Print

Natālija Koteļņikova - Četri dzīvnieki pie Savaofa troņa

Pētot Urantijas Grāmatu, es uzdūros vienam ievērības cienīgam dokumentam – par tiem “četriem dzīvniekiem”, kuri nostājās četros stūros pie Savaofa Troņa. Taču sākumā izlasīsim dažus fragmentus no šīs tēmas pētījumiem dažādās vietnēs.

14 12 31 01

Pirmais avots: http://vision7.ru/publ/rasskazy_o_nechistoj_sile_i_volshebnykh_sushhestvakh/simvolika_tela_glaz/25-1-0-2962:

14 12 31 a

Jāņa atklāsme:

Stūros – četri evaņģēlistu apļi, no trešā riņķa – aiz ceturtā, uz aplocēm – vārdi un skaidrojums: “Mateju attēlo eņģelis, Dieva sūtnis; Marku attēlo ērglis, kurš paceļas debesīs; Lūku attēlo Vērsis, Pasaule; Jāni attēlo lauva, šķirstā ielikts.” ("Матфей писан ангел, посол Господень; Марко писан орлим, возлете на небеса; Лука писан Телчим, Мир; Иоанн писан лев, во гробе положиша".)

14 12 31 02

Pakavēsimies sīkāk pie Ecēhiēla Vīzijas – pie mistiskas simbolikas piesātinātas ainas, kurā dievs parādās Jūdejas pravietim Ecēhiēlam un kura atklāj tāda paša nosaukuma grāmatu Bībeles pravietisko grāmatu sastāvā. Grāmatu sastādīja Ecēhiēls tā saucamā Babilonas gūsta laikā, pēc tam, kad Jūdejas karaļvalsti 587. gadā p.m.ē. iekaroja Babilonas ķēniņš Nebukadnecars II, un daudzi jūdi tika aizvesti gūstā. Tiek stāstīts, ka vīzija pravietim bija, kad viņš atradās pārceļotāju vidū pie Hovaras upes, to pavadīja visādu veidu dabas satricinājumi: “nāca stipra vētra no ziemeļiem, pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bija spožums visapkārt” (Vecā derība, pravieša Ecēhiēla Grāmata 1, 4).

Šajā ugunī Ecēhiēlam parādījās četri noslēpumaini dzīvnieki, kuriem visiem bija četras sejas – cilvēka, lauvas, vērša un ērgļa, un četri spārni, no kuriem divi apklāja viņu ķermeņus un rokas, bet divi citi, sakrustoti, slēpa kaut ko, ko viņi vienlaicīgi aizsargāja un nesa un no kā nāca uguns un zibens zaigošana. Dzīvnieki pārvietojās zibens ātrumā, “katrs gāja taisni uz priekšu”, ne reizi savā gājienā negriežot seju atpakaļ. Blakus katram pravietis ieraudzīja riteņus ar “augstiem un briesmīgiem” lokiem, pilniem ar acīm, kuri bija ierīkoti “it kā ritenis ietilptu ritenī”, un gāja uz visām pusēm reizē ar dzīvniekiem. Virs dzīvnieku galvām bija “it kā debess izplatījums, kā brīnišķīgi mirdzošs kalna kristāls”, no kura skanēja balss; virs izplatījuma bija kas līdzīgs tronim, uz kura pravietis saskatīja varavīkšņainā ugunī mirdzošu cilvēka līdzību. “Tāda bija Tā Kunga godības parādība,” – secina Ecēhiēls, pēc tam viņš “nokrita uz sava vaiga un dzirdēja kādu runājam”, aicinot pravietiskai kalpošanai (Vecā derība, pravieša Ecēhiēla Grāmata, 2, 1-5).

 

Otrais avots: http://newsmonk.ru/blog/archives/2363

Neapšaubāmi, ka četri dzīvnieki visvairāk atgādina četras būtnes (chajot) no Ecēhiēla grāmatas – Dieva ratu darbinošus spēkus, kuri, saskaņā ar pravieša vīziju, ir apveltīti ar zoomorfiskām īpašām, kas nav pretrunā ar seno austrumu tradīciju, kurā tādā veidā attēlo svēto un ķēniņu sfēru sargus. Ecēhiēls viņus viennozīmīgi identificē kā ķerubus.

