Par mīlestību (atskaite)

Atskaite par vebināru ar Saules Brālību

16 03 15

Katrs no mums pateiks: „Es piesaucu Saules Brālību un lūdzu novadīt ar mani sakaru seansu.” Un paši mēs varam pacelties un izdarīt tādu mentālu iziešanu pa savu sutratmu caur 8., 9., 10. čakru, pacensties pacelties, kā liftā, kā katru reizi mēs ar jums paceļamies, bet tiem, kas tikko kā ir sākuši ar mums nodarboties, tas ir tāds norādījums, uzvedne. Vēlreiz saku, es tieši jūs neietekmēju, jūs neesat manā kanālā, es neesmu jūsējā. Katrs strādā paša kanālā. Katrs paceļas uz turieni, kur var, tas ir, mums jau parādās atbildība par savu kanālu, lai jūs neteiktu, ka tur kaut kas tumšs ir garām paslīdējis, kāds kaut kur ir pieslēdzies.

Palūgsim Mihaēlam uzstādīt katra kanāla aizsardzību, lai nebūtu tumšu pieslēgumu vai kaut kādas citas nepatikšanas. Mēs ar jums savienojamies kolektīvā Zemes Brālības līmenī, Kristus-apziņas līmenī.

Dārgie Saules Brāļi! Es klausos Jūs.

SB: “Mēs parunāsim par Mīlestību, kura dzimst jūsu siržu dziļumā. Šodien jūsu potenciāls tiek vērtēts un ir atkarīgs no mīlestības, kura ģenerējas sirdīs. Tas ir ļoti svarīgs atskaites punkts cilvēku civilizācijas attīstībā. Ar mīlestības vibrācijām izceļas augstākie dzīvnieki, cilvēks un augstākas apziņas. Dzīvnieki ļoti labi mums atspoguļo šīs jūtas: suņi un augstākie dzīvnieki, piemēram, lielie kaķi, ziloņi utt. (vilki, gulbji.) Mīlestības vibrācijas...”

Mēs runājam par 3 attīstības maģistrālēm: pie Tēva, pie Dēla un pie Svētā Gara. Kad mēs pabeigsim savu pēdējo inkarnāciju, kurp mēs iesim?

“Mēs runājām, ka mums ir 3 ceļi: pie Tēva, pie Dēla un pie Svētā Gara. Un mēs varam jums pateikt priekšā, kā atšķiras šīs būtnes, kuras pieder dažādiem cilvēku tipiem – viņas atšķiras pēc Mīlestības. Tie, kas vēl nav spējuši saprast mīlestības nozīmi un prieku, paliek “nobriest zarā”. Pārējie atšķiras pēc piederības vienam vai otram ceļam Kosmosā. Tās nav rases, tās nav sociālas klases vai sugas. Tā nav DNS. Tās ir cilvēku, kuri izauguši kopā un palīdzējuši cits cita attīstībā, spējas. Tie, kuri ir spējuši aizsniegties līdz Tēvam, jau pēc piederības var saprast, ka jums ceļš ir uz turieni.”

Gribu teikt, ka mūsu skola tieši ir neitrāla ceļa pie Tēva skola.

Kas ir dzimuši ar sāpēm sirdī (man tagad ģenerēja šīs sāpes sirdī, es tās tagad sapratu), apraksta šīs sāpes kā kaut ko senu, sensenu. Viņi noies ceļu uz Svēto Garu.

Aukstas sirdis, kuras skaistumu apzinās kā kaut ko kosmisku, tādas, kā Kejs no pasakas Sniega Karaliene (kad viņš nonāca viņas apartamentos), nonāks skaistuma un Gaismas pasaulē, kur nevajadzēs strādāt ar sirdi un tērēt pūliņus domām. Mūžīgās atpūtas pasaule un tās auksto skaitumu. Šodien mēs iziesim visus mīlestības stāvokļus, lai saprastu, kas tie tādi cilvēki un kurš viņus ir radījis.

Zeme – tas ir apziņu tīģelis. Uz šejieni atnāk apziņu gaišā plūsma un tumšā plūsma. Un ir neliela straumīte neitrālas plūsmas Skolotāju, piemēram, Buda, Krišna, Kristus utt. Taču galvenokārt nāk dvēseles no divām plūsmām, un šeit viņas savijas, pārmācās: gaišās iegūst tumšu pieredzi, tumšās – gaišu pieredzi. Tas ir, viņas šeit var kļūt neitrālas, bet tā vienmēr ir Dvēseles izvēle. Dvēsele var iet – ļoti maza plūsma – pie Dēla – tās ir Gaismas pasaules. Pie Radītāja, Debesu Tēva, apmēram 1/5 daļa dvēseļu, kā man skaidroja Skolotāji, jau iet pa šo ceļu. Un pārējās – uz Svētā Gara pasaulēm, apmēram 4/5, kuras attīstās uz tādām pašām planētām: uz fiziskām, astrālām, mentālām. Svētais Gars viņas atstāj kā Visuma pārstāvjus Dievišķās Aizgādnes līmenī, un viņas kļūst par šo pasauļu pamata iedzīvotājiem. Tas ir, pie Debesu Tēva, kā mēs tagad redzam, iet ne visas. Protams, eksistē daudz vairāk attīstības ceļu, tās vienkārši ir trīs galvenās maģistrāles, bet taciņu ir ļoti daudz, un mēs varam nogriezties no viena ceļa, pāriet uz citu ceļu utt.

Svētā Gara pasaules – tie pirmkārt ir matērijas ceļi, saprāta ceļi, un Svētais Gars – tas ir tas, kas apziņu savieno ar matēriju, un uz šī savienojuma audzē saprātu.

Ar ko es sadūros, sazinoties ar Skolotājiem, ar augstāko plānu? Neviens negrib iet prom no tās vietas, kur viņš tikko ir augšupcēlies. Piemēram, tā man teica Dieviete Šasta, ka Viņa ir atnākusi uz Šastu ne tik sen, strādā ar cilvēkiem un negrib iet prom no šejienes, tāpēc ka tas ir ļoti interesanti, un Viņa vēl šeit šajā vietā nav iedzīvojusies. To pašu man teica Alfa. Kad būtne atnāk jaunā vietā, viņa, protams, netaisās ne ar vienu pagaidām saplūst, nekur prom neiet, bet vienkārši grib sakrāt pieredzi.

Šodien mums ir piektā tikšanās par tēmu: politiskās spriedzes vājināšana uz Zemes. Kamēr mēs strādājam, tā ir nedaudz vājinājusies pa šo laiku. Es nesaku, ka to izdarījām mēs, mēs vienkārši ielējām savus spēkus kopīgajā darbā. Mēs maz zinām, kas notiek pasaulē, tāpēc mums vienkārši jutīgi jāreaģē uz to, ko mums lūdz.

Un, lūk, šodien SB grib pastāstīt par to, ka vislielākais spēks – tā ir Mīlestība. Kā es iepazinos ar to, ka Mīlestība – tas ir spēks? Vēl pirms grāmatu uzrakstīšanas es sazinājos ar Dievmāti, Viņa ir mans Skolotājs. Es neskaitīju lūgšanas, vienkārši zināju, ka Viņa ir. Man bija iesvētīšanas Dievmātes enerģijās. Tā ir man tuva Būtne, tāpat kā mums visiem, es domāju. Reiz, kad es likos gulēt, es sajutu, ka šīs enerģijas stāv tieši man blakus, tādā Gaisma nāca! Sapratu, ka tā ir Dievmāte, kura ir atnākusi, un es neizpratnē jautāju, kas ir noticis, kāpēc Viņa ir atnākusi pie manis tik spoži. “Šodien tev ir pati galvenā nakts, kam Mēs ļoti ilgi tevi gatavojām.” Un es jautāju: “Kam?” – “Tu turēsi planētas.” Ja jums teiks, ka jūs turēsiet planētas, kā jūs reaģēsiet? Protams, jūs būsiet ļoti pārsteigti. Es izbrīnījos un jautāju: “Bet kā?” – “Bet tu zini, kāds ir pats lielākais spēks pasaulē?” Es saku: “Mīlestība.” – “Nu, lūk, liecies gulēt, un tev viss izdosies!”

Skatieties, lūk par to arī ir mūsu zīmējums, mēs ar jums turam planētu ar Mīlestību. Un tas, izrādās, ne visām kosmiskajām rasēm ir dots. Cilvēce, cilvēki, ir iemācījušies Mīlestību. Turklāt ne tādu mīlestību, kāda ceļas no dzīvnieku apziņas, kā suns, piemēram, mīl, vilki cits citu mīl, gulbji cits citu mīl. Mēs zinām, ka mīlestības jūtas ir augstākajiem dzīvniekiem, kā uzticība, kā attiecību tīrība. Cilvēki vēl mīl Dzimteni, mīl planētu, to, ko mēs saucam par patriotismu Zemes līmenī. Tā ir kaut kāda īpaša mīlestība, kura dota ne visiem. Ja mēs atcerēsimies filmu „Avatārs”, tad tieši šī tēma tur bija izspēlēta. Ir cilvēki, civilizācijas (pārnestā nozīmē, ne obligāti cilvēki), kuri nesaprot, kas ir mīlestība uz Zemes, nesaprot Dievišķos Spēkus, itin neko nejūt, izņemot tūlītēju izdevīgumu. Cilvēce ir pārgājusi šo robežu, mēs jau esam izgājuši aiz dzīvnieku mīlestības ietvariem un pacēlušies garīgajā mīlestībā. Cilvēce spēj mīlēt planētu kā garīgu būtni, planētu kā māti, kura viņu ir dzemdinājusi, un cilvēks to saprot un jūt. Viņš pat var par to nekad neko nerunāt, taču viņam šīs jūtas ir pazīstamas, tātad, viņš tās jau ir pārdzīvojis ja ne šajā inkarnācijā, tad tuvākajā. (Ja mēs kaut kādas jūtas neesam pārdzīvojuši, tad mēs nezinām, ar ko tās piepildās.)

