Karma

Tas vienkārši ir mēģinājums izpētīt jēdzienu “Karma”, manas vispārējās izglītošanās turpinājums. Kā šis jēdziens ir izmainījies jauno zināšanu gaismā? Sākumā es izmantoju dažas definīcijas no interneta. Es tām pilnīgi piekrītu. Tas ir atskaites punkts. Eju dziļāk, taču nepretendēju uz novitāti un atklājumiem.

No Vikipēdijas: visuma cēloņu-seku likums, saskaņā ar kuru cilvēka taisnas un grēcīgas darbības nosaka viņa likteni, viņa izjūtamās ciešanas un baudas. Karma ir cēloņu-seku virknes, sauktas par sansaru, pamats, un tā galvenokārt tiek izmantota sakaru, kuri iziet aiz vienas eksistēšanas ietvariem, izpratnei. Karmas likums īsteno cilvēka darbību, kā ar pozitīvu, tā arī ar negatīvu raksturu, seku realizāciju un tādejādi padara cilvēku atbildīgu par savu dzīvi, par visām tām ciešanām un baudām, kuras tā viņam atnes. Rezultātus jeb “karmas augļus” sauc par karma-phala. Karmas likuma darbība aptver kā pagājušās, tā arī nākošās cilvēka dzīves. Darbību, kuru cilvēks veic atbrīvotajā mokšas stāvoklī, nerada sliktu vai labu karmu.

Karmas jēdziens saknes aizsniedzas līdz agrīnajām Urušpadām, saskaņā ar kurām visas dzīvās būtnes ir atbildīgas par savu karmu – savām darbībām un to sekām – un par savu atbrīvošanos no sansaras dzimšanas un nāves virpuļa. Vedantā noteikta loma tiek piešķirta Dievam kā karmas augļu sadalītājam un ar spēku mainīt indivīda karmu. Kopumā budisma un vairuma hinduisma tradīciju sekotāji aplūko dabiskos cēloņu-seku likumus kā karmas rezultātu pietiekamu izskaidrojumu. Saskaņā ar citu redzes viedokli guru, darbojoties kā Dieva pārstāvis, var mācekli daļēji atbrīvot no karmas.

OMka Prosvetlennyy[1]

Šis SANSKRITA vārds izsaka hinduisma reliģijas centrālo dogmu, saskaņā ar kuru jebkuras dzīvas būtnes liktenis ir iepriekš noteikts ar viņas darbību un iepriekšējo dzīvju kopumu.

Neatkarīgi no tā, vai cilvēks tic PĀRIEMIESOŠANĀS principam, sirds dziļumos katrs cilvēks parasti zina, ka pļauj to, ko sējis. Visas domas un nodomi, kuri slēpjas aiz mūsu darbiem, realizē bumeranga efektu, kurš atgriežas pie mums šajā dzīvē vai vienā no nākošajiem iemiesojumiem. Katrs NODOMS, katra darbība nosaka mūsu nākotnes notikumus.

Vārds “karma” nozīmē darbu, veikumu, bet ne sodu. Mēs visi bieži dzirdam piezīmes, piemēram: “Nezinu, par kādiem pagātnes darbiem man tādas nedienas. Redzams, tāda ir mana karma.” Šajos vārdos ir saklausāma it kā žēlošanās par smago nastu, bez tam tiem ir nevērības nokrāsa. Tie, kuri tā saprot karmu, nezina, ka tā ir ļoti cieši saistīta ar CĒLOŅA UN SEKU LIKUMU. Karmā kā tādā nav nekā negatīva, un ar morāli tai nav nekāda sakara. Visums netiesā. Gluži otrādi, viņš ir augstākā mērā taisnīgs. Katrā cilvēciskā eksistencē karma pārstāv vai nu atalgojumu, vai arī parāda nomaksu.

Karma eksistē, lai cilvēcei mācītu ATBILDĪBU. Ja cēlonim neatbilst sekas, rodas enerģētisks disbalanss. Karma – tas ir tas, kas ļauj enerģijai iegūt līdzsvaru.

