Print

Izdziedinātā ģimene

Fotogalerija – Ēģipte

Fotogalerija – Luksora

Neftīda – mana māsa

Mana interese par Ēģipti sākās pagājušajā decembrī, kad Ņina un Sergejs, mūsu draugi no Sanktpēterburgas, devās ceļojumā pa Ēģipti. Ņina Terehova ir dažu vēstuļu, kuras bija publicētas Sanata Kumaras grāmatās, autore.

Sarakstē un meklējumos noskaidrojās, ka Ņina nes Neftīdas, Izīdas māsas, enerģijas, es biju Neftīdas un visas Dievu četrotnes māsa, māsa, kura stāvēja “aiz kadra”, bet Vladimirs bija iejaukts lietā ar Ozīrisu. Tātad mēs sapratām, kas ir mūsu Ģimene.

Šajā rudenī, kad es sāku domāt par nākamo semināru, manā pasaulē ienāca Izīda personīgi. Viņa teica, ka viņai ir tiešs sakars ar mani, un manī ir 50% viņas enerģijas. Un, kad Ļuba Roguļeva piedāvāja braucienu uz Ēģipti, es sapratu, ka ir pienācis laiks arī man aizbraukt. Pirms brauciena man nācās rūpīgi izpētīt visus mītus par Ēģiptes Dieviem, lai orientētos mitoloģijā.

Fotogrāfijā attēlota Neftīda. Neftīdu, kuras vārdu ēģiptiešu valodā izrunā kā Nebethet, vieni autori ir uzlūkojuši kā nāves dievieti, bet citi kā Melnās Izīdas aspektu. Neftīdu dažreiz sauca arī par Tīstokļu Valdnieci un piedēvēja viņai sēru dziedājumu un citu himnu autorību. Šajā veidolā viņa cieši asociējās ar Sešatu, dievieti – faraonu valdošā nama arhīva aizbildni, kura nosaka viņu valdīšanas ilgumu. Īpašs diennakts laiks Neftīdai bija krēsla pirms ausmas un pirms rieta. Tika uzskatīts, ka viņa ir dzimusi Sekhemā, kas bija viņas kulta centrs. Plutarhs Neftīdu aprakstīja kā “visa nepaustā un nemateriālā valdnieci, kamēr Izīda valda pār visu pausto un materiālo”. Neskatoties uz saikni ar Apakšējo Pasauli, Neftīda nesa titulu “radīšanas Dieviete, kura dzīvo visā”. Viņu uzskatīja arī par seksualitātes dievieti un mūžīgi uzbudinātā dieva Mina sievišķo analogu. Mendesā, Nīlas deltas reģionā, viņu godāja kā ārstniecības dievieti (ziņas no interneta).

11 01 03 01

Šķīstā Izīda – Geba un Nutas meita

Ieskatīsimies internetā, lai pasmeltos zināšanas par Izīdu. Es izmantoju vairākus avotus, piemēram, Vikipēdiju un dažas vietnes, kuras stāsta par ēģiptiešu mitoloģiju.

Heliopoles priesteri radīja savu pasaules rašanās versiju, pasludinot par pasaules radītāju Saules Dievu Ra, identificētu ar citiem dieviem – radītājiem Atumu un Hepri (“Atum” nozīmē “Pilnīgais”, vārdu “Hepri” var tulkot kā “To, kas parādās” vai “To, kas ved pie parādīšanās”). Atumu bieži attēloja cilvēka izskatā, Hepri skarabeja veidā, bet tas nozīmē, ka viņa kults iesniedzas tajā laikā, kad dieviem piedēvēja dzīvnieku izskatu. Hepri bija austošās saules iemiesojums, un viņš bija identisks Atumam – rietošajai saulei, un Ra – spīdošajam dienā. Hepri piedēvētais izskats bija saistīts ar pārliecību, ka šī vabole spēj vairoties pati par sevi, no šejienes viņa radošais spēks. Bet skarabeja, kurš grūž savu bumbu, tēls uzvedināja ēģiptiešus uz dieva tēlu, kurš ripina sauli pa debesīm. Mīts par to, kā Atums, Ra un Hepri rada pasauli, ir pierakstīts “Piramīdu tekstos”, bet uz to laiku, kad šis teksts tika pirmoreiz iekalts akmenī, tas droši vien eksistēja jau sen un bija plaši pazīstams.

Saskaņā ar “Piramīdu tekstiem”, Ra - Atums - Hepri radīja sevi pats, parādoties no haosa, saukta par Nunu. Nuns jeb Pirmokeāns parasti tika attēlots kā nepārredzama mūžīga ūdenstilpe. Atums, iznācis no viņa, neatrada vietu, uz kuras viņš varētu noturēties. Tāpēc viņš pirmkārt radīja pakalnu Ben-ben. Stāvot uz šīs cietzemes saliņas, Ra-Atums-Hepri ķērās pie citu kosmisko dievu radīšanas. Tā kā viņš bija viens, pirmo dievu pāri viņam nācās dzemdēt pašam. No šī pirmā pāra savienības izcēlās citi dievi, tādejādi, saskaņā ar Heliopoles mītu, parādījās Zeme un viņu pārvaldošās dievības. Turpinoties radīšanas aktam, no pirmā dievu pāra – Šu (Gaisa) un Tefnutas (Valgmes) – dzima Gebs (Zeme) un Nuta (Debess). Viņi savukārt radīja divus dievus un divas dievietes: Ozīrisu, Setu, Izīdu un Neftīdu. Tā parādījās dievu Lielais Devītnieks – Heliopoles Eneāde.

Tātad Debess Dieviete Nuta un Zemes Dievs Gebs, Ra bērni, laida pasaulē bērnus – Ozīrisu, Izīdu, Neftīdu un Setu. Izīda kļuva par sava brāļa Ozīrisa sievu, bet Neftīda izgāja pie vīra pie Seta.

Būdams ļoti sens, Izīdas kults droši vien izceļas no Nīlas Deltas. V dinastijas perioda “Piramīdu teksti” norāda uz šīs dievietes galveno lomu visas Ēģiptes panteonā.