Un, lūk, mēs ar jums esam dzemdinājuši šīs jūtas – planetāro mīlestību, vienotību. Šīs jūtas ir Kristus mīlestība. Un mēs esam dzemdinājuši nākamo apziņu, balstoties uz šīm jūtām. Mīlestība, mēs teicām – tas ir apziņas līmeņa kritērijs. Ir dzīvnieku mīlestība, cilvēciskā un garīgā. Tie ir trīs dažādi apziņas līmeņi. Un cilvēks bieži mēdz būt dažādos apziņas līmeņos. Nedomājiet – ja es esmu pacēlusies līdz Kristus līmenim seminārā, tad viss, tagad es no tā nekad nenokāpšu. Nē, mēs apvienojam visus apziņas līmeņus, vienkārši augstāki apziņas līmeņi ir nepieejami tiem, kuri turp nekad nav pacēlušies. Bet zemāki ir pieejami visām būtnēm, kuras ir pacēlušās un no augšas skatās uz to.

Mums tagad grib parādīt cilvēces vērtību. Mēs zinām, ka daudz civilizāciju ir nācis uz Zemi. Viņas nomainīja viena otru, un daudzās vietās tika atstāti viņu attēli un citi artefakti. Katrā tādā civilizācijā ir sava patriotisma un mīlestības izpratne. Daudziem tā ir zaudēta, kā ir zaudētas jūtas vispār (mēs zinām, ka pelēkajiem ir ļoti maz jūtu). Un kā vispār ir zaudēts Dievišķās Mīlestības princips, tieši Kristus-apziņas līmenis. Cilvēki no savām dzīlēm, tas ir, no sava mentālā lauka, no saviem principiem, uzstādījumiem, vērtībām atdzīvina, lūk, šo beznosacījuma mīlestību, izkristalizējot pilnīgi jaunus jēdzienus, kuri līdz tam bija citādi saprasti. Citas civilizācijas ienesa savu citādā veidā. Kā arī, principā, katra civilizācija to visu dara savā veidā.

Bet vērtība ir tāda, ka garīgā mīlestība cilvēkam atklāj daudzdimensionālu ceļu. Ceļu, lai savienotos ar Debesu Tēvu, ar Dievišķo Aizgādni, ar Mihaēlu, ar Dēlu, ar ko vēlies, ar Augstākajām Būtībām, kuras mēs saucam par absolūtiem, mums Viņas ir absolūti, tāpēc ka Viņas ir daudz augstāk par mums. Tās ir vienīgās jūtas, kuras ir caurlaide uz augstākām vibrācijām. Un, ja šīs jūtas nav izstrādātas vai nav atklātas (kā mēs sakām, atveriet sirdi un mīliet), tad cilvēks nāk uz Zemi līdz tam laikam, kamēr to neiemācīsies vai kamēr varbūt neizkristalizēsies vēl kas jauns. Teiksim, 6. rase var izkaldināt vēl augstākas jūtas, nekā 5. rase. Bet tomēr pat to, ko izkaldinājām mēs, ne visi var saprast. Un daudzi aprobežojas ar otro vai pirmo mīlestības līmeni.

Nāk plūsma. Ja mēs agrāk strādājām ar Gaismu, mīlestību, dažādām enerģijām, tad tagad mums būs mīlestība dažādās variācijās, lai mēs pēc mīlestības līmeņiem varētu atšķirt dažādas cilvēces daļas. Pašlaik mīlestība tiek novesta līdz minimumam, jūtas pat kaut kā nosēdās, klau, mēs ar jums tagad atslābināsimies. Šodien mēs pamācīsimies atslābināties un atvērties darbā ar saviem augstākajiem aspektiem.

(Fragments no grāmatas): „Kā tu zini, fiziskā ķermeņa un dvēseles atslābināšanās kopumā ir svarīga vibrāciju pacelšanai. Labam čenelingam sevi ir jānoskaņo kā labu instrumentu, lai jūs būtu tālu no ikdienas darīšanām, iemācītos tā atvērties, lai varētu izdzirdēt vissmalkākos mīlestības vēstījumus. Augstākā mentāla enerģijas bieži salīdzina ar Dievišķo Mīlestību. Tās ir miera, brīvības, vieglas elpas enerģijas, pērļainas un siltas, svaigas kā no rīta un šķīstas. Šeit mīlestība netraucas kā cunami, un pat neuzplūst kā jūras paisums. Mīlestība – tie esat jūs, viss, kas ir telpā, kura pilnībā sastāv no jums. Jūs sevis iekšienē dzemdināt savu paša neatkārtojamu pasauli, kura mainās katru mirkli. Domas ātrumi šeit ir kolosāli, un pasaule ir nepastāvīga, kā nepastāvīgas ir jūsu zemes domas, kuras uzaug daudz lēnāk, sena vezuma riteņa ātrumā. Mentālajā plānā apturēt un nofiksēt stāvokli ir ļoti grūti. Un mēs to mācāmies visu mūžu.”

Mēs atslābinājāmies, un tagad mēs piesauksim Debesu Tēvu un izjutīsim pašu galveno un pašu spēcīgāko plūsmu. Tas ir centrālais kanāls, neitrālais ceļš, un viņš atveras tikai sirdī, sirds centrā. Var teikt, ka tā ir ne tik daudz plūsma no augšas, cik no iekšienes, no mūsu sirds centra, no paša dziļuma. Mēs piesaucam Debesu Tēvu, un sirds sāk vibrēt īpašā veidā, ļoti silti, ļoti maigi, radot īpašu noskaņu visam ķermenim un mūsu apziņai. Un mēs lūdzam Debesu Tēvam, lai Viņš ar mums šodien parunātu un dotu kaut kādus jaunus vēlējumus, mīlestību un apzināšanos.

Tēvs saka, ka šodien mums ir mīlestības pret Zemi tēma. Un tajā līmenī, kurā mēs pašlaik atrodamies, mēs šīs jūtas izjūtam īpašā veidā. Viņš saka, man gribētos, lai jūs izteiktu šīs jūtas vārdos, tāpēc ka citādi nefiksētās jūtas aizies. Kad cilvēks sāk atšķirt, viņš dziļāk sāk saprast un fiksēt – kādi mīlestības potenciāli viņam ir, iespējams, vēl neatklāti, taču viņš jau pazīst tos un jūt. Tās ir jūtas, kādas es tagad sākšu aprakstīt, gribu, lai jūs arī to aprakstītu, un tas būs mūsu kopīgs darbs Zemes labā, tāpēc ka mēs ar jums pašlaik apzināmies sevi kā cilvēkus, kā rasi, kā Dievišķu būtni, kā dvēseli.

Un ko gan mēs jūtam, kad savienojamies ar Tēvu? Ziniet, gribu teikt, ka burtiski pirms dažiem gadiem es jutos kā bērns attiecībā pret Tēvu. Es jutu drošību, maigumu. Man gribējās uzrāpties viņam uz ceļiem, piespiesties kā mazam bērnam, saņemt savu mīlestības porciju. Un tikko es apzinājos, kā šīs jūtas man ir izmainījušās. Es augu lielāka, vienkārši acu priekšā augu lielāka un saprotu, ka bērnība aiziet, un tā vietā nāk ja ne Gaismas Kareivja, kurš aizsargā planētu, sajūta, tad atbildība par Zemi kā būtnei, kuras domas, darbības un jūtas savienojas ar tādām pašām. Un mēs kļūstam par tādu lielu par Zemi atbildīgu būtni, planetāru kolektīvu būtni, un saprotam, ka Tēvs ir uzticējis mums savu daļiņu, lai mēs varētu viņu mīlēt, sargāt, saprast un neļaut darīt pāri.

Es nupat apzinājos, ka manas jūtas ir izaugušas, kā aug cilvēks. Nav tā, ka es it kā būtu vainīga Tēva priekšā, kas es pagaidām nevaru saglabāt planētu, man neizdodas. Te nav ne vainas, ne kaut kādas superspriedzes, ka man ir pienākums, pienākums… Nevienam nav nekāda pienākuma.

Tas ir mūsu potenciāls, kuru mēs pašlaik jūtam. Viss, kas atnāk no Debesīm, atnāk potenciāla veidā, vai mēs šo potenciālu izmantosim, vai novērsīsimies no tā un teiksim: nē, es gribu te vienkārši padzīvot mazlietiņ mierīgi un nomirt mierīgi (un tās ir katra cilvēka tiesības). Un tas jau ir cits jautājums, cik apmierināts būs cilvēks, kad viņš atgriezīsies tur, no kurienes nāca uz Zemi ar misiju, ar nodomu izpildīt paredzēto. Bet var vienkārši nogulšņāt un nosēdēt uz Zemes, neko pat neatceroties. Vai mēs būsim apmierināti, kad atgriezīsimies, un kā sevi vērtēsim? Nekad nevajag to aizmirst, un tajā pašā laikā vajag savienot Tēva Mīlestību ar mīlestību pret sevi.

