Print

Es un tu esam viens

10.07.01.

10 08 02Kā es konstatēju, par vīrieša un sievietes savienošanos pārī, lai ātrāk paceltos un augšupceltos, es sāku rakstīt no pirmās grāmatas. Tad šīs zināšanas man likās tālu no manis, un es tās uztvēru tā, kā, piemēram, zināšanas par Centrālajiem Atomiem.

“Pilnvērtīgā mīlestībā attīstās, piepildās un savienojas visas vīrieša un sievietes čakras. Tad notiek šī pāra Eņģeļu saplūšana un viņu ātrs progress garīgajā dzīvē.

Apvienošanās ar smalkajiem ķermeņiem – tas ir pioniera ceļš. Nav jābaidās, jākaunas, jāvairās, jābēg no mīlestības. Mēs aicinām vīriešus un sievietes savienoties stabilos pāros un progresēt garīgajā dzīvē gaismas ātrumā. Atraidiet šaubas, pārstājiet analizēt, atmetiet zemes loģiku. Domājiet globāli, plaši tverot perspektīvu. Apvienotie cilvēku Eņģeļi – spēks, intelekta un emociju, mīlestības un līdzcietības, tiekšanās uz laimi spēks un vēlēšanās palīdzēt cilvēkiem. Visas divu iezīmes apvienojas un pilnveidojas. Notiek izaugsmes paātrināšanās desmitiem reižu.

Kāda ir vienam otru mīloša vīrieša un sievietes mijiedarbības būtība?

Savstarpējā atbalstā, mīlestībā, līdzcietībā, savstarpējās iniciācijas – kaut ko viņš deva, kut ko viņa.

Kā tas izskatās praksē?

Saaugšana ar sirds centriem, vienota tora veidošanās, savstarpējā iekļūšana, vienotas sfēras veidošanās, kur viņi ir dažādi poli, bet būtība – viena. Tā ir savstarpēja bagātināšanās, saaugšana, informācijas sprādziens, dzīves jaunas kvalitātes iemantošana. Saules Eņģeļi saaugot veido Ugunīgo Eņģeli, spēcīgāku.”

Šodien es pēc būtības atgriezos pie pirmās grāmatas pirmās nodaļas, lai novērtētu to jaunā veidā, caur savu pieredzi. Kad es pieņēmu pirmo grāmatu, par tās ticamību un pareizību man bija lielas šaubas, tāpēc ka pats čenelinga process man vienmēr ir bijis kā fantastika. Es toreiz pierakstīju un nopublicēju visu, ko jutu, sakot sev, ka man nav tiesību ar savu mazo prātiņu vērtēt tās vienkāršās un dziļās patiesības, kuras izklāstītas pirmajā grāmatā “Живи и люби” (“Dzīvo un mīli[1]”).

Tikai tagad, noejot ceļu četru apbrīnojamu gadu garumā un, savienojusies ar Tēvu-Radītāju kā viņa Dēls, tikai tagad es spēju pilnībā novērtēt visu, kas ir noticis ar mani, ar Vladimiru, un es ar lielu pateicību un sajūsmu dziedu Pateicības Dziesmu Sanatam Kumaram par viņa Vešanu un viņa Skolotāja darbu.

Šodien (un vakar) notika izraušanās mūsu ar Vladimiru virzībā pie Tēva. Mēs, izrādās, tad arī savienojāmies kopā, pārī, tāpēc ka mūsu uzdevums – gan Vladimira, gan mans, ir bijis viens – aiziet līdz Tēvam. Mēs neapzinājāmies, kādēļ mums vajag turp, kā to izdarīt, kā tas būs. Pastāvēja mūsu Augstākā Eņģeļa uzdevums – savienoties ar Tēvu. Un mūs veda mūsu Augstākie Es, bet mēs klausījām viņiem, īpaši neticot, ka šis ceļš ir pats nepieciešamākais.