Ievērojama daļa no tā, ko mēs saucam par “karmu”, tiek izvēlēta vēl pirms dzimšanas. Dvēseļu pasaulē mēs precīzi zinām, kāda pieredze ir jāizdzīvo mūsu dvēselei materiālajā pasaulē, lai tālāk nezinātu citu pieredžu, izņemot beznosacījuma mīlestību, tas ir, pilnīgu PIEŅEMŠANU. Katram no mums atliek tikai nolemt, cik laika un cik dzīvju viņam būs vajadzīgs, lai sasniegtu šo stāvokli. Līdz tam laikam, kamēr nebūs līdzsvara, mums nāksies atkal un atkal pāriemiesoties. Līdzsvars iestāsies tikai tajā momentā, kad mēs uzņemsimies atbildību un sāksim saprast ar SAPRĀTU, nevis ar INTELEKTU.

Galu galā katra cilvēka karma – tas ir viņa pieredžu balanss. Sava karma ir katri ģimenei, katrai tautai un rasei, katra reliģijai un valstij, kā arī planētai Zeme kā dzīvai būtībai. Par cik visums veido vienotu veselu, mēs visi esam cits ar citu kolektīvā APZIŅĀ. Lūk, kādēļ cilvēciskajām būtnēm ir tik svarīgi mīlēt citai citu un savstarpēji palīdzēt, mums ir jādzīvo ne tikai MĪLESTĪBĀ, bet arī SAPRĀTĀ.

Antons Kuzņecovs, http://1-veda.info/_etc/karma.html:

Karma tulkojumā no Sanskrita nozīmē “Darbība”. Ar katru savu darbību cilvēks savā apkārtnē pamodina kaut kādas parādības un būtības, kuras līdzīgas viļņiem ar dažādām īpašībām (“apļi/ņirba uz ūdens virsmas”). Šīs parādības un būtības ir dzīvas, un viņas pazīst savu avotu kā savu vecāku. Būtības, cilvēka darbību radītas, pastāvīgi atgriežas pie sava “vecāka” – pie cilvēka – un lūdz uzturēt viņu eksistēšanu.

Ja cilvēks, piemēram, ir kādu piemānījis, tad viņš ir radījis piemānīšanas būtību, kura kādu laiku “padzīvosies savā vaļā” starp cilvēkiem un atgriezīsies atpakaļ pie viņa, lai cilvēks viņu atkal pabarotu ar sevi (uzturētu viņā dzīvību), jo viņa taču vēlas dzīvot! Tāpēc cilvēks sastopas ar savu paša piemānīšanu, bet jau “pieaugušu”. Nepazinis viņu, viņš cieš un žēlojas par “likteni”. Tāpat mēs radām labas būtības, kuras dzīvo starp cilvēkiem un, kļuvušas vecākas, pabarotas, atgriežas atpakaļ “mājās” – pie mums – kā veiksme. Katra doma, katrs vārds, katra darbība – viss tas ir dažāda veida un dažāda spēka parādības/būtības, kurām piemīt savi ķermeņi, savas intereses un vēlmes un kuras patstāvīgi darbojas vidē, kurā viņas ielaidis cilvēks.

Viss, kas iziet no cilvēka – atgriežas pie viņa, bet “konkrētākā”, noformētā veidā (kā bērni). Tāds ir Eksistēšanas likums – mūsu pilnīgi abstraktā apziņa apzinās pašas eksistenci un iegūst vārdu “Es”. “Es”, apzinoties un izdarot kaut kādas ietekmes (karmu) uz apkārtni, iegūst konkrētu ķermeni. Ķermenis, veicot darbības (karmu) savā vidē, iegūst konkrētus notikumus, kuri apstiprina un parāda pašas darbības blīvākā un konkrētākā līmenī. Viss iziet no “Es” un atgriežas pie “Es”; tas ir karmas Likums, darbības Likums.

Kaut arī jebkuram cilvēkam ar attīstītu apziņu karmas Likums (atmaksāšanas Likums) ir acīmredzams, tomēr vairums to noraida, par cik negrib vai baidās atbildēt par savu rīcību. Vēl vairāk, atbildības jēdziens mūsdienu sabiedrībā ir gandrīz pazaudēts, vīrs neuzņemas atbildību par ģimeni, ārsts neatbild ne tikai par pacienta veselību, bet arī dzīvību, skolotājs neatbild par skolnieku, valdība neatbild par pilsoņiem, vadītājs neatbild par padotajiem un tā tālāk.

 

Saruna ar Pasaules Dvēseli

Vēršos pie Pasaules Mātes (Pasaules Dvēseles), lai apspriestu Karmas un Cēloņu-seku sakara jēdzienu jauno priekšstatu un zināšanu gaismā.

