Metta (Galina Vetrova)

Radi sevi

2011. gada 5. aprīlī

 

Daudzi no mums lielāko dzīves daļu ir pavadījuši nepamodināti. Mēs bijām, kā likās, parasti cilvēki, bet tai pat laikā jutāmies ne pārāk mājīgi šajā pasaulē. Varbūt ne visi, bet vairums no mums nejutās kā šejienieši. Mūs ne pārāk interesēja tas, ar ko aizrāvās mūsu vienaudži. Mēs dažreiz jutāmies kā baltās vārnas. Sākumā tas bija nekomfortabli, pēc mēs pieradām...

Mēs tad nezinājām, ka mēs esam atnākuši uz zemi no zvaigznēm...

Mēs nezinājām, ka mēs esam garīgas būtnes.

Mēs nezinājām, ka pavisam ne Zeme ir mūsu dzimtene...

 

Uz mūsu planētas ir Zemes dvēseles un ir zvaigžņu dvēseles. Zemes dvēseļu ir daudz vairāk. Mēs nezinājām, ka mēs esam zvaigžņu dvēseles, mēs tikai jutām, ka aiz šīs pasaules ietvariem ir kaut kas, liels un neiepazīts...

Dziļi mūsu iekšienē dzīvoja ilgas pēc mūsu zvaigžņu mājām. Mēs jutām krūtīs trīsas, kad raudzījāmies zvaigžņotajās debesīs...

Atceros, kā man patika meklēt debesīs dažādus zvaigznājus. Piemēram, Kasiopeju vai Lielo Lāceni...

 

Un jūs? Jūs arī kopš bērnības ir vilinājusi zvaigžņotā debess?..

Apmēram 12 gadu vecumā es izlasīju interesantu frāzi, kuru uzreiz sajutu kā “savējo”: “Tas, kas mani var apmierināt, atrodas aiz šīs pasaules ietvariem.”

 

Droši vien daudzus no jums bērnībā un jaunībā interesēja paranormālas parādības. Es atceros, kā 18 gadu vecumā aizrāvos ar ekstrasensoriku, sazinājos ar diviem spēcīgiem ekstrasensiem. Man ar viņiem bija ļoti interesanti, kaut arī man pašai toreiz vēl nebija pamodinātas ne skaidrzināšana, ne skaidrredzēšana. Tas viss atnāca vēlāk.

Pēc tam es aizrāvos ar astroloģiju. Zvaigžņotā debess atkal mani vilināja. Es toreiz nezināju, ko man saka dvēseles atmiņa, manu zvaigžņu dzīvju atmiņa...

Bērnībā un jaunībā man patika fantastika. Es izlasīju masu interesantu grāmatu. Man patika gan kosmiskās operas D. Hamiltona[1] “Zvaigžņu karaļu” stilā, gan Dž. Harisona[2] “Nevaldāmā planēta”, gan A. Azimova[3], S. Lema[4], K. Saimaka[5] un citu lielisku autoru grāmatas. Tā arī ir manu zvaigžņu dzīvju atmiņa. Atceros, ka man labi palika prātā viena grāmatas “Magelāna mākonis” varoņa frāze, kad atbildot uz jautājumu, kāpēc viņš kļuva par astronautu, viņš teica: “Tāpēc, ka ir zvaigznes...”

Mūsu dzimtās zvaigznes...

 

Un vēl mani ļoti aizrāva fantāzijas žanrs. Es daudzas reizes pārlasīju R. Žeļaznija[6] “Amberas hronikas”, K. Kurtcas[7] “Derini hronikas”. Šeit jau manī runāja atmiņa par maniem Zemes iemiesojumiem, – maģiskiem, priesteriskiem, dziednieciskiem... Es arī tagad ar milzīgu labpatiku pārlasu šīs grāmatas. Tās palīdz man atcerēties. Katru reizi es tajās atklāju kaut ko jaunu.

