Пробужденная душа: последняя реинкарнация
Atmodināta dvēsele: pēdējā reinkarnācija
Awakened Soul: The Last Reincarnation
“Ir tārps, kurš ir atkarīgs no vīnogu lapu ēšanas.
Pēkšņi viņš pamostas, sauciet to par žēlastību, vienalga, kaut kas viņu pamodina, un viņš vairs nav tārps.
Viņš ir viss vīna dārzs un arī augļu dārzs, augļi, stumbri, augoša gudrība un prieks, kas nav jāaprij.”
~ Rumi (“Tārpa pamošanās”, The Essential Rumi)
Dažus pēdējos gadus mēs esam rakstījuši par Dvēseļu Vecumiem kā veidu, kā izskaidrot eksistenciālās atkārtošanās procesu – mūsu individuālo dzīvi, kas viļņojas cauri mūžībai.
Kad esam pieņēmuši savas dvēseles eksistences būtību, tiek izvirzīti daži svarīgi jautājumi. Kāds ir reinkarnācijas mērķis? Uz ko virzās mūsu Dvēsele? Un, kad mēs esam nobriedušas dvēseles vecumā, kāpēc mēs jūtam pieaugošu vēlmi “atgriezties mājās”?
Saturs
Pirmais aspekts, kas jāsaprot, ir tas, ka “reinkarnācija” ir vārds, kas iemieso daudzas dažādas ideoloģijas. Senās kultūras visā pasaulē kopš seniem laikiem ticēja reinkarnācijai, un dažas lielas reliģiskās sistēmas ir iekļāvušas šo ideju savās mācībās (piemēram, džainisms, budisms un hinduisms).
“Individuālā Es” reinkarnācija ir iespējama tikai tiktāl, ciktāl ticat, ka jūsu “es” sajūta – jūsu ego – ir reāla.
Divas identitātes, kas mīt divos dažādos fiziskos ķermeņos tagadnē vai pagātnē, būs divas ļoti atšķirīgas personības. Mūsu personības lielā mērā nosaka mūsu vides apstākļi un fiziskā ģenētika. Tādas iezīmes kā introversija vai liels jutīgums, piemēram, nosaka mūsu fiziskā bioloģija, savukārt tādas īpašības kā kautrība, pašcieņa, ideoloģija un neirotisms ir vides psiholoģisko apstākļu rezultāts.
Patiesībā “es” ir pārejoša, pastāvīgi mainīga parādība. Mēs to varam viegli pierādīt, sazinoties ar draugu, kuru neesam redzējuši 30 gadus – gan jūs, gan jūsu draugs nebūsit tie paši, kas abi bijāt pagātnē. “Es” ir mainīga, pastāvīgi mainīga parādība.
Lai gan mūsu identitāte un sevis izjūta pastāvīgi mainās, ir kaut kas, kas paliek nemainīgs. Mūsos ir kaut kas nemainīgs un nepārtraukts, un tā ir tīrā apziņa. Šī ir ļoti tīra apziņa, kas kalpo kā dzīves pieredzētājs un vērotājs, un tieši šo tīro apziņu mēs varam saukt par mūsu Dvēseli.
Šī reinkarnācijas izpratne ļoti līdzinās budisma idejai, ka nepārtrauktība turpinās, bet indivīds pazūd. Bet kā tāda reliģija kā budisms, kas netic dvēselei, var ticēt reinkarnācijai? Es uzskatu, ka atbilde ir tāda, ka tas neļāva mums izveidot ego identifikāciju ar mūsu "dvēselēm". Budistu ideju par Dvēseli var salīdzināt ar šādu analoģiju: jūs vakarā aizdedzat sveci un atstājat uz nakti. Vai, no rīta ejot to dzēst, var teikt, ka tā ir tā pati liesma, kuru aizdedzinājāt iepriekšējā vakarā? Tā nav tā pati liesma, un tomēr kaut kāda saistība pastāv.
Tādējādi budisms saprot mūsu dvēseli kā enerģiju vai pastāvīgi degošu liesmu. Tomēr, lai novērstu identifikāciju, viņi to nesauca par "Dvēseli".
Kad esam nobriedušas dvēseles vecumā, mēs saprotam šīs budisma mācības gudrību. Brīdis, kad sākat identificēties ar pašreizējām vai pagātnes dzīves identitātēm, ir brīdis, kad sākat radīt dalījumu starp sevi un apkārtējo pasauli – un tā ir visas pasaules disharmonijas sakne.
Tātad, ja mēs neesam viena un tā pati persona, kas atkal un atkal reinkarnējas, kāpēc daudziem cilvēkiem ir atmiņas par šīm "iepriekšējām dzīvēm"?
Junga psiholoģija paveica brīnišķīgu darbu, izpētot Kolektīvās Bezapziņas esamību — šo koncepciju, ka, pēc Junga domām, saglabājas individuālas atmiņas no iepriekšējām dzīvēm:
“Papildus mūsu tiešajai apziņai, kas ir pilnībā personiska un kuru mēs uzskatām par vienīgo empīrisko psihi (pat ja mēs izmantojam personīgo bezapziņu kā pielikumu), pastāv arī otra kolektīva psihiska sistēma, ar universālu un bezpersonisku dabu, kas ir identiska visiem indivīdiem. Šī kolektīvā bezapziņa neattīstās individuāli, bet tiek pārmantota. Tā sastāv no iepriekš pastāvošām formām, arhetipiem, kas var kļūt apzināti tikai sekundāri un kas piešķir noteiktu formu noteiktam psihiskam saturam.”
Freids šos karmiskos pārpalikumus sauca par "arhaiskām paliekām" jeb garīgiem fragmentiem, kuru klātbūtne nav ne ar ko izskaidrojama indivīda dzīvē, bet drīzāk šķiet primāras, iedzimtas un pārmantotas cilvēka prāta formas. Savā skatījumā dalījās arī psiholoģijas vectēvs Viljams Džeimss (William James), sakot: “Tā kā mūsu garīgā būtība šeit uz zemes tiek pastiprināta, pieaugot vecumam un pieredzei, mēs arvien vairāk apzināmies šo plašo pasauli visapkārt un mirstam, tikai lai ieietu palielinātā kapacitātē.”
Būtībā kolektīvo bezapziņu veido atmiņu kopums, līdz kuram daži indivīdi, attīrot savu dvēseles mūža evolūcijas apziņu, ir izurbušies un nonākuši līdz spējai atminēties cilvēka dzīves notikumus pirms simtiem un dažreiz tūkstošiem gadu.
Pagātnes atmiņas kalpo mums mūsu pašizpētes ceļojumos kā veidi, kā mācīties un augt.
Ideja ir tāda, ka, pieaugot dvēseles briedumam, dvēseles, kuras savā dzīvē ir pielietojušas pietiekami daudz Dvēseles Enerģijas, varēs atminēties pagātnē atkārtotos muļķīgās un destruktīvās uzvedības modeļus, lai tos labotu, mācītos un virzītos uz priekšu. Piemēram: pagātnes dzīvē mēs, iespējams, bijām nabadzīgi un visu mūžu pavadījām, dzenoties pēc naudas[2], bet, kad bijām ieguvuši bagātību, mēs sapratām, cik tukši bija mūsu centieni un cik tas viss bija bezjēdzīgi. Atmiņa par to var neļaut mums atkārtot to pašu kļūdu mūsu pašreizējā dzīvē, un tieši to ilustrē budistu "Dzīves rats".
Kamēr mēs turpinām mirt, jūtoties šīs dzīves nepiepildīti, kamēr mēs turpinām mirt, nesot savas virspusējās vēlmes un gaidas, kas rada postu un ciešanas mums un citiem, un kamēr mēs turpinām identificēties ar savām maldīgajām “es” izjūtām – mēs turpināsim atgriezties šajā pasaulē, līdz sasniegsim piepildījumu.
Mūsu reinkarnācija ir nepieciešams process, lai attīrītu mūsu dvēseli, atbrīvotu sevi no nepiepildīšanās un palīdzētu mums remdēt mūsu garīgās slāpes.
Kāpēc mums šķiet, ka mums ir “jāatgriežas mājās”?
Tieši šajā mūsu dvēseles evolūcijas procesā mēs nobriestam un sākam justies sveši un izolēti šajā pasaulē. Pēkšņi viss šķiet plakans, bezsaturīgs un sauss, un attiecību veidošana ar citiem cilvēkiem mums ir grūta cīņa. Tas ir tad, kad mēs attīstām dziļas ilgas atgriezties mūsu “īstajās mājās” – mūsu dievišķībā jeb apzinātajā klēpī – vietā, kur jūtamies piederīgi un kur beidzot atkal jūtamies viengabalaini.
Sākumā var šķist, ka ir šausmīgi pārdzīvot pārbaudījumus, ko piedzīvojam šajā dzīvē – un to bieži dēvē par Dvēseles Tumšo Nakti. Bet, kad sākam garīgi “augt”, mēs sākam saprast, ka garīgā atmoda nav svētlaimīgas pieredzes iegūšana, bet gan kalpošana daudz augstākam un dziļākam mērķim: cilvēces kolektīvai izaugsmei. Tas ir kaut kas tāds, no kā mēs kā indivīdi nekad nevaram nošķirties.
Pēdējā reinkarnācija ir tā, kurā mēs mostamies, kurā savienojamies ar pretstatiem, kurā mēs pārvaram atšķirtību un dualitāti un kļūstam viengabalaini, lai kļūtu patiesi atbildīgi.
“Atmodinātā dvēsele” ir pēdējais solis – Vecā Dvēsele[5] savā attīstībā ir veikusi milzīgu garīgo darbu. Pilnīgi uzreiz pamosties nav iespējams – vispirms jāsāk mosties uz īsiem brīžiem, tāpēc ir vajadzīgas Vecās Dvēseles.
Atmosties ir iespējams tikai tiem, kas to meklē un vēlas, – tiem, kuri ir gatavi cīnīties ar sevi un ļoti ilgi strādāt pie sevis un attīstīt savu autentiskumu, lai to sasniegtu. Lielākā daļa cilvēku teiks, ka viņi ir garīgi un ik pa laikam meditē vai nodarbojas ar jogu, taču, kā teica Buda:
“Tev jāgrib atbrīvoties no dukkha (ciešanām), it kā tev mati degtu!”
Lielākajai daļai dvēseļu mūžā nebūs tik spēcīgas vēlmes, un viņas nebūs gatavas mirt, lai atrastu patiesību.
Un, lūk, kas ir Atmodināta Dvēsele: viņas viltus identitāte ir mirusi (tāda ir budistu koncepcija "būt pasaulē, bet ne no tās"), viņa ir atvērusi pēdējās durvis, viņa ir redzējusi pasaules viltu un ir atklājusi vienotību, kas aptver visas būtnes un pārsniedz visas robežas. Mistiķi katrā reliģiskajā sistēmā katrā kultūrā un katrā laikmetā ir paziņojuši, ka tā ir augstākā patiesība. Jēzus, cita Atmodināta Dvēsele, to mācītu kā “svētīgi garā nabagi”; tas ir tukšums, kas rodas, atbrīvojoties no visiem pagātnes apgrūtinājumiem un saitēm.
Faktiski, tāpat kā bezapziņa darbojas kolektīvā mērogā, arī “pamošanās” notiek kolektīvās apziņas viļņos. Indijā varēja atrast dažas atmodušās dvēseles, kas bija laikabiedri, piemēram, Gautama Buda, Mahavira, Makhali Gosala, Ajita Kesakambali, kas visi izplatīja vienu un to pašu vēstījumu, savukārt Ķīnā bija Konfūcijs, Laodzi, Mencijs, Čuang Tzu, Lieh Tzu un Grieķijā Sokrats, Platons, Aristotelis, Hērakleits un Pitagors, kuri visi ienesa savu ieguldījumu. Viens no iepriecinošākajiem Sokrāta izteikumiem bija: "Nekāds ļaunums nevar piemeklēt labu cilvēku šajā vai nākamajā dzīvē."
Tāpēc mūsu darbs ir veicināt un atbalstīt dvēseles evolūciju, mācīt Dvēseles Enerģiju un izmantot to mūsu kolektīvajos garīgās atmodas ceļojumos.
Aptuveni 2017. gads, atjaunots 2022.04.08.
Avots: https://lonerwolf.com/awakened-soul-reincarnation/
Autors: Mateo Sols (Mateo Sol)
Mateo ir garīgs pedagogs, ceļvedis, antreprenieris un līdzdibinātājs vienai no ietekmīgākajām un visplašāk lasītajām garīgajām vietnēm internetā. Dzimis ģimenē ar narkotiku atkarību un garīgām slimībām, viņš jau no mazotnes tika mācīts par cilvēka nožēlojamo stāvokli. Viņa misija ir palīdzēt citiem pieredzēt brīvību, viengabalainumu un mieru visos dzīves posmos. [Lasīt vairāk]
P.S. Vai uzskatāt sevi par atmodinātu dvēseli?
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 04.09.2020.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/probuzhdennaya-dusha-poslednyaya-reinkarnatsiya/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alla-sirko/11-dazadi/3783-alla-sirko-pasaules-religijas-apstiprina-dveseles-pariemiesosanos (Tulk. piezīme.)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/alesja-jegorova/11-dazadi/2730-alesja-jegorova-bailes-no-lielas-naudas-ka-nave-naudas-del-pagatnes-dzive-bloke-celu-uz-parpilnibu (Tulk. piezīme)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-beglaka/11-dazadi/1288-tatjana-beglaka-kas-notiek-pec-musu-pedejas-inkarnacijas (Tulk. piezīme.)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4224-dveseles-tumsas-nakts-gaisa-puse (Tulk. piezīme.)
[5] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/irina-telinska/11-dazadi/1166-irina-telinska-10-izplatitas-problemas-cilvekiem-ar-vecam-dveselem (Tulk. piezīme)