Print

Dvēsele mana…

Šorīt blakus manai gultai, kad es pamodos, lejā, uz grīdas, gulēja liela kārba. Lentas, kuras apvilka vāciņu, gulēja blakus. Es to atvēru, bet tur atradās liela lelle, brīnišķīga kā eņģelis: liela galva ar gaišām sprodziņām,` skaista seja, balta mežģīņu kleita...

“Tā ir mana dvēsele!” – es nopratu. Es paņēmu viņu rokās, un viņa ienāca manī. Manā iekšienē ienāca daudz jaunu enerģiju, par kurām es agrāk nenojautu. Piemēram, austrumu enerģijas: gruzīnu, irāņu, afgāņu, mazlietiņ Sīrija un Ēģipte, pēdējās tik tikko uztveramas...

Kādas īpašības aktivizējās manī? Mēs semināros izsekojam emocionālā ķermeņa slāņu līmeņus, un pats augšējais slānis mums mēdz būt: svētlaime, savienošanās, beznosacījuma mīlestība, gaisma. Tālāk mēs neko sevī neatrodam. Lūk, šis slānis ir atklājies neierobežoti uz augšu – uz Patiesību un Mīlestību, Skaistumu un Bezgalību.

Ko es tagad šeit sajūtu?

Bezgalīgu uzticēšanos.

Tiekšanos uz pasaules harmoniju un skaistumu ap sevi.

Stingrību Patiesībai un Likumam kā pamatam, kristāliskajam režģim, kurā viss tas zeļ.

Atvēršanos maigumā, smalkumā, daiļumā, graciozitātē un Gara diženumā.

Gluži kā aizbīdni no augšas noņēmuši, un Debesis atvērušās.

Viss apakšējais slānis, kurā ir “blīvās” emocijas, palicis kaut kur dziļi apakšā, pazemē vai pagrabā. Glabāšanā. Tas ir tas, ko es esmu izaudzinājusi, pārkausējusi zeltā un salikusi lādēs, tā ir mana bagātība. Tagad es dzīvoju augšējā pasaulē, augstāk par pagrīdi, taču mana bagātība padara mani šajā pasaulē pilnvērtīgu, Lielu, ne Pusīti, bet Veselu. Mana bagātība ir mana bāze, pamats, kura noliek manas ētera mājas uz SAPRĀTA STINGRA PAMATA, kurš mani iesakņo tumsā.

Bet Dzīve mana tagad ir šeit, šajā mirdzošajā slānī, drošībā, bezdibenīgumā, bezlaikā, klusumā un mierā, harmonijā un laimē, skaistumā un mīlestībā. Šīs sajūtas visas ir krūtīs, sirds centrā.

Es sarunājos ar dvēseli jau sen, katru rītu. Man arvien likās, ka es nevaru pārtulkot šīs sajūtas vārdos, vēl par agru par to rakstīt, un kā gan es varu to aprakstīt? Pie manis tagad atnāca jauna augšējā manis daļa, augstāk par lemūriešu apziņu. Kādreiz lemūrietis man šķita nesasniedzams augstums. Es stiepos pēc viņa, tīrījos, augu. Man pat prātā neienāca, ka esmu spējusi izaugt līdz viņam. Bet tagad redzu, ka esmu pāraugusi, tikai neesmu atvienojusi apakšējo tumšo slāni, bet iekļāvusi to sevī. Mana forma nav lode ar tumšu centru, bet kārtains pīrāgs. Apakšējie slāņi ir tumši, bet augšējie vizuļo.

Dvēsele patiešām ir eņģelis. Tā ir tīra, rotaļīga, naiva apziņa. Nevar nosaukt viņu par bērnu, eņģelis ir vieds un dziļš. Taču vārds dziļš atduras nevis uz leju, bet uz augšu. Viņš ir atvērts Debesīm. Tur ir Uguns – viegla un bezgalīga, tīra medicīniskā ziņā, taču ne sterila-nedzīva, nē! Daudz Dzīvības, par kuru mums pat nojausmas nav, atklājas šajā slānī!

Mīlestība un maigums – tas ir pamats, kuru visdrīzāk es drīz vienkārši pārstāšu just, tāpat kā gaisu…

Vieduma gaisma, tīrība un skaidrība, naivitāte cilvēciskā nozīmē…

Vienkāršums un laipnīgums, izbrīns un sajūsma, esamības saldums un dievišķības spožums…

Tikšanās prieks un skumju neesamība atvadoties…

Pasaules skaistums un harmonija, gleznainums, daudz smalku nokrāsu, kurām pagaidām nav vārdiska tulkojuma…

Izbrīns par to, kas ir ap mani.

Pāreja no jūtām uz sajūtām.

Mums kā progresīvajai cilvēces daļai ir jāatver un jāattīsta šī daļa visiem, kas stiepjas šurp. Māksla, Skaistuma un Harmonijas kultivēšana, smalkas jūtas, slēgtas daudziem, izlauzīsies pie sirdīm caur tiem, kas atklās pasaules skaistumu pārējiem. Tā ir misija daudziem un daudziem no mums, spējīgiem izaudzināt tādas jūtas sevī.

Apbrīnojami, ka tur nav iedvesmas. Pasaule iekšienē ir mierīga un nesaduļķota. Radīšana dvēselei ir eksistences veids. Iedvesma cilvēkiem – tas ir, kad dvēsele savienojas ar fizisko plānu, satrauc to, un cilvēks jūt radošās enerģijas pieplūdumu. Bet šeit tu pati esi šis avots, un no iekšienes tev šie spēki pienāk vienmēr.

Atceros savu trešo iesvētījumu, kad nogāju lejā, pazemē, zemajās jūtās – niknums, aizkaitinājums, dusmas, bailes un tml.

Šodien ir jauna pakāpe, tāpēc ka aizgāja pazemē viss pārējais, kas vēl bija lejā, attīrījās līdz harmonijas un tīrības slānim.

Vadi mani, mana dvēsele, uz kalnu pasaulēm, uz Šambalu!

10.12.08.

 

Pievienots 10.12.2010

http://www.sanatkumara.ru/stati/dusha-moya

Tulkoja Jānis Oppe