Pasaules Dvēsele:

Mūsu saruna nebūs vienkārša, tā daļēji salauzīs jūsu dogmas un pārlāpstos visus jūsu priekšstatus. Tu esi gatava?

Protams, es izdzirdēju un sapratu Tevi.

No Vienotā (budhiālais plāns) redzes viedokļa Karmas nav. Šeit nav cēloņu. Cēloņu ķermenis atrodas zemāk, Cēloniskajā ķermenī.

Nolaižoties uz Cēloņu plānu, uz Augstāko Mentālu, uz Karmisko – Cēlonisko – Kauzālo Ķermeni, mēs šeit atrodam likumu krājumu. Tie saka, ka viss, lai pie kā pieskartos cilvēks, rada sekas. Viss, lai par ko nepadomātu cilvēks, rada cēloņus.

Tātad visa cilvēciskā dzīve ir cēloņu un seku kamols. Un kamēr cilvēks atrodas plānā, kur viņš darbojas, domā un rīkojas, viņš atrodas noteiktā sasaistē. Tā ir sasaiste ar visu cilvēka rīcību jebkurā viņa dzīvē.

Nav nosodījuma vai soda, ir tikai pieredze, apstākļu un reakciju uz notikumu secību komplekts. Dvēsele mācās un ne vienmēr rīkojas loģiski. Viņa darbojoties mācās loģiku un pieņem apstākļus, kuri viņu apmāca, dzīvo tajos un reāli izzina Dzīvi ar visām tās īpatnībām.

Izejot no notikumu secības (uz augstākajiem apziņas plāniem), izzūd pati sasaiste. Nav secības, nav cēloņu un seku. Tātad iziešana no karmas – tā vienkārši ir iziešana no cēloņu-seku sasaistes uz tām realitātēm, kur nav secības, tas ir, uz dvēseles augstākajām pasaulēm.

Nav sliktas un labas karmas, ir tikai komplekts no apstākļiem, kuros jūs izvēlaties noteiktas reakcijas – kā domas, darbības, rīcību. Tam nav vērtējuma, un tas ļauj iziet kā pozitīvas, tā arī negatīvas pieredzes, nevācot vainu vai netīrumus.

No otras puses, kad dvēsele daudz reižu rīkojas negatīvi, savāc daudz netīrumu, nemācoties labu, viņa saslimst. Tas ir tikai regulators viņas uzvedībai un reakcijai uz eksistējošiem notikumiem. Tev ir slikti – padomā, kā izdarīt, lai būtu labi. Attīries un lauzies uz tev labākām pasaulēm.

Tātad mēs teiktu, ka karma – tas ir visu darbību un domu, rīcības un noteikumu krājums. Tās ir zemes nosacītības, un katrā dvēseles attīstības etapā (astrālajā, mentālajā) ir noteikts likumu krājums, pēc kura darbojas šis dvēseles aspekts. Saprotams, ka astrālajā plānā – tas ir savs likumu krājums, mentālajā – cits utt.

Ko tad jaunu karmas jēdzienā tu pastāstīsi?

Tas nav atmaksāšanas Likums. Tas nav jēdziens “sekas” kā atbilde uz jūsu rīcību. Labs cilvēks var iziet negatīvu dzīvi, pilnu traģiskiem notikumiem, bet tumša dvēsele var iet apskaidrošanās ceļu. Karma – tā dzīves programma konkrētajā inkarnācijā.

Bet bieži mēs cēloņus tiem vai citiem traucējumiem, saslimšanām vai attiecībām redzam pagājušajās (paralēlajās) inkarnācijās...

Tu atnāci uz planētu un izklīdi vairākos/daudzos laimīgos gadījumos – veiksmēs – inkarnācijās. Katra dzīve skaitās veiksme, tāpēc ka tā ir iespēja nodzīvot un palielināties, pavairoties, uzplaukt un evolucionēt. Tas ir laimīgs gadījums, iespēja, kuru vajag izmantot pēc pilnas programmas. Šeit ir piešķirts ķermenis, programma un ceļa izvēle. Kā šīs kādas noteiktas determinētības apstākļos tu vari izmantot gribas brīvību, kā vari izvērsties šajos apstākļos? Ko tavs prāts un viedums, tavi priekšstati var izmanīt planētas vai tās sabiedrības, uz kuru tu nolaidies, liktenī?