 

Atcerieties, kā notika jūsu pamošanās. Kas kalpoja tai par grūdienu? Kādam tās bija kaut kādas lielas sāpes vai zaudējums, tāpēc ka Augstākais Es tikai tādā veidā, tikai ar tādu smagu mācību spēja aizklauvēties līdz viņam. Citiem viss bija vairāk vai mazāk gludi.

Pastāstīšu par sevi. Reiz pazīstama sieviete, reiki meistars, ieteica man palasīt dažas grāmatas. Viņas plauktos stāvēja Lazarevs[8], Svijašs[9], Siņeļņikovs[10] un citi. Es sāku tās lasīt – un kopš tā brīža nekādu citu literatūru, izņemot ezotērisko, praktiski rokās neesmu ņēmusi. Es burtiski apriju milzīgu daudzumu grāmatu, un par pirmo īsto atklāsmi man kļuva N.D. Volša[11] “Sarunas ar Dievu”. Es lasīju tās un jutu, ka to visu es jau zinu, ka visa šī zināšana jau ir manā iekšienē. Pēc tam bija daudz citas nopietnas literatūras.

Es daudz strādāju ar sevi, daudz mācījos un turpinu strādāt un mācīties ikdienu.

Pakāpeniski notika apziņas atklāšanās, modās čenelinga, skaidrredzēšanas, dziedniecības spējas, atklājās iepriekšējo dzīvju zināšanas.

Līdz ar pieredzi atnāca vēlēšanās dalīties ar citiem savās zināšanās un iestrādēs.

 

Es piederu Celmlaužu paaudzei jeb agrīnajiem indigo, kā mūs reizēm sauc, cilvēkiem, kuri iemina ceļu daudzām tagad notiekošām izmaiņām. Mūsu paaudzei pienācās nevieglā misija turēt gaismu tad, kad šīs gaismas ne tuvu nebija tik daudz kā tagad.

Ilgu laiku es pieņēmu Augstāko Gaismas Spēku čenelingus un publicēju tos Internetā. Un mani Augstākie Skolotāji ieteica man atvērt savu vietni, lai savāktu kopā visus manus materiālus – čenelingus, tulkojumus, meditācijas – un lai tieši strādātu ar cilvēkiem, un es to izdarīju vairāk kā pirms diviem gadiem. Pa šo laiku es iepazinos ar daudziem lieliskiem cilvēkiem. Paldies jums, ka jūs esat manā dzīvē! Paldies par jūsu atvērtajām sirdīm!

Man nav liekāka prieka, kā strādāt ar cilvēkiem. Kad es redzu, kā viņiem sāk paplašināties apziņa, mainās skats uz dzīvi, ātrāk atrisinās problēmas, atveras sevis realizēšanas ceļi – tas patiešām ir milzīgs prieks! Katrs cilvēks – tā ir vesela pasaule, tas ir vesels visums, un katram no mums ir sevi pilnībā jāatklāj un jāiemanto savs viedums, zināšanas un spējas.

Pieredze mani ir pārliecinājusi, ka bez apzināta darba ar sevi nopietnus rezultātus gaidīt nav vērts.

Teikšu jums godīgi: mana ceļa pirmajos trīs gados man bija ļoti viegli. Es viegli peldēju pa straumi, man parādījās daudz draugu-domubiedru, visi mēs priecīgi un sekmīgi virzījāmies kopā, mani tas ļoti iepriecināja. Taču pēc tam nāca sarežģītas dzīves mācības, kuras piespieda mani vērsties uz savu iekšieni un meklēt, ar kādām īpašībām vajag strādāt, ko nepieciešams sevī izmainīt. Un, lūk, tad es sāku ar sevi strādāt apzināti, un rezultāti nelika sevi gaidīt.

