок.

Velk ragaviņas bērītis,

Sēž iekšā vectētiņš,

Mums eglīti ir nocirtis

Līdz pašai saknei viņš.

 

Pievienots 02.02.2017

http://sanatkumara.ru/stati-2017/ural-zimniy

Tulkoja Jānis Oppe