Tātad, debesu būtnes, kuras aprakstītas pravieša Ecehiēla vīzijā (Ecēhiēla Grāmata 1, 4-25) – tās tomēr ir spārnoti tetramofi (būtnes ar četrām sejām: lauva, vērsis, cilvēks un ērglis).

Bet Jāņa Atklāsmēs ir runa par Dzīvniekiem, no kuriem viens ir līdzīgs lauvam, otrs – vērsim, trešais – cilvēkam, bet ceturtais – lidojošam ērglim. Teksts nerunā ne par četrām sejām katrai no būtnēm, ne par katra dzīvnieka individuāli raksturu.

14 12 31 03

Tetramorfs

Četri dzīvnieki izpilda ko līdzīgu liturģiskai himnai, vērstai pie visuma un vēstures Valdnieka. Tā sākas ar trīskāršu saucienu “Svēts!”, kas savukārt nosūta mūs pie pravieša Jesajas aicināšanas (Jesajas grāmata 6:3) un trisagiona, kuru serafi raida augšup Tronī Sēdošajam.

Tādejādi, četras būtnes ap Dieva Troni savieno sevī vecās derības ķerubus un serafus (Ecēhiēla Grāmata 9:3 un Jesajas grāmata 6:1-3). Dzīvnieki piedalās debesu liturģijā (“Un četras dzīvās būtnes sacīja: āmen!”) (Atklāsmes grāmata 5:14), kā arī ir starpnieki starp Dievu un septiņiem eņģeļiem (“Viena no četrām dzīvajām būtnēm iedeva septiņiem eņģeļiem septiņus zelta kausus.”) (Atklāsmes grāmata 15:7).

Par lauvas, vērša, cilvēka un ērgļa, kuriem līdzīgi četri dzīvnieki, simbolikas izcelšanos eksistē dažādas hipotēzes. Daži reliģijas pētnieki tajos redz pasaules četru elementu izpaudumu: lauva – uguns, vērsis – zeme, cilvēks – cilvēce, ērglis – gaiss. Pēc citu domām, tās ir spēka, vīrišķības, varenības un ķēniņa varas metaforas.

Analoģijas var atrast senā dzīvnieku, īpaši vēršu, kultā. Mezopotāmijā jau astotajā gadsimtā pirms mūsu ēras zikurātus rotāja ar spārnotiem un cilvēkveidīgiem lauvām un vēršiem.

Atslēga šo attēlu interpretācijām jāmeklē Tuvo Austrumu zvaigžņu simbolikā. Babilonas tradīcijā tika uzskatīts, ka planētas pārvietojas pa cietu sfēru, kura ieskauj debesu okeānu. Babilonieši ticēja, ka šajā ceļā ir izvietots “zodiaks”, kura svarīgākie pieturas punkti ir četras debesu puses – Vērša, Lauva, Ērgļa un Cilvēka (Ūdensvīra) zvaigznāji. Starp citu, Babilonas galvenās dievības bija saistītas ar astroloģiju un zodiaka zīmēm – tās ir Marduks (spārnots vērsis), Nergals (spārnots lauva), Ninurta (ērglis vai skorpions), kā arī Debesis jeb Nabu (Ūdensvīrs). Šīs dievības tika uzskatītas par četru debess pušu sargiem, kuri nosaka saules un gadalaiku sākuma stāvokli. Taurs (vērsis) bija pavasara ekvinokcijas, Lauva – vasaras saulgriežu, Vērsis – rudens ekvinokcijas, bet Ūdensvīrs – ziemas saulgriežu zvaigžņu zīme.