Un tas patiešām tā ir: tikai tad, kad cilvēks sāk ar sevi strādāt, nevis vienkārši bezrūpīgi peld pa dzīves straumi, atsitoties te pret vienu, te pret otru krastu, uzdauzot punus un uzkāpjot uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem, – tikai tad sākas īsta garīga attīstība. Jo tas taču ir viņa Augstākais Es, kurš sagatavo cilvēkam mācības, reizēm sarežģītas mācības, lai pievērstu viņa uzmanību tam, ar ko nepieciešams strādāt. Ja nu reiz cilvēks ir nostājies uz garīga ceļa, viņa Augstākais Es nedos viņam mieru, kamēr viņš nepievērsīs uzmanību savām īpašībām, kuras vajag izstrādāt, tam, kam viņš ikdienu atdod savu enerģiju, utt. Lai ieaugtu Garā, vajag atbrīvoties no tiem milzīgajiem cilvēciskajiem slāņiem, kuri aizsedz no mums mūsu patieso būtību.

 

Mēdz būt, ka pie manis uz konsultācijām un personīgajiem čenelingiem nāk cilvēki, kuri saka, ka ir nonākuši strupceļā. It kā jau ne pirmo gadu cilvēks interesējas par garīgo attīstību, ir izlasījis daudz grāmatu, čenelingu, veic kaut kādas meditācijas utt., bet rezultāta nav – gan darbs, gan personīgās attiecības, gan finanses, gan vispār dzīves apstākļi varētu būt labāki, pie kam daudz labāki.

Kāpēc tā notiek?

Tāpēc ka garīgā attīstība – tas ir darbs. Tāpēc ka, kā ir teicis viens vieds cilvēks, garīgajā pasaulē bezmaksas prieks nemēdz būt. Gan saldu čenu lasīšana ar galviņas paglaudīšanu: “jūs – Dievi”, gan astrālās fantāzijas – tas viss neaizstās mūsu iekšējo darbu ar sevi.

Nekas ārējs nekad neaizstās mūsu iekšējo darbu. Tikai mūsu patstāvīgs apzināts darbs ar sevi dod rezultātus.

 

Bieži saldos čenos tiek teikts: “nedariet neko! Pietiek ar to, ka jums aktivizējas DNS, vairāk neko nevajag, jums viss notiks pats – paplašināsies apziņa, atklāsies skaidrredzēšana, čenelinga velte, attīrīsies enerģētika, atnāks pārpilnība utt.”

Praksē tas nenotiek. Un cilvēki, noticējuši tam, ka viss notiks pēc burvju nūjiņas mājiena viena portāla laikā, galu galā sāk vilties. Portāli paiet viens pēc otra, cilvēki atdod enerģiju gaidām, atdod enerģiju apsolītajam “burkāniņam”, kurš rēgojas deguna priekšā, taču pastāvīgi attālinās, taču maz kas mainās. Un tāpēc daudzi raksta: mēs esam noguruši no pastāvīgajiem čeniem, mums ir apnicis gaidīt debesu mannu. Īpaši tāda vilšanās ir pastiprinājusies pagājušajā gadā. Es zinu daudzus cilvēkus, kuri ir aizgājuši no vietnēm, forumiem, noguruši no solījumiem, kuri atkārtojas gadu pēc gada, bezgalīgajiem čeniem, noguruši atdot savu enerģiju “burkāniņam”.

Bet lai nebūtu pieviltu gaidu, vajag strādāt pašam. Kad cilvēks atdod savu enerģiju “burkāniņam”, viņš tērē enerģiju kā mucā bez dibena. Bet kad viņš ieliek enerģiju savā paša attīstībā – viņš saņem proporcionāli ieliktajam.

Čenelingu lasīšana nav garīgās attīstības veids. Čenelingi palīdz pirmajā etapā, kad cilvēks vēl tikai ir pamodies, kad viņš vēl nav sevi pietiekami apzinājies un viņam ir vajadzīga informācija, viņam vajag pieskarties Māju enerģijām, viņam vajag sevi sajust par to, kas viņš ir patiesībā – garīga būtne, kura iziet materiāla iemiesojuma pieredzi. Bet pēc tam čeni var kļūt par bremzi, ja cilvēks pats ar sevi apzināti nestrādā. Faktiski čeni – tie ir zināmi kruķi, kuri vajadzīgi sākuma etapā, bet pēc tam jau vajag iet ar savām kājiņām. Tas ir ļoti svarīgi.