Izīda – auglības, ūdens un vēja dieviete, sievišķības, uzticības ģimenei simbols, jūrniecības dieviete. Izīdas kults baudīja plašu popularitāti Ēģiptē un tālu aiz tās robežām, īpaši hellēnisma laikos. Grieķu-romiešu pasaulē viņu sauca par „to, kurai ir tūkstoš vārdu”. Uz Izīdas tempļa no Saīsas ir pazīstamais uzraksts: „Es, Izīda,, esmu viss, kas bija, viss, kas ir, viss, kas būs; neviens mirstīgs cilvēks ar skatu nav pakļuvis zem mana noslēpuma plīvura.” Šī ēģiptiešu dieviete zem daudziem vārdiem kā auglības princips dabā parādās gandrīz visās senatnes reliģijās. Tālāk kristieši viņu pārvērta par Šķīsto Mariju, tāpēc ka Izīda, radījusi visu dzīvo ar Sauli priekšgalā, saskaņā ar leģendām palika nevainīga.

11 01 03 02

Apulējs sava „Zelta ēzeļa”[1] vienpadsmitajā grāmatā dievietei pieraksta tādus vārdus par viņas spēku un atribūtiem: „…tavā priekšā esmu es, dabas māte, visu elementu valdniece, pirmais gadsimtu radījums, pati augstākā no dievībām, mirušo valdniece, pirmā no debesu iemītniekiem, visu dievu un dieviešu vienveidīgais tēls! Esmu tā, kuras mājieniem klausa visi debesu spīdekļi, jūras dziedīgās vēsmas un pazemes drūmais klusums! Visa pasaule atzīst mani par vienīgo dievību, bet piedēvē man dažādu ārējo veidolu, godina mani ar dažādiem ritiem, dod man dažādus nosaukumus.Tur friģieši, paši pirmie ļaudis pasaulē, dēvē mani par Pesinuntas dievu māti, šeit Atikas pirmiedzīvotāji – par Kekropa Minervu, te jūras apskalotie kiprieši – par Pafas Veneru, Krētas strēlnieki – par Diktinnas Diānu, triju valodu pratēji sikuli – par pazemes valstības Proserpinu, Eleusīnas iedzīvotāji – par Cereru, senseno dievi, daži mani dēvē par Jūnonu, citi – par Bellonu, šie – par Hekati, tie – par Rarnnusieti, bet abu zemju etiopi, kas pirmie redz austošās saules starus, un ar savu senseno zinātni ievērojamie ēģiptieši, godinādami mani ar īpatnējiem ritiem, sauc īstā vārdā par ķēniņieni Izīdu.”

Izīdas simbols bija ķēniņa kronis, kura zīme bieži ir novietota uz dievietes galvas. Līdz ar Jaunās valsts periodu dievietes kults sāka cieši savīties ar Hatoras kultu, kā rezultātā Izīdai dažreiz ir rota saules diska veidā, kurš ierāmēts govs ragos. Par Izīdas kā dievietes-mātes svēto dzīvnieku tika uzskatīta „Heliopoles lielā baltā govs” – Memfisas vērša Apisa māte.

11 01 03 03

Pēc tam, kad Ozīriss, saules simbolizēts, kļuva par Ēģipte ķēniņu un deva savai tautai savas intelektuālās gaismas visus izdevīgumus, viņš turpināja savu ceļu caur debesīm, apmeklējot citas tautas un pievēršot viņas savai ticībai. Kad Ozīriss bija tālu no savas zemes, viņa brālis Sets sagatavoja sazvērestību pret brāli, lai viņu gāztu. Savācis ap sevi septiņdesmit divus sazvērniekus, viņš savus zemiskos mērķus sasniedza visai smalkā veidā. Viņam bija lieliska ornamentāla lielu izmēru kaste, tieši Ozīrisa ķermeņa izmērā. Viņš to atnesa uz pusdienu zāli, kur dzīroja dievietes un dievi. Visi jūsmoja par lielisko darbu, un Sets apsolīja atdot kasti tam, kura ķermenim tā precīzi atbilst. Viens pēc otra tajā gūlās dievi un dievietes un vīlušies cēlās augšā, beidzot pamēģināja arī Ozīriss. Kad viņš bija kastē, Sets un viņa palīgi nekavējoties pienagloja vāku ar naglām un aizlēja spraugas ar izkausētu svinu. Kaste tika iemesta Nīlā, kura vilka to uz jūru. Izīda, uzzinājusi par sava vīra noslepkavošanu no bērniem, kuri redzēja slepkavas, kuri ņēmās ap kasti, apģērba sēru drānas un taisījās viņu meklēt.

Pēc kāda laika Izīda uzzināja, ka zārks izskalots krastā Biblosas tuvumā. Izīda, atnākusi uz Biblosu, atbrīvoja vīra ķermeni, taču viņu atkal izzaga Sets, kurš viņu sagrieza četrpadsmit daļās un izkaisīja tās pa zemi. Izīda izmisumā sāka vākt sava vīra atliekas, taču atrada tikai trīspadsmit daļas. Četrpadsmito daļu (fallu) viņa atjaunoja no zelta (pēc citas versijas no koka), jo šī daļa bija iemesta Nīlā un zivju apēsta.

Savākusi vienkopus Ozīrisa daļās sacirtās atliekas, Izīda ar dieva Anubisa palīdzību iztaisīja no tām pirmo mūmiju. Ozīrisa Ciklā Anubiss bija Ozīrisa un Neftīdas dēls. Seta sieva Neftīda iemīlējās Ozīrisā, un pieņēmusi Izīdas izskatu, paveda viņu. Dzimumakta rezultātā tika dzemdēts dievs Anubiss. Izbijusies no Seta atriebības par nodevību, Neftīda mazuli iemeta niedrēs, kuru pēc tam atrada dieviete Izīda. Pēc tam dievs Anubiss sāka Izīdai palīdzēt Ozīrisa daļu meklējumos un piedalījās Ozīrisa atjaunotā ķermeņa balzamēšanā.

