Print

Smalks darbs prasa lietpratību

11.09.06.

Sākumā vēstules no Kazaņas un Jekaterinburgas.

Sveicināti, Natālija! Liels paldies par akciju „Miera griba”!

Mūsu grupa sapulcējās 29. augustā 18:00 pie torņa Sjujumbike Kazaņas Kremlī. Tikko mēs nostājāmies aplī, sāka nākt spēcīga straume. Darbs ritēja augstākajā līmenī...

Bet es gribēju nedaudz uzrakstīt par to, kas mani personīgi saista ar akciju „Miera griba”. 2010. gada 17. jūlijā es ar savu ģimeni biju Mamajeva Kurgānā Volgogradas pilsētā. Visu dienu mēs staigājām pa šo svēto zemi, un negribējās iet prom. Nolēmām nopirkt suvenīrus atmiņai. Vīrietis, kurš pārdod suvenīrus, uzdāvināja man atklātni. Monumentu „Māte-Dzimtene” (šo atklātni es sev paņēmu līdzi uz 29. augusta meditāciju). Mans dēls Bulats tur nopirka 1938. gada izlaiduma lodi un pielāgoja kā breloku savām atslēgām. Uz šīs lodes bija izsisti viņa dzimšanas gads un diena. Vēlāk es uzzināju, ka viņš iepriekšējā dzīvē bija kara lidotājs un gāja tur bojā Staļingradas kauju laikā. Šī gada 19. augustā agri no rīta pirms rītausmas šī lode tika konfiscēta Antaljas pilsētas lidostā pa ceļam uz Kazaņu.

20. augustā, ieraudzījusi akciju „Miera griba”, es sapratu, kas bija noticis smalkajā plānā, un tagad ir palicis mūsu cilvēku darbs.

29. augusta meditācijas beigās par mūsu paveikto darbu Kremlī mums uzģērba zelta apmetņus un uzlika kroni, pacienāja ar pīrāgiem un dzērieniem. Mēs esam pārliecināti, ka mūsu Kazaņas grupa, kura strādāja Kremlī, paplašināsies tālākajam darbam.

Ar Mīlestību un Pateicību, Farida, Kazaņa.

 

Mēs paši izvēlējāmies šo ceļu

Grūtības ir mums visiem, katrā etapā savas mācības, savi pārbaudījumi, bet mēs tiksim galā! Jo mūs taču tagad skaidri ved, atliek tikai uzticēties un negriezties prom no ceļa, lai cik grūti nebūtu. Reizēm gribas nolaist rokas, bet mēs nedrīkstam to darīt, Mēs paši izvēlējāmies šo ceļu.

Katrs Skolotājs ved savā etapā, varētu likties, vēl nedaudz, un Viņš jau tūlīt, tūlīt parādīsies mūsu priekšā fiziskajā plānā, tas liecina, kā Viņi ir mums pietuvinājušies.

Mani no augšas ved Skolotāji un mans Augstākais Es, es skaidri uzticos savai iekšienei. Mans ķermenis kā indikators reaģē, kur un kā man rīkoties, bet, kad ir pavisam grūti, tad Skolotāji vienmēr atbalstīs un palīdzēs.

Katrā dzīves etapā atnāk Skolotājs. Pašlaik ar mani strādā Serapiss Bejs, disciplinē.

Tagad mēs esam atbildīgi par visu, bet, kas attiecas uz dvēseliskām un ģimenes lietām, tad šeit palīdz Lucifers. Ne man tev jāstāsta, kāda mīlestība no viņa nāk. Viņš man savā laikā parādīja, ļāva izjust, kas ir īstena mīlestība... Bet pēc tam teica: „Es ateju malā, tagad, izjutusi to, uzbūvē dzīvē tādas pašas attiecības, un tad atnāks tavs brīnums.” (Tas ir atsevišķs ilgs stāsts, kā es atradu savu otro pusi – viss kā pasakā, Skolotāji mani veda katrā solī.)

Man ļoti bieži mēdz būt ļoti grūti, bet tas ir mans ceļš, kurš man dod garīgu izaugsmi. Informācija man nāk dažādā veidā: dažreiz attēli, dažreiz zīmes, apstiprinājumi.

Kas attiecas uz 1.08.29., tad tā bija spēcīga diena. Par sevi teikšu – apgūlos, sasniedzu pilnīga mierīguma un mīlestības stāvokli, visus piesaucu, savienojos ar visiem un sāku sūtīt mīlestību uz to vietu, kur ir kapsula, visu karojošo piepildot ar mīlestību un gaismu. Es sasniedzu tādu stāvokli, ka gluži kā izkritu cauri gultai, nejūtot savu ķermeni. Redzu zeltaini rožainu krāsu, un man ir tik labi, ka es piecelties nevaru. Bet pēc tam redzu – no pieminekļa apakšas nāk violeta krāsa, viss mirdz. Tā es tad arī vairs piecelties nespēju līdz rītam. Domāju, ka pēc tam viss saviļņojās, tāpēc ka atkal izlīda tumšās daļas, iekšā viss dumpojās.