Ir, protams, individuāli uzdevumi jaunai dvēselei, bet mēs runājam par tautas apziņas līmeņa izmainīšanas ceļu. Tu vari radīt gan kopmītnes likumus, gan priekšstatus, gan noteikumus. Patiesībā tas viss pēdējos 10-20 gados ir strauji izmainījies, tātad kāds ar to nodarbojas? Kāds aizstāj vienus priekšstatus ar citiem? Kāds risina nerisināmus jautājumus?

Vai tad visi mūsu čenelingi pa visiem kanāliem neizmainīja daudzu cilvēku likteni, nelika viņiem aizdomāties? Un katrs no jums (čeneleriem) varēja taču neuzdrošināties rakstīt un savienoties ar Augstāko Es. Un daudzi līdz šim uzskata sevi par mazuļiem. Viņi pierasti “neizbāžas”, domājot, ka uzvedas pieticīgi, kā arī piestāv pieklājīgiem cilvēkiem. Bet kurš jums ir “uzģērbis pieklājību” un piespiedis kautrēties? Kurš ir izdomājis šos ierobežojumus?

Kurš ir piespiedis domāt, ka “par visu ir jāmaksā”? Tas taču ir Karmas Jēdziens?

Jūs esat sākuši baidīties riskēt vārda labā nozīmē. Jūs baidāties realizēt savus talantus, jo taču nāks atmaksa... Jūs varat teikt, ka baidāties no lepnības un augstprātības, baidāties, ka jūs nesapratīs... Bet kāpēc vienmēr ir jādemonstrē sava neizdošanās? Es neprotu zīmēt, neprotu dejot, dziedāt, dzejot.

Jūs saprotat, ka to visu var darīt PRIEKŠ SEVIS?

Man bija cits jautājums: cēloņi tiem vai citiem traucējumiem, saslimšanām vai attiecībām bieži atrodas pagājušajās (paralēlajās) inkarnācijās...

Tu pavairojies – iedomājies koku ar saknēm uz augšu. Tavi zari – tās ir tavas inkarnācijas. Katra tava vizīte uz planētu ir jauns zariņš... Protams, šis zariņš nes uz stumbru visu savu pieredzi. Un tu vari pētīt dažādus dzīves variantus – šeit tu esi cars, bet šeit tu esi vergs. Personība visur viena. Viņa vienkārši dažādos apstākļos pieņēma spēles noteikumus.

Bet personības iezīmes arī attīstās. Var būt verdziski atkarīgs cara postenī un brīva dvēsele verdzībā. Tas atkarīgs no personības. Un ja personība ir sastrādājusi noteiktas iezīmes, tad, protams, tās izpaudīsies arī citās dzīvēs. Bet par cik jūs evolucionējat, jūs varat, jums ir tiesības, padarīt baltu, izdedzināt no sevis to, kas no jūsu viedokļa ir ne tā.

Vai var teikt, ka valdonīgs cilvēks pat atkarīgos apstākļos radīs sev cieņas, godāšanas, visās nozīmēs taisnā auru. Bet kautrīga dvēsele pat atbildīgā postenī sāks līkumot un nodot? Tā nav karma (sekas), bet vienkārši dvēseles raksturs?

Pie tā es tevi arī vedu. Personības iezīmes iegūst slīpējumu uz planētas. Pieredze veic un veic eksperimentus, uzdevumus dvēselei, un viens no tādas pieredzes izies vienkārši, bet otrs sakraus gan karu, gan nāves, gan neveiksmes. Pirmā dvēsele ir vieda, bet otrā vēl nejūtas izspēlējusies. Jūsu darbības, nemaz nerunājot par domām, vienkārši ir spēles noteikumi. Jums ir tiesības tos mainīt. Jums ir tiesības apjēgt cēloņus patstāvīgi vai ieraudzīt tos ar dziednieku vai skolotāju palīdzību. Jūs spēsiet izvērsties, izmainīties, nav verdziskas atkarības no dzīves apstākļiem. Ir tikai masa iespēju, pie kurām jūs spēsiet izmainīt gan sevi – zariņu, gan visu stumbru.

Kā gan zariņš var izmanīt stumbru?