 

Kristiešu interpretācija

Baznīcas tēvi četru dzīvnieku simboliku interpretēja pēc kristiešu loģikas, kas bija tipiski patriarhu ekseģēzei. Svētais Heronīms uzskatīja, ka debesu gari pie Dieva Troņa tādu izskatu ir ieguvuši, lai simboliski norādītu uz Kristus noslēpumu. Tādā interpretācijā cilvēks simbolizē Dieva Dēla iemiesošanos, vērsis – ciešanas, lauva – augšāmcelšanos no miroņiem, bet ērglis – uziešanu debesīs. Citādi sakot, tajos ir atspoguļots, ka Kristus sākumā kļuva cilvēks, pēc tam mira kā upura vērsis, pēc tam augšāmcēlās kā lauva un pacēlās kā ērglis.

14 12 31 04

Būtu arī jāatzīmē, ka četri dzīvnieki, kuri Atklāsmes grāmatā ir attēloti kā pārdabiskas būtnes, ar laiku sāk simbolizēt četras Evaņģēlija grāmatas un to autorus: lauva – Mateju, vērsis – Lūku, cilvēks – Marku, ērglis – Jāni. To izskaidroja dažādi, piemēram, Marku attēloja kā cilvēku, tāpēc ka viņa Evaņģēlijs ir pats vienkāršākais un cilvēkam saprotamākais. Mateju attēloja kā lauvu, tāpēc ka Jēzū viņš saskatīja Mesiju, Lauvu no Dāvida dzimtas. Lūka “kļuva” par vērsi, tāpēc ka vērsis ir darba un upura dzīvnieks, un tieši tādu Lūka mums rāda Kristu: kā Kalpu, kurš pie krusta nesa Upuri par visu cilvēci. Savukārt Jāni attēloja kā ērgli, par cik no visiem dzīvniekiem tikai ērglim ir ļauts tieši skatīties uz sauli, bet Jānis visizjustāk ir aprakstījis mūžības noslēpumus un patiesības. Reizēm dzīvniekus ar evaņģēlistiem identificēja nedaudz citādā kārtībā (piemēram, Mateju attēloja kā cilvēku, bet Marku – kā lauvu) – Baznīcas Tēvi no sākuma nepiekrita cits citam šajā jautājumā.

Vēlāk cilvēka (bieži – spārnota) simbolikas interpretācija parādījās kā norāde uz Kristus un Viņa dzimšanas ģenealoģiju (ar to sākas Mateja Evaņģēlijs); lauvā sāka redzēt Marka Evaņģēlija sākumu, kurā tiek stāstīts par Jāņa Kristītāja sprediķi tuksnesī; vērsis (kā upura dzīvnieks) simbolizēja Lūkas Evaņģēliju, kurš sākas ar Caharijas upuri. Bet ar ērgli saprata Jāņa Evaņģēlija garīgās augstienes.

 

Teksts no Urantijas Grāmatas. http://www.urantia.ru/book/Paper34.asp

Saprāta septiņi palīggari ir lokālā visuma Dievišķās Aizbildnes radījums. Šie saprāta gari ir līdzīgi pēc sava rakstura, bet atšķirīgi varenībā, un viņi visi nes uz sevis Vispārējā Gara zīmogu, kaut arī diezin vai viņi ir uzskatāmi par personībām atrautībā no savas Mātes-Aizbildnes. Septiņi palīggari (septiņas uguns lāpas pie Troņa, N.K.) ir ieguvuši sekojošus nosaukumus: vieduma gars, pielūgsmes gars, padoma gars, zināšanas gars, drošsirdības gars, sapratnes gars un intuīcijas – ātrās apzināšanās – gars.

Tādi ir “septiņi Dieva gari”, kuri kā “uguns lāpas dega goda krēsla priekšā”, pravieša ieraudzīti simboliskos tēlos. Taču blakus septiņiem saprāta palīggariem viņš nesaredzēja divdesmit četru sargu krēslus. Šī liecība ir divu priekšstatu sajaukums, no kuriem viens attiecas uz visuma galvaspilsētas pasauli. Bet otrs – uz sistēmas galvaspilsētu. Šie divdesmit četri vecajo krēsli atrodas Jerusemā, jūsu apdzīvoto pasauļu lokālās sistēmas galvaspilsētā.