Un tikai 1.09.11., atbraukusi uz Akmens Teltīm, uz Lucifera ēterisko mitekli, es ar viņu savienojos, un viņš man palīdzēja atbrīvoties no šī sloga, palīdzēja atvērties un atslābināties. Es sākumā tur raudāju, bet pēc man kļuva tik labi... Es priecājos par debesīm, tās bija brīnišķīgas, un es sapratu: debesis ir atvērušās, man likās, ka tūlīt, tūlīt debesīs parādīsies Ašrams.

Gribu tev teikt, ka darbs ar Volgogradu nebija velts, viss būs labi))) Tu esi malacis! Es vēlu tev spēku, veiksmi un pacietību, tu visu spēsi, un viss izdosies!

Mīlu un cieši apkampju))))))))) Uz tikšanos!

Irīna Almitova, Jekaterinburga

 

Tādas dažādas vēstules tagad pienāk, un visas atbalsta mūsu akciju „Miera griba”, visi saprot izvirzītās tēmas svarīgumu, visi ar prieku ir gatavi savienot savus pūliņus visplanetārā vienotībā. Man ir prieks, ka mēs atkal esam trāpījuši mērķī, kā notika ar mūsu aktivizācijām Urāla kalnos. Skolotāji mūs ved tik taisni un viegli, un tik savlaicīgi un precīzi, un katrs no mums saprot, cik mūsu darbs ir nepieciešams!

Daudzi ir uztvēruši šo aicinājumu, es no visas sirds patiecos visiem, visiem! Rakstiet vēl un vēl, kas jums „atnāk”. Viena galva ir labi, bet daudzas – labāk. Mēs varam šo tēmu attīstīt, sākt strādāt vēl tīrāk.

Re, kāds vārds atnāca – „tīrāk”! Jā, tā nav tik vienkārša lieta, kā liekas pirmajā acu uzmetienā. Lieta tā, ka šis darbs ir ļoti smalks. Mums ir darīšana ar tumšo spēku pēdējo balstu, un, lai nesaņemtu bargu atbildi slimību, dzīves nepatikšanu un citu sliktumu veidā, mums ir jāievēro NEPIECIEŠAMIE NOSACĪJUMI.

1. Mēs necīnāmies, nenīdējam tumsu, nedraudam, ne-neieredzam. Mēs tikai paužam savu mūsu planetārās rases nobriedušā saprāta svēto gribu – gribu uz mieru uz planētas.

Mēs jau esam nonākuši pie tā, lai ar savu saprātu saprastu, ka visi kari – tā ir tikai manipulācija ar mūsu apziņu un iedzīvotāju samazināšanas veids. Pašlaik mūsu pārvaldītāji ļoti baidās, ka mēs savairosimies un nespēsim uz planētas pārtikt. Un kā gan viņi spēs pārvaldīt mūs? Mēs taču iziesim no verdzības! Un viņi izdomā dažādus iemeslus kariem un citus iedzīvotāju samazināšanas paņēmienus. Domājat, kāpēc tā ir uzpūsti skandalozie stāsti par vispārējo Pasaules Garu? Kas tos uzpūš? Un zem šī ieplānotā Pasaules Gala var veikt citu „planetāru akciju”, mums ir tik daudz visu veidu un šķiru ieroču...

Viena miljarda teorija vēl arvien ir dzīva.

Tāpēc mēs nekādi nejaucamies iekšā ne politikā, ne varā. Mēs esam par mieru, un ar to viss ir pateikts.

2. Mums ir jābūt lietpratīgiem mācekļiem un skolotājiem. Mēs nedrīkstam iesaistīties karā vai pretnostatījumā ar tiem, kas velk pasauli uz kauju. Mēs nedrīkstam paši nolaisties līdz pretnostatījumam. Tika skaidri pateikts: strādāt piektās dimensijas apziņā. Kas tas ir – piektās dimensijas apziņa? Tā ir beznosacījuma mīlestība un visu pieņemšana, atcerēsimies Jēzu Kristu. Tas ir viņa līmenis, tā ir Kristus-apziņa. Sūtām visu mūsu gribu uz vienu punktu, bet gaismā un mīlestībā pret visiem cilvēkiem uz planētas, tajā skaitā arī pret tumšajiem.

3. Un vēl, piektās dimensijas apziņa – tā ir laika un, tātad, arī pagātnes neesamība. Pagātnes nav, aizmirstam visus karus, visus aizvainojumus, visus misēkļus un starptautiskos konfliktus, un strādājam ar to, kas izpausts pašreizējā mirklī, un konkrēti, ar gaismu un mīlestību, ar gribu uz mieru visā pasaulē. Ir ļoti svarīgi nelikt klāt atmiņas par kara upuriem. Tas mūs atkal nolaidīs bailēs, līdzcietībā, ciešanās, kara šausmās. Mēs taču esam viss, kas ir... Planēta. Un šis viss, kas ir karo pats ar sevi... Nav mums ar ko cīnīties, izņemot sevi un atkal sevi. Saprotiet, tas tad arī ir patiesības moments, kurš virzīs mūs uz vienotību.

