Transformācijas process un ar to saistītās iekšējās sajūtas

Pēdējā laikā daudz reižu sapnī es “turienes” skolā esmu stāstījusi, kas notiek ar mūsu ķermeņiem un kā tas iekšēji ir sajūtams, kad norit iekšējās transformācijas process. Pamostoties es saprotu, ka tas ir kārtējais neatliekamais uzdevums no Augstākā Es – izstāstīt to nomodā. Pacentīšos nepalaist garām pašu svarīgāko.

Tātad sākumā atcerēšos trešo Iesvētījumu, kurš bija pirms daudziem gadiem. Toreiz es pirmoreiz iegāju Nirvānā uz īsu brīdi pašas Iesvētīšanas momentā – izplūdu un izšķīdu mierā un svētlaimē. Un no rīta es sajutu, ka gluži kā mana apakšējā daļa, kura niknojās, dusmojās, sašuta un kritizēja, ir nogājusi lejā, zem kājām, bet es pati esmu kļuvusi maigāka, un gluži kā tas slānis, kurš atbild par šīm jūtām, ir nolikts arhīvā. Visas jūtas es saprotu un jūtu, bet neizjūtu – vienkārši vairs nav ar ko.

Bet tajā brīdī es vēl nenojautu par savu tagadējo likteni, es vienkārši zināju, ka ir Eņģeļi un mani Palīgi smalkajā plānā, ka ir mani Skolotāji, kuri mani ved un dzird, un es pastāvīgi ar viņiem esmu runājusi. Viņi man atbildēja dažādā veidā, piemēram, ar informāciju grāmatās, kuras es lasīju. Šodien jautājums – rīt grāmatā lasa atbildi.

Viens no Palīgiem atnāca, kad es ārstēju. Viņš mani apmācīja ārstēšanas paņēmienā, pēc tam nosūtīja mani uz taiči nodarbībām. Pēc tam atnāca vēl viens Palīgs un notīrīja mani, trīs dienas viņš nodarbojās ar manu kapitālu uzkopšanu, gāja iekšā ķermenī un tīrīja viņu. Pēc tam viņš aizgāja. Reiki trīs pakāpes man deva Eņģeļi. Hado enerģiju es apguvu caur smalko pasauli, piesaucu grāmatas par Hado enerģiju autoru un ieguvu no viņas iniciāciju. Mani mācekļi jūt šo enerģiju, kad es to vēršu uz viņiem.

Tas viss bija pierasti, tāpēc ka es ar Skolotāju satikos 1990. g., reiz iemācījos, pirms 20 gadiem, seminārā, un tikos regulāri. Skolotāji no smalkā plāna mainījās, bet saziņa ar viņiem vienmēr sagādāja patiku.

Es “laidos miegā”, un mani “modināja”, tā droši vien mēs visi ejam.

Bija arī pastāvīgi Skolotāji, kuri ved un ved ilgi, kamēr “neizaugsi no biksītēm”. Bet arī viņi dažreiz mainās. Bet kas ir interesanti: daži atgriežas jaunā veidolā, no citām dimensijām, kurp viņi ir pārgājuši. Tā notika ar Sanatu Kumaru. Viņš ilgi klusēja pēc tam, kad manī iegāja, bet tagad es atkal esmu sākusi viņu just kā pavisam jaunu, pasaules-ēkas Tēvu. Kā vienu no cilvēces Tēviem.

Tāpat notika ar Guaņ-Iņ. Apbrīnojami, atšķirībā no Lucifera, Sanata Kumaras un Mihaēla, kuri pašlaik parādās vairāk sievišķās enerģijās, Guaņ-Iņ pavērās pret mani ar savu vīrišķo daļu.

Neatceros, vai es rakstīju, ka uz meditāciju Augšupcelšanās Krēslā šī gada 24. aprīlī, Lieldienās, atnāca Kristus, Dievmāte un Marija Magdalēna. Viņi atnāca atvadīties, tāpēc ka tajā dienā gāja prom uz augstāku dimensiju. Viņi teica, ka ir šeit aizkavējušies, bijuši ar mums līdz pēdējam brīdim, cik iespējams, lai apskaidrotu un mīlētu cilvēci, ka viņi neatvadās uz visiem laikiem, bet vienkārši veic augšupcelšanos uz nākamo vibrāciju slāni. Mēs viņus piesaucam arī tagad, bet viņi atnāk pavisam jauni, pārveidoti, viegli un ugunīgi.