Tēvs mīl. Viņš saka: “Man nav jāmīl jūs stiprāk, nekā jūs paši sevi mīlat. Izjūtiet, ka jūs esat visa autori un radītāji.”

Mūsu ejošākā frāze Augšupcelšanās Krēslā bija: “Tēvs, iemāci mani mīlēt tā, kā mīli tu.” Un Viņš atbildēja: “Nu kurš gan tev liedz?! Mīli uz veselību!”

Arī tagad viņš saka: “Jūsu mīlestībai pret sevi ir jābūt attīstītākai, nekā Es viņu reiz ieliku, tāpēc ka kopš tiem laikiem ir pagājis milzīgi daudz laika. Viss, ko Es jums devu, jums bija jāattīsta, jāpalielina, jāizdaiļo, jāaudzina utt. Un Es tagad gribu salīdzināt savu mīlestību, kuru Es ieliku jūsu monādē, un to, kas tagad ir jums pret sevi, pret sevi – cilvēku, pret sevi – planētu, pret sevi – Saules Brālību, pret sevi – Zemes Brālību. Tie visi ir mani aspekti, tas ir Es ESMU.”

Lūk, Viņš tagad liek priekšā paskatīties visus šos mīlestības veidus: pret sevi kā cilvēku, pret sevi kā cilvēci, pret sevi kā Kristus-apzinošām būtnēm, kuras apkārt Zemei ir radījušas Beznosacījuma Mīlestības Režģi. Es gribētu no jums saņemt atgriezenisko saiti, lai tomēr saprastu jūs un jums ļautu saprast citam citu.

Ludmila: Ietilpīgas, veselas, gaišas jūtas, plašas, visu sevī ietverošas, atbildība un vienotība.

Tatjana: Smeldzošas jūtas.

Es atcerējos epizodi, kad es nodarbojos ar Skolotājiem, un mani izveda kaut kādā Kosmosa punktā un ļāva izjust, ka uz dažādām planētām, kur es inkarnējos, es esmu atstājusi savus enkurus-stariņus. Man teica: sajūti, lūk, šeit tu biji! Un visur es biju atstājusi mīlestību, gan tur, gan tur, viņa bija absolūti dažāda, taču tās bija siltas, labas jūtas. Nekā slikta es nekur neizjutu, vienkārši sapratu, cik dažāda ir mīlestība! Viņa ir atkarīga no apstākļiem, kuros attīstās dvēsele. Un pašlaik mēs pētām, kā pie mums uz Zemes mēs attīstām savu sirdi.

Mēs sākumā parunāsim tieši par to, ko jūs izjūtat pret sevi kā cilvēku. Mēs pēc tam pacelsimies līdz dvēselei. Skolotāji vēlreiz uzsver, ka tā ir ļoti svarīga nodarbe, cilvēkam galvenā, lai viņās saprastu, kas viņš un ko viņš.

Svetlana: Gādība, dāvāšana, savienošanās, sajūsma un siltums.

Ira: Karstas, smeldzošas mīlestības jūtas pret mūsu pacietīgo Māmuļu-Zemi.

Svetlana: Mierīgas, spēcīgas, labestīgas, visu pārklājošas, prieks, par visu varam parūpēties ar mīlestību.

Natālija: Prieks, maigums.

Nadežda: Maigums un atbildība.

Zoja: Siltas un pat diezgan karstas cauraužošas jūtas, apkampjošas katru sevis daļiņu no savas ārpuses.

Ira: Zemes līmenī mēs esam vienoti.

Marija: Prieks un sajūsma.

Marina: Pret sevi – nulle. Lai cik bēdīgi nebūtu, ir ar ko strādāt.

Galvenokārt, kā es saprotu, maigums, prieks, sajūsma, sevis apkampšana.

Tatjana: Man arī pret sevi ir pamaz.

Visus mīlēt ir daudz vienkāršāk nekā sevi, bet īpaši grūti ir mīlēt savus radiniekus, kuri vienmēr ir blakus.

Kuri vēl nejūt mīlestību pret sevi – saprotiet, kas mēs esam. Ja mēs esam ķermenis, tad jūtam vienu, bet ja mēs esam dvēsele, tad mēs pret ķermeni jūtam absolūti citas jūtas. Tad, lūk, kļūstiet dvēsele, kura bez nosacījumiem mīl to ķermeni, kurā viņa nolaidās. Jūtas darbojas beznosacījuma pieņemšanas līmenī, un jūs esat novērotājs, par kuru mēs sakām: “Es neesmu ķermenis, es novēroju savu ķermeni no malas, varu viņu redzēt, varu viņu sajust un varu viņu mīlēt.”

Gulsija: Beidzot es mīlu sevi, es tik ilgi pie tā gāju. Mīlestība, prieks, lepojos ar sevi, mīlu visu sevi.

Lūk, tas ir tas cilvēks, kurš ir daudz pie tā strādājis, aizdomājies par to un sapratis, ka siltas jūtas pret sevi bioloģisko, pret sevi astrālo, pret sevi mentālo, pret Debesu Tēvu ir sevis iekšienē. Tēvs mīl mūs, mīl mūsu ķermeni, un astrālu, un mentālu, un dvēseli mīl visos līmeņos. Tēvs mūs mīl, un mēs kā, neesam paša mīlestības cienīgi? Es vienkārši vēršos pie tiem, kuri vēl nepietiekami mīl sevi, kuri grib saprast, kā mīlēt sevi.

Ludmila: Visu pieņemot.

Gulsija: Tagad es apzinājos pilnībā.

Mēs visi gaidām, lai mūs mīlētu, mēs gaidām mīlestību no malas, mēs domājam – lūk, atnāks cilvēks, lūk, viņš dos man šo mīlestību, es būšu laimīgs (laimīga), es būšu lieliska, mana dzīve būs piepildīta ar mīlestību, laimi. Un, ja iekšā tev ir auksta sirds, un tu pat nevari pret sevi izjust kaut kādas jūtas, vai tad tu būsi laimīga no svešas mīlestības, kuru tev nemaz nevajag, izrādās? Cik labi tas ir – dzīvot ar nemīlētu? Un pavisam cita lieta, kad tu mīli sevi un saproti, kā tevi mīl. Tu saproti, kā šis cilvēks tevi mīl. Un tevī dzimst dalības mīlestībā sajūta. Tad iznāk: es sevi mīlu, viņš mani mīl, es viņu mīlu, arī viņš sevi mīl. Tas ir pats lieliskākais apvienojums.

Marina: Ja no dvēseles puses, tad ir siltums, mīlestība, maigums. Ja no iekšienes, tad kaut kā ne tā viss ir.

Vasīlijs: Saruna kā ar draugu, uzticēšanās, gādība, sapratne.

Nikolajs un Tatjana: Mīlestība pret sevi kā sevis pieņemšana un saprašana.

Miļena: Katru vakaru pateicos katrai sava ķermeņa šūniņai un pateicos Radītājam.

Skatieties, cik lieliski, ņemsim mēs arī to kā praksi: pateikties katrai sava ķermeņa šūniņai, jo šūniņa jums simtkārtīgi atbild uz šo mīlestību, un cilvēkam kļūst silti un labi pašam ar sevi.

Olga: Piepildos ar vismaigāko jūtu brāzmām, prieku un lepnumu, ka tā esmu es.

Tātad mēs ar jums – tas ir cilvēks, kurš skan lepni. Mēs ņemam par pamatu, ka cilvēks – tā ir daudzdimensionāla būtne, viņam visur ir mīlestība – fiziskajā plānā ir, astrālajā kā jūtas, kā vēlmju apgabals, mentālajā savas jūtas, domas kaut kādas tādas īpašas. Beznosacījuma mīlestība nav tik siltas jūtas, bet toties tās ir vispārējas. Ja cilvēka jūtu līmenī: “es mīlu sevi, bet nemīlu savu kaimiņieni vai nemīlu kādu radinieku,” – pilnīgi var būt, tad Kristus-apziņas līmenī mēs mīlestību izplatām uz visu cilvēci. Šajā mīlestībā mēs iekļaujam visu Kristus-apziņas apvalku un piepildām to ar mīlestību.

Tatjana. Sit cauri. Raudu. Pateicos.

Cilvēks ir kaut kāda īpaša būtne. Mēs teicām, ka tas ir Ercenģelis, bet, godīgi sakot, kad sarunājies ar ercenģeļa Būtību, tad vairāk saproti, ka Viņš ir pētnieks, un mīl ne tā, kā Debesu Tēvs. Tēvam ir vienīgā pati galvenā iezīme, ka Viņš mīl jebkuru cilvēku, lai kāds viņš nebūtu. Ercenģeļa būtība ir ļoti selektīva, mēs vakar runājām par ercenģeļu pasaulēm, kuras ir aristokrātiskas, tās miljoniem gadu atlasīja tās jūtas, kuras uzskatīja par cienīgām, un gāja tajās iekšā, un attīstīja tās. Viņi tagad pēta cilvēku ar viņa nemierīgajām mīlestības jūtām, ar viņa nolādētajām mīlestības jūtām, ar viņa sāpīgajām mīlestības jūtām, tas ir, mīlestība ir ne tikai mierīgas gaišas labvēlīgas jūtas, bet dažreiz mīlestības sakarā gadās kari, slepkavības, noziegumi, viss, ko vēlies. Mīlestība ir daudzšķautņaina, viņa ir ne tikai pati skaistākā, pati gaišākā, paceļoša, viņa cilvēku var vēl arī nolaist ļoti zemu. Un tieši šīs jūtas Ercenģeļi pēta cilvēku pasaulēs. Viņiem ir interesanti, tāpēc ka viņi šīs jūtas vienmēr ir atraidījuši, kā kaut ko zemu, tumšu. Mēs sakām, Tēvs – tā ir gan tumsa, gan gaisma, tā ir domājošas un nedomājošas būtnes jebkura izpausme, jebkura. Un, lūk, faktiski caur mīlestību mēs tagad nonākam pie sapratnes, ka viss ir mīlestības cienīgs, tikai vajag saprast, kādēļ tas ir radīts, kāds uzdevums ir šai daļai. Kā saknes un augšējā daļa kokam.