4. Mums pašiem ir jāpieņem visu un katra vienlīdzības paradigma, aizvāksim vainu, noņemsim grēkus, nometīsim aizvainojumus, pretnostatījumus, konfliktus. Apgalvoju jums, ja jūs esat konfliktā, tas pastiprināsies. Jūs varat saņem nopietnu triecienu blīvajā plānā, jūsu dzīvē. Tas ir bīstams darbs un ļoti nopietns. Labāk neiet akcijā, ja jūs esat jebkurā dzīves konfliktā. Turklāt mēs strādājam ar sirdi, un tas, kas ir viņā, nevis tas, kas ir jūsu domās, ietekmē darba iznākumu. Ka tik labuma vietā jūs nenodarāt kaitējumu visiem pārējiem, jo mēs taču atrodamies kopīgā laukā. Nepakļaujiet savus draugus un līdzgaitniekus tādiem triecieniem.

4. Vispār, pašlaik uz planētu ir atnākušas Jaunās Enerģijas, kuras jūsos pastiprina visu iekšējo. Ja tas ir tīrs, tad droši var sev uzticēt tādu darbu. Ja vēl vajag tīrīties, tīrieties ātrāk. Strādājiet ar sevi, nevis ar pārējiem, tīriet savu saprātu un savus ieradumus.

Vēlreiz gribu atgādināt, ka nevar „uzdot” vai „palūgt” Ercenģeļiem novākt VISU, KO VAJAG NOVĀKT, vienā spļāvienā. Tas ir jūsu galvenais darbs. Ercenģeļi tikai palīdz to ieraudzīt, un tas kā ļoti svarīga dzīves pieredze ir skaidri jāapzinās... un tas taču ir ciešanās tapis! Jums ir jāzina, ko vācat prom, lai saprastu, ka jūs neesat ideāls. Tas ir sastrādāts, protams, ne šajā dzīvē, bet jūs esat izgājuši uguni un ūdeni un vara taures, citādi jūs nebūtu gatavi augšupcelšanai. Šī apzināšanās jums palīdzēs pieņem citus tādus pašus „neideālos”, dot viņiem tiesības attīstīties savā veidā un pieļaut savas kļūdas.

Mēs esam izauguši līdz ļoti lielām enerģijām un līdz nopietnam darbam. Lūdzu mani saprast, ka tam ir jābūt lietpratīgam, drošam un tīram.

 

Cerība

Ну вот, исчезла дрожь в руках,

Теперь – наверх.

Ну вот, сорвался в пропасть страх,

Навек, навек…

Для остановки нет причин,

Иду, скользя,

И в мире нет таких вершин,

Что взять нельзя.

 

Среди нехоженых путей

Один пусть мой,

Среди невзятых рубежей

Один – за мной,

А имена тех, кто здесь лег

Снега таят…

Среди нехоженых дорог

Одна моя.

 

Здесь голубым сияньем льдов

весь склон облит,

И тайну чьих-нибудь следов

Гранит хранит,

И я гляжу в свою мечту

Поверх голов

И свято верю в чистоту

Снегов и слов…

 

И пусть пройдет немалый срок

Мне не забыть,

Как здесь сомнения я смог

в себе убить.

В тот день шептала мне вода:

“Удач всегда!”…

А день, какой был день тогда?

Ах да, среда…

Nu, lūk, izzudušas trīsas rokās,

Tagad – uz augšu.

Nu, lūk, nogāzās bezdibenī bailes,

Uz mūžiem, uz mūžiem...

Lai apstātos, nav iemeslu,

Eju slīdot,

Un pasaulē nav tādu virsotņu,

Ko nevar iekarot.

 

Starp nestaigātiem ceļiem

Viens ceļš ir mans,

Starp neiekarotām robežām

Viena ir mana,

Bet vārdi tiem, kuri šeit krita

Sniegā kūst...

Starp nestaigātiem ceļiem

Viens ceļš ir mans.

 

Šeit ar ledus iezilganu mirdzumu

Visa nogāze aplieta,

Un kāda pēdu noslēpumu

Granīts glabā,

Un es raugos uz savu sapni

Pāri galvām

Un svēti ticu, ka

Sniegi un vārdi ir tīri...

 

Un lai paiet ne mazums laika

Man neaizmirst,

Kā šeit šaubas es spēju

Sevī nogalēt.

Tajā dienā čukstēja man ūdens:

„Veiksmes vienmēr!”...

Bet diena, kas par dienu bija toreiz?

A jā, trešdiena...

 

V. Visockis

 

Pievienots 12.09.2011

http://sanatkumara.ru/stati/tonkaya-rabota-trebuet-gramotnosti

Tulkoja Jānis Oppe