 

Mēdz būt, ka cilvēks ir aizbraucis uz kāda pazīstama čenelera semināru, divas dienas ir pavadījis ļoti augstās enerģijās, sajutis Māju mīlestību, paaugstinājis savas vibrācijas, parunājies ar domubiedriem. Bet pēc tam atgriežas savā pilsētā, savā ikdienas dzīvē, pie savām parastajām domām – un viņa vibrācijas krītas. Vairs nav tā prieka, kurš pavadīja viņu tajās dienās. Apkārt – parastā pasaule ar tās ikdienas kņadu. Un lai atkal sajustu šo mīlestību, šo prieku, cilvēki sāk braukt uz visiem semināriem. Viņi uzsēžas uz šīm enerģijām, kļūst atkarīgi no tām. Bet kāda jēga ir tam, lai bieži brauktu uz semināriem un paaugstinātu savas vibrācijas, ja tās pēc tam atkal krītas? Jēga ir citā: lai ienestu Māju enerģijas savā ikdienas dzīvē, lai pastāvīgi saglabātu šo mīlestību, šīs augstās vibrācijas, šo tīro dzīves uztveri. Pastāvīgi, nevis tikai semināru laikā. Mūsu uzdevums – atnest Debesis uz Zemi, uzbūvēt Mājas uz Zemes. Neaizlidot ar apziņu pastāvīgi uz augstākām sfērām, bet dzīvot, dzīvot šeit un tagad un padarīt savu ikdienas darbu lieliskāku, tīrāku, interesantāku un saturīgāku.

“Nedzīvot dzīves gaidās” (pārdomājiet šo izteikumu. Tas nozīmē – nedzīvot, gaidot kaut ko labāku, kaut kādu brīnišķīgu dzīvi, atliekot dzīvi uz rītdienu un nepamanot, ka dzīve paiet), negaidīt kārtējo portālu vai 2012. gadu (kurš patiesībā kļūs tikai par vēl vienu gadu daudzo jau tagad notiekošās Pārejas gadu virknē), nenievāt šo “garlaicīgo trīsdimensiju pasauli”, bet padarīt savu dzīvi par savas nemirstīgās dvēseles brīnišķīgu pieredzi.

Nevajag gaidīt kārtējo datējumu – 2012. vai 2017., vai 2030. gadu. Mēs JAU esam šeit. Un mums ir jādzīvo, neko neatliekot uz rītdienu, nedzenoties pēc kārtējā “burkāniņa”, jādzīvo ar savu pilnu potenciālu un jābūvē Debesis uz Zemes.

_________________________________________________*_______________________________________________________

 

Portālu, piemēram, nesenās pavasara ekvinokcijas, laikā patiešām notiek kolosālas enerģijas ielādes. Šī spēcīgā portāla laikā kļuvi pieejami Mer-Ka-Ba atbalsta lauki. Taču pieejami tie kļuva tikai tiem, kuri ir gatavi tam. Tiem, kuri strādā ar savu apziņu un enerģētiku, kas audzē savu gaismas koeficientu. Un praksē notiek tā: atnāk cilvēks, kurš 15 gadus ir ezotērikā, taču viņam Mer-Ka-Ba nav aktivizēta, bet citam, kurš ezotērikā ir tikai 5 gadus, bet strādā ar sevi – viņam Mer-Ka-Ba ir aktivizēta.