Tagad mēs no cilvēka mīlestības, mīlestības pret saviem bērniem, savu ģimeni, vīru, sievu, mīļoto cilvēku, pret vecākiem pacelsimies uz augstāku līmeni. Tā ir mīlestība pret Dzimteni, mīlestība pret planētu. Ar ko šī mīlestība atšķiras no tās mīlestības, par kuru mēs runājām? Pašlaik Krievijā ir patriotisms, mīlestības jūtas pret Dzimteni ir pasludinātas par nacionālu ideju. Aprakstīsim šīs jūtas, kā mēs to saprotam.

Šīs jūtas ir kaut kādas virspasaulīgas, garīgas. Es teiktu, ka šīs jūtas ir garīgas, tās vairāk ir idejiskas, vairāk mentālas nekā ugunīgas. Tas ir, mēs planētu dalām gabaliņos un mīlam savu gabaliņu. Tās ir mazas jūtas, jūtas no piederības tai vietai, kur tu esi dzimis. Varbūt tai valstij, kura tevi audzināja, kāda tev ir valoda, no kurienes ir tavi vecāki un tava dzimta šajā dzīvē. Bet, kad mēs runāsim par planetārajām mīlestības jūtām, tad mēs jau atcerēsimies visas savas dzimtas.

Mēs varam atcerēties sava ķermeņa nacionalitāti, savu dzimtu, vecākus, valodu, šīs vietas dabu, parašas, sadzīvi, dzīves nolikumu, vēsturi. Un tas viss dod mums ieganstu mīlestībai pret savu valsti. Kā viņa pašlaik izpaužas jūsu sirdī? Man pirmkārt viņa ir saistīta ar atbildību. Tās jau ir pieaugušā jūtas, nobriedušas. Un tās nav beznosacījuma. Tās ir ļoti nosacītas. Esmu pārbraukusi, teiksim, uz citu valsti, un arī viņu mīlēšu. Nu bet kā, es taču te dzīvoju.

Olga: Vairs gandrīz nav sajūsmas, ir sapratne un atbildība.

Ludmila: Atbildība un līdzcietība.

Dmitrijs: Neitralitāte pret visu un visiem. Bet turklāt ir atbildība.

Pieaugušas Kristus-apzinoša cilvēka jūtas, augstākas jūtas.

Larisa: Sajūsma par skaistumu un gādība.

“Laukā bērzs stāvēja, laukā lapots stāvēja” (“Во поле береза стояла, во поле кудрявая стояла”), lūk, kaut kas no šejienes nāk, no krievu riņķa dejām (“из хороводов”) nāk un savienojumā ar Māmuļu-Zemi Zemes garu līmenī, dabas, Saules godāšana, lūk, tādas jūtas ienāk.

Larisa: “Mazgā skaistā saulīte siltas rokas rasā” (Умывает красно солнышко руки теплые в росе”).

Vasīlijs; Atbildība un vēlēšanās apvienoties.

Man nāk dzeja: “Tur, kur kāpostu dobes ar sarkanu ūdeni aplaista ausma, maziņa kļaviņa mātītei zaļu tesmeni zīž” (“Там, где капустные грядки красной водой поливает восход, клененочек маленький матке зеленое вымя сосет”). Tas ir Jesēņins.

Miļena: Cieņa un prieks.

Zoja: Iekšēja stipra gādīga un izraisa prieku un sajūsmu.

Nadežda: Pateicība un prieks.

Marina: Atbildība un vēlēšanās sargāt.

Ira: Es šodien pieņēmu vēstījumu no Mātes Zemes. Viņa ļoti mīl mūs visus.

Iezemēsimies no sirds centra un nosūtīsim Māmuļai Zemei visas šīs jūtas. Lūk, pašlaik mēs pret Dzimteni izjutām mīlestību, bet tagad mēs pārejam uz kādu citu mīlestības līmeni.

Gulsija: Aizsardzība un pateicība.

Un skatāmies, un ko tad mēs izjūtam, un kā šīs jūtas var raksturot vārdiem, un kas tas ir? Un tas atšķiras no patriotisma, no mīlestības pret sevi, pret radiniekiem. Kā to var raksturot?

Vasīlijs: Dēla pateicības jūtas.

Jevgēņija: Maigums un pateicība.

Man ir tādas jūtas, es pat teiktu, dzīvnieka, kopā vibrēšanas jūtas, tas ir, es vibrēju kā Māmuļa Zeme, mēs atrodamies raportā, mēs esam kopā ar viņu. Viņa man atbildēja, un es sajutu, ka mums notiek vibrāciju rezonanse.

Gulsija: Maigums ar asarām acīs. Manu Meitenīt!

Igors un Tatjana: maigums, pateicība, aizkustinājums.

Olga: Kā bērns pie mātes.

Dmitrijs: Pateicība par sniegto iespēju dzīvot un mīlēt.

Nikolajs un Tatjana: Maiguma un vienotības sajūta.

Marina: Es to sauktu par kaut kādām partnera jūtām.

Zoja vēl raksta: maigums, pateicība.

Un, lūk, tagad izspēlēsim tādu ainiņu: zemestrīce tajā vietā, kur jūs atrodaties, un iet bojā jūsu dārgie, jūsu mīļie. Pamēģināsim mentāli iztēloties un izjust šīs jūtas. Māmuļa-Zeme arī izjūt kaut kādas jūtas, tādā veidā viņa pašizpaužas, kā es saprotu. Kad viņa rāda savu milzīgo spēku, tad parādās nedaudz citādas jūtas.

Ira: Zeme izjūt satricinājumu.

Ludmila: Dvēseles kliedziens un pieņemšana.

Miļena: Pieņemšana un sapratne.

Mēs atnācām uz Zemi... kā saka, ar savu kārtību svešā klosterī nenāk (со своим уставом не приходят в чужой монастырь). Mēs atnācām un saprotam, ka tas tā var būt.

Vasīlijs: Pieņemot karmas un kontraktu jautājumus, pārklāsim ar sapratnes ledu.

Dmitrijs: Neitrāli. Viss ir Dieva varā.

Gulsija: Līdzcietība pret visu.

Svetlana: Pieņemšana.

Tomēr nāk pieņemšana un sapratne. Mīlestība ir izgājusi pārbaudījumu, mēs saprotam, ka Zemei ir tiesības tā darīt, viņa mums ir tāda, viņa ir dzīva. Varbūt uz Marsa vai uz Venēras nav tādu lietu, bet mums Zeme ir dzīva, un viņa var to izdarīt. Jā, iet bojā cilvēki, jā, grūst ēkas. Notiek kaut kas briesmīgs, un tā arī ir Zeme. Un mēs viņu tādu vienalga pieņemam, vismaz saprotam. Lūk, labi būtu tā attiekties pret saviem vecākiem, saprast un pieņemt, ka ne vienmēr viņi mēdz būt apskaidroti kā Debesu Tēvs, un viņiem ir tiesības dusmoties un izjust kaut kādas negatīvas jūtas. Un mums ir jāsaprot, ka arī mēs esam tādi paši. Zeme ir tāda, mēs pieņemam, kā tas ir.

Marija: Līdzcietība, tajā skaitā arī pret Māmuļu Zemi. Piedod mums par visu.

Mēs pret viņu izjūtam jūtas kā pret māti, bet ko mēs gribētu izmainīt, pievienot, kā mēs varam nedaudz mijiedarboties ar viņu, lai viņa būtu laimīga, lai viņai būtu labi?

Marina: Es domāju, vajag mainīties pašiem. Izmainīsimies mēs – izmainīsies arī viņa.

Ludmila: Mieru uz planētas, savstarpējo sapratni.

Un, lūk, tagad, man liekas, mums tas ir jāizjūt, vienkārši jāizjūt, varbūt pat neapzinoties. Protams, mieru, protams, Zemes dzīļu izmantošanas tik barbariski, kā mēs to darām, pārtraukšanu.

Miļena: Saudzīgu attieksmi pret Zemi. Atjaunot dabas resursus pēc iespējas.

Ira: Zeme mana dārgā, visu dabu gribu attīrīt tavu, ūdeņus tavus atsvaidzināt un ar svaiga vēja elpu visus padzirdīt.

Olga: Tikai sūtot viņai mīlestību un saprotot, ka mēs esam vienotība.

Svetlana: Ar cieņu attiekties pret visu, no kukainīša un zāles stiebriņa līdz visām būtnēm, kuras dzīvo uz Zemes.

Principā mēs sapratām – saudzīga attieksme. Mēs lūdzam planētai piedošanu un mācāmies strādāt ar viņu.

Tatjana: Attiekties kā pret dzīvu, nevis kā patērētāji.

