Helēna Maistrenko - Slāvu Kristianizācija

Slāvu Kristianizācija jeb

Kā mēs kļuvām Ivani, radniecību neatcerošies                                           2014.06.22.

Vairākas nedēļas, pat mēnešus mani nodarbina jautājums. Kāpēc Cilvēks ir aizmirsis savu misiju, pazaudējis savu Ceļu, pārstājis uzcītīgi, ar mīlestību līdz-radīt sevi dievišķo? Kāda ārēju notikumu virkne un iekšējs pagrimums pamudināja uz atsacīšanos no ciltsrakstiem?

Tātad, misija ir ceļš. Nest Ra Gaismu, sludināt taisnu (пРаВедную) dzīvi un būt tās piemēram, kļūt sevis Radītājam un Dieva līdz-radītājam... Un pie tam saukties par Meklētāju!

Slāvi izmainīja kursu. Ass (noskaņošanās pēc dievišķības) Cilvēki sadalījās daudzās mazās tautībās un valstīs. Norobežošanās, robežas, valodas, tradīcijas, nosacījumi un nosacītības, bet īsi – sevis atdalīšana no Dieva, iziešana no svētuma, veseluma, vienotības rezonanses.

Nemeklēsim vainīgos un nepiesauksim Debesu vai zemes tiesu... Vēl jo vairāk, ka ne Tēvs, ne Debesis netiesā, nesoda, nevajā. Viss tas ir zemes vai ap zemes izdomājumi.

Ko nozīmē: zemes?

Nozīmē, ka cilvēki un pēc dimensijas tuvas būtības ir izdomājušas, izgudrojušas, radījušas pārvaldīšanas, iebiedēšanas “soda” institūtus.

Tēvs netiesā, bet mīl.

Tēvs nedala, bet ļauj.

Nenosoda, bet pieņem.

Tad pieņemsim arī mēs no pozīcijas: visam, kas gadās un notiek, ir mērķis, un tas dāvā impulsu.

Kāds tad ir mērķis? Un uz ko mudina gadījies impulss?

Uz pamošanos.

Sen un daudzi ir pamanījuši: karadarbības, nesaskaņu, brāļu karu rajoni ir asins melni vēža apgabali teritorijā, planētas apziņā un enerģētikā. Tie ir aicināti pamodināt apziņu, atgriezt veselību, viengabalainību visam organismam. Orgāns nedzīvo atsevišķi, atsevišķi no visa organisma. Sākumā viņš “apēd” sevi, bet pēc tam aprij arī visu organismu. Dziedināšanās, pamošanās vajadzīga viscaur!

Slimīgums modina visus: gan Eiropu, gan Āziju, gan Ameriku, gan tos, kas ir konflikta zonas iekšpusē. Kamēr mēs nesapratīsim, ka cīnāmies paši ar sevi, ka, karojot ar brāļiem, nogalinām sevi un bērnus, un nākotni, un dzīvi, ka, neiemācījušies VIENOTIES, paši nogriežam sevi no Augstā Dieva Mīlestības un Vienotības, līdz tam laikam turpināsies un aktivizēsies pretnostatījums.

Mūs modina ar karu, upuriem, ciešanām! Cik gan īsa ir mūsu atmiņa! Tikai trīs – četras paaudzes!

Mēs guļam. Cilvēce guļ. Iestigusi melos un liekulībā.

Vijumu pa vijumam atkārtojas šis asiņainais scenārijs, bet mēs, gluži kā akli kļuvuši, neredzam un nesaprotam, ka tā jau ir bijis un ne reizi vien! Un no jauna, un atkal esam gatavi iepīties pretīgā provokācijā...

Kas tad modina mūs?

Mēs paši! Mūsu citi Es.

Pārstājam beidzot dalīt sevi uz Es un cits, uz Es un viņi. Cilvēces Dvēsele ir vienota. Dvēsele Tēvā – viengabalaina. Tāpēc nepamodies Eiropā – tas esmu nepamodies Es, nepamodies Irākā – atkal Es. Cits Es. Taču viņš un Es – Vienotā daļas. Un šajā nozīmē sadalījuma laikmets ir aizgājis nebūtībā. Es atbildu par tevi, tu – par mani! Mēs ar tevi esam radi Garā!

Tāda sadalītības izšķīšana, dziedinoša transformācija, pārvēršanās vienotībā notiek pirmkārt cilvēciskajā apziņā!

Cilvēki turpina dalīt sevi uz es un cits, uz savu un svešu.

Cilvēki zina par Vienotību un ceļas uz viņu, iziet uz Ceļa, pilda misiju. Tā ir Pamošanās. Tāpēc arī skan aicinoši, svēti, trauksmaini: cilvēki, kļūstiet Cilvēki! Piecelieties no pus dzīvnieciskā kā dzīves, tā arī apziņas stāvokļa! No dalījuma, ienaida, atstumšanas. Un dalīšanas uz sevi un sevi, uz sevi tuvo un sevi tālo, uz sevi un Dievu.