Ar apskaidrošanos jūs izmaināt visus uzdevumus un visas inkarnācijas. Jūs varat vispār iziet no šīs spēles un pāriet uz nākošo pieredzes pakāpi, kur spēles noteikumi ir vēl sarežģītāki, tāpēc jūs arī krājat pieredzi šeit, salīdzinoši vienkāršos apstākļos.

Apkoposim dažus rezultātus. Karma faktiski nav cēloņu-seku sakars, tāpēc ka cēloņi atrodas dvēseles iezīmēs, bet sekas ir jūsu rīcība, kuru var izmainīt, tas ir, ietekmēt cēloņus, ejot apskaidrošanās-apjēgšanas ceļu.

Karma ir visa dvēseles pieredze, kura Karmiskā Cēloņu Ķermeņa apstākļos nav sekas, cēlonis un sekas ir nesaraujami, tas ir viens un tas pats. Tā ir dzīve, kas tā eksistē, un dvēsele, kura tā attīstās.

Iedomājies sevi ceļojot uz citu planētu. Tu atnāci tīra, šeit taču nav vēl nekādu “cēloņu”, bet tu darbojies saskaņā ar to, kas tavā pieredzē ir. Tu iegūsti rezultātu, bet tās taču nav sekas tam, ko tu “sagrēkoji” uz citas planētas. Tā ir pieredze. Tā ir neitrāla. Tā ir nenosodāma. Tu gribi pašu labāko rezultātu. Tu vienkārši EJ.

Un Mēs visi ejam tā, kā uzskatām par vajadzīgu. Cita lieta, ka attīstības un pieredzes variantu ir liels daudzums.

Kas tev tuvāks? Kāds ir tavs ceļš? Tu var izvēlēties sev gan Ceļu, gan Skolotāju, gan Iekšējo Noteikumu Krājumu, pēc kura tu attīsties. Citam tas var būt viss ne tā, bet viņam ir savs Ceļš, tev savs. Tas ir, viņam ir sava Karma, tev sava.

Tātad, nav soda, atmaksas, nav iepriekšnolemtības vai atkarības. Ir dvēseles attīstības līmeņi, apziņas (apzinātības) līmeņi un savienošanās ar saviem Augstākajiem aspektiem Ceļš.

Cilvēks grib labu likteni, mūžu. Viņš izvēlas pārtikušus vecākus, skaistu pilsētu un nesliktas cilvēka organisma iezīmes. Un var to visu izmainīt uz slikto pusi.

Dažreiz viņš izvēlas arī nelabvēlīgus apstākļus, lai izietu izolētības, atbildības vai nelaimes pieredzi. Kādēļ? Lai kļūtu universāla personība, ne pēc nostātiem pazīstama ar tumsu un apskaidrošanos. Un šajos šausminošajos apstākļos viņa var sakrāt vairāk vieduma un dzīves izpratnes nekā pašos labvēlīgākajos siltumnīcas apstākļos. Ko izvēlētos jūs?

Vai šeit ir atmaksa vai cēloņi iepriekšējās dzīvēs? Vai šeit ir cēloņu-seku sakars? Viss ir daudz plašāk un neparedzamāk.

***

Pārlasījusi karmas definīcijas no fragmentiem sākumā, sāku saprast, kas jauns parādījies “Karmas” izpratnē.

1. “jebkuras dzīvas būtnes liktenis ir iepriekš noteikts ar viņas darbību un iepriekšējo dzīvju kopumu” – nav noteikta likteņa, mēs varam to pilnīgi izmainīt.

2. “Karmas likums īsteno cilvēka darbību, kā ar pozitīvu, tā arī ar negatīvu raksturu, seku realizāciju”

Ir ļoti daudz darbību variantu, kuri ved pie pilnīgi pretēja rezultāta. Izvēle pieder mums.

3. Iziešana aiz karmas/sansaras riteņa ietvariem ir iziešana uz augstākajām apziņām. Tā nav obligāta aiziešana no planētas, tā ir apskaidrošanās pieredze.

4. “guru, darbojoties kā Dieva pārstāvis, var mācekli daļēji atbrīvot no karmas”.

Guru vai Skolotājs var palīdzēt atbrīvoties no Sansaras riteņa, bet ne no karmas. Tādā gadījumā karma kā pieredze būs pati dvēseles atbrīvošanās.

 

Pievienots 12.06.2014

http://www.sanatkumara.ru/stati-4/karma

Tulkoja Jānis Oppe

---