Zoja: Saharmonizēt Zemes iekšējo un ārējo.

Tagad mēs iziesim Kristus līmenī un piesauksim visus Spēkus, kuri mūs klausās, un pacentīsimies visu, ko mēs pašlaik jūtam pret Zemi, vērst, pirmkārt, šī Apziņas režģa gultnē un, otrkārt, uz visiem pārējiem Apziņas Režģiem, ar savu milzīgo mīlestības spēku piepildot visus Režģus.

Nikolajs un Tatjana: Cilvēku apziņas paaugstināšanās.

Svetlana: Apzināšanās, ka cilvēki mostas, lai savienotos un radītu.

Vasīlijs: Kamēr nesapratīsim, ka mēs tad arī esam planēta, lūgt viņai piedot mums.

Marija: Palīdzēt ar labiem darbiem un strādājot pie viņas attīrīšanas.

No Apziņas Režģa nosūtīsim uz zemākiem Režģiem un pašai Māmuļai Zemei visas mūsu labās jūtas un palūgsim piedošanu par cilvēces bērnību, par neprasmi izmantot bagātības, kuras ir uz planētas, par neprasmi mīlēt viņu, par nesaudzīgo ekspluatāciju, par dzīvnieku pasaules, zivju, okeānu pasaules iznīcināšanu. Viss, kam pieskaras cilvēce, kļūst sliktāks. Mēs lūdzam piedošanu.

Mēs tieši pašlaik atrodamies tajā momentā, kad pārejam uz vairāk apzinošos Planetāro Būtni, kad mēs sākam saprast, ko mēs darām, ko radām. Vēršam visas šīs jūtas, piesaucam Augstākos Spēkus mums palīdzēt, pastiprināt mūs. Viņi saka: „Mēs translējam jūsu jūtas, norit translācija kā apmācošs kanāls uz mūsu galaktisko reģionu, kurā atrodas Saules sistēma.” Tas ir, mēs vēl apmācām citus cilvēkus šajās jūtās. Tas, ko mēs pašlaik izjūtam, ļoti interesē Augstākos Spēkus, kuri saprot tā vērtību.

Nikolajs un Tatjana: Bērnu apmācīšana cieņā pret Zemi.

Jā, mēs zinām, ka daudzas planētas jau ir sabojātas uz visiem laikiem fiziskajam plānam, un, lūk, tagad ir tāda iespēja sabojāt arī planētu Zeme. Kādus tik projektus nebūvē mūsu militāristi, piemēram, ar sprādzieniem pārbīdīt Zemi uz kādu citu orbītu…

Mūsu pētījums ir tik svarīgs, ka tas iet Saules sistēmā, un mūsos uzmanīgi ieklausās citi, tie, kas mācās mīlestību, tie, kas grib saprast, kas ir cilvēku mīlestība, kas ir daudzdimensionālā mīlestība, kas Debesu Tēva mīlestība, kura ir mūsu iekšienē.

Zoja: Mehanizācija, civilizācija nedrīkst izjaukt planētas balansu.

Marija: Mīlēt viņu un biežāk par to runāt.

Iznāk, ka mēs mīlam Zemi, bet vai mēs mīlam cilvēci uz Zemes? Mums jāmācās mīlēt cilvēci uz Zemes. Mēs saprotam, cik nepilnīgi mēs vēl esam, kā mēs visu esam sabojājuši. Bet mēs taču paši esam cilvēce! Paskatīsimies tagad, kādas jūtas mēs izjūtam pret visiem pārējiem cilvēkiem. Jā, mēs to izdarījām, jā, mēs sabojājām šo, mēs notraipījām to, iznīdējām daudz dzīvnieku no planētas utt., bet tas taču arī es esmu, ES ESMU. Kā es mīlu sevi, tā man ir jāiemācās mīlēt cilvēci kopumā.

Svetlana: Sadraudzība ar Zemi.

Un sadraudzība ar cilvēci! Un kādas jūtas ir tagad? Esiet līdz galam godīgi. Kad mēs pārgājām pie cilvēces, kādas jūtas atnāca, kas bija? Jā, pēc tam mēs to nosedzam ar tādu mīlestību: „mans pienākums, es esmu kristus-apzinošs cilvēks”, taču sākumā atnāk kritikas sajūta.

Ludmila: Līdzcietība.

Jevgēņija: Līdzcietība un vēlēšanās pamodināt cilvēci.

Sākumā – jā, vēlēšanās pamodināt, tas ir, sākumā iet novērtējums, ka cilvēce vēl atrodas zemā attīstītības līmenī un nav planētas cienīga, tāpēc ka viņa planētu ir sabojājusi, radījusi kaut kādas kritiskas situācijas visai planetārajai sistēmai, karus utt.

Tatjana: Ļoti grūti ir mīlēt dažus.

Gulsija: Līdzcietība un aizbildniecība.

Lieliski. Ir tāds jēdziens: žēlsirdība. Dievišķā žēlsirdība. Līdzcietība – tas ir viens, mēs kā cilvēks jūtam līdzi, žēlsirdīgi mēs esam kā viszemes saprāta pārstāvji, kā kristus-apzinošas būtnes. Jā, mēs zinām, ka cilvēks ir nepilnīgs, taču mēs esam žēlsirdīgi pret viņu.

Igors un Tatjana: Kad tiek darīts pāri zemes valstībām, tad pret cilvēci ir sašutums.

Larisa: Vēlēšanās pamodināt apziņu, lai zinātu, ko rada.

Nikolajs: Piedošana un sapratne.

Svetlana: Nepieņemšana, bezpalīdzība.

Otra Svetlana: Visām rasēm ir savas stiprās puses, visu tautu savienošanās kopīgai izaugsmei, attīstībai, labklājībai.

Lieliski. Ideja, kuru mēs ne reizi vien esam izteikuši. Mēs mācāmies mīlestību pret cilvēci, tas ir, mēs atradām savu brūci, kura vēl nav aizvērta, mēs atradām to, kas mūs neceļ, mēs atradām kritiku pret sevi un salīdzinošu attieksmi pret cilvēci. Un mēs vienkārši tagad pacentīsimies pieņemt to, kas ir, kaut vai uz šodienas momentu, visus mūsu karus, visas tankkuģu katastrofas, gan Fukusimu, gan Černobiļu, gan visu pārējo, tāpēc ka mēs sakām, ka pieņemam tumšo un gaišo. Mēs sākām ar to, ka Tēvs mīl gan tumšo, gan gaišo, un viss kaut kā dēļ ir vajadzīgs. Visi mūsu pārbaudījumi, kuri notiek uz Zemes, kaut kā dēļ ir vajadzīgi, tie bagātina cilvēci ar tumšo. Ne tikai gaišie drīkst bagātināties, izrādās, var vēl bagātināties gan ar ciešanām, gan ar līdzcietību, gan ar bailēm, tas ir, mēs esam daudznozīmīgas būtnes.

Vasīlijs: Vēlēšanās ātrāk pašam izmainīties, būt par piemēru, ieinteresēt ar savu dzīvi.

Lieliskas jūtas! Ņemsim šīs jūtas par paraugu! Pašam izmainīties. Tas ir, mēs sākam ar sevi, kā mūs māca Skolotāji.

Miļena: Viegli noklīst nosodījumā. Laimes vēlējumi vairāk nāk no prāta, nevis no sirds.

Ludmila: Tā gribas vienotību!

Zoja: Izmainīt cilvēci vienā momentā nav iespējams, viss iet pa etapiem. Iznīcināšanas un radīšanas savstarpējo saikni pieņemt kā pieredzes ceļa evolūciju.

Ira: „Mani bērni, jūs visi esat labi, nešķirojot jūs pēc ādas krāsas, un pēc jūsu darbiem es nespriežu. Es redzu katra sirdi, un viņa man ir visdārgākā. Kad es gribu katru no jums apkampt, tad es eju uz jūsu un manas sirds pašu dziļumu, tāpēc ka tas viss ir saaudzēts vienā.

Katrs kristāliņš no jūsu sirdīm dzīvo lielākā sirdī, un es jūtu katru no jums ļoti labi, kā sevi. Es gribu, lai jūs saprastu, ka jūsu sāpes – tās ir manas, nav nekā, ko jūs varat noslēpt no manis, viss, kas ar jums notiek, notiek arī ar mani.”

Marija: Ar savu piemēru rādīt labu attieksmi pret visiem, pat ja tevi kritizē un nosoda, smaidīt un priecāties par mazumiņu.

Skolotāji saka: „Nenosodiet sevi. Iemācieties šīs jūtas kolapsēt, plusu ar mīnusu, pāriet neitralitātē. Jā, kad jūs no vienas puses jūtat sāpes, bet no otras puses prieku, ka jūs esat uz Zemes un mīlat savu Māti, tad šīs divas jūtas kolapsē viena otru (neitralizē, anihilē). Un jūs atrodaties gaišās jūtās, labās jūtās, kurās jūs atrodaties, teiksim, Saules Brālības līmenī. Pamācieties no sava saules aspekta atrasties neitralitātē: nenosodīt un ne pārāk mīlēt (mēs runājam par zemes mīlestību-kaislību, mīlestību-sāpēm). Mēs liekam priekšā to visu harmonizēt, savienot, tāpēc ka tas, ko jūs pašlaik demonstrējat, lūk, šīs jūtas, tās ir neharmoniskas. Tās tālāk par Zemi neaiziet, bet Mēs gribētu pastrādāt ar jums, lai jūsu jūtas tiktu pieņemtas visos līmeņos, tas ir, jūs varētu to just. Pārāk tumšas jūtas – tās tiek noraidītas, tās nepaceļas augstu.”