Taču tieši par Salvingtonu rakstīja Jānis: “No goda krēsla nāk zibeņi, balsis, pērkoni” – visuma telpiski paziņojumi lokālajām sistēmām. Viņš arī redzēja radības, kuras vada orientāciju lokālajā visumā, galvaspilsētas pasaules dzīvos kompasus. Orientācijas vadību Nebadonā veic četras Salvingtonas radības, kuras iedarbojas uz visuma strāvām un saņem kvalificētu palīdzību no pirmā darbībā esošā palīggara – intuīcijas palīga, “ātrās saprašanas” gara. Diemžēl šo četru radību – nosauktu par dzīvniekiem – apraksts tika izkropļots; viņas izceļas ar nesalīdzināmu skaistumu un formas pilnību.

Kompasa četri virzieni ir universāli un Nebadona dzīvei piemītoši. Visām dzīvajām radībām ir fiziskie ķermeņi, jutīgi pret šīm vērstajām strāvām un reaģējoši uz tām. Šie radībām piemītošie veidojumi replicējas uz visiem dzīves līmeņiem visumā – līdz pat individuālām planētām; kopā ar pasauļu magnētiskajiem spēkiem tie tādā veidā aktivizē daudz dzīvnieciskā organisma mikroskopisko ķermeņu, ka orientācijas šūnas nemainīgi norāda uz ziemeļiem un dienvidiem. Tā orientēšanās telpā sajūta uz visiem laikiem tiek nostiprināta visuma dzīvajās būtnēs. Šī sajūta nav kaut kas cilvēkam pilnīgi nepazīstams. Tādi ķermeņi uz Urantijas pirmo reizi tika konstatēti gandrīz vienlaicīgi ar šī vēstījuma rašanos.

 

Noslēgumā vēl viena norāde.

Avots: http://www.e-reading.link/chapter.php/39858/11/Morozov_-_Otkrovenie_v_groze_i_bure.html

Pēc tam pēc kāda laika es paskatījos, un, lūk, debesīs mākoņos pavērās sprauga, un iepriekšējā jūras balss, skanoša kā taure, teica man:

– Pacelies domās uz šejieni, un es tev parādīšu, kam jānotiek pēc tam.

Un mani uzreiz pārņēma iedvesma. Un, lūk, tajā pašā vietā debesīs (pēc astronomiskiem aprēķiniem) tad arī atradās Troņa zvaigznājs[1] ar uz tā sēdošu mākonīti, kurš ar savu izskatu atgādināja jašmu un oranžu serdoliku, un Tronis atradās pa vidu Piena Ceļa varavīksnei, pēc skata (dienas zilgmes tērpā) līdzīgs gaišzili zaļam smaragdam.

Apkārt Troņa zvaigznājam bija divdesmit četri sēdekļi – divdesmit četras tiešas uzkāpšanas debesīs spārnveidīgas joslas – un uz tām sēdēja divdesmit četri vecajie – katrs atbilstošs dienas un nakts stundai – ietērpti gaišos dienas zilgmes tērpos, ar Zelta Vainagu (17. zīm.) uz galvām. Bet no Troņa nāca zibeņi un pērkoni, un virsū nākoša negaisa skaņas, un dega pretī viņam septiņas ugunīgas Lielās Lācenes lampādes, septiņas dievam piederošas dvēseles. Bet apkārt Tronim stikla jūra – debesu velve – caurspīdīga kā kristāls, bet šai jūrai pa vidu un apkārt Troņa zvaigznājam atrodas četru gadalaiku dzīvnieki, pilni ar acīm – mūžam mirdzošām zvaigznēm – priekšā un aizmugurē.

Pirmais no viņiem – visu aprijošā rudens zvaigznājs (18. zīm.) – līdzīgs lauvam; otrais – barojošās vasaras zvaigznājs (19. zīm.) – līdzīgs Vērsim; trešajam – visu nogalinošās ziemas zvaigznājam, Strēlniekam (20. zīm.) ir seja kā cilvēkam, bet ceturtais dzīvnieks – pavasara zvaigznājs – spārnotais zirgs Pegazs (21. zīm.) – līdzīgs lidojošam ērglim.