Maskavas Ostankinas parkā uzdūrāmies meistarīgi no koka izgrieztam Bruņiniekam. Aleksandra Ņevska devīze “Kurš ar zobenu pie mums nāks, tas no zobena kritīs!” – nav drauds, bet tikai brīdinājums.

Reliģijas, dzīvesveida, pasaules uzskata uzspiešana pie slāviem ir nākusi daudzkārt, sadalot, pretstatot vienoto Dievišķo Dzimtu, griežot nost Veselajam riecienu pēc rieciena kā ķermeņa daļas no veselīga organisma.

Atkal atkārtosimies. Mēs nemeklējam vainīgos. Mēs meklējam ceļus. Jaunus ceļus izejai no dramatiskajām situācijām, kuras atkārtojas. Nesaprotot, neapzinoties pagātni, neapgūstot traģisko aizmirstību mācību, izeju ir grūti atrast.

Kad notiek tas, kas notiek, piedalās visi.

Slāvi ir pārstājuši pildīt savu misiju, ir sadalījušies ne tikai tāpēc, ka viņus uz to pamudināja, bet arī tāpēc, ka ļāva kļūt sadalītiem, atļāvās noiet no Ass, pieņēma nosacījumus, paražas, likuma (noteikuma, izgājuša aiz dzimtas likuma (кона) ietvariem) tradīcijas.

Vēl viena atmiņas atsvaidzināšana.

Hitlers nāca pie varas un izdarīja to, kas notika ne pats no sevis un ne vienatnē. Viņu atbalstīja, uzkurināja un pacēla milzīgs daudzums cilvēku, cilvēku kolektīvā apziņa, lielu un mazu grupu un kopību darbības. (Lasiet N. D. Volša “Sarunas ar Dievu. 2. grāmatu[1].)

Tātad mēs esam nonākuši līdz sapratnei, ka gadās impulsi, mudinoši milzīgas cilvēku grupas pamosties. Tamlīdzīgi impulsi notiek tad, kad sabiedrība ir nobriedusi pacēlumam vai krišanai, lidojumam vai aptumsumam, atklāsmei vai nonākšanai zvēra stāvoklī.

Tas ir, impulsi negadās nejauši! Tie nobriest un sagatavojas. Un cilvēki nāk spēlēt “savas” lomas. Bet ir arī leļļu meistari, neredzami režisori un scenāristi. Tā ir tā zemes vai piezemes biedējošā “valdība”.

Kāpēc tā vēl joprojām ir aktīva un darbīga? Tāpēc ka mēs tā ļaujam ar sevi apieties. Tāpēc ka mēs esam šķirti. Tāpēc ka mums ir iedvests, ka mēs esam dažādi un atdalīti, bet mēs esam noticējuši un to pieņēmuši. Mēs esam ļāvuši sevi sadalīt un tagad cīnāmies, karojam paši ar sevi.

Tie, kuri ir ēnā, slaktiņā nepiedalās. Viņi novēro, uzkurina, sarīda un... barojas no agresijas un posta enerģijām.

Kamēr mēs nepacelsimies no lineārās domāšanas, darbības, jušanas, mūs uzvarēs un paverdzinās. Mēs tā atļaujam ar sevi apieties. Vienīgi paceļoties uz dievišķības vienotību Tēvā, mēs iziesim no verdzības.

Pretnostatījuma linearitāte, dualitāte nespēj apjēgt Dievišķo Dihotomiju, ieiet Viengabalainības Vienotībā, izrauties no atdalītības. Miesīgais prāts nekad neiemantos Svēto Garu, neieies Debesu Valstībā, neiegūs Kristus Apziņu.

Reliģija kā institūts, kā sabiedriska sistēma manipulēšanai ar cilvēku apziņu nemaz nav identiska ar Kristus parādīšanos un mācību. Arī informatīvi-enerģētiskais karš, kurš trako uz planētas, slēpj un izkropļo patiesību par notiekošo. Ar lineāru prātu, graujošām emocijām būtību neapjēgt, bet zaudējums ir nolemts. Atbildi agresijai ar agresiju, – un tu esi uzvarēts, paverdzināts, iznīcināts, bet pretinieks ir ieguvis tavu spēku.

Par uzvarētāju kļūsi, iemantojot dievišķību. Pār Dieva Cilvēku pie zemes “valdībai” nav varas.

Cilvēces apvienotā apziņa var kļūt Vienota.

Vajag iemācīties VIENOTIES.

 

Helēna Maistrenko

 

Pievienots 01.07.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-4/christianizatsiya-slavyan

Tulkoja Jānis Oppe

---