Print

Drunvalo Melhisedks – Par maksas iekasēšanu par mācībām

Es grasos padalīties ar jums savā paša pieredzē par maksas iekasēšanu par garīgo apmācību. Tā ir mana praktiska velte tiem, kas pašreizējā laikā nodod garīga satura informāciju, un īpaši tiem, kas tikai gatavojas ar to nodarboties. Ja jūs esat meklētājs, iespējams, tas palīdzēs saprast to nedrošo balansu, kāds jāatrod garīgam skolotājam, ja viņš ir nodomājis atbilst tam, par ko ņem naudu no tiem, kas atnāk uz viņa klasi.

Kā es sāku pasniegt mācības

Pirms gandrīz divdesmit gadiem mani vedēji palūdza man sākt mācīt to, ko man pašam iemācīja divpadsmit iepriekšējo gadu laikā. Visa divpadsmit gadu apmācības laikā es nezināju, ka man var to palūgt, tāpēc man tas izrādījās pārsteigums.

Un vēl šoks. Tik liels, ka es teicu nē. Es negribēju publiskot savu dzīvi. Es domāju tikai par sevi. Bet pēc nedēļām divām mani vedēji man izskaidroja Garīgo Likumu, kurš saka: Ja tu saņem garīgu velti, to nevar pārvaldīt vienatnē. Tajā ir jādalās ar citiem. Kad es ieraudzīju patiesību tajā, kas man tika teiks, es biju spiest piekrist mācīt to, ko es pats biju uzzinājis.

Kad es sēdos gatavot nodarbības meditācijai par Mer-Ka-Ba augšupcelšanu un Sakrālo Ģeometriju – sakrālajām ģeometriskajām formām un proporcijām, kuras ģenerē Radīšana, kuras iekšienē mēs dzīvojam, es sadūros ar parastu, diezgan bieži sastopamu problēmu: vai man vajadzētu ņemt naudu par garīgajām zināšanām, jeb to vajadzētu darīt bez maksas?

Par tādiem jautājumiem es līdz šim momentam nekad nebiju aizdomājies. Es patiešām nezināju, ko darīt.

Garīgās tradīcijas atšķiras

Tā kā bērnībā es gāju katoļu skolā, mana pirmā doma bija, ka apmācībai jābūt bez maksas. Daudzi kristieši tic – tā kā Jēzus atdeva savu mācību, tātad arī garīgajiem skolotājiem šodien ir jādara tas pats.

Bet pagājušo divpadsmit gadu laikā mani vedēji sūtīja man pa visu pasauli pie dažādiem garīgiem skolotājiem apmācīties dažādās tradīcijās no dažādiem avotiem, tāpēc es biju sadūries ar dažādām idejām attiecībā pret naudas iekasēšanu par garīgām zināšanām.

Piemēram, vairākus gadus no šiem divpadsmit es biju Sūfijs, bet sūfisma tradīcijā tiek apgalvots tieši pretējais tam, ko es biju iegaumējis kristiešu tradīcijā. Sūfiji man mācija nekad tā vienkārši neatdot garīgās zināšanas. Skolotāji Sūfiji, pie kuriem es apmācījos, bija pārliecināti, ka jānotiek apmaiņai. Tā var nebūt obligāti nauda, taču apmaiņai ir jābūt noteikti, jo mācība neaizies līdz māceklim.

No šiem diviem pretstatiem es vadījos, apdomājot, ko darīt.

Ko darītu Kristus?

Tad es padomāju par Jēzu. Ja viņš dzīvotu šodien, vai viņš varētu mācīt tāpat, kā viņš to darīja pirms 2000 gadiem? Un es uzreiz izdzirdēju atbildi – nē. Aplūkojam kaut vai to faktu, ka šodien skaitās pretlikumīgi pulcēt kopā tūkstošiem, lai pat simtiem cilvēku. Ja Jēzus mēģinātu ko tādu darīt, tad būtu nekavējoši arestēts un sodīts. Un, ja viņš arī tālāk turpinātu ar to nodarboties, tad būtu iesēdināts cietumā. Lai uz likumīgiem pamatiem sapulcētu cilvēkus, viņam būtu jānolīgst menedžeri, jāsaņem atļauja sapulcei un jānoīrē tikšanās vieta pilsētā, kas ir ļoti dārgi. Ja viņš gatavotos izbraukt uz ārzemēm, viņam būtu jāsamaksā par pasi un jāpērk biļete uz lidmašīnu.

Citiem vārdiem, ja Jēzus ar savu draudzes ganīšanu nodarbotos 21. gadsimtā, viņš sadurtos ar to pašu naudas problēmu, ar kādu šodien saduras garīgie skolotāji. Tātad visai vienkāršu un praktisku apsvērumu dēļ skolotājiem šodien ir jāiekasē kaut kāda samaksa par apmācību vai jāatrod kāds, kas apmaksātu viņu izdevumus. Jebkurā gadījumā naudas tēriņi ir mūsu šodienas dzīves fakts.