Un viņiem bija, it kā uz sevi katru, pa sešiem spārniem (pa sešām spārnveidīgām joslām – tiešas uzkāpšanas debesīs stundām), apļveidīgi izvietotiem, bet sev iekšā un blakus viņi ir pilni ar acīm – zvaigznēm – un ne dienu, ne nakti viņiem nav miera, gavilējot ar savu mirgošanu:

– Svēts, svēts, svēts, mūsu valdnieks dievs visvarenais, tas, kurš bija, ir un būs!

Un pa to laiku, kad četru gadalaiku dzīvnieki slavina un cildina uz Troņa sēdošo un pateicas viņam, mūžu mūžos dzīvojošajam, – tad divdesmit četri vecajie – stundas, pēc kārtas klanās viņam – nolaižas pie horizonta katrā debess diennakts apriņķojumā. Viņi slavina mūžībā dzīvojošo un katru diennakti liek Vainaga zvaigznājam krist Troņa priekšā. Un vecajie-stundas tādā veidā saka:

– Cienīgs tu esi, mūsu valdnieks, pieņemt godu un slavu, un varenību. Viss ir tevis taisīts, viss radies un eksistē pēc tavas gribas.

14 12 31 05

Zīm. 17. Ziemeļu Vainags, Debesu Spārni un Jāņa četru dzīvnieku krustveidīgs izvietojums pa ekliptiku.

14 12 31 06

Zīm. 18. Lauvas zvaigznājs, kur Saule atrodas pirms rudens sākšanās, pēc Grienberg’a 1612. gada manuskripta, kurš glabājas Pulkovas observatorijas bibliotēkā.

14 12 31 07

Zīm. 19. Vērša zvaigznājs, kur saule atrodas pirms vasaras sākšanās, pēc Grienberg’a.

14 12 31 08

Zīm. 21. Ērgļa, Delfīna un Antinoja zvaigznāji pēc Grienberg’a.

No N.K.:

Var salīdzināt vairākus fragmentus, lai saprastu, kur atrodas Troņa zvaigznājs (troņa enerģijas).

1. Šie divdesmit četri vecajo krēsli atrodas Jerusemā, jūsu apdzīvoto pasauļu lokālās sistēmas galvaspilsētā.

2. Apkārt Troņa zvaigznājam bija divdesmit četri sēdekļi – divdesmit četras tiešas uzkāpšanas debesīs spārnveidīgas joslas – un uz tām sēdēja divdesmit četri vecajie – katrs atbilstošs dienas un nakts stundai – ietērpti gaišos dienas zilgmes tērpos, ar Zelta Vainagu (17. zīm.) uz galvām. Bet no Troņa nāca zibeņi un pērkoni, un virsū nākoša negaisa skaņas, un dega pretī viņam septiņas ugunīgas Lielās Lācenes lampādes, septiņas dievam piederošas dvēseles.

Tātad Troņa zvaigznājs kā lokālās sistēmas Centrs atrodas Jerusemā, astrālo pasauļu galvaspilsētā. Kā mēs jau redzējām, sistēmu vada viens no Lanonandekiem, līdzīgi Luciferam un Sātanam. Par cik pēdējie tika aizvākti sacelšanās dēļ, nomainīt atnāca tādi paši Mihaēla un Dievišķās Aizbildnes Dēli – Lanonandeki, par kuriem mēs jau uzrakstījām (http://sanatkumara.ru/stati-2014/na-urantii-o-liutsifere-pochti-nichego-ne-bilo-izvestno[2]). Visdrīzāk arī Savaofs ir viens no Dēliem-Lanonandekiem, atnācis nomainīt Luciferu.

 

Pievienots 31.12.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-2014/chetvero-zhivotnich-u-prestola-savaofa

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Kasiopeja (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/2-uncategorised/475-urantijas-gramata-uz-urantijas-par-luciferu-gandriz-nekas-nebija-zinams (Tulk. piezīme)