Ar saviem spārniem iedvesusi Ozīrisa iebalzamētajā līķi uz dažiem mirkļiem dzīvības elpu, dieviete maģiskā veidā ieņēma no viņa savu dēlu Horu. Hatoras templī Denderā un Ozīrisa templī Abidosā ir saglabājušās bareljefa kompozīcijas, kurās parādīts sakrālais akts, kā dieviete piekūna mātītes izskatā ieņem dēlu, guļus zem dzīvesbiedra mūmijas. Tam par piemiņu Izīda bieži tika attēlota kā skaista sieviete ar putna spārniem, ar kuriem viņa aizsargā Ozīrisu, ķēniņu vai vienkārši nomirušu. Izīda bieži parādās arī, nometusies ceļos, baltā apsējā afnetā, apraudot katru aizgājēju tā, kā reiz apraudāja pašu Ozīrisu.

11 01 03 04

Starp ēģiptiešiem Izīda bieži tika attēlota galvassegā viņas nogalinātā vīra tukšā kroņa veidā, un šī interesantā struktūra ilgu laiku tika pieņemta par viņas hieroglifu. Galvassegai ēģiptiešiem bija milzīga simboliska nozīme, tāpēc ka tā pārstāvēja pārcilvēciskā saprāta auru un tika izmantota tiem pašiem mērķiem, kā nimbs, halo vai oreols kristiešu reliģiskajā mākslā. Seno priesteru apģērbs, rotājumi, dārgakmeņi, atšķirības zīmes simbolizēja garīgās enerģijas, nākošas no cilvēka ķermeņa.

Izīda dažreiz tika attēlota ar govs galvu, dažreiz arī viss šis dzīvnieks kalpoja kā viņas simbols. Dažreiz Izīda tika attēlota putna veidā. Bieži viņa tur rokā anhu, mūžīgās dzīves simbolu, bet otrā rokā – ar ziediem vainagotu scepteri, viņas varas simbolu.

Mītos Izīda parasti uzstājas kā uzticama un uzticīga dzīvesbiedre. Izīdas statuja tika rotāta ar saules, mēness, zvaigžņu attēliem un daudzām emblēmām, kuras attiecās uz zemi, kuru Izīda pārvaldīja kā personificēts Dabas glabātāja gars. Vairāki Izīdas attēli ir labi saglabājušies, tie satur uzrakstus par viņas cildenumu.

Mītos sīki tiek aprakstīta Izīdas dzīve Nīlas deltas purvos, kur viņa, glābjoties no Seta vajāšanām, audzināja dēlu Goru (Horu). Saskaņā ar leģendu Ozīriss kļuva par aizkapa pasaules valdnieku laikā, kad Izīda dzemdēja Horu niedru ligzdā Hemmisa purvos (Delta). Daudzas statujas un bareljefi attēlo dievieti, kura ar krūti baro dēlu, kurš pieņēmis faraona izskatu.

Reiz viņas prombūtnē indīga čūskā iekoda “brīnišķīgajam, zeltainajam, nevainīgajam zīdainim. Viņa ķermenis bija nekustīgs, viņa sirds bija bezspēcīga, nepulsēja viņa ķermeņa asinsvadi.” Izīda sāka kliegt, saucot palīgā dievus un cilvēkus. Vieduma dievs Tots nomierināja nelaimīgo māti un ar saviem buramvārdiem izdziedināja Goru.

Izīda – “diženā burve, pirmā starp dieviem”, buramvārdu un slepenu lūgšanu pavēlniece, viņu piesauc nelaimē, viņas vārdu izrunā, lai aizsargātu bērnus un ģimenes. Pēc teikas, lai iegūtu slepenās zināšanas un iemantotu maģisko spēku, dieviete no novecojošā dieva Ra siekalām un zemes izveidoja čūsku, kura iedzēla saules dievībai. Sadzeltais dievs lūdzās “diženajai burvei” Izīdai izdziedināšanu. Apmaiņā pret izdziedināšanu Izīda no Ra pieprasīja paust savu slepeno vārdu, atslēgu no visiem noslēpumainajiem visuma spēkiem. Viņa glābj Ra tikai pēc tam, kad viņš atklāj viņai savu īsto vārdu, un kļūst par “dievu kundzi, to, kura pazīst Ra viņa paša vārdā”. Pēc tam Izīda saņem maģisku varu pār dievu ķēniņu.

Pa to laiku vara pār Ēģipti pēc Ozīrisa nāves pārgāja pie Izīdas brāļa, Seta, Neftīdas vīra. Sets (Seth, Sutex, Suta, Seti, ēģipt. Sth) – senās Ēģiptes mitoloģijā niknuma, smilšu vētru, iznīcināšanas, haosa, kara un nāves dievs. Sākotnēji tika godāts kā Saules-Ra aizstāvis, ķēniņa varas aizbildnis, viņa vārds ietilpa virknes faraonu titulos un vārdos. Vēlāk tika dēmonizēts, kļuva antagonists Hora un Seta duālistiskajā cīņā, pasaules ļaunuma personifikācija, sātans.Viņa dzimšanas diena – trešā pirms jaunā gada – tika uzskatīta par nelaimīgu visai Ēģiptei, šajā dienā centās nedarīt praktiski nekādas svarīgas lietas.

11 01 03 05Hors un Sets var arī saplūst vienotā dievībā Heruifi. Setam bija vairākas sievas: Neftīda, Taurta, Ugaritas un Feniķijas dievietes Anata un Aštoreta u.c. No seniem laikiem asociējās ar vīrišķo seksuālo spēku, taču viņa bērni nav zināmi. Neskatoties uz zaudēto strīdu un daudzajiem noziegumiem, tajā skaitā Ozīrisa slepkavību, Sets paliek Ēģiptes dienvidu apgabalu pavēlnieks, viņa varā esošo spēku – slikta laika un smilšu vētru – pavēlnieks. Īpaši viņu godāja Ramesīdi kā kara varonības un drosmes valdnieku. Seta galvenās funkcijas būtība bija cīnīties ar čūsku Apopu, aizsargājot Saules laivu (papirusu Žumiļak). Taču, sākot ar 3. pārejas periodu, īpaši Ptolemaju laikmetā, kad Hora kults tika pacelts īpaši augstu, Sets pilnīgi pārvēršas par ļaunuma simbolu un kļūst par ienīstu ļaundari, visuma ļaunuma avotu.