Gaidīt, ka viss notiks pats no sevis, pēc pavēlējuma no augšas – tas ir pašapmāns. Jā, enerģijas patiešām nāk, tās palīdz aktivizēt DNS, tāpēc ka mūsu DNS – tā ir antena, kura pieņem enerģijas no kosmosa. Jā, mainās apziņa, notiek transformēšanās procesi fiziskajā un enerģētiskajos ķermeņos. Taču bez sava apzināta darba, pie kam pastāvīga, reālus rezultātus sasniegt ir sarežģīti. Tāpēc arī cilvēki turpina dzīvot ar nobloķētām čakrām, caursitumiem aurā, ar novājinātu enerģētiku, ar fiziskām problēmām, reizēm nopietnām, ar problēmām attiecībās, darbā, finansēs utt. Un tā turpinās līdz tam brīdim, kamēr cilvēks neuzdos sev jautājumu: kāpēc es esmu strupceļā? Kāpēc es nevaru atbrīvoties no problēmām? Bet tāpēc ka, atkārtoju, garīgajā pasaulē bezmaksas prieks nemēdz būt. Un pavirzās tikai tie, kuri paši strādā ar sevi. Un tas, kurš līdz šim laikam to nav sapratis, kurš vēl arvien cer uz debesu mannu – tas riskē ļoti stipri nobremzēt sevi, kamēr nepamodīsies un nesāks strādāt patstāvīgi.

Dažos rakstos var lasīt sekojošo: “Mēs jau visu esam izdziedinājuši, mums vairs nav ko dziedināt. Mēs jau visu esam aktivizējuši, mums vairs nav ko aktivizēt.” Tā ir ilūzija. Simtiem mūsu iemiesojumu laikā mēs esam sakrājuši ļoti daudz slāņu, kurus nepieciešams attīrīt. Un to, kurš ir noticējis tādai pilnīgai izdziedināšanai, gaida ļoti lieli pārsteigumi. Jo cilvēka Augstākais Es taču neatstās viņu mierā, kamēr noteiktas mācības netiks izietas un nepieciešamā attīrīšanās nenotiks.

 

Ļoti bieži cilvēki vienkārši neredz sevi, neapzinās sevi. Viņu ego aizklāj viņiem patiesību, un viņi uzskata sevi par patiešām absolūti tīriem, progresīviem un izdziedinātiem. Viņi ir pieraduši pacelties uz augstām sfērām, taču pie tam neievēro un neizstrādā savas apziņas apakšējos slāņus, kur glabājas ļoti daudz neizstrādātā. Un pastāvīgi nonāk dažādās situācijās, no kurām neizdara secinājumus. Un ego tā arī turpinās aizklāt viņiem patiesību, situācijas viņu dzīvēs atkārtosies, kamēr viņi neapzināsies, kāda ir mācība un ar kādām īpašībām, emocijām utt. vajag strādāt.

Mēs zinām, ka katram no mums ir ne tikai gaišā, bet arī tumšā puse, un šī tumšā puse ir tāda paša mūsu puse kā gaišā. Nav neviena starp dzīvojošajiem uz zemes absolūti un pilnīgi gaiša cilvēka. Bet bieži cilvēki negrib atzīt savu tumšo pusi. Visiem gribas būt gaišiem, bet neizstrādātā, nemīlamā tumšā puse dažreiz parāda sevi tādā veidā, ka viņi pēc tam netic: vai tiešām to izdarīju es?

Taču pat atzīstot sev tumšās puses esamību, mēdz būt, ka cilvēks vienalga turpina neievērot tās izpausmes. Un ja arī ievēro, tad attiecas pret to kā pret kaut ko svešu un māj ar galvu: “Nu, lūk, tagad manī runāja mana tumšā puse.” It kā tas būtu kāds cits, nevis viņš pats. Un turpina ar to cīnīties, tieši cīnīties un mēģināt uzvarēt. Bet kā var cīnīties un mēģināt uzvarēt sevi pašu? Jo tas taču nav kāds cits, šī tumšā puse ir mūsu daļa, nemīlēta un neatzīta. Cīņa nekad neved pie vēlamā rezultāta. Gluži otrādi, viss pret ko mēs cīnāmies, palielinās apjomā.

Viss, no kā mēs baidāmies un ko mēs nemīlam, būs ar mums.