Ira: „Viss, kas ar jums notiek, notiek arī ar mani. Ja jūs skumstat, tātad arī es izjūtu jūsu sāpes. Zināt, cik tas ir smagi, kad raud jūsu bērns! Tāpēc, mani dārgie, nevaru es savu bērnu atstāt bez gādības, bez mīlestības, viņa mātes mīlestības. Mani zelta gabaliņi, mani dārgie bērni, jūs visi esat vienlīdzīgi. Es katru no jums mīlu un ar savu mīlestību katru no jums sargāju. Jūs visi man esat dažādi, un tas ir labi, tāpēc ka katru no jums es pazīstu personīgi, personīgi pēc sejas.”

Lielisks čenelings. Pateicos Irīnai. Malacis. Viņa sajuta šīs jūtas un nodeva mums. Tas ir tas, ko viņa šodien pieņēma. Māmuļā-Zemē ir šīs jūtas, kuras aprakstīja Irīna, bet ir arī spēka izjūta: „Es esmu stiprāka par cilvēci, un es tikai palīdzu viņai.” Sajūtiet šo tumšo spēku, Kundalini spēku, kurš ir Zemē – no kā mostas vulkāni, no kā zemestrīces? Tā taču arī ir mūsu Zeme. Saprotiet, ka nav, lūk, tikai šī gaišā, ko mēs gribam redzēt, (jo mēs taču redzam to, ko gribam), bet, ja labi izjūt Māti-Zemi, tad mēs ieraudzīsim arī, lūk, šo daļu. Tā ir (cilvēkā arī tā ir, ja reiz es pret viņu izjūtu šīs jūtas, es arī iekšienē esmu tāda pati, arī manī šī šķautne ir), ne tikai maigums, gaišais, bet ir milzīgs spēks planētas iekšienē. Es aicinu arī jūs izjust šo spēku, viņš ir tumšs, bet viņš ir tīrs, viņš nav saistīts ar velnišķību, ar nelietībām. Tā ir tumsa, bet ļoti jaudīga, ļoti spēcīga, ļoti prezentatīva, sajūtiet viņu. Tas ir, mums Zeme ir jāpieņem ne tikai tāda, kā Ira mums uzrakstīja, bet arī kā šis Kundalini-spēks. Kāpēc pašlaik ir pastiprinājusies planētas Kundalini? Nu tāpēc, ka norit Pāreja.

Natālija: Radoši.

Tas ir, mums ir jāsaprot: abas puses, planētas tumšā un gaišā puse, nakts un diena – tās abas ir vienlīdzīgas.

Skolotāji: „Kad jūs sāksiet savienot šīs sajūtas, gaismu un tumsu vienu ar otru, jūs pāriesiet uz neitrāli.”

No vienas puses, jūtas, kuras aprakstīja Irīna, nāk no vājuma, no sievišķības, no jutīguma, no Gaismas, bet tas, ko es jums parādīju, tumšo pusīti, nāk no varenības, no milzīga spēka. Spēks ar vājumu, mīlestība ar prātu (saprātu), viedums parādās. Tas ir, viss tas kolapsējas un iznāk kopīgais. Kopīgais ES ESMU.

Marija: Pazemīgi pieņemt viņas uzliesmojumus.

Ludmila: Attīroši.

Gulsija: Izlēmība iet uz savu mērķi.

Pašlaik man saka – kad mēs Urālu kalnos veicām darbus, mēs laidām ārā šo spēku, taisījām portālu no apakšas uz augšu, laidām ārā it kā laicīgi, lai Urālos nebūtu zemestrīču. Bija būtnes, kuras to pieņēma un to izmantoja. Un mums tas bija ļoti derīgi.

Un tagad mēs pārejam Kristus Apziņā, un tā ir beznosacījuma mīlestība. Kā es to jūtu? Saprotiet, mēs uz augšu nododam ne tik daudz vārdu, cik savas sajūtas, sajūtas, jūtas, mēs tādā veidā sazināmies ar smalkākām pasaulēm.

Kā māte: mēdz būt maiga un laipna, nopietna un stingra.

Svetlana: Viesuļu un lietavu skaistums: es varu attīrīt visu, aizmēzt veco un nevajadzīgo.

Georgijs: Natālija, šodien notika tumša kristāla aizvākšana no planētas. Ja ir iespēja, plašāk atpakojiet mums par tumšā kristāla aizvākšanu. Pateicīgs jums.

 

Tumšā kristāla aizvākšana? Kā man skaidro (mēs vakar par to runājām), ka bija Centrālā reģionālā sapulce, un notika planētas attīstības mentālo programmu pārkārtošanas. Vakar smalkajā plānā bija ļoti priecīgs notikums. Tas ir aiz Saules robežām, mūsu Galaktikas reģions, un mūs aizveda uz šo sapulci.

Tātad mēs paceļamies uz nākamo līmeni, lai saprastu visus mīlestības līmeņus. Tādā veidā mums rāda cilvēku spēku, ka mēs ne tikai uz planētas varam ietekmēt ar savu mīlestību, mums pašlaik rāda mūsu varenību, kura ir izpausta caur Radītāja-Tēva valodu – viņa Mīlestību. Mēs sakām: Tēvs ir Mīlestība. Tas ir, Tēva enerģijas ir mūsu Spēks, kuru mēs varam izmantot. Mēs viņu varam just dažādos līmeņos, rādīt pasaulei, kā tas notiek mūsu cilvēku rasē.

Mēs no Zemes Brālības paceļamies uz Saules Brālību. Un izrādāmies nākamajā līmenī, apkārt Saulei, savos saules ķermeņos. Mīlestība šajā līmenī ir saistīta ar varenību. Un varenība ne visiem tiek dota, bet tiek dota Debesu Tēva bērniem. Tas nav saistīts ar to trijnieku, kurp mēs ejam (Tēvs, Dēls, Svētais Gars), tas ir, jebkuram cilvēkam, kurš iziet uz šo līmeni, piemīt noteikta varenība. Vienīgais, mēs vēl neprotam to izmantot. Sajūtiet šo varenību, sajūtiet mīlestības spēku, sajūtiet, kā ir pārveidojusies mīlestība šajā līmenī, kas tas tāds ir.

Ira: „Ticiet, Es arī gribētu, lai jūs drīzāk izaugtu par gaišiem, labestīgiem cilvēkiem, lai katram no jums būtu māja, ģimene un milzums draugu, lai katrs darītu gaišus darbus. Jūs zināt, Zelta laikmets pienāks, taču tas ir jānopelna, katram cilvēkam ir jāsaprot, kā viņš šajā gadsimtā dzīvos, kas viņam ir jādara, un kas nē, tāpēc ka viņš ir Cilvēks ar lielo burtu, Viss apkārt – tā esmu Es, jūsu Māte. Kā attiecaties pret mani, tā pēc jums arī var pateikt, vai esat gatavi pieņemt Zelta Laikmetu, vai nē.”

Ir tāds jēdziens ģimenē: kā tu attiecies pret saviem vecākiem, tā tavi bērni attieksies pret tevi. Kā mēs attiecamies pret Zemi kā dvēseles, tā arī mūsu bērni attieksies pret mums.

Tātad tagad mēs ar jums atrodamies Saules līmenī. Es gribētu, lai jūs uzrakstītu tās sajūtas, tās vibrācijas, kuras sirds centrā jūs izjūtat.

Miļena: Fiziska sajūta, ka es kļūstu liela, miers un viedums.

No šīs pozīcijas mēs tādas pašas jūtas varam izjust pret Venēru, Marsu. Mēs jūtam, ka šīs jūtas pret Zemi izšķīst kopējā Saules sistēmas izjūtā. Šajā līmenī mēs ar tādām pašam jūtām (tās nedaudz atšķiras, es piekrītu) varam ar tādu pašu mīlestību pieiet dažādām planētām. Zūd zemieša sajūta. Mēs kļūstam Saules sistēmas cilvēks, tas jau mums ir cits identifikācijas līmenis: es Saules Cilvēks!

Nadežda: Sirds paplašināšanās un ugunīgums.

Tatjana: Vienkārši jūtu savu varenību.

Ludmila: Sadraudzība.

Mums nav tādas mīlestības sajūtas, kādu mēs izjutām pret Māti Zemi. Tur tādas jūtas ir cilvēciskas, Zemei piederošas, tāds maigums, trīsas. Šeit sajūta pret planētām ir nedaudz nogludinājusies. Lūk, tas, par ko runā Skolotāji, pluss ar mīnusu ir sagājis kopā, sajūtiet neitralitāti.

Natālija: Paplašināšanās, visu varu. Pētnieka sajūta, paplašināšanās un mierīgums.

Harmonija, vairs ne emocionāls stāvoklis, bet neitrāls. Jā, es mīlu, mīlestība ir, bet viņa vairs nav iekrāsota ar zemes jūtām. Kādas jūtas parādās?

Dmitrijs: Neitrālisms un diplomātiskums.

Tā kā es audzēju dārzu, man ir dārznieka jūtas. Kad es ieeju dārzā, tad visi ziedi man ir mīļoti, visi augi patīk, nav tā, ka es dodu priekšroku vienam kokam cita vietā. Šeit iet tāda kopība uz visu Saules sistēmu, uz visām būtnēm, kuras ir Saules sistēmā. Izjūtiet, ka ne tikai uz planētām iet jūtas. Uz visiem, kas ir ap mums.