Kad Hors[2] paaugās, Izīda ieradās ar viņu uz eneādes[3] (deviņu dievu) tiesu un sāka pieprasīt priekš viņa, kā Ozīrisa likumīgā dēla, ķēniņa troni. Pēc Seta prasības viņai tika liegts piedalīties tiesvedībā. Dievi-tiesneši sapulcējās Iekšējā salā un stingri aizliedza pārcēlājam Nemti pārvest uz turieni Izīdu. Taču viedā dieviete pārspēja Setu viltībā. Pieņemot večiņas izskatu, viņa pārcēlāju uzpirka ar zelta gredzenu, un viņš pārcēla viņu uz saudzēto salu. Tur viņa pārvērtās skaistā meitenē un pastāstīja Setam izdomātu gadījumu par gana dēlu, kuru aplaupījis kāds svešzemnieks, atņemot viņam mirušā tēva ganāmpulkus. Sets sašuta par tādas rīcības nelikumību un iesaucās, ka svešzemniekam būtu jāsaņem nūjas sitieni. Tādā veidā viņš neviļus nosodīja pats sevi un atzina, ka tēva mantojums ir jāatdod dēlam.

 

11 01 03 06Gora un Seta turpmākajos strīdos un sadursmēs Izīda palīdzēja savam dēlam. Viņi cīnījās 80 gadu. Kad Seta dzīvības spēks iekļuva Gora rokā un piepildīja viņu ar nāvekli, tad Izīda norāva roku un nomainīju viņu ar veselu. Viņa panāca Seta nosodījumu un sava dēla atzīšanu par Ēģiptes ķēniņu. Gors vienmēr tiek attēlots cilvēka-piekūna veidā.

Dažos mītu variantos Izīda darbojas pilnīgi patstāvīgi, un Ozīriss pat netiek pieminēts. Maģiskajos tekstos, rakstītos uz tā sauktās Meterniha stēlas, Ozīriss tiek pieminēts tikai garāmejot, bet Izīda stāv priekšplānā. Ozīrisa nāvei un augšāmcelšanai veltītajās mistērijās Ozīriss klusēja (figurēja viņa statuja, kuru laida lejā, cēla augšā un grieza), toties Izīda un viņas māsa-palīdze Neftīda (viņas attēloja priesteri) teica garas runas, apraudot Ozīrisu.

Izīdas attieksme pret Ozīrisu un Goru Ēģiptē un pēc tam antīkajā pasaulē tika uzskatīta kā pamācošs ģimenes tikumīguma piemērs.

Sākotnēji Izīda tika godāta Nīlas deltas ziemeļu daļā, un viņas kulta centrs bija Buto pilsēta. Viņa droši vien iemiesoja debesis, un pats viņas vārds (ēģiptiešu Iset, „tronis”, „vieta) deva mājienu, ka viņa ir radījusi saules dievu Goru.

Izīda tika godāta arī kā vēja dieviete, kura to rada ar savu spārnu vēzieniem; attiecīgi viņu (tāpat kā māsu Neftīdu) attēloja piekūna mātītes vai spārnotas sievietes veidā. Kopā ar Neftīdu, kā arī ar dievieti Heketu, Izīda uzstājas kā dzemdētāju aizbildne, kura atvieglo dzemdības un nosaka tikko piedzimušo ķēniņu likteni.

Kā Ozīrisa dzīvesbiedre, Izīda reizēm uzņemas viņa funkcijas. Pēc grieķu vēsturnieka Sicīlijas Diodora (kurš sekoja Ēģiptes tradīcijai) vēstījuma, viņa iemācīja cilvēkiem gaidīt, berzt graudus. Taču, kā likums, zemkopja funkcijas pildīja pats Ozīriss. Reizē ar priekšstatu par Nīlas ūdeņiem, kuri plūst no Ozīrisa ķermeņa, eksistēja priekšstats par lielās upes paliem, pārpildītiem ar Izīdas asarām, kura sēro pēc vīra. Spriežot pēc antīkās tradīcijas, Izīda bija ne tikai upju, bet arī jūras ūdeņu valdniece un jūrnieku aizbildne.

Neviena Ēģiptes dievība (izņemot Serapisu) nav guvusi tik plašu popularitāti grieķu-romiešu pasaulē kā Izīda. IV gs. p.m.ē. Izīdas templis tika uzcelts Pirejā, II gs. p.m.ē. Delosas salā. Ir pazīstamas arī Izīdas svētvietas Tiforejā (Delfu tuvumā), Kenhrejā (blakus Korinfai) un citās Grieķijas vietās.

Itālijā Izīdas kults izplatījās, sākot ar II gs. p.m.ē.; paceļas Izīdas tempļi Romā, Pompejās, Beneventā un citās pilsētās. Ir pieminekļi, kuri liecina par Izīdas kultu Gallijā, Spānijā, Britānijā. Ja sākumā viņas kults ir saistīts ar Ozīrisa kultu, tad grieķu-romiešu laikmetā tas iegūst patstāvīgu nozīmi, un Izīda izvirzās priekšplānā, uzņemoties daudzas Ozīrisa funkcijas.

Par Izīdu rakstīja daudzi antīkie autori, Izīdas kults ietekmēja kristiešu dogmatiku un mākslu. Dievmātes tēls ar zīdaini rokās saknes ņem Izīdas tēlā ar zīdaini Goru. Izīdas statuetes tika saglabātas kā relikvijas dažās viduslaiku baznīcās (Sen-Žermenā, Ķēlnē).

Katram sava Ēģipte

Mūsu ceļojums uz Ēģipti sākas 2010. g. 20. decembrī, saulgriežu priekšvakarā. Ekspedīciju vadīja Ļubova Roguļeva, kura šajā valstī ir bijusi daudzas reizes un pazīst Ēģipti ne tikai kā tūriste vai ceļotāja, bet arī kā ezotēriķe. Brauciens bija labi organizēts, un visi palika ļoti apmierināti ar rezultātiem.

Mēs bijām 32 cilvēki no 17 pilsētām, un mēs visi bijām komanda, kura runā vienā valodā. Katrs no mums bija vienotas ģimenes loceklis, taču kalpoja ne tikai visiem, bet veica ar savu paša soli šajā ceļojumā. Tāpat notika arī ar mani.

