Print

Monādes un dvēseles

11 12 31Dārgais Tēvs, pastāsti kā tika radītas Monādes un Dvēseles?

Kurš viņas radīja, kādi ir blīvuma līmeņi Monāžu un dvēseļu augšanas vietā?

Ar ko atšķiras Monādes un Dvēseles?

Kādi ir blīvuma līmeņi Tam, kurš mūs radīja?

Es radīju jūs. Es – jūsu Tēvs. Mans blīvums – Tukšums. Es radīju jūs, Monādes, savus Bērnus, lai Tukšums taptu piepildīts ar Sākotnējo Apziņu. Es apveltīju jūsu apziņu ar dažām savām iezīmēm – zinātkāri, pētnieciskajām tieksmēm, Pieredzes Radītāja lomu. Es radīju jūs, lai jūs atnestu Man savu realitātes atspoguļojumu jūsu apziņā pieredzi. Jūs – mani Pasaules-ēkas realitātes izzināšanas instrumenti.

Bet kurš radīja realitāti, kuru Tu atspoguļo Tēvam?

Ir dažādas realitātes. To, kuru radīja Vienotais Tēvs, nekā citādi kā par Tukšumu nenosauksi, jo tur neviena un nekā nebija līdz Mums, izņemot Viņu. Taču viņš izvietojas pa Visa, Kas Ir perifēriju, nevis centrā.

Viņa Realitāte ir sākotnēja un nesatur ne domu, ne gaismu, vienīgi potenciālus un radīšanas iespējas. Vissmalkākā enerģija radīšanas sākuma stadijā. Potenciāli un iespējas – tā ir Viņa jaunrade, jo to arī nebija pirms Viņa. Radījis Mūs, Viņš apveltīja Mūs ar dažādiem Potenciāliem un Vēlmēm, dažādiem uzdevumiem un dažādiem radīšanas instrumentiem. Mūsu radīšanas daļa Pasaules-ēkā – Saprāts un Matērija. Taču Saprāta un Matērijas katra daļiņa ir apveltīta ar Vispārējo Tēvu sākotnēji, jo Mēs radām tikai Viņa Sākotnē.

Savu realitāti Es radīju ar to, ka radīju Monādes – jūs. Un jūs kā Monādes, kuras Es dzemdināju, radījāt savu realitāti. Un jūs kā Dvēseles esat savas realitātes radītāji. Domājat, kāds jums ir sagatavojis realitāti? Nē, tas pilnībā ir jūsu eksperiments. Taču, protams, šo izrādi izspēlē Dvēseles, nevis cilvēki.

Vai Tev bija pretstats, otrā pusīte?

Kad Es radīju jūs, vēl neviena Man apkārt nebija. Es radīju sev Atstarojuma Telpu, lai saprastu Sevi, Kas Es Esmu, radīju pretstatu, tāpēc ka Man iekšā bija tukšums. Jo tikai attiecībā pret kaut ko ir iespējama izzināšana. Šo telpu Es arī apveltīju ar Sevis daļu, lai šī daļa spētu izzināt otru daļu un dalīties pieredzē. Es esmu Vienots un nedalāms savā līmenī. Pēc tam es radīju vēl un vēl jaunas Apziņas, lai viņas palīdzētu Man izzināt sevi un manu Pretstatu, kuru es apveltīju ar savām iezīmēm, kuras man gribējās izzināt un saprast, kas Es tāds esmu, kāda īpašība manī dominē, ko es esmu ieguvis no Tēva un ko Es varu radīt pats.

Jūs neesat dzemdināti no vīrieša un sievietes. Jūs esat radīti kā Monādes ļoti augstā vibrāciju līmenī, vakuumā. Jūsu būtība nav cilvēciska, kā grib rādīt dažas informācijas, jūsu būtība ir Dievišķa, bet visam Dievišķajam nav polu, sievišķā un vīrišķā dzimuma, negatīvā un pozitīvā, ir tikai atspulgi, ja viņi paši grib to radīt.

Vai var teikt, ka Tu esi Kosmiskā Māte un Kosmiskais Tēvs vienā personā?

Es teiktu, ka Tēvs mums visiem ir Vienots, taču Viņš neradīja Monādes, Viņš radīja Mūs, Tēvus-Radītājus. Mums katram ir savi Visumi, kuros mēs iemitinājām apziņu, kuras avots ir katrs no Mums, Radītājs.