Bet vajag atzīt savu tumšo pusi un iemīlēt viņu. Nosūtīt viņai gaismu, pamēģināt saprast, kādos brīžos viņa liek par sevi zināt, kas tieši iedarbina viņas parādīšanos jūsos. Un pēc tam strādāt ar to, nopietni, apzināti izstrādāt šos momentus. Neatmest ar roku: ai, labi, kā nebūt izsīks pati (pati neizsīks!), bet tieši strādāt ar savu apziņu. Necīnīties un neuzvarēt savu tumšo pusi, bet iemācīties pārvaldīt viņu un pat padarīt par savu draugu. Jo viņa taču patiešām ir mūsu draugs, jo viņa taču rāda mums, ar ko mums vajag strādāt, viņa parāda visus tos slāņus, kuri neskarti glabājas mūsu apziņā. Vajag pateikties viņai, ka viņa mums ir, jo viņa taču palīdz mums katru reizi, kad mēs strādājam ar viņas izpausmi, pacelties uz jaunu apzinātības pakāpi. Vajag praktizēt novērotāju no malas, vienkārši kļūt par savas dzīves un citu dzīves novērotāju, emocionāli neiekļaujoties un no visa notiekošā gūstot mācības.

Apzināti strādāt ar sevi – tas nav vienkārši, taču ne ar ko nav salīdzināmi pēc efektivitātes.

Un kad cilvēks sāk strādāt pats, – lūk, tad arī sākas pats interesantākais. Viņš sāk pētīt pats sevi, sāk apzināties visas savas pagājušās un tagadējās dzīves situācijas, atrod savu “sakrālo rētu” un mēģina to izdziedināt. Un, lūk, šī pašizpēte, pašiedziļināšanās un pašattīrīšanās sagādā ne ar ko nesalīdzināmu baudījumu. Mēs priecājamies, kad veicam pat nelielu, pat mazāko solīti uz apzinātību. Tas patiešām kļūst par svētkiem – tas ir tāds prieks, kad tu esi atradis kaut ko, apzinājies un izstrādājis!

 

Jūs droši vien esam pamanījuši, ka apzināšanās notiek “ jā!” efekta veidā: kaut kas galvā noklikšķēja – un tu kaut ko esi apzinājies, kaut kas ir izveidojies kaut kādā ainā. Pēc tam vēlreiz noklikšķēja: “Bāc! Nu kā gan es to nesapratu agrāk! Jo tas taču gulēja virspusē!” Tieši tā, bieži daudz kas guļ virspusē, bet mums vienalga ir grūti to ieraudzīt un apzināties, tāpēc ka katrs cilvēks priekš sevis paša ir akls plankums. Toties kad tas notiek, kad reizi pēc reizes mēs saliekam arvien vairāk puzles vienā lielā gleznā – cik daudz prieka tas atnes! Un šis apzināšanās, attīrīšanās, atbrīvošanās prieks ir ne ar ko nesalīdzināma sajūta!..

Tikai šajā brīdī, saprotot, ka tu kaut ko esi apzinājies un tātad pacēlies par kaut kādu pakāpieniņu, nevajag apstāties. Tas ir, nevajag sev teikt: “Es kaut ko esmu sasniedzis.” Tāpēc ka, kad to saki – tu apstājies, tu esi apmierināts un laimīgs, bet tu vari tajā tā arī apstāties. Nevar apstāties pie sasniegtā, attīstības process ir nebeidzams. Mēs īstenībā esam spēruši tikai dažus soļus pa kāpnēm, kuras ved uz debesīm, bet šīm kāpnēm vēl ir tik daudz pakāpienu, un mums vēl tik daudz ir nepieciešams noiet, ka dusēt uz lauriem nav piemēroti.

Atkārtoju: garīgais darbs – tas ir darbs. Tā ir pastāvīga apzinātība, tā ir pastāvīga sevis vērošana, savu domu un rīcības analīze, tas ir darbs pie apziņas paplašināšanās, darbs ar savām īpašībām, ar attiecībām un karmiskajiem sakariem, tas ir darbs ar enerģētiku un fiziku. Un vienkārši tāpat, bez apzinātām pūlēm no cilvēka puses, tas viss netiek izstrādāts. Un, lai Dievs dod, lai katrs kaut kādā brīdī to apzinātos un sāktu strādāt patstāvīgi.