Man nekad nebija gribējies uz Ēģipti, vienkārši es nebiju gatava tam, kam tur bija jānotiek. Beidzot bija pienācis laiks, kad es kļuvu gatava savam Ēģiptes braucienam, par to man liecināja laika un telpas pilnīgs sinhronisms, kurš pavadīja taisīšanos uz šo zemi.

Pirmais, ko es nopirku Hurgadā, bija Izīdas statuete. Kad es to pārnesu mājās, tad konstatēju, ka saule virs statuetes galvas, ierāmēta ragos, ir nokritusi. Tad es vēl neapzinājos, ka tā ir zīme, taču nez kāpēc tajā reizē tā arī neaizgāju līdz veikalam.

Mūsu pirmais brauciens no Hurgadas, protams, bija uz Luksoru, uz Karnakas templi, pie Serapisa, pie Memnona kolosiem, saistītiem ar Ēģiptes ķēniņu Amonhotepu 3., un uz kapličām Ķēniņu Ielejā Luksorā. Vienas dienas ceļojums beidzās, apmeklējot ķēniņienes Hatšepsutas Templi; viņa bija vienīgā sieviete-Faraons Ēģiptes vēsturē. Hatšepsutas Templī bija jūtamas ļoti vieglas, maigas sievišķas enerģijas, atšķirībā no Kolosiem, kuri mums burtiski uzgāzās ar savu kolosālo spēku un piespieda pie zemes. Dienu pabeidza portāls ar Hatoriem, kurš atradās pa kreisi no ķēniņienes Hatšepsutas Tempļa.

Gribu teikt, ka šajā dienā katrs no mūsu ceļotājiem jutās dažādi, kādam atnāca atklāsmes par pagājušajām dzīvēm Ēģiptē, kāds izjuta īpašas enerģijas, iniciācijas, saistītas ar Ēģiptes saknēm. Kādam plūda asaras, kāds šķirās no karmas... Nākamajā dienā mēs cits ar citu dalījāmies mūsu jūtās un sajūtās. Man šī diena bija ļoti mierīga, tajā nebija atklāsmju un likās, ka manā Vienā Dzīvē “Ēģipte” ir vienkārši jau pabeigta.

Jāsaka, ka man tagad reti norāda no augšas un vada, atšķirībā no pagājušajiem gadiem.

Lūk, mani mēģinājumi izzināt mana ceļojuma mērķi.

Kāds ir atbraukšanas mērķis?

Iztīrīt pilsētu, uzzināt to, ko vajag uzzināt, nomest pēdējos karmas fragmentus, nenozīmīgus.

Piramīda?

Apziņas pārskaņošana uz jaunu pakāpi, augšupcelšanās pakāpi. Iekšējo vārtu atvēršana, jauns solis pie nodomu tīrības.

Laika vara beidzas, iestājas pēdējā robeža, aiz kuras jūs tagad spersiet soli. Nomierini dvēseli un ieklausies tajā, kas ir dvēselē.

Lūk, arī ir pienācis dramatiskās atrašanās uz Zemes noslēdzošais akts. Pēc tā viss kļūs mierīgi un majestātiski. Tu taisni iesi uz savu mērķi – augšupcelšanos gaismā.

Noradi dogmas, noteikumus un ieradumus. Šajā stundā jaunumi pie tevis atnāks tie, par kuriem tu pat nesapņo. Vienmēr sarunājies ar Dievu, un vienmēr jautā par tevis nesasniegto.

Kas par to, ka tu esi rakstniece un pazīstama noteiktās aprindās? Katru dienu sāc atkal, no sākuma, strādā bezgalīgi un nepagurstoši.

Pie kā strādāt?

Ar sevi un savu pagātni, tagadni un nākotni. Saproti, vienmēr, kad tu sāc strādāt ar sevi, īstenojas mūsu kopīgās lietas.

Mums vajadzīga tava paklausība. Esi gudra, nesēdi uz vietas, lem, domā, dari, veic.

Saruna ar Serapisu Beju

Pēc Luksoras man sagribējās saistīties ar Serapisu Beju un parunāt par grupas uzdevumiem.

Simtiem grupu brauc uz Ēģipti paklanīties savai bijušajai varenībai. Šī varenība balstījās uz spēka un zināšanu kultu, uz tradīciju spēku un citādu domājošo apspiešanu, uz Dievu kultu un viņu pielūgšanu.

Laiks pārstāt mūs pielūgt. Mūsu ticējumi un pamati ir novecojuši. Mēs neesam Dievi, Mēs esam viens no jums. Ieejot Piramīdā, ieejiet nevis kā Dievu Templī, bet kā dzimtajās mājās, uzceltās sev. Tie ir jūsu spēki, kas tās cēla sev. Tie bijāt jūs, kas cēla tās visiem. Kad gan jūs to pieņemsiet savā sirdī un pārstāsiet ar bailēm un pamirušu sirdi ieiet svētnīcā?

Jūsu domām jābūt: Es tad arī Esmu TAS, Kas uzcēla šo Templi. Es pilnīgi saprotu zemes svētnīcu uzbūvēšanas uzdevumus un jēgu.

Ķēniņu kapi nemaz nav svētceļojuma un apmeklējuma vieta. Tur valda Ozīrisa aizkapa pasaule. Nolaižoties jūs, protams, paplašināt savu vibrāciju diapazonu, taču jūs savā enerģētiskajā potenciālā paņemat Zemes apakšējās vibrācijas, kurās jūs tur atrodaties. Un pēc tam jums ir grūti atjaunot gaismas un tumsas balansu. Neiesaku jums turpmāk nolaisties tik zemu.

Es pārbaudīju Serapisa vārdus un ieraudzīja, cik lielā mērā ir nosēdusies grupa pēc kapeņu apmeklējuma.

Kad atveras jūsu apakšējais aspekts, augšējais noskalojas. Atjaunojiet sevi, veriet un veriet vaļā jūsu gaišo augšu.

Kādi ir grupas īstenie uzdevumi?