Bet Mani tu drīzāk vari saukt par Māti, tāpēc ka Es radīju jūs kā Vecāks. Man ir vairāki miljoni Monāžu. Katram Tēvam-Mātei ir vairāki miljoni un pat miljardi milzīgu būtību, dažas var saukt par Monādēm, citām šis nosaukums nav piemērots, jo nes pilnīgi citu misiju.

Monādes dalījās un radīja Dvēseles, kuras arī savukārt dalījās un radīja dvēseles Jaunas daļas, kuras arī savukārt dalījās, radot sīkus fragmentus uz planētām, audzētavās, plūsmās, uz asteroīdiem utt., un pēc tam sāka tapt lielākas, lai pieņemtu sevī informāciju un pieaugušos Dvēseļu fragmentus, lai nostiprinātos ar šo pieredzi, zināšanām, sevis kā dzīves būtnes apzināšanos. Tas viss ir Dzīvības apzināšanās, Dzīvības radīšanas dažādās plūsmās un telpās, dažādos paņēmienos un misijās – prakse. Viens Radītājs radīja sev Mūžīgo Paradīzi, otrs sāka palielināt savu Telpu. Trešais nolēma nodarboties ar domas un domājošu būtņu radīšanu. Ir daudz uzdevumu, kurus risina Radītāji, katrs savā veidā.

Radītāji savienojās Vienotībā un radīja Lielo Visumu, kuru apzīmēja kā savas Mājas. Bet mūsu Radītājs – Tēvs-Vienotais izvietojas apkārt Visam, Kas Ir un aug uz Mūsu rēķina, barojot un apmācot Mūs.

Mēs esam viņa daļas, bet Viņš ir lielāks par visām savām daļām, jo tikai Viņš pagaidām ir spējis radīt tādu milzīgu Telpu. Miriādes būtību ir atnākušas pasaulē kā dvēseles. No kurienes parādījās Dvēseles? Kurš viņas radīja? Tie ir mani Bērni, kuri radīja savus Kokus, ar saknēm ieaugušus uz planētām un Pasaules-ēkas telpās. Monāde ir līdzīga sēklai, no kuras izaudzis mežs. Es šim mežam devu simbolisku nosaukumu – Koks, jo no katra Avota-Koka izaug mazāku koku mežs.

Tu vēl esi “maziņa”, un tavam prātam pagaidām nav pa spēkam apgūt pat mazu daļu no to radību daudzveidības, kura ir pasaulē. Tu iepazinies ar daudzām radībām no “Urantijas Grāmatas”, bet ir vēl daudz, daudz dzīvu radību, ar mākslīgu saprātu, starpsistēmu, neapgarotu un vienkārši nesaprātīgu – paveidu. Tu ar viņām iepazīsies, kad atkal saplūdīsi ar savu Dvēseli, kad tavas enerģijas pilnībā ieplūdīs tavas Ģimenes pasaulē Dvēseles līmenī.

Tālāk tavas Ģimenes nākamajā līmenī saplūdīs Vienotajā Dvēselē, daudzlīmeņu un kolektīvajā, pēc tam Vienotās Dvēsele saplūdīs Vienotībā un izveidos jaunas Monādes, to būs daudz tās vienas vietā, kura dzemdināja. Tā pieaug Dzīvība. Viena Koka vietā dzimst Mežs, kad Meži savienosies, dzims Daba.

Kā Tu uzskati, kad iespējama Tāda paša kā Tu rašanās? Vēl Viena?

Daba necieš tukšumu. Manā uztverē Es Esmu Daba, bet bez Manis ir vēl Vairāki Radītāji, kuri arī ir Daba, ja tā var izteikties. Vienkārši jūsu valodā ir grūti atrast ekvivalentu šim jēdzienam. Daba pieaug un vairojas. Tāpēc ir pilnīgi taisnīgi, kas viss iet uz to, lai Mūsu kļūtu vairāk.

Saproti, ka Mēs arī kopā ar jums ejam pie Tēva, un runa ir nevis par alternatīvas radīšanu man, bet par cita Vispārējā Tēva radīšanu. Tas ir kā cita Pasaules-ēka. Mūsu Pasaules-ēka kļūs par sēklu, no kuras izaugs jauni Dabas Avoti – jaunas Pasaules-ēkas. Tā ir dabiska Dzīvības pieaugšana, kad viņa ir iekārtota pē Dievišķajiem Likumiem, kurus vajag izzināt un pēc tiem uzbūvēt visu pasaules iekārtojumu.