Zoja: Atbildība manā radīšanā un varenības pielietošana, uzmanīga attiecībā pret planētu. Žēlsirdība.

Svetlana: Maiga liega gādība, neierobežojoša Zemes gribu un vēlmi, dot iespēju augt pašai, vecāko planētu atbalsts.

Olga: Līdzsvarotība, visaptveroša sajūta.

Izjūtiet šo Saules sistēmas kopību, vienotību. Un atbildības līmenis, kāds bija zemes Kristus-apziņas līmenī jau tiek noņemts, nav tāda pienākuma palīdzēt, nedaudz spiedošas sajūtas „vajag”. Šeit atkal ir mīkstāk, vairāk maiguma. Salīdziniet jūtas pret Zemi, kuras mēs tikko kā apzinājāmies, un paskatieties Venēru, bet varbūt kādam tuvāks ir Marss?

Zoja: Pret Venēru iekšējas trīsas un prieks.

Svetlana: Bet pret citām planētām – tēvišķa mīlestība, maiga saules gaisma visus apkampj.

Jā, lūk, Saules gaisma kā saules sistēmas vienotā telpa, apkampj visus, savieno vienotībā. Ko mums dod Saule? Viņa mums pirmkārt dod mīlestību. Kā mēs to sajūtam: gaismu, mīlestību, siltumu. Visu kopā. Visa sistēma ir sasildīta.

Olga: Vienāda attieksme pret visām planētām. Mierīga visu pieņemšana.

Tatjana: Venēra – tas ir maigums.

Gulsija: Visas planētas vienādu mīlu.

Dmitrijs: Mierīga un silta attieksme pret visiem.

Bet tagad mēs pievēršam uzmanību pašai Saulei. Piekrītiet, ka Saules Brālības apziņas līmenī ir citādas jūtas, tās ir ar augstākām vibrācijām. Tādēļ mūs ar jums pašlaik ceļ pa pakāpēm, lai mēs katrā līmenī izjustu pašu stiprāko, kas mums ir, – mīlestību. Mīlestība ir viens no apziņas līmeņa kritērijiem.

Apziņa – tas ir tas, kas rada, tajā skaitā planētas, sistēmas, cilvēci, tas ir, apziņa rada realitāti. Apziņa ir pats galvenais, kādēļ eksistē mūsu pasaules-ēka, var teikt. Apziņa un matērija rada Saprātu. Un mūsu lokālā visuma uzdevums – radīt saprātu, tajā skaitā cilvēka saprātu, vispārējā Saprāta daļu. Zemiešiem mīlestība – tās ir jūtas, bet Saules mērogos – tas ir tas, kas tur planētas, tas, kas tur sistēmas, tas, kas vada visu. Lūk, kur mēs pašlaik izejam. Kāpēc mūs tā ved? Mēs sākām ar mazo, mēs ejam pa pakāpēm, bet šodien mums tomēr jāiziet tur, kur ir Sākotne, Dievišķā mīlestība, tas, kas visu rada un visu vada caur mūsu jūtām.

Tātad mēs tagad pievēršam uzmanību jūtām, kuras mēs izjūtam pret Sauli. Tāpēc ka tagad mēs iesim cauri Saulei. Sākumā pievēršam uzmanību Saulei. Vai ir starpība, kā mēs pievēršam uzmanību planētām un Saulei? Man tagad saka priekšā: mēs ejam pie savas varenības caur šo nodarbību, mēs ejam pie sapratnes, kas visu vada, kas ir varenība augstākajos plānos.

Attieksme pret Saulīti: sajūsma, prieks. Vai jūs sajūtat grandiozitāti? Sajūsma – tās ir nedaudz cilvēciskas jūtas, bet, lūk, vispārējums, grandiozitāte… kaut kādas neaprakstāmas jūtas man nāk.

Dmitrijs: Trīsas.

Vasīlijs: Godāšana, dziļa cieņa.

Ludmila: Priekš manis tāds prieks!

Olga: Godbijīga attieksme.

Miļena: Trīsas.

Irīna: Grandiozitāte, patiešām.

Jevgēņija: Pateicība.

Neko grandiozāku es neesmu jutusi un redzējusi, salīdzinot ar to, kad es stāvu un raugos uz Sauli. Pat ja mēs vienkārši paskatīsimies, kā no viņas lido ārā protuberances, katra protuberance pēc masas – tas ir kā planēta Zeme, Marss, Venēra, tās izlido un atgriežas. Tas ir tāds milzenis! Stādieties priekšā, Saule ir 99% no Saules sistēmas visas masas!

Olga: Saule ir dzīvinoša, dzīves prieks.

Nikolajs un Tatjana: Jauda, spēks, milzīgums.

Marija: Maigums un milzīga mīlestība, un īpaši sajūsma, saule – mana mītne, manas mājas.

Vasīlijs: Vērienīgums. Spēks.

Zoja: No Saules Brālības līmeņa Saule ir kā instruments, dzīves enerģijas majestātiskais transformators.

Vera: Trīsas, stipra vibrācija.

Lieliski, Un tagad mēs ieejam Saulē. Mēs ielidojam viņā. Mums ir atvērts portāls.

Mēs ieejam Saulē un ejam cauri, lai izietu no Saules sistēmas. Mēs nesadegsim, nebaidieties, mēs ejam mentālajos ķermeņos, un nekā briesmīga nav. Mēs izejam aiz Saules sistēmas un taisāmies aiz viņas robežām. Mēs ejam turp, kurp mūs vakar translēja, tas ir, mēs ejam uz Reģiona Centru, mēs jau tur bijām un atkal ieejam.

Skatieties, kā ir apdzisusi cilvēciskā mīlestība! Tas, kas bija sirdī, ir apdzisis. Bet kur ir atvēries? Mēs ar jums esam izgājuši ne tikai aiz Saules sistēmas robežām, ne tikai aiz fiziskās-astrālās-mentālās telpas, mēs ar jums esam izgājuši jau nākamajā ķermenī, un viss, kas bija saistīts ar fizisko-astrālo-mentālo telpu, ir aizvēries, vienkārši sajūtiet, pievērsiet uzmanību. Sirds ir it kā kolapsējusies.

Un tagad kāda čakra atveras, kādā līmenī? Galvas, sestā čakra, tas ir, mēs tagad esam šajā apziņā. SB līmenī mēs atrodamies kakla čakrā, bet tagad mēs esam aizgājuši vēl tālāk. Te ir grūti vēl sevi savākt, pieņemt, sajust. Tomēr pamēģināsim.

Lūk, tagad mēs atrodamies 6. adžna-čakras līmenī. Tas ir mūsu apziņas centrs, visdrīzāk budhiālais ugunīgais ķermenis. Semināros mēs bieži šeit mēdzam būt. Paskatieties, kā ir izmanījušās mīlestības jūtas, kas notiek ar mums.

Miļena: Ķermenim ir auksti, un prāts ir mierīgs.

Vasīlijs: Klusums.

Svetlana: Skaistums, izaugsme, paplašināšanās.

Tēvs man ir teicis, es šodien šo frāzi taisni lasīju savā grāmatā: Mēs gribam izjust mīlestību no telpas, mēs gaidām, ka viņa ir izlieta telpā tāpat, kā mums bija mentālajā laukā. Bet mēs tad arī esam satece, mūsu prāts, mūsu apziņas punkts, mūsu būtība – mīlestības avots. Mēs dodam šai pasaulei mīlestību, mēs ar sevi radām šo pasauli. Pasaule – tas tad arī esmu es. Pasaule nesniegs nekādu mīlestību, ja es mīlestību netranslēju pasaulē. Tas ir, es un pasaule esam viens! Izjūtiet šo momentu.

Tas ir, jūs pasauli redzat kā savu atspulgu. Lūk, šajā apziņas līmenī nav atsevišķas pasaules un atsevišķas manis. Es tad arī esmu šī pasaule. Un mēs sākam translēt visu, ko mēs esam uzkrājuši, tikai nevis no sirds, bet no mūsu kopīgās apziņas, mēs te esam kolektīva Būtība. Kad mēs sākam translēt šo mīlestību, skatieties, kas notiek. Mēs viņu izstarojam.

Olga: ES ESMU VISS.

Zoja: Spēks un enerģija, klusa un izkliedēta.

Olga: Saplūšana.

Tas pagaidām ir snaudošs potenciāls. Snaudošo potenciālu izmantojam, lai radītu realitāti. Mēs ņemam to un sākam aktivizēt tā, kā mēs gribam, kā Radītājs grib. Mēs esam Radītāji un varam šo potenciālu, šo kluso izkliedēto spēku un enerģiju izmantot, un mēs viņu noskaņojam… ar ko? Kas nāk pats pirmais? Pati pirmā nāk mīlestība.

Ludmila: Cilvēks tur ienes mīlestību un humānismu.

Sajūtiet, ka mēs noskaņojam savu telpu pirmkārt ar mīlestību, lai mums būtu labi. Ko bērns grib no mātes – mīlestību. Ko cilvēks grib no Tēva-Radītāja? Mīlestību.

Lai mums būtu labi, komfortabli savā radījumā, sākumā cauraužam viņu ar savu mīlestību. Sajūtiet sevi kā Radītāju, kurš noskaņo šīs snaudošās enerģijas un ir viņas. Vladimirs piedāvā no sestās čakras izlaist OM, kā Radītājs, kad ar šo skaņu radīja visumu. Pamēģināsim domās vai skaļi izteikt OM un paskatīties, kas notiks.