1. Kļūt par grupu, stipru vienību. Savienot savas sirdis lidojumā.

2. Izgrūst Ēģipti no vibrāciju bedres. Palīdzēt planētas tumšajam punktam iegūt vairāk gaismas un mīlestības. Ar savu klātbūtni apgaismot atrašanās vietas.

3. Iztīrīt no savas apziņas Ēģiptes mistēriju visu darbojošos personu pielīdzināšanu dievībām. Jūs tad arī bijāt šie dievi, saprotiet to.

4. Nostājušies zemes apziņas pilnā augumā, izdariet to, kas jums jāizdara: izlīdziniet planētas tumšo punktu ar savu vietu gaismas līmeni. Pievelciet viņu klāt apzināti, izdaliet viņai īpašu vietu apziņā un apgaismojiet, apgaismojiet... Atrodoties šeit, jūs to izdarīsiet gan caur apziņu, gan caur saviem ķermeņiem.

Vācam prom verdzību

10.12.24 mēs devāmies uz Gizu, pilsētu netālu no Kairas, uzSphinx Guest House, Gudi Al Fajeta māju, kura atrodas tieši pretī Lielajai Piramīdai un Sfinksai. Uz šo māju brauc garīgās grupas no visas pasaules kopīgam darbam. Mājai apakšā atrodas veikals, kur tiek pārdotas eļļas un papirusi, bet stendā pie sienas karājas lapiņa no Jekaterinburgas laikraksta “Тайна жизни” (“Dzīves noslēpums”), kur Ļuba Roguļeva stāsta par savu atrašanos Ēģiptē, ar Gudi fotogrāfiju, bet es stāstu par mūsu Sanata Kumaras Skolu, ar Sanata Kumaras portretu.

Pa ēdnīcas logu skatās Piramīda un Sfinksa. Tiesa, mūsu gadījumā migla bija tik spēcīga, ka mēs Piramīdu un Sfinksu neredzējām pirmās divas dienas, līdz tam laikam, kamēr nepastrādājām Piramīdā. Droši vien arī tā bija kāda zīme.

Nākamajā dienā pēc brokastīm mēs devāmies uz Dašuru, uz Sarkano Piramīdu, bet pēc tam uz Sakaru, pie Džosera piramīdas. Sarkanajā Piramīdā notika enerģētisks darbs meditācijā. Sākumā mēs dziedājām un meditējām mūsu balsu neparasti maigā skanējuma skaņās. Pēc tam otrā daļa – savācāmies saulītes formā un enerģētiski pacēlām Zemes kundalīni Piramīdā. Mēs divatā ar Natāliju stāvējām “saules” centrā, un mūs vienkārši tricināja grupas spēcīgās vibrācijas. Šis darbs šo piramīdu nedaudz pacēla pa vibrācijām.

Kad grupa iznāca no pēdējās piramīdas un sāka apzināties notikušo, iekšējā redzējumā izkārtojās enerģētisks kristāls, kurš sastāvēja no 7 dažādiem kristāliem, tajā skaitā arī no Lucifera zaļās krāsas kristāla, kurš tūlīt pat izgāja caur mums un iebūvējās Zemes kodolā viņam paredzētajā vietā.

Šī kopējā summējošā kristāla apakša bija ļoti tumša. Apzinoties, ar ko saistīta tāda tumša apakša, mēs galu galā nonācām pie secinājuma, ka šī tumsa ir verdzības sakne, kura dzima Ēģiptē. Šī sakne ir dzīva līdz šim laikam, lūk, kāpēc tik nomācoši netīri un nemājīgi ir Ēģiptē. Valsts vēl arvien ir verdzībā, un valsts enerģijas visu laiku manī izraisīja dvēseles sāpēs un līdzcietību, it kā es būtu pēc simtiem gadu atgriezusies valstī, kuru uzbūvēju pati, un ieraudzījusi, cik viņa ir nolaidusies un degradējusi. Turklāt mēs sapratām, ka daļa no mūsu grupas ir tieši saistīta ar šīm Ēģiptes verdzības saknēm. Visi tam piekrita.

Atgriezušies Gudi mājā, mēs pilnībā salikām mūsu kristālu no septiņiem kristāliem (mīlestības, patiesības, vieduma, dziedināšanas utt.) un apgaismojām ar balss praksi, grupveida izdziedāšanu pa gammas pakāpēm, kā pa čakrām, grupas visas enerģijas ieliekot mūsu kristālā. Mēs sākām dziedāt no mazās oktāvas sol nots, mūsu pirmās čakras[4], un pabeidzām ar pirmās oktāvas fa diēzu, pēc tam pagriezām atpakaļ, katrā skaņā ieliekot mīlestības programmu. Sanāca tāda gamma.

1. pakāpe: mīlestība pret savu fizisko ķermeni

2. pakāpe: mīlestība pret pretējo dzimumu

3. mīlestība pret dzimteni

4. mīlestība pret sevi

5. mīlestība pret jaunradi

6. mīlestība pret Skolotājiem

7. Mīlestība pret Dievu

Pēc tam nogājām atpakaļ.

6. mīlestība pret Skolotājiem un Dievu

5. mīlestība pret jaunradi ar Dievu

4. mīlestība pret Sevi sevī

3. mīlestība pret planētu

2. mīlestība pret Saules sistēmu

1. mīlestība pret Galaktiku

Pēc šīs izdziedāšanas mūsu kristāls attīrījās un iemirdzējās baltā briljanta vizmā. Man šī prakse bija jauna. Tā ir ļoti efektīva, kad tajā ieliec dvēseli un sirdi.

No rīta mūs gaidīja Heopsa Piramīda. Ļubova Roguļeva caur Gudi Al Fajetu panāca atļauju Piramīdas privātam apmeklējumam, un mums piešķīra grupai laiku no 6 no rīta līdz 8 no rīta. Pulksten piecos mēs iznācām no mājas un pa apkārtceļu, pa “slepenām takām”, aizgājām līdz Piramīdai. Mēs sākumā nolaidāmies Piramīdas pašā apakšā, kur savienojāmies ar savu apakšu un planētu. Mēs tur veicām meditāciju Ļubas vadībā. Melno staru, par kuru rakstīja Drunvalo un teica Ļuba, es tā arī neieraudzīju, man stars zemē un no zemes bija ļoti gaišs.