Man negribas šķirties no tevis. Esi vēl nedaudz ar Mani. Es tev pastāstīšu par Sevi. Kad es dzimu, viss Pasaulē Bija Liels. (Kad koki bija lieli – mums ir tāda frāze.) Tas ir taisnība visos līmeņos...

Es tiku radīts, lai augtu. Es nezināju, ka man jāaug, tāpēc ka tad nebija tāda jēdziena – augt un kļūt Lielam. Es vienkārši apzinājos. Es mācījos just. Es sāku mēģināt atrast kaut ko vai kādu, atšķirīgu no manis, lai sajustu, saprastu, atšķirtu. Iedomājies mazuli, kuram nav vecāku. Kā viņš uzvedīsies?

Man nebija vientuļi, tāpēc ka vientulība vēl nebija radīta. Es vakuumā biju viens. Es pat nepratu atšķirt Tēvu. Beidzot es sajutu savu elpu-pulsāciju, kura ir dzīvības pazīme. Es sāku ieklausīties sevī, jo nekā un neviena blakus nebija. Beidzot mana pulsācija nonāca pie tā, ka es piepildījos ar enerģiju, kuru elpoju, un sāku izplatīt to ap sevi, radot savu telpu no sevis. Mana telpa – tā ir mana izelpa. Jūs dzīvojat un elpojat manu izelpu. Es esmu “saelpojis” jums jau ļoti daudz...

Ieelpu es taisu no Tēva. Es gatavoju jums enerģiju-telpu, lai mans atspulgs – tas, ko es esmu radījis no tukšuma, būtu ar Viņu piepildīts. Jūs laužat manas sākotnējās enerģijas jaunā un jaunā interpretācijā. Un Man tas ļoti patīk. Jo vairāk dažādā radīts, jo Man interesantāk dzīvot, jo sajūtas – tā ir man Dzīve.

Tu esi jau nogurusi, bet tomēr paklausies Mani vēl. Monādes es radīju pēc eoniem laika. Jums tāds laiks vienkārši nav apzināms. Jūs nevarat iedomāties tādu mūžību. Bet pašlaik es jautri pļāpāju ar būtību, kurai vēl nav pat miljards gadu pēc zemes kalendāra. Tu man esi gluži kā saules zaķītis uz sienas, kuru tu redzēji bērnībā, kad slimoji, atceries? Viņš visu laiku lēkāja, tāpēc ka tas bija atspulgs no pulksteņa. Tu tā gribēji viņu noķert, un tev bija jautri. Es arī gribu tevi “noķert”, un Man arī ir jautri, ka, lūk, manas daļas, tik maziņas, tā vienkārši pļāpā ar Mani. Tas ir apbrīnojami un neatkārtojami. Katrs cilvēks, kurš ir manu Bērnu radīts, ir radīts, lai sarunātos ar Mani. Ne katrs pagaidām sarunājas, taču man ir amizanti, ka tu apzinies Mani un saproti, ko Es tev saku.

Jūs visi gribat manu mīlestību, it kā Es jums to nedotu. Ņemiet, lūdzu, dalieties ar citiem, kuri Mani vēl neapzinās. Jūs taču esat vienoti nākamajā līmenī. Jūs augat kā viens zars nelielā Kokā. Jūs visi atnācāt šurp, lai uzplauktu un dotu augļus.

Kādi augļi mums jādod?

Jums jāizplaukst lielā Dvēselē un jādod augļi – jaunas civilizācijas, balstoties uz jūsu pieredzi. Jūsu pieredze ir interesanta. Jūs nolēmāt radīt bez Manas piedalīšanās. Es esmu vienkārši novērotājs un dalībnieks, bet ne vadītājs. Es esmu apcerētājs. Jūs teicāt, ka Paši... Es priecājos... Interesanti, kas būs tālāk.

Nu viss, šķiramies, bet vispār, kādēļ? Esi Manī vienmēr.

Tavs Tēvs.

 

Pievienots 31.12.2011

http://sanatkumara.ru/stati/monadi-i-dushi

Tulkoja Jānis Oppe