 

Aizdomājieties, cik daudz laika jūs veltāt sev? Es zinu, ka daudzi attaisnojas ar laika trūkumu, ar to, ka strādā no rīta līdz vakaram, ar to, ka viņiem ir ģimene, bērni, ka viņiem ir jārūpējas par citiem. Patiesībā pat tajā gadījumā, ja jūs strādājat no zvana līdz zvanam, ir iespēja atstāt laiku sev. Es pazīstu cilvēkus, kuri, neskatoties uz aizņemtību pilnu darba dienu, pastāvīgi strādā ar sevi, atrod tam laiku, vienkārši gudri organizējot savu grafiku. Viņi nenodarbojas ar tukšu laika pavadīšanu, netērē savu enerģiju nevajadzīgām lietām. Viņi prot gan strādāt, gan atpūsties.

Es pazīstu arī citus cilvēkus, kuriem ir brīvs grafiks, un viņi patērē darbam ar sevi 6 un vairāk stundas dienā. Es pati cenšos tādam darbam veltīt ne mazāk kā 3 stundas dienā.

Pat ja jums ir pilna darba diena, kāpēc gan neizmantot jebkuru brīvu brīdi, – transportā, pastaigā, pat darbā (ja nav lielas noslodzes), lai izanalizētu savas domas, emocijas, stāvokli, atrastu, kas ir neharmonisks šajā brīdī, lai pēc tam attīrītos no tā, vai arī veiktu vienkāršus elpošanas vingrinājumus, vai arī vienkārši pabūtu ne-prāta stāvoklī?

Bet lai visu paspētu, var iemācīties pārvaldīt laiku. Hozē Silvam[12] ir lieliska metodika “Mana ideālā diena”. No rīta, uzreiz pēc pamošanās, atrodoties smadzeņu viļņu alfa-līmenī, vajag iztēloties savu ideālo dienu. Iztēloties visu, ko jūs esat ieplānojuši uz šodienu, novizualizēt visu notikumu secību, iztēloties, ka šie notikumi notiek laikus, ka jūs visu un visur paspējat, darāt visu sekmīgi un patērējat mazāk laika kā parasti. Tas lieliski strādā. Ja jums stāv priekšā svarīga tikšanās vai staigāšana pa instancēm, vai kaut kas tamlīdzīgs – iepriekš iztēlojieties, kas viss notiek sekmīgi. Iztēlojieties rezultātu – kā jūs priecājaties par veiksmīgi paveikto lietu. Un galvenais – tādas savas ideālās dienas vizualizēšanas laikā izsakiet nodomu, ka jums visam pietiks laika, ka jūs visu paspēsiet ātrāk kā parasti un jums vēl atliks laiks priekš sevis.

“Ar pateicību es izsaku nodomu, lai visas manis šodien iecerētās lietas noritētu sekmīgi, harmoniski, manam augstākajam labumam un visu labumam, un lai man būtu nepieciešamais laiks darbam ar sevi.”

 

Un vēl: vienkārši padomājiet, vai vienmēr jūs atdodat enerģiju un laiku tam, kas ir jūsu augstākais labums? Un ja atradīsiet kaut ko, ko sen ir laiks izslēgt no jūsu dzīves, nekavējoties atvadieties no tā.

Neaizmirstiet strādāt ar enerģētiku.

Manā rakstā “Reakcija uz enerģijām” http://metta.ucoz.com/publ/reakcija_na_ehnergii/reakcija_na_ehnergii_9_marta_2011/68-1-0-470[13] es aprakstīju, kādas problēmas ir sastopamas cilvēkiem, kuri nestrādā ar savu enerģētisko sistēmu, neattīra un neattīsta to. Ja jūs pietiekamā pakāpē spēsiet pastiprināt savu enerģētisko sistēmu, tad nekādi portāli, nekādi uzliesmojumi uz saules, nekādas magnētiskās vētras nespēs jūs ietekmēt. Vajag censties vienmēr, jebkurā situācijā glabāt savu enerģiju un prast piebaroties ar enerģiju, tā kā tagad un vienmēr mums vienkārši nepieciešama ikdienas enerģētiskā piebarošanās, un mums nepieciešama arī ikdienas attīrīšanās. Un, protams, vajag prast ātri un efektīvi atjaunoties pēc enerģijas piespiesta zaudējuma.