Pēc tam pacēlāmies uz “ķēniņa kameru”, kur pēc kārtas nolaidāmies akmens sarkofāgā burtiski uz vienu minūti katrs, jo mūsu bija daudz. Ļuba stāvēja “pieņemšanā”: mēs piegājām pie viņas pēc sarkofāga, un viņa veica individuālu iniciāciju, pieskaroties mums ar anhu, sūtot piektās dimensijas staru cilvēka “trešajā acī” caur čiekurveida dziedzeri, un ar to ceremonija beidzās. Mēs visi dziedājām un meditējām, atbalstot katru.

Pēc tam mēs “ķēniņienes kamerā” veicām noslēdzošo meditāciju, lai noharmonizētu mūsu “augšas” un “apakšas” enerģijas, un te mūs sāka spiest apmeklētāji, kuri ieplūda pulksten astoņos. Laiks Piramīdas iekšienē pēc sajūtām saspiedās līdz stundai droši vien.

Katrs saņēma to, kam bija gatavs. Kad es gulēju sarkofāgā, es pirmoreiz dzīvē ieraudzīju savu pilnu uzbūvi – tas bija ļoti garš tieviņš asniņš, izstiepies no sīciņa sīpoliņa ar kātiņiem. Uz sīpoliņa es ieraudzīju darvu un attīrīju viņu, nomazgājot ar savu gaismu un attīrot sakni līdz pašai, pašai apakšai, līdz pēdējiem atomiem. Pēc tam pacēlos uz sava asniņa virsotni un ieraudzīju, ka mani zariņi ir pilnīgi atvērušies pēc šī darba. Arī viņi bija ļoti tieviņi.

Ne tik sen es septītās dimensijas apziņu aprakstīju “lietussarga” veidā, bet tur bija diezgan blīvas un raupjas formas. Bet tagad es ieraudzīju efemerus diedziņus – zariņus, un “kociņš” ir pilnīgi atvērts un mirdz. Tas ir tas pats lietussargs, bet pilnīgi smalkā plānā.

11 01 03 07

Apzinoties to, kas notika Piramīdā, es lieliski sapratu – ja grupa nebūtu veikusi verdzības programmas, pie kuras, redzams, biju piederoša arī es, attīrīšanu, tad neieraudzītu savas saknes. Viens izrādījās otra sekas. Es pateicos mūsu grupai! Acīmredzams, ka katrs grupā, pateicoties kopīgam darba, saņēma “pēc nopelniem”, un tas ietekmēs viņa tālāko garīgo ceļu.

Šajā vakarā mēs apmainījāmies ar iespaidiem par Piramīdā izdarīto, un es pastāstīju – kad pastaigājos blakus Sfinksai, uz manu klusējošo jautājumu atnāca atbilde: “Sfinksa ir laika palēninātāja.” “Vai ir vēl tādi paši palēninātāji uz planētas?” “Ir, tas ir Austrālijas Ayers Rock jeb Uluru.” Pateicoties ierīcēm, uzstādītām istabās virs Sfinksas, planēta palēninājās laikā un telpā un nolaidās fiziskajā blīvumā, tur, kur, mēs atrodamies pašlaik.

Mēs apspriedām šo jautājumu un gājām tālāk, kad pēkšņi blakus sēdošā sieviete sajuta sāpēs galvā aizmugurē, un mēs visi sajutām, ka pie mums ir atnācis kāds Lielais. Mēs ar viņu sēdējām ar muguru pret Piramīdām, un tā bija Sfinksa, kura atnāca. Pretī sēdošie viņu redzēja aiz mūsu mugurām, kamēr nāca viņas enerģijas, un es rakstīju. Viņa deva man iesvētījumu, kā sekas darbam Piramīdā. Šis iesvētījums bija saistīts ar noslēdzošo darbu Urālu kalnos. Viņa brīdināja tos, kas tur būs, kalnos: “Nedrīkst baidīt cilvēkus ar atbildību. Jums ir jāsaglabā bērnu nevainība un tīrība, bet jūsu Augstākie Es izdarīs visus savus darbus un izpildīs uzdevumus. Apzināšanās vēl atnāks, pašlaik vienkārši ir jāizdara tas, ko mēs iecerējām.” “Urālu kalni ir laika paātrinātāji, un tāpēc jūs tagad ar viņiem strādājat. Krievijā vairāk tādu vietu nav.”

11 01 03 08Man iedeva aiz muguras spārnus, kā Izīdai, un uz galvas uzstatīja milzīgu galvassegu, kura sastāvēja no divām spalvām. Es atcerējos, ka jau pirms pāris dienām visiem jautāju, kas tas ir dieviem uz galvas, kaut kādi augsti priekšmeti? Enerģijas caur mani izgāja tik spēcīgas, kas es nevarēju pat parunāt. Man nācās aiziet, un es uzreiz aizmigu, vienkārši iekritu miegā. Šeit zīmējumā ir parādīta tāda pati galvassega.

Nākamajā dienā mēs aizbraucām uz Kairu un apmeklējām Kairas muzeju, kur satikos ar saviem “Ēģiptes līnijas radiniekiem”. Daži grupas dalībnieku sajuta neparastu pacēlumu, atklājumus un atklāsmes. Bet man viss bija ļoti mierīgi.

Bija palikušas divas dienas Hurgadā peldei jūrā un, lai apzinātos. Vakarā mēs sapulcējāmies grupā pēdējai meditācijai, un es piedāvāju to darbu, kuru no rīta veicu pati. Mēs pēc kārtas piesaucām Izīdu, Ozīrisu, Neftīdu, Setu un raksturojām viņu enerģētiskos portretus, tā, kā mēs mācāmies darīt semināros skolā. Kas izrādījās?

Izīda mūsu priekšā nostājās horizontālās enerģijās – gudra, viltīga, vieda, labi orientējas cilvēkos, manipulē ar cilvēkiem, enerģiska un skaista. Izīdas spēks un viedums uzpirka ēģiptiešus, un viņu pielūdz tie, kurus viņa padarīja par saviem vergiem.