Vasīlijs: Tas ir dzīvinošā sākuma potenciāls.

Pilnīgi pareizi. Skatieties, uz ko mēs ejam: mīlestība mums dod radītāja varenību. Mēs ar mīlestību radām. Protams, mēs izmantosim daudzas programmas dimensiju radīšanai, visuma radīšanai, sabiezināsim matēriju, ja mums vajadzēs, bet pirmais, ko mēs darām, mēs radām sev komfortu – ap sevi sējam savu mīlestību.

Zoja: Uzplaukstu kā zieds, maigs un zinātkārs.

Gulsija: Es ienesu mīlestību visā telpā.

Olga. Sākusi līt enerģija, apžilbinoša.

Vladimirs piedāvā pateikt: „Lai mājo manī Tēva-Radītāja spēks.”

Protams, mēs vēl nezinām, kā radīt, tas ir saprotams, protams, mēs nevaram pilnībā pāriet tajā apziņā, mēs varam tikai just, ka kaut kādas saiknes, plūsmas, apzināšanās no turienes nāk. Lūk, tā ir daudzimensionalitāte, mēs tagad ar jums to būvējam. Daudzimensionalitāte ir varenības pazīme.

Svetlana: Man arī ieskanējās, viļņi aizgāja uz visām pusēm.

Vasīlijs: Lieliskas, pilnīgi jaunas sajūtas.

Tēvs saka: „Lūk, tagad jau var pāriet uz manu līmeni. Jūs no jebkuras būtnes, no jebkura līmeņa varat pāriet uz manu. Bet tagad ir jēga pāriet uz manu līmeni.” Sajutīsim sevi sākumā kā Debesu Tēva bērnu, mēs Viņu iztēlosimies ap sevi, savā iekšienē, saplūdīsim ar viņa vibrācijām un pamēģināsim pāriet uz visaugstāko Radītāja līmeni, kurš radīja mūsu monādes, mūsu garu. Tā arī droši vien būs mums pilnīgi jauna sajūta.

Nikolajs un Tatjana: Mīlestība un svētlaime, dāvāšana, Gaisma.

Tagad mēs ar jums savienosimies ar Debesu Tēvu. Man tikai pateicība pie Tēva iet.

Olga: Visu potenciālu potenciāls, Mīlestība.

Gulsija: Diženums, prieks par radīto.

Olga: Atnāca brīnišķīga lauku zieda, kurš šūpojas visuma mīlestības viļņos, sajūta.

Tatjana: Svētlaime.

Zoja: Izšķīšana klusā priekā, jauna mīlestības sajūta.

Vasīlijs: Peldos gaismas staros.

Iztēlojieties sevi kā radītāju, kurš rada savus bērnus, dvēseles, monādes… Kluss prieks sāk strādāt, sāk kļūt dzīvs. Kādēļ Tēvs mūs radīja? Ko es sajutu? Ka tā mīlestība, kura viņā bija kā potenciāls, aktivizējās monāžu radīšanai. Viņš viņu apzinājās, Viņš viņu piepildīja ar šīm apzinātajām mīlestības jūtām un vēlējās ar šīm jūtām piepildīt visas radības, kuras Viņš radīja. Bet, tā kā viņas sākotnēji peldēja šajā mīlestībā, viņas viņu nejuta, kā mēs nejūtam gaisu vai magnētisko lauku, piemēram. Vai mēs domājam par magnētisko lauku, jūtam viņu? Mēs atrodamies viņā un nejūtam viņu.

Lai apzinātos Tēvu caur mīlestību, Viņš radīja dvēseles-spoguļus. Kas ir saprāts? Tā ir apzināšanās. Mēs apzināmies Debesu Tēvu, mēs esam Viņa spoguļi, ne tikai bērni, bet arī atspulgi. Mēs pastiprinām, kā lupā, saules gaismu, Viņa Gaismu, mēs attīstām šo mīlestību. Mēs viņu sadalījām dažādās daļiņās un katru daļiņu izaudzinājām un apzinājāmies, sapratām, tas ir, mēs ar jums paplašinām Tēva mīlestības potenciālu. Tādas rases kā cilvēce paplašina Tēva potenciālu un rada dzīvu gleznu no dažādiem otas triepieniem… Katrs otas triepiens – tas ir kaut kas jauns, tā ir cita nokrāsa, kura mīl savā veidā.

Svetlana: Priecīga, pulsējoša Gaismas, mīlestības, plūsma, spēcīga, bez apstājas, tas viss nāk no manis un izklīst uz visām pusēm. Radīšanas prieks.

Un tagad mēs uzspēlēsim spēli, kuru man ļoti patīk spēlēt. Sūtām Debesu Tēvam visas mūsu jūtas plūsmā, starā. Sajutīsim, kā Viņš mums atbild. Visu, kas mums ir, mēs sūtām Debesu Tēvam, mēs it kā atdodam Viņam sevi. Darām to patiesi, kā mazi bērniņi: „Māmuļiņ, paņem mani uz rociņām, es tevi tā mīlu! Paskaties, kāds es labs! Un tu tik laba!”. Lūk, šīs jūtas, tādas tīras, tīras, nesaduļķotas ne ar kādiem nosacījumiem, ne ar ko. Vienkārši es un Debesu Tēvs…

Un, lūk, nāk plūsma, daudz reižu pastiprināta. Pieņemiet viņu. Tēvs mums atbild, Viņš ir dzīva būtne, un viss, kas veido Tēvu, mums atbild. Un tas nāk korī, skatieties, kas par kori! Es jūs saprotu, ka jūs pat nevarat man uzrakstīt, tāpēc ka tas ir grandiozi, tiesa? Jā, tas ir grandiozi, tas ir jāpiedzīvo!

Tagad savācam visu, ko mēs saņēmām, un atkal sūtām uz turieni pat. Vēl pastiprinām ar sevi un atkal sūtām uz telpu, kura ir Debesu Tēvs, uz Visu, Kas Ir, izstarojam šīs jūtas, vienkārši atdodamies viņam pilnīgi un saņemam šīs jūtas daudzkārt palielinātas. Kas tas ir – „telpa – tas esmu es”, jūs sajutāt to?

Zoja: Gaismas un jūtu straume, un palieliniet savu spēku.

Kā tas vibrē visās šūniņās! Aurā viss vibrē, katrā līmenī, daudzimensionalitātē viss vibrē, sākot no paša apakšējā līdz pašam augstākajam aspektam! Paskatieties, kā viss mīl, katra šūniņa! Paskatieties visus aspektus – astrālo, mentālo, fizisko un visus pārējos arī, līdz pat monādei.

Un, lūk, tagad mēs ļoti viegli sajutīsim vienotību ar visu telpu, ar Visu, Kas Ir, caur šīm jūtām, kuras izjūt absolūti visi, Debesu Tēva visas daļas, visas šūniņas, visas būtnes, tāpēc ka mēs izgājām uz Sākotni, uz Debesu Tēva sākotnes enerģiju, kuru pazīst visas, visas būtnes, un visi mums tagad demonstrē, izjūt varbūt, tāpēc ka mēs tam „piedūrāmies”, mēs šo stīgu aizskārām, un viņa, lūk, tā skan. Un grūti jau teikt, ka plūsma nāk pa centrālo kanālu, tāpēc ka viņa visās vietās nāk, no visurienes, visos virzienos, visur. Un, ja mēs iedomāsimies sevi kā Tēvu, iedomāsimies sevi kā pasaules-ēku, tad redzēsim, ka visa pasaules-ēka ir piepildīta, lūk, ar šo pašu enerģiju. Tā ir Sākotnes enerģija, viņa, protams, refraktējas, viņa transformējas, viņa izmainās, viņa pavairojas utt. Taču Sākotne – lūk, viņa! Pati vienkāršākā, pati bērnišķīgākā, pati tīrākā, pati no programmām tīrākā.

Ludmila: Tie prieka un mīlestības svētki.

Un Tēvs saka: Lūk, kur varenība, lūk! Lūk, tas, ko jūs saucat par varenību.

Zoja: Pateicos, ES ESMU VISS.

Lūk, šajā līmenī ar šo enerģiju jūs varat saistīties ar jebkuru būtni un sarunāties ar viņu, saprast viņu, just viņu, kaut vai, lūk, šīs sākotnes mīlestības enerģijas līmenī.

Gulsija: Svētumi.

Lūk, mēs ar jums tagad izgājām no cilvēka pašām apakšējām jūtām līdz pašām augstākajām, kurām trūkst vārdu, lai tās nosauktu, tās neapzīmēsi ne ar kādiem vārdiem, tāpēc ka tas pārsniedz jebkuru cilvēku jēdzienu. Nav tam ne gala, ne nosaukuma! Es pateicos visiem, ka mēs šodien izgājām tik skaistu mīlestības, sapratnes mācību, varenības mācību. Tas ir lieliski.

Es jūs mīlu! Es zinu, ka jūs arī mani mīlat. Pateicos visiem. Es saprotu, kādā stāvoklī jūs pašlaik atrodaties. Es arī.

Pateicos visiem, un līdz nākamajām tikšanās reizēm!

Pateicības.

 

Pievienots 15.03.2016

http://www.sanatkumara.ru/stati-2016/o-liubvi-otchet

Tulkoja Jānis Oppe