Обещания умершим, скорбь и другие привязки к ушедшим душам
Solījumi mirušajiem, sēras un citas piesaistes aizgājušajām dvēselēm
Kad kāds no tuviniekiem aiziet no dzīves, mēs kādu laiku mēģinām apzināties un pieņemt šo zaudējumu.
Dažreiz mūsu skumjos pārdzīvojumus pavada domas par atbildību šī cilvēka atmiņas priekšā. Mums šķiet, ka mums ir pienākums parūpēties par tiem cilvēkiem, pa kuriem viņš rūpējās ilgu laiku.
Vai, ka nepieciešams turpināt viņa mūža darbu, piemēram, biznesu, kuru mirušais aizrautīgi attīstīja. Iespējams, mēs vēlēsimies viņa vietā piedalīties sabiedriskajā darbībā, kurai viņš piešķīra lielu nozīmi.
Gadās arī tā, ka sēras par mirušo ilgst gadiem un iegūst kulta raksturu.
Taču problēma ir tāda, ka mūsu pārlieku lielās bēdas un nepareizi saprasta atbildība mirušā cilvēka atmiņas priekšā var traucēt mums veikt savu paša zemes plāna iemiesojumu un apgrūtināt ķermeni atstājušajai dvēselei turpināt savu ceļu Dvēseļu Pasaulē.
Marilena Kulomba (Marylène Coulombe) – medijs, kura dzīvo un praktizē Monreālā, skar šo tēmu savā grāmatā “Mirušajiem tuviniekiem ir nepieciešama mūsu palīdzība, lai turpinātu savu ceļu gaismā (Nos morts ont besoin de nous pour avancer dans la lumière)”.
Viņa izstāsta mums divus reālus gadījumus no savas bagātās prakses.
Solījums mirušajam. Žinetas gadījums
Žineta atnāca uz seansu pie Marilenas Kulombas, lai parunātu ar savu mirušo māsu un atvainotos viņai par to, ka nav spējusi turēt tai doto solījumu.
Šis solījums attiecās uz māsas vīru – Gi. Proti, pirms dažiem gadiem, slimnīcas palātā, Žineta apsolīja mirstošajai māsai uzņemties rūpes par viņu.
Taču noskaidrojās, ka Gi, četrdesmit divus gadus vecs vīrietim, sievas nāve izrādījās tik smags trieciens, ka ilgu laiku viņš burtiski atteicās iziet no dziļu sēru stāvokļa.
Sākumā Žinetai nācās papūlēties viņa vietā matojuma pāriešanas jautājumos. Gi nebeidza liet asaras, un Žineta, atliekot savas darīšanas, staigāja pa juristu kabinetiem.
Pēc tam viņa palīdzēja Gi pārcelties uz jaunu dzīvokli: vecais bija kļuvis viņam pārāk liels, radot bēdīgas atmiņas un, galvenais, nebija viņam pa kabatai.
Vissliktākais bija tas, ka sava psiholoģiskā stāvokļa dēļ Gi bija nemainīgi nospiestā noskaņojumā, atteicās vismaz kaut ko izmainīt savā dzīvē un vairs ne uz ko necerēja.
Pēc katras vizītes pie viņa Žineta atgriezās mājās skumīga un nomocījusies. Taču solījums māsai bija dots, un Žineta netaisījās to pārkāpt.
Vēl pēc kāda laika Gi pierakstījās klubā, kur iepazīstas pa telefonu. Šķita, ka šis solis ir atgriezis viņam normālas dzīves garšu.
Šajā klubā Gi iepazinās ar jaunu sievieti, kurai nebija nekas pretī dibināt ar viņu nopietnas attiecības. Gi pārcēlās pie viņas dzīvot, pametot savu īrēto dzīvokli bez apmaksas.
Žineta patiesi cerēja, ka Gi dzīve pagriezīsies uz labo pusi. Viņa, protams, labi saprata, ka nauda, kuru viņa ne reizi vien aizdeva savam svainim, jau bija neatgriežami zaudēta, bet mierināja sevi ar to, ka ir darījusi to savas mirušās māsas dēļ.
Viņa bija ārkārtīgi nogurusi no šī gadījuma, bet pakāpeniski spēki atkal sāka viņai atgriezties. Trīs mēnešu garumā Žinetai no Gi nebija nekādu ziņu.
Izrādījās, ka ar jauno draudzeni attiecības viņiem nebija izveidojušās, un pirms dažām dienām viņa bija izlikusi viņu aiz durvīm.
Žineta, protams, uz laiku deva pajumti Gi. Viņa cerēja, ka drīz viņš iekārtosies darbā un noīrēs dzīvokli. Taču noskaidrojās, ka pat divus gadus pēc viņas māsas nāves Gi it nemaz nav izmainījies.
Lūk, jau sešus mēnešus Gi guļ pie Žinetas viesistabā. Viņas spēki iet uz galu, viņa vienkārši nezina, ko viņai darīt.
Katru vakaru, atgriezusies mājās no darba, viņa mēģina sevi pārliecināt, ka viņai vienkārši nepieciešams parunāt ar Gi un pateikt viņam, ka tas nevar vairs pie viņas palikt.
Un katru reizi, kad viņa taisās to izdarīt, viņas acu priekšā nostājas māsas tēls, kad viņa mirst slimnīcas gultā, un viņa atceras viņai doto solījumu.
Uz medija seansu Žineta atnāca uz nervu sabrukuma robežas. Viņa smagi pārdzīvoja savu vainu, ka nav spējusi turēt māsai doto solījumu.
Cik svarīgi ir dzīvot savu dzīvi pēc tuva cilvēka nāves
“Žinetas māsas dvēsele parādījās manā priekšā brīvas, mierīgas un laimīgas sievietes veidolā,” stāsta Marilena Kulomba. “Dvēsele ietina Žinetu mirdzošā mākonī un palūdza tūlīt pat aizmirst par savu solījumu.
Viņa teica, ka Žineta jau daudz ir izdarījusi Gi labā, ka viņa dvēsele ir patstāvīga un viņš spēj izpildīt savu uzdevumu zemes plānā bez svešas palīdzības.
Tā bija ārkārtīgi sasprindzināta saruna. Rezultātā Žineta saprata, ka viņa ne tikai nevarētu nekad izpildīt savu solījumu, bet tieši tāpēc tajā slēpjas viņas sliktās pašsajūtas cēlonis.
Bija vienkārši nepieciešams, lai Žineta atgrieztu Gi atbildību par viņa paša dzīvi.”
Tātad, devusi solījumu māsai, Žinete sasaistīja savu dzīvi ar citu dvēseli, ar kuru viņai nebija paredzēts nekāds kopīgs uzdevums. Tādēļ viņai nācās novirzīties no sava pašas ceļa.
“Uz to norāda Žinetas depresija,” paskaidro Marilena Kulomba. “Kad mēs sekojam savam īstajam ceļam, mums tiek dots viss nepieciešamais, lai tiktu galā ar likteņa grūtībām.
Tāpēc ziniet – ja jūsu dotais solījums kādā brīdī sāk vest jūs sāņus no jūsu ceļa, jums no šī solījuma ir jāatsakās.
Mirušo dvēseles nekad jums to nepārmetīs. Jo taču visvairāk par visu pasaulē viņas vēl jums labu un, kā likums, ir ļoti tālu no tā, lai sekotu tam, cik godīgi jūs pildāt reiz viņām doto solījumu.”
Pēc tuva cilvēka nāves dzīve tupinās. Pola un viņa dēla Luija gadījums
Pols atnāca uz seansu pie Marilenas Kulombas, lai tiktos ar savu mirušo dēlu Luiju. Jaunietis nositās, avarējot motociklam, pirms gada.
Pols izskatījās ne pārāk labi: noguris skatiens, vājš lauks. Tas bija paliels vīrietis, vecāks par četrdesmit gadiem, taču tērpies jauniešu T-kreklā, kuru rotāja moderna motocikla zīmols.
Viņš klusējot nolika uz galda Marilenas priekšā smaidoša jaunekļa fotogrāfiju.
Medijs “pieslēdzās” fotogrāfijai, un pēkšņi viņai spēcīgi uzvējoja aukstums. Viņa no tālienes izdzirdēja gandrīz bērnišķīgu balsi: “Tēti? Tas esi tu? Palīdzi, man, lūdzu!”
Luija dvēsele bija apmaldījusies, apjukusi. Viņa jautāja medijam, kur viņa ir nonākusi un ko viņai darīt šajā dīvainajā vietā. Marilena telepātiski ieteica dvēsele skatīties turp, kur ir gaisma, taču dvēsele neredzēja gaismu.
|
Sk. arī Kā tuvinieku mīlestība palīdz dvēselei veikt pāreju uz Dvēseļu Pasauli.[3] |
Viņa nosūtīja Marilenai vizuālu tēlu: Luijs skumīgi klīda pa guļamistabu starp savām vecajām mantām.
“Un, lūk, tad,” raksta Marilena Kulomba, “es nopratu: vecāku bēdas turēja Luija dvēseli šeit, zemes plānā. Es pajautāju Polam, vai kāds nav kārtojis jaunieša mantas pēc viņa nāves?
Pols atbildēja, ka Luija māte neko viņa istabā nav aiztikusi, viņa tika noslauka putekļus. Lūk, jau gads, kā visas mantas mājā ir palikušas savās vietās.
Kas attiecas uz pašu Polu, tad katru dienu viņš brauc ar sava dēla mašīnu un nodarbojas ar biznesu, kuru Luijs izveidoja neilgi pirms savas bojāejas. Pols ar lepnumu pavēstīja man, ka nēsā Luija iemīļoto T-kreklu.”
Luija vecāku bēdas bija milzīgas, taču, rīkojoties tādā veidā, viņi ne tikai nekādā veidā neatviegloja savu stāvokli, bet arī bremzēja sava dēla dvēseles pāreju uz Dvēseļu Pasauli.
Luijs gāja bojā pēkšņi, avārijas rezultātā, un tātad viņa dvēsele pārdzīvoja šoku, momentānu apziņas izmainīšanos. Turklāt dvēselei bieži nākas atgriezties zemes plānā, lai mierinātu vecākus un atbildētu viņu gaidām.
Un, tā kā pie viņiem mājās pēc Luija nāves nekas nebija izmainījies, viņa galīgi apmulsusī dvēsele atkal iemitinājās savā istabā, kuru viņa radīja no jauna paralēlajā pasaulē, un tādā veidā nonāca pilnīgā strupceļā.
Seansa beigās Pols pastāstīja Marilenai par dīvainu notikumu nesen pie viņiem virtuvē.
Kad Luija vecāki sēdēja pie galda un, kā vienmēr, runāja par dēlu, no rozetes sienā pati no sevis izkrita pagarinātāja kontaktdakša, kuru parasti nācās vilkt ārā abām rokām.
Pols jautāja medijam, vai viņa nedomā, ka tādā veidā Luijs deva zīmi par savu klātbūtni.
“Un tad,” raksta Marilena, “bija pienākusi mana kārta uzdot jautājumu: “Jūs nojautāt, KO tieši Luijs gribēja ar to pateikt?”
Mans sarunu biedrs paskatījās uz mani pilnīgi apjucis. Skatoties viņam acīs, es teicu: “Jūsu dēls mēģina jums pateikt: “ATVIENOJIES!””
Šis gadījums vēsta par tēvu, kurš uzskatīja par savu pienākumu izlikties, it kā dēla dzīve turpinātos.
Viņš vadīja viņa mašīnu, nodarbojās ar viņa biznesu, gluži kā kādā jaukā dienā Luijam ir jāatgriežas un atkal viss jāņem savās rokās.
Ikdienu tēvs runāja ar cilvēkiem dēla vārdā, rīkojās viņa vārdā. Vecāki nesamierinājās ar viņa aiziešanu no dzīves un netaisījās samierināties.
“Mēs daļēji spējam piesaistīt miruša cilvēka dvēseli sev un traucēt viņai turpināt savu ceļu gaismā, atsakoties samierināties ar viņa aiziešanu, pārstājot dzīvot normālu dzīvi un uzskatot viņu par vainīgu mūsu rūgtajā liktenī,” raksta Marilena Kulomba.
Mēdz būt arī citi apstākļi, kas traucē dvēselēm šķirties no fiziskās pasaules.
Piemēram, ja viņas redz, ka viņu personīgās mantas (apģērbs, mēbeles, automobilis) pēc cilvēka nāves joprojām turpina atrasties iepriekšējā vietā.
Tādos gadījumos dvēsele bieži atgriežas pie savām iemīļotajām vecajajām mantām, lai vienkārši pabūtu starp tām.
Taču samērā ar to, kā radinieki pa savam rīkojas ar viņu mantām, kaut ko no tām izdala vai vienkārši izmet, mirušo dvēselēm neatliek citas izvēles, kā apzināties, ka viņu dzīve zemes plānā ir pabeigta un viņām nepieciešams turpināt savu ceļu citā pasaulē.”
Ja jums ir vēlme turpināt mirušā cilvēka darbu, sākumā pārliecinieties par to, ka tas jūs padarīs bagātu, ienesiet darbā savu stilu.
Bet mēģinājums saglabāt svešu biznesu vienīgi atmiņai par jums dārgu cilvēku (turklāt, ka viņam to vairs nemaz nevajag), izvērtīsies par tukšu laika un enerģijas tērēšanu.
Lai aizgājēju dvēseles varētu sākt savu jauno dzīvi Dvēseļu Pasaulē, viņām pirmām kārtām ir jāpārliecinās par to, ka, pārvarējuši bēdas, mēs atgriežamies pie savām ierastajām zemes plāna darīšanām un pienākumiem.
Kaut arī mums mēdz būt ārkārtīgi smagi pēc pirmajām sēru dienām atjaunot savu ierasto dzīvesveidu, mums, tāpat kā agrāk, ir jāseko savam uzdevumam zemes plānā.
Izmantoti materiāli no Marilenas Kulombas grāmatas “Mirušajiem tuviniekiem ir nepieciešama mūsu palīdzība, lai turpinātu savu ceļu gaismā: pēc-nāve, pasaule, kas vēl jāatklāj (Nos morts ont besoin de nous pour avancer dans la lumière: L'au-delà, un monde à découvrir)”
Krievu valodā sagatavojusi Marina Edelmana (Марина Эдельман), Reinkarnacionikas Institūta 1. kursa studente.
P.S. Vai esat piedzīvojuši tamlīdzīgus gadījumus?
 |
Reinkarnacioloģijas Akadēmijas projekts. Mūsu uzdevums – ar piemēriem no dzīves pastāstīt, ka dvēseles pieredzes atmiņas, sakrātas iepriekšējās dzīvēs, var uzlabot pašreizējo dzīvi. |
Pievienots 07.08.2019.
https://ru.journal.reincarnatiology.com/obeshhanie-umershemu/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2605-tatjana-zotova-kapec-sapnos-radas-mirusie-radinieki (Tulk. piez.)
[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4158-ka-uzticibas-zverests-izmainija-manu-dzivi (Tulk. piez.)
[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/zurnals-reinkarnaciologija/11-dazadi/4260-ka-tuvinieku-milestiba-palidz-dveselei-kas-atstajusi-fizisko-kermeni-veikt-pareju-uz-citu-pasauli (Tulk. piez.)
[4] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/reinkarnaciologija/tatjana-zotova/11-dazadi/2633-tatjana-zotova-ka-miruso-dveseles-sazinas-ar-dzivajiem (Tulk. piez.)