Bija laiks, kad es skaidri jutu ieiešanas ķermenī momentu no rīta: pēc tam, kad pamodos, es apmēram sekundi gāju iekšā ķermenī. Pēc tam šī sajūta pagāja. Tādos momentos lieliski apzinies, ka tu neesi fizisks ķermenis, tavs ķermenis – tas ir trauks, kurā tu atgriezies no rītiem.

Svarīga apmācības daļa mēdz būt sapņos, kuri beidzas pirms pamošanās. Te tu pamosties savā ugunīgajā ķermenī, te norit svarīga baiļu līmeņa, līdzcietības līmeņa, mīlestības un gaismas līmeņa testēšana... Redzēju sevi sapnī kā “pasniedzēju” astrālā, un pēc tam sāka nākt uzdevumi – tādi, kā šodien – aprakstīt to vai šo. Šie sapņi-uzdevumi mēdz būt vairākas dienas pēc kārtas, tāpēc ka sākumā vienmēr parādās domas – tas nav iespējams fiziskajā plānā. Man vairākas reizes ir rādīts, kā visa klase no astrālā plāna pāriet uz mentālo, uz budhiālo utt. Sākumā man likās, ka tas matērijā nav iespējams, bet taču taisām tagad tādu meditāciju.

Lūk, arī šodien es ziņoju klasei un rādīju, tikai tagad Nebadona līmenī, par savu jauno procesu, kuru vārdos šeit aprakstīt nav iespējams, tas ir līdzīgs izvērsumam, tikai sirds un ķermeņa augšdaļas rajonā. Ķermenis to veic patstāvīgi, tāpat kā bija mani pirmie izvērsumi, kamēr es tos neapzinājos un neievedu praksē. Šķiet, ka man nāksies arī šo procesu kaut kā izpaust, apjēgt un nosaukt. Bet tas turpinās jau ne pirmo mēnesi!

Mūsu ceļš ved pie pilnīgas veselības, ne tikai fiziskās, bet arī dvēseliskās. Samērā ar domu attīrīšanos pāriet fiziskā ķermeņa slimības, jo slimību cēloņi guļ mentālajā plānā. Nepagurstu tīrīt sevi un Vladimiru, līdz pilnīgai uzvarai. Noritēja vairākas burvīgas izdziedināšanās, jūtos jauna un harmoniska.

Izvērsums kā process ir palicis aiz muguras, pirmajā pakāpē. Pašlaik labi jūtu, kā ieaugu jaunā Ķermenī Ka, gluži kā saknes aug no ķermeņa ārā – tie ir Ķermeņa Ka enerģētiskie kanāli, kuri pieplūst ar spēku. Un pie šī procesa es nonācu caur vienkāršām Amoras Guaņ-Iņ praksēm.

Pēdējā laikā seminārā bieži stāstu, ka daži klausītāji neļauj sev apzināties, kurp un kādēļ viņi iet, paplašinās plašumā vai augšup? Es vienmēr esmu gājusi tieši uz augšu, intuitīvi ieminot sev ceļu pie Debesu Tēva un lūdzot eņģeļiem, lai viņi mani vestu “pa vienu grīdsedziņu”, lai nezaudētu laiku, pētot “horizontālas” mācības smadzeņu jeb mentāla attīstīšanai. Daudz mācību tiek dots mentāla attīstīšanai, tās ir gan sarežģītas, gan grūtas, gan zināšanas par augšupcelšanos nedod, gan neko nepapildina jums par to procesu, kurā mēs ejam kopā ar planētu un smalkajām pasaulēm. Jāsāk ar to, ka šīs zināšanas iedarbojas uz paredzamiem cilvēkiem, kuri neattīstās un nemainās. Tad šīs zināšanas, iespējams, vismaz kaut kā atbilst cilvēkam. Bet mēs ar jums maināmies katru nakti, mums pakaļ šīs zināšanas nepaspēj attīstīties, vēl jo vairāk, ja tās ir zinātnes, kuras balstās senatnē. Mēs tērējam laiku tam un šim, bet kad tad meditēt? Bet kad tad domāt? Bet kad tad praktizēt? Bet vēl arī jāapzinās savs ceļš...