Bet Ozīriss, gluži otrādi, bija noskaņots ļoti smalki, ar mirdzošu Dievišķu “vertikālu” kanālu, gaišs, viegls, tīrs un vieds. Ne no šīs pasaules, aizlidojošas enerģijas. Viņu bija grūti saprast vienkāršiem “horizontāliem” cilvēkiem, un Ozīrisu galu galā cilvēki aizsūtīja uz Mirušo Pasauli.

Neftīdu daudzi ieraudzīja ar šķēpu – kā karotāju, bet Setu – asu, valdonīgu, viltīgu, domājošu un apzinošos.

Tajā dienā man sagribējās parunāt ar Debesu Tēvu, un es saņēmu interesantu čenelingu, kurš vēl ir priekšā.

Pēdējā dienā es ilgi necēlos no gultas, meditējot, apzinoties, līdz galam sajūtot to, kas notika. Jā, mūsu Nefilimu Ģimene tad arī ir verdzības pamatlicēja, jo mēs taču gan cilvēkus izgudrojām, gan padarījām viņus par vergiem. Mēs arī bijām tie, kuri iesēja verdzību, kura izplatījās pa planētu kā vienu cilvēku apspiešana no otru cilvēku puses. Es pēc kārtas aplūkoju visu Ģimeni un ieraudzīju, ka Izīda vienīgā vēl arvien ar tumšu staru ir saistīta ar kristāla pamatni, kur melnā enerģija bija verdzība. Kristāla pats galiņš nebija attīrīts, un tas Izīdu turēja saitē. Man nācās kristālu izvērst uz otru pusi, ar gaismu un mīlestību attīrīt netīrumus un atvienot Izīdu. Manam priekam nebija robežu. Ģimene ir attīrīta!

Šajā brīdī atskanēja pirmie pērkona spērieni, un sākās lietus. Lietus bija neilgs, taču negaiss dārdēja ne mazāk kā stundu. Pret vakaru negaiss sacēlās ne pa jokam, viss bija salijis, dārdēja un lija, kā pienākas. Kā vēlāk noskaidrojās, neliels lietus bija pirms 11 mēnešiem, bet negaisa nav bijis 6 gadus. Tas taču ir tuksnesis! Tādas zīmes nav iespējams nepamanīt.

Todien es aizstaigāju uz veikalu, un uz Izīdas statuetes galvas atkal uzstatīja sauli.

11 01 03 09

Juvelieru veikalā manu uzmanību piesaistīja sudraba roku darba kaklarota ar sarkanu jašmu, kur es nopirku kā dāvanu no Izīdas. Sarkana jašma – sveiciens no Kulukasovo, kur viss kalns sastāv no sarkanas jašmas, šis kalns ir Gora acs. Priekšpēdējais darbs Urālu kalnos. Sarkana jašma Ēģiptē – Izīdas simbols[5].

Pa dienu daži ceļojuma dalībnieki uzzīmēja Ēģiptes nākotni, izdziedinātu un tīru, izglītotu un bagātīgu. Lūk, mūsu bildītes.

11 01 03 10

 11 01 03 11

11 01 03 12

11 01 03 13

Pievienots 03.01.2011

http://sanatkumara.ru/stati/istselennaya-semya

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Lūcijs Apulējs. ZELTA ĒZELIS JEB PARVĒRTĪBAS VIENPADSMIT GRĀMATAS. Latvijas Valsts Izdevniecība Rīgā 1959. No latiņu valodas tulkojis Augusts Ģiezens http://gramatas-e.ucoz.lv/load/arzemju/zelta_ezelis_jeb_parvertibas_vienpadsmit_gramatas/1-1-0-82 Zemāk tulkotais teksts ņemts no šī izdevuma (Tulk. piezīme)

[2] Hors, Gors (ḥr, “augstums”, “debesis”) – dievs senās Ēģiptes mitoloģijā, Izīdas un Ozīrisa dēls. Viņa dzīvesbiedre – Hatora. Viņa galvenais pretinieks – Sets.

Hors – debesu, majestātiskuma dievs, dzīvo senās Ēģiptes karali uzskatīja par dieva Hora iemiesojumu.

Hors atdzīvina savu tēvu Ozīrisu, ļaujot viņam norīt savu aci. Taču Ozīriss neatgriežas uz zemes un paliek pārvaldīt mirušo valstību – Amenti, ļaujot Horam pārvaldīt dzīvo pasauli.

Horam ir četri dēli, kuri ir Ozīrisa aizstāvji, Šu pīlāri un vieni no zvaigznāja Lielā Lācene zvaigznēm.

[3] Heliopoles, Saules kulta centra, priesteri pasaules-ēkas centrā lika saules dievu Ra un uzskatīja viņu par visu pārējo dievu tēvu. Viņš un astoņi viņa pēcteči veidoja tā saukto Heliopoles eneādi. Pēc Heliopoles leģendas Atums parādījās no sākotnējiem ūdeņiem, un pēc viņa gribas no tiem sāka augt svētais akmens Benbens. Stāvot tā virsotnē, Atums radīja Šu, gaisa dievu, un Tefnutu, valgmes dievieti. Šis pāris laida pasaulē savus bērnus, Gebu, zemes dievu, un Nutu, debesu dievieti. Šīs pirmās dievu paaudzes eneādē pārstāv radīšanas pamatu. Gebs un Nuta laida pasaulē Ozīrisu, Izīdu, Setu un Neftīdu, kuri attiecīgi iemieso Nīlas auglīgo palieni un neauglīgo tuksnesi.

[4] Starp citu, tiem, kas ir pārliecināti, ka pirmā čakra atbilst notij „pirmās oktāvas do”, pavēstu, MAN viņa skan tieši kā “kontroktāvas sol”. Kā mūziķe ar absolūto dzirdi, esmu par to pārliecināta. Tādu noti nenodziedāt, tā atrodas klavieru klaviatūras pašā lejā, tāpēc mēs paņēmām tās virstoni. Paklausieties, kā tā skan JUMS?

[5] Viens no plaši izplatītiem dievietes simboliem ir amulets tets – “Izīdas mezgls” jeb “Izīdas asinis”, bieži izpildīts no sarkanas krāsas minerāla – serdolika un jašmas.