 

Trenējiet fizisko ķermeni. Tikai nevajag sevi pārslogot. Vajadzīga mērena fiziska slodze, kura būs jums komfortabla. Pastaigas, svaigs gaiss, atpūta pie dabas ir ļoti svarīgi visiem. Daba ļoti labi harmonizē auru. Ne velti lauku iedzīvotājiem ir lielāka izmēra auras kā pilsētniekiem.

 

Radiet savā mājā altāri. Lai pat tas būtu neliels galds vai skapītis, kur jūs izvietosiet kristālus, sveces, eņģeļu figūras utt. – visu, kas jums patīk un kas noskaņos jūs uz Dievišķo. Raugoties sveces liesmā, jūs varat meditēt, izteikt savus nodomus, dziedāt mantras, strādāt ar enerģijām utt.

_________________________________________________*_______________________________________________________

 

Pats efektīvākais attīstības veids ir, kad cilvēks vienlaicīgi strādā dažādos veidos visos virzienos, strādā gan ar apziņu, gan ar enerģētiku un fiziku. Tieši tāda sintēze dod ļoti labu rezultātu.

Lai izmainītu sevi, lai radītu sevi, vajag gribu un tiekšanos pilnveidoties. Vajag milzīgu vēlēšanos virzīties uz priekšu uz jaunām gara virsotnēm.

Un kad cilvēks garīgi attīstās, kad viņš pielieto savas zināšanas praksē, viņam nokārtojas viss – gan attiecības, gan finanses, gan vispār viņa sekmīgums dzīvē, – un dzīve atklājas viņam no pašas labākās puses.

 

Nežēlojiet priekš sevis laiku. Rūpējieties par sevi, mīliet sevi, lolojiet sevi, vairāk ieprieciniet sevi. Jūs esat paša labākā cienīgi!

Es vēlu jums milzīgus panākumus sevis apzināšanā, vēlu jum pilnīgu pašatklāšanos un apgarotu kop-radīšanu!

Lai jūsu Gara gaisma vienmēr apmirdz jūsu ceļu!

 

Ar mīlestību.

Metta (Galina Vetrova).

 

Pievienots 14.07.2011

http://metta.ucoz.com/publ/sozdaj_sebja/sozdaj_sebja/82-1-0-533

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. “Edmond Hamilton”; Гамильтон, Эдмонд” (Tulk. piezīme)

[2] Skat. “Harry Harrison”; “Гарри Гаррисон” (Tulk. piezīme)

[3] Skat. “Isaac Asimov”; “Азимов, Айзек” (Tulk. piezīme)

[4] Skat. “Stanisław Lem”; “Лем, Станислав” (Tulk. piezīme)

[5] Skat. “Clifford D. Simak”; “Саймак, Клиффорд Дональд” (Tulk. piezīme)

[6] Skat. “Roger Zelazny”; “Желязны, Роджер” (Tulk. piezīme)

[7] Skat. “Katherine Kurtz”; “Куртц, Кэтрин” (Tulk. piezīme)

[8] Skat. “Лазарев, Сергей Николаевич” (Tulk. piezīme)

[9] Skat. “Свияш, Александр Григорьевич” (Tulk. piezīme)

[10] Skat. “Валерий Синельников” (Tulk. piezīme)

[11] Skat. “Neale Donald Walsch”; “Уолш, Нил Доналд” (Tulk. piezīme)

[12] Skat. “Silva Method”; “Сильва, Хосе” (Tulk. piezīme)

[13] Skat. http://sanatkumara.lv/index.php/14-metta/214-reakcija-uz-energijam (Tulk. piezīme)