Елена Майстренко - Воля

Helēna Maistrenko - Griba

17 11 12

2017.11.03.

Kā ieraudzīt vai atpazīt Gribu?

Kāda tā ir: stipra un nesagraujama vai maza un vāja?

Kā sajust tās elpu un pavēlējumu?

Kā nepazaudēt un vairot?

Kamēr Griba ir tevī, tad tā arī ir nemanāma. Bet, ja Griba aiziet, vai to atņem, tad rodas tukšuma un nepilnības sajūta. Šķiet, viss ir savā vietā: rokas, kājas, galva, un nav nekādu sāpju, bet sajūta – it kā esi kļuvis nepilnvērtīgs, neaizsargāts, nabadzīgs.

Nabadzības sajūta taisni un nepārprotami kliedz mums, ka savu daļu esam pazaudējuši – no Ceļa pareizā, likteņa paredzētā, nogājuši, nogriezušies, nomaldījušies! Un šī velkošā, sūcošā, aprijošā sajūta padara vārgu stiprāk par fiziskām sāpēm: dvēseles satraukumi cilvēkam ir postošāki nekā ķermeņa kaites. Ne velti Krievzemē nevis no nāves bīstas, bet no dvēseles un gara kroplības. Tikumiski kropļi ir šausmīgāki par fiziskiem.

Kad dvēseli esi pazaudējis, tad arī ķermenis vārgs kļūs. Bet dvēseli sargā un audzina Griba. Tieši Griba pilnveido, norūda, paceļ dvēseli, piepilda viņas dārgumu krātuvi ar talantiem un tikumiem. Griba dziedina un augšupceļ, apbalvo ar dāsnumu un padara cildenu.

Tad kas tā Griba tāda ir, un kā to nostiprināt?

Iedvesmas stāvokli pazīst visi: lidojums, prieks, spēku un mundruma pieplūdums – kalnus var gāzt! Iedvesma ir dāvāta no augšas kā žēlīga dievišķās enerģijas plūsma. Šajā brīdī patiešām tu paspēj veikt daudz skaista un noderīga.

Bet, lūk, iedvesma aiziet, un darbs vēl nav pabeigts, un spēku un prieka jau ir pamaz, un interese jau dziest, un nogurums ir uznācis. Lūk, te tad arī ieslēdzas Griba. Caur nevaru un negribu, neprotu un nezinu. Turpinu savu ceļu, meklējumus, darbu. Un nevis, ka tik kaut kā, bet skaisti, pilnīgi, maģiski! Caur apstākļu un sevis pārvarēšanu!

Ar vienu iedvesmu tālu neaizbrauksi: te tā ir atnākusi, apmirdzot pasauli ar prieka un triumfa gaismu, te pazudusi...

Un nav jāgaida nākamais iedvesmas paisums, sēžot dīkā. Vajag turpināt iesākto radījumu tikpat skaisti un maģiski kā agrāk. Un tad jauns spēka un prieka vilnis atnāks augstāks un graciozāks, stiprāks un smalkāks, skaistāks un maigāks.

Griba audzina Dvēseli caur darbu, izziņu, pilnveidošanos. Apvelta viņu ar tām netrūdošajām Veltēm, kuras vairs neizzudīs nekad, bet kļūs par nenovērtējamiem dārgumiem – nobriedušas viedas Dvēseles bagātībām.

Griba līdzīgi slīpēšanas instrumentam no dimanta izslīpē briljantu, izslīpē no tīrradņa augstas tīrības kristālu!

Tās neatslābstošajās rūpēs un centienos pēc pilnības dzimst un izaug lieliska, unikāla un neatkārtojama Dvēseles Gaisma! Dvēsele uzkāpj Gaismā! Ar Gribas centieniem cilvēks no bezjūtīga kļūst mazdūšīgs, nīkulīgs, dvēselisks, labsirdīgs un galu galā augstsirdīgs (малодушным, тщедушным, душевным, добродушным, благодушным и, наконец, великодушным)!

No cilvēka dzimst Cilvēks!

Gribas Spēks piemīt tikai Cilvēkam un Dievībai.

No augstsirdības atklājas Ceļš uz Garīgumu.

 

© Copyright: Елена Майстренко, 2017

 

Pievienots 13.11.2017

http://parnasse.ru/prose/small/novel/volja.html

Tulkoja Jānis Oppe