Laikam pats svarīgākais ir sirds atvēršana. Mēs daudz reižu centīgi (neapzināti) tinām sirdis arvien blīvākos apvalkos, lai nebūtu tik sāpīgi dzīvot. Mūsu jutīgums sniedza mums saasinātu pārestības, paškritikas, dvēseles sāpju, neiespējamības mierīgi dzīvot smagajā pasaulē sajūtu. Es ļoti labi līdz šim laikam atceros, ka ap gadiem 12-13 es iekšā, ap sirds centru, uzaudzēju bruņas, kuras deva man iespēju izturēt šo dzīvi. Es pārstāju tik asi reaģēt un justies aizskarta. Bet pēc tam, kad es sāku satikties ar pirmo Skolotāju, viņš deva šo apvalku atvēršanas praksi un piesātināja mani ar savu neparasto mīlestību. Prakse ir tāda: iedomājies, ka tavs sirds centrs ir pārklāts ar garozu. Ikdienas sašķel to divās daļās, kā grieķu rieksta divas pusītes, un garozas met malā. Katru dienu.

Atvērta sirds ir mīlestības glabātuve. Ja sirds ir aizvērta, ne jūs varat sajust citu cilvēku, Skolotāja vai Radītāja mīlestību, ne viņi – jūsējo. Kaut kur, iespējams, jūsu mīlestība slēpjas, apcirkņos, tumsībā, bet jūs jūtat, ka neviens jūs nemīl, un arī jūs nesaprotat, ko nozīmē – mīlēt. Sēž tāds cilvēks Augšupcelšanās Krēslā, kā rentgenā, un ir redzams, ka sirds viņam ir līdzīga kāpostgalviņai ar cieši sakļautām lapiņām, un dažreiz arī norobežota ar stiepli vai būri. Lūk, kā mēs dzīvojam šajā pasaulē.

Kad sirds transformējas, notiek Lielās Sirds dzimšana. Viņas diametrs ir daudz lielāks par ķermeni. Tas visdrīzāk ir jauns torsionu lauks ap sirds toru.

Ir vēl sirds atvēršanās pazīmes, kad viņa uzplaukst kā milzīgs lotoss, un visi ēteriskie ķermeņi arī kļūst kā liels lotoss (dažiem roze).

Šajā centrā aktivizējas Mer-Ka-Ba, kura paceļas uz galvas centru. Ir vēl ķermeņi, par kuriem es maz zinu, lai izstāstītu. Bet mēs viņus izmantojam.

Atlicis pastāstīt par citiem Iesvētījumiem. Ugunīgais Iesvētījums no Sanata Kumaras ir aprakstīts grāmatā “Zināšanas no ugunīgā slāņa[1]”, tā ir pēdējā nodaļa. Dienu pirms tam bija cits iesvētījums, bet pēc šīs dienas – iesvētījums Augšupceltajos Skolotājos. Es jau par to stāstīju, ka man svinīgi uzģērba visu uniformu, ieskaitot čalmu, un nodiktēja Skolas programmu.

Pēc tam, pēc dažiem gadiem, bija vēl viens tāds pats spēcīgs Iesvētījums, un visbeidzot es nostājos Ģimenes priekšā Dvēseles līmenī, un man “izsniedza pasi”. Maha Čohans ar savu zvaigzni pierē apgaismoja manu pieri un iededza tādu pašu zvaigzni uz manas galvas. Pēc šī Iesvētījuma vēl viens astrālā ķermeņa gabals “aizgāja arhīvā”. Vibrācijas pacēlās, un es sāku justies harmoniskāka un rimtāka. Daudz vairāk es sāku just enerģijas, kuras deharmonizē mūs, to, ko mēs saucam par “tukšu pļāpāšanu, kņadu, kliegšanu”. Tās mani ievaino, bet toties parāda, ka man to vairs nav.

No šejienes, no šīs zīmes, radās nosaukums manam trešajam semināram “Ceļš pie dvēseles caur mīlestību un skaistumu”.

Visus procesus es esmu aprakstījusi grāmatās, iespējams, pašlaik es kaut ko esmu palaidusi garām. Papildināšu, ja atcerēšos.

Noslēgumā gribu palūgt maniem lasītājiem uzdot man jautājumus, lai tajā grāmatā, kuru es uzrakstīšu nākamo, atbildētu uz tiem un sistematizētu zināšanas. Mana grāmata būs ezotērikas mācību grāmata, un gribētos, lai būtu atgriezeniskā saite, lai mācību grāmata būtu vajadzīga un savlaicīga.

Noslēgumā gribu atgādināt svētu patiesību: mīlestība ir svarīga par jebkurām zināšanām. Un es ar katru dienu gūstu tam arvien lielāku apstiprinājumu.

Pievienots 07.07.2011

http://www.sanatkumara.ru/stati/protsess-transformatsii-i-soputstvuiuschie-vnutrennie-oschuscheniya

Tulkoja Jānis Oppe