Pirmā realitāte, ar kuru man nācās sadurties, bija neapstrīdams fakts, ka, ja es gribu sapulcēt zem viena jumta simts cilvēku, man būs jāmaksā par telpu. Man pašam naudas nebija, tāpēc, kā es samaksātu par tikšanās vietu? Kļuva mokoši skaidrs, ka man būtu jānosaka kaut kāda samaksa, jeb es pat nevarētu ķerties pie apmācības.

Jo vairāk es sapratu, no kā veidojas semināra izmaksas – telefona rēķini, pasta izdevumi, elektronikas un audiovizuālā iekārta, skaļruņu sistēmas, biļetes uz lidmašīnu uz dažādām vietām utt. utt. – jo kļuva acīmredzamāks, ka apmācība maksās naudu, vai man tas patīk, vai nē.

Iesim tālāk. Ja garīgais skolotājs visu savu dzīvi velta apmācībai, kā lūdza rīkoties man, tad jāpaliek pietiekamai naudai, lai apmaksātu dienišķās vajadzības – mājokli, ēdienu un citu. Tātad, savācis to visu vienkopus, es sapratu, ka mūsu modernajā pasaulē apmaiņa, par kuru runāja Sūfiji, bija taisnīga.

Ir garīgas organizācijas, kuras pieprasa, lai jūs tām atdotu visu, kas jums ir, pirms viņi sāks jūs apmācīt, un ir tādas, kuras pieprasa tik augstu cenu, ka tikai nedaudzi var apmaksāt tādas garīgas zināšanas. Viens no skolotājiem, nesaukšu viņu vārdā, par savu informāciju pieprasīja 100 000 dolāru. Tie ārkārtēji gadījumi un, pēc mana uzskata, kļūdaini. Tie ir netaisnīgi.

Vienkārši atdot

Pēc tam, kad sāku apmācīt, konstatēju, ka nav svarīgi, kādu cenu tu nosaki par savām nodarbībām vai semināriem, dažiem tas vienalga būs daudz. Ir tik nabadzīgi cilvēki, īpaši citās valstīs, ka jebkura saprātīga cena, lai kāda tā nebūtu, viņiem būs nepieņemama.

Sākumā es nolēmu tiem, kas nevarēja samaksāt, ļaut manas nodarbības apmeklēt bez maksas. Tieši tad es uz sevis tieši apjēdzu, kādēļ Sūfiji uzskata, ka nekad nevar garīgas zināšanas atdot vienkārši tāpat. Es patiešām nezināju, kāpēc Sūfiji par to bija tik pārliecināti, bet tagad atbilde izvērsās tieši man acu priekšā.

Iznāca, ka vienā grupā pēc otras, kur tika praktizētas bezmaksas nodarbības tiem, kas par apmācību nevarēja samaksāt, tieši šie cilvēki nesaprata to, ko viņiem mācīja. Es pat konstatēju, ka, ja par tādu cilvēku maksāja kāds cits, tad ar viņu bija tā pati problēma. Tieši bezmaksas studenti gandrīz vienmēr ieradās vēlāk, gāja prom nodarbības vidū, aizmiga vai varēja nopļāpāt visu nodarbību. Un, kas ir vēl svarīgāk, pēc kursa beigšanās tieši viņi nepraktizēja meditāciju. Iemesli, kuru dēļ Sūfiji nekad neatdeva garīgās zināšanas bez masas, bija pārāk acīmredzami.

Taisnīga apmaiņa

Kāda tad ir atbilde? Es nonācu pie secinājuma, ka šajā jautājumā apmaiņai ir sevišķi svarīga nozīme. Ja studenti apmācību saņem bez maksas, viņiem tai nav nekādas vērtības. Taču apmaiņai nav obligāti jābūt caur naudu, var atdot laiku, enerģiju. Tā rīkojoties, cilvēks uzņemsies atbildību mācīties, un viņam tajā būs jēga.

Tāpēc tiem, kas saka, ka nevar par apmācību samaksāt, es sāku piedāvāt pastrādāt uz sabiedriskiem pamatiem tādā labdarības organizācijā kā, piemēram, Sarkanais Krusts tik daudz laika, cik nepieciešams, lai samaksātu par semināru pēc likmes desmit dolāri stundā. Es lūdzu viņiem atnest vēstuli no atbilstošās organizācijas, lai pārbaudītu, cik laika tam ir patērēts, pēc tam viņi tika pielaisti nodarbībām. Es arī tagad to daru. Un, lūk, kas ir patiešām interesanti, tādu priekšlikumu no manis pieņem tikai viens cilvēks no piecdesmit, pat ja viņi nestrādā un bez grūtībām varētu tam atrast laiku! Izrādās, ka gandrīz visi, kas uz maniem semināriem prasās bez maksas, dara to nepavisam no dziļiem garīgiem centieniem, bet vienkārši tāpēc, ka grib saņemt „nav svarīgi, ko, bet par brīvu”.

Kā pārliecības ietekmē rezultātu

Otra daļa vienādojumā par maksu par garīgajām zināšanām – ir ietekme uz tā rezultātu, ko mēs par naudu domājam vispār. Kad es tikko sāku pasniegt, es nolēmu, ka taisnīga samaksa būs 222 dolāri par trīs dienām. Turklāt es tik tikko varēju apmaksāt visus savus izdevumus, taču tāda summa man likās taisnīga.

Taču mana sekretāre, kura vāca cilvēkus grupās un sarunājās ar potenciālajiem studentiem, domāja, ka tāda summa ir pārlieku augsta. Kaut gan viņa pēc grāmatām redzēja, ka faktiski mēs ciešam zaudējumus, viņa tomēr bija pārliecināta, ka seminārs ir pārāk dārgs. Tāpēc katru reizi, kad kāds zvanīja, lai pierakstītos uz semināru, šim cilvēkam tika nodota viņas pārliecība. Viņi neizbēgami lūdza man parādīt viņiem kalkulāciju. Es atvadījos no simtiem maksātspējīgu cilvēku, kas lēnām veda mūs pie bankrota.

Tāpēc mana sekretāre pārbrauca uz citu štatu, un es nomainīju viņu ar sievieti, kura bija pārliecināta par pilnīgi pretējo. Viņa ticēja, ka manis noteiktā samaksa ir ārkārtīgi maza. Tāpēc viņa man lika priekšā samaksu pacelt līdz 333 dolāriem. Un, tā kā viņa domāja, ka tāda summa būs taisnīga, kopš tā laika, kad viņa stājās pie organizēšanas, neviens cilvēks vairs kalkulāciju neprasīja. Neviens!

Finansu sekmes ir svarīgas

Šodien pēc gandrīz divdesmitgadīgas prakses, tā vai citādi saistītas ar samaksu par garīgām zināšanām, es esmu vairāk kā jebkad pārliecināts, ka apmaiņa ir nepieciešama. Un šai apmaiņai ir jābūt taisnīgai, bet bezmaksas garīga apmācība neder ne skolotājam, ne studentam.

Un rezultātu ietekmēs tas, ko jūs personīgi domājat par naudu. Gala rezultātā tieši jūsu pārliecības attiecībā uz naudu nosaka, vai jūs sagaida finansu sekmes, vai nē.

Bet finansu sekmes ir svarīgas, jo, kamēr tās ir, jūsu iespējas dalīties ar citiem garīgās zināšanās, kuras jums deva Dievs, netiks ierobežotas.

Drunvalo Melhisedeks.

„Spirit of Maat”, Vol1No. 12 („Дух Маат”, том 1, июль 2000)

http://www.spiritofmaat.com/archive/jul1/drunvalo.htm

Drunvalo Melhisedeks ir visā pasaulē pazīstams zinātnieks, fiziķis, izgudrotājs, ekologs, ezotēriķis, dziednieks un Skolotājs, daudzu gadu laikā viņš izgājis vairāk nekā 60 skolotāju un iesvētījumu, ir grāmatas „Dzīvības Zieda senais noslēpums” („Древняя Тайна Цветка Жизни”) autors.

Drunvalo ir semināru „Dzīvības Zieds” un „Zeme un Debesis” dibinātājs. Šie semināri ir senu ezotērisku zināšanu un garīgu prakšu (Ēģiptes mistēriju, sūfisma, kabalas, budisma, hinduisma, dao, kristietības, Ziemeļamerikas indiāņu, acteku, maiju, dogonu cilšu u.c. mācību), kā arī mūsdienu zinātnisko pētījumu un sasniegumu sintēze.

Drunvalo uzdevums – nodot cilvēkiem šīs Zināšanas un prasmes, palīdzēt „atcerēties”, izdabūt no atmiņas dziļumiem zināšanas, kuras potenciāli piemīt katram cilvēkam. Tas nepieciešams, lai īstenotu Cilvēces un planētas harmonisku pāriešanu uz jaunu apziņas līmeni, no trešās dimensijas uz ceturto.

„Дух Маат”: www.e-puzzle.ru

 

Pievienots 22.06.2010

http://sanatkumara.ru/stati/drunvalo-melchisedek-o-vzimanii-plati-za-uroki

Tulkoja Jānis Oppe