Tagad mēs atceramies, cik reižu gan Vladimirs, gan es, sarunās un meditācijās esam tiekušies pie Tēva, piesaukuši Viņu, būvējot ceļu uz Mājām, pie Dzimtas Ligzdas. Gan es, gan Vladimirs gribējām tikai vienu – atnest sevi un savu visumu kā velti Tēvam. Mēs jutām viņa Mīlestību, katrs savā veidā, un neapzināti un apzināti rāvāmies turp.

Mēs no Dzimtas Ligzdas izgājām kaut kad ļoti sen. Un šodien mēs pie Viņas kopā pienācām pirmoreiz. Tēvs teica Vladimiram: “Mans Dēls, es tevi gaidīju mūžību!” Man viņš vienkārši atmeta ar roki, it kā sakot: bet tu šeit esi sen. Es piekļāvos Tēvam, Viņš mani apkampa, bet Vladimirs tā arī stāvēja, neticot, neuzdrošinoties pienākt...

Beidzot viņš pienāca pie Tēva, un Tēvs apkampa Dēlu ar otru roku. Vladimirs sāka raudāt, asaras viņam ritēja straumēm. Viņš tik ilgi pie tā gāja, viņa ceļš likās nepārvarams un bezgalīgs. Un, lūk, viņš ir Mājās, Pazudušais Dēls. Viss uzbrāzās viņam uzreiz – gan prieks, gan neparastas skumjas, gan zaudējumu smagums, gan neticība sev, gan sasniegšanas nogurums.

“Es nosūtīju tevi pa kreisi, bet tevi – pa labi. Un jūs izgājāt no Ligzdas, lai katrs dotu priekšroku iet savu ceļu un reiz atnākt pie Manis. Un atkal kļūt par Mani.”

Tēvs paņēma divus gredzenus uz paliktņa – tie bija savienoti ar paliktni un stāvēja stāvus blakus viens otram. Vienā gredzenā es iebāzu savu labās rokas rādītājpirkstu, otrā Vladimirs, kā norādīja Tēvs, iebāza kreisās rokas zeltnesi. Mūsu pirksti izrādījās uz paliktņa blakus. No augšas Tēvs uzlika savu roku un teica: “Tagad savienojas jūsu visumi.”

Pēc tam pasmaidīja un piebilda: “Gribat uzzināt, kāpēc jums ir dažādi pirksti? Bet, noprotiet paši!”

Es teicu: “Tā kā es kalpoju administratīvajā daļā, tad visiem norādu, kā rīkoties. Norādu ar rādītājpirkstu.”

“Pareizi.”

Bet Vladimirs teica: “Zeltnesis (безымянный палец – bezvārda pirksts) – bez vārda, bezgalības, kur nav vārdu, iemantošana. Es vienmēr esmu tiecies izzināt bezgalību.” “Pareizi.”

Tēvs parādīja mums Būtību leģionu un teica: “Tas viss ir mani Dēli, kurus es sūtu uz Kosmosa dziļumiem. Un Es esmu viņu Tēvs un Māte. Viņi atgriežas pie manis, atnesot savas veltes. Katru es mīlu vienādi, taču īpašā veidā Katrs ir radīts no Manis, Viņš ir mana daļa. Un Es tādā veidā izpaužos pasaulēs – caur jums.”

Vladimirs pajautāja: “Bet vai zaudējumi ir?”

“Neviena! Mēdz būt, kavējas ilgu laiku, bet tā ir viņu izvēle.”

“Lūk, tevi es mīlu, tāpēc ka tu ej pa Patiesības izzināšanas Staru un kalpo pa Gabriēla kanālu, tev Noteikumi, Likumi, Iesvētījumi un Kalpošana ir ļoti svarīgi, tu viņus liec pamatā. Bet Vladimiru es mīlu, tāpēc ka viņš ignorēja likumus, un nepakļaujas nevienam. Viņš izvēlējās Spēka ceļu, un tas viņam ir izdevies. Man patīk viņa brašums, nepakļaušanās un drosme.”

“Bet tagad paskatīsimies, ko jūs Man atnesāt kā velti.” Viņš atvēra manu visumu – un tur bija daudz “tukšu” tumšu smalku vibrāciju telpu. Un daudz zvaigžņu. Pēc tam viņš atvēra Vladimira visumu, kurš bija no vienas vietas pārklāts ar zvaigznēm, tas ir, viņā bija vairāk blīvu pasauļu. Atgādināšu, ka Vladimirs aizgāja attīstīties uz tumšo hierarhiju, bet es uz gaišo. Tāpēc viņa pasaule ir blīvāka, nekā mana. Tēvs novāca nosprostojumu, kurš atdalīja mūsu pasaules, savienoja visumus, un viņi sāka iekļūt viens otrā. Blīvās pasaules-zvaigznes viscaur nolaidās lejā, smalkās pasaules nostājās augšā, un mūsu telpas kļuva par Vienu. Viens iegriezās pretēji pulksteņa rādītāja virzienam un sāka paātrināties.

Redzot šo ainu, Tēvs negaidīti arī jutās aizkustināts, un asaras dzirksteļu veidā izbira no viņa acīm. No Viņa nāca tāds spēks un jauda, un Viņa asaras bija prieka un brīvības asaras. Piepildījās tas, ko Tēvs iecerēja sensenos laikos un kas likās utopija. Mēs stāvējām apkampušies un raudājām kopā ar Viņu. “Tu pasaulē atnesi kārtību un tīrību, bet Vladimirs atnesa tādu Svētā Gara enerģijas spēku, ka mums tagad pietiks ilgam laikam jūsu attīstībai.”

“Nu, pietiks te raudāt, ejiet, darbu dariet!” – pašās beigās teica Tēvs un “aizvēra’ aiz sevis gaismu.

Visa šī savienošanās bija spēcīgas mīlestības plūsmās, kuras pavadīja manu asaru straume.

Tagad apzinoties, kādēļ mēs savienojāmies, mēs izsekojām ceļu mūsu atnākšanai uz Zemi. Vladimirs atnāca ar apziņu tumšo vilni, es ar gaišo, un mēs ieplūdām Zemes apziņu kopīgajā plūsmā. Neitrālas plūsmas nebija nemaz, viena – divas personības. Faktiski mēs, cilvēki, uz Zemes radījām Cilvēku Neitrālo Pasauli, savienojot harmoniskā savienībā gaismas un tumsas telpas un apziņas.

Vladimira uzdevums pēc iespējas bija ļoti rets – no Tumšās Hierarhijas pāriet Neitrālajā. Kā mēs saprotam, tad, aizejot līdz Hierarhijas beigām un stāvot uz trešās no augšas pakāpes, Vladimirs bija visu izzinājis šajā Lielā Spēka Pasaulē, un viņa attīstības ceļš kopumā bija beidzies. Viņš izšķīrās iet grūtu Spēka nonullēšanās un atgriešanās Mājās ceļu caur savienošanos ar mani. Nomainīt Hierarhiju ir grūti. Taču stipri cilvēki sasniedz to, kas tiek uzskatīts par visu likumu un noteikumu pārkāpumu. Pareizāk, tā nolēma viņa Augstākais Es. Bet Vladimirs to pat nenojauta, kamēr mēs paši ar viņu “neaizpūtām”, kā izteicās viens no maniem amata brāļiem.

Vakar Augstākais Es mums teica, ka Vladimirs ir izdarījis to, kādēļ atnāca uz planētu, ir izpildījis savu uzdevumu. Mēs apmēram nojautām, ka viņš ir spējis nomainīt Hierarhiju. Un šodien Tēvs apstiprināja mūsu minējumu. Nevienam pagaidām, izņemot Vladimiru, šajā ceļā nav veicies, mēģinājumi ir, kaut arī reti, un ir iespējami vēl.

Ļoti svarīgs Tēva vēstījums bija vārdi: “Jums jāiemācās pa īstam mīlēt vienam otru. Tikai caur Mīlestību jūs atnāksiet pie Manis. Tas ir Vienīgais Ceļš. Mācieties uztvert pirmās īstas Mīlestības zvaigznītes, atšķiriet tās, attīstiet tās un audzējiet. Tikai Mīlestība ir Pestīšanas Ceļš, kā jūs mīlat teikt. Tikai caur beznosacījuma dievišķo Mīlestību jūs kļūsiet par Mani.”

Lūk, fragments no grāmatas “Dzīvo un Mīli”:

“Mīlestība dziedina, attīrot ķermeņa vibrācijas, padarot neiespējamu slimības tumšo egregoru parazitēšanu tīrajā aurā. Attīra arī domas, vēršot viņas pie Gaismas Eņģeļiem. Noteikti atved pie Dieva. Tas ir pats vienkāršākais un īsākais apskaidrošanās ceļš. Nekādas zināšanas nespēj tik ātri iemīt ceļu pie Dieva. Apskaidrība bez mīlestības ir neiespējama.”

Šodien man parādīja, kā attīstās apziņa uz Zemes. Es izsekoju, kurp iet skolotāji. Zemes apziņu neitrālais kanāls ir pats taisnākais ceļš uz Dievišķību. Tā ir Tēva izpausme. Mūsu pazīstamie ezotēriskie pāri, gandrīz visi, kurus mēs pazīstam, iet pa vidējo ceļu, viens stars zemāk par otru, pārītī, precīzi uz Neitrālu.

Apmēram viena piektā daļa Neitrālā kanāla pēc apjoma ir kanāls uz Eņģeļu Hierarhiju, šī daļa ir Dēla izpausmes pasaule. Eņģeļu potenciāls, Gaismas pasaules ir dienesta kopiena. Viņi ir aicināti palīdzēt Tēvam attīstīties. Viņi ir aicināti savienot pasaules.

Un piecas reizes lielāks par Neitrālo kanālu ir Tumšais kanāls. Tā ir Svētā Gara izpausme. Tumšās valstības pārstāvji maz līdzinās cilvēka tēliem, tās ir tumšas figūras ar nenoteiktas konfigurācijas galvām. Viņi nav šausmīgāki par citiem, vienkārši ir ēnā, un arī ir Tēva Palīgi.

Man daudz reižu šodien ir teikts: nevērtē nekā šo informāciju. Tas nav ne labi, ne slikti. Jā, vairums skolotāju un lielākā daļa Zemes apziņu pagaidām iet un ved uz tumšo pasauli. Tā ir viņu izvēle un uzdevums – pētīt šos jaunos visumus. Viņi ir aicināti sadalīt pasaules pa daļām, izanalizēt šīs daļas, attīrīt tās un novest līdz saprātīgumam un kārtībai haotiski attīstošos visumus.

Pēc tam man teica, norādot uz manu ķermeni: nedomā, ka tas ir Cilvēks. Ne viss, kas ir cilvēka apvalkā, ir Cilvēks. Cilvēks (Lielais Cilvēks) – tā ir vidējā Neitrālā Apziņas Plūsma. Cilvēks un Tēvs-Radītājs – Ģimene, Viens. Gan gaišā pasaule, gan tumšā pasaule – Kosmiskā Cilvēka palīgi.

Neitrālais Kanāls – tā ir Cilvēce. Lūk, viņa, no Gara paša tumšākā blīvuma līdz Radītāja pašam gaišākajam blīvumam – tā tad arī ir Tēva izpausme. Faktiski, tas Viņš arī ir.

Un atkal ienāca prātā pirmās grāmatas pirmās nodaļas pirmās rindiņas:

“Vienmēr ir Gars, mūžīgs un nedalāms. Vienmēr ir Dzīvība, visās viņas izpausmēs, – uz Saules un planētām, uz zvaigznēm un Pasaules-ēkā. Un tas viss ir Radītājs, tīrais Gars, savienots ar dažādām matērijas izpausmēm. VISS KOPĀ – TAS ESI TU – CILVĒKS.”

 

Pievienots 02.08.2010

http://sanatkumara.ru/stati/ya-i-ti-odno

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Книга А1. Санат Кумара. Живи и Люби http://sanatkumara.ru/obyavleniya/diski-natali-kotelnikovoy